Zelma Lāgerlefa: Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Kad parādījās četrpadsmitā zoss, tas tiešām izskatījās skaisti, jo viņa bija pavisam balta, un, kad tā vēdināja savus lielos spārnus, likās, ka tumšajā mežā iespīd spilgta gaisma. Kad Smirre viņu ieraudzīja, viņa pielika visus spēkus un lēca gandrīz vai līdz pašam lapu jumam, bet baltā zoss aizlaidās neskarta, tāpat kā visas citas.

Kādu laiku zem kokiem bija gluži kluss, varēja domāt, ka viss zosu bars aizlaidies projām.

Te Smirrei piepeši ienāca prātā viņas gūsteknis, un viņa pameta acis uz jauno skābardi — kā jau to varēja sagaidīt, knauķis bija aizbēdzis.

Arī tagad Smirrei neatlika daudz laika prātot, jo patlaban pirmā zoss atkal atgriezās no ezera un lēni laidās zem lapu juma. Kaut gan Smirrei nebija laimējies, viņa tomēr priecājās par zoss atgriešanos un ar lielu lēcienu metās tai virsū, bet lēciens neizdevās īstā laikā, un viņa aizlēca zosij garām.

Aiz šīs zoss nāca atkal viena, tad vēl viena, tad trešā, ceturtā, piektā, līdz beidzot rinda noslēdzās ar veco leduspelēko un lielo balto. Viņas visas laidās lēni un tuvu zemei un, kad atradās virs Smirres, nolaidās vēl zemāk, it kā aicinādamas, lai ķer ciet. Un Smirre skrēja tām pakaļ, taisīja vairāku metru augstus lēcienu, bet tomēr nevarēja nevienu no tām saķert. Tā bija visbriesmīgākā diena, kādu lapsa Smirre bija jebkad piedzīvojusi. Meža zosis laidās pastāvīgi pār viņas galvu šurp un turp, šurp un turp. Lielas, brīnum skaistas zosis, kas bija nobarojušās Vācijas druvās un klajumos,

lidoja visu cauru dienu tik tuvu viņai garām, ka lapsa tās vairākas reizes bija ar purnu aizskārusi, un tomēr ne ar vienu nevarēja apklusināt savu izsalkumu.

Ziema bija tikko aizgājusi, un Smirre atminējās tās dienas un naktis, kad pa lielākai daļai veltīgi klejoja apkārt, neatrazdama it nekā, jo gāju putni bija jau aizlaidušies, žurkas slēpās sasalušajā zemē, bet vistas turēja ieslēgtas. Tomēr garais ziemas izsalkums nebija tik grūti panesams kā šīsdienas neveiksmes.

Smirre vairs nebija jauna; bieži vien suņi bija dzenājuši viņas pēdas un lodes svilpojušas ap ausīm. Viņa bija gulējusi dziļi savā alā, kamēr āpšu suņi jau ložņāja pa alas ejām un tik tikko to neatrada. Bet visas bailes, kādas Smirre bija pārcietusi tik karstā medību laikā, nebija salīdzināmas ar sajūtu, kāda tai radās ikreiz pēc nelaimīga lēciena uz meža zosi.

No rīta, kad zosis sāka lidot, Smirre izskatījās vareni glīta, un, viņu ieraugot, putni tīri vai apjuka. Smirrei patika uzposties, viņas kažoks bija spīdīgi sarkans, krūtis — baltas, ķetnas melnas un aste tik kupla kā strausa spalva. Tomēr visskaistākās bija viņas spraigās kustības un mirdzošās acis. Bet, kad pienāca vakars, Smirres kažoks karājās vienās pinkās, viņa peldēja sviedros, acis bija izdzisušas, mēle gari izkārusies no elsojošās mutes un ap lūpām putas.

Visu pēcpusdienu Smirre bija tā nogurusi, ka gandrīz vai zaudēja prātu.. Viņa nekā cita vairs neredzēja kā lidojošās zosis. Viņa lēca pat uz saules laukumiņiem, kas rotājās uz zemes, un uz nabaga tauriņu, kas bija atstājis savu kūniņu.

Meža zosis visu augu dienu nenogurdamas laidās un laidās. Viņas turpināja mocīt Smirri, nesajuzdamas ne mazāko līdzcietību, kad redzēja Smirri apjukušu, uzbudinātu, gandrīz vai traku. Bez žēlastības viņas lidoja vēl joprojām, lai gan zināja, ka lapsa tās tikko vairs saredz, jo viņa lēca pat uz zosu ēnām.

Tikai tad, kad Smirre galīgi nomocīta un bez spēka, gandrīz izlaizdama garu, atkrita sausajā lapu kaudzē, viņas mitējās to spīdzināt.

— Nu tu, lapsa, zini, kā iet tam, kas ielaižas ar Akku no Čebnekajses! — viņas kliedza tai ausīs un tad; beidzot atstāja to mierā.

Tieši šajās dienās Skonē notika kaut kas tāds, par ko ne tikvien daudz runāja, bet par ko vēlāk rakstīja pat laikrakstos, tomēr daudzi to uzskatīja par kailu izdomājumu, jo šis atgadījums nebija nekādi izskaidrojams.

Vombezera krasta lazdās bija noķerta vāverīte un aiznesta uz kādām netālām zemnieku mājām. Visi mājas iedzīvotāji, kā jaunie, tā arī vecie, ļoti priecājās par mazo, skaisto zvēriņu ar kuplo asti, gudrajām, ziņkārīgajām acīm un mazajām, glītajām kājiņām. Viņi cerēja, ka visu vasaru varēs priecāties par vāverītes žiglajām kustībām, jocīgajiem paņēmieniem, riekstus graužot, un jautrajām rotaļām. Viņi ātri izlaboja kādu vecu vāverīšu būdiņu, kas sastāvēja no mazas, zaļi krāsotas mājiņas un

rata, kas bija nopīts no stieplēm. Mājiņai, kurai bija durvis un logi, vajadzēja noderēt vāverītei par guļam un ēdamtelpām, un tāpēc viņi tur novietoja tās guļvietiņu no lapām, ielika trauciņu ar pienu un dažiem riekstiem. Rats bija nodomāts viņas rotaļu istabai, tur tā varēja rotaļāties, kāpelēt un skraidīt. Cilvēkiem likās, ka nu viņi visu sagatavojuši uz to labāko, un tie ļoti brīnījās, kad redzēja, ka vāverītei acīm redzot te nepatika. Noskumusi un izmisusi viņa sēdēja kādā mājiņas kaktiņā un tikai reizi pa reizei izgrūda kādu asu, žēlabainu skaņu. Ēdienu viņa nemaz. neaiztika un pat ne reizes neapgriezās ar ratu. «Viņai bail,» ļaudis sprieda, «bet gan jau rīt, kad viņa būs pieradusi pie savas apkārtnes, tā rotaļāsies un ēdīs.» Tai pašā laikā zemnieku mājās gatavojās kādām svinībām, un tieši tajā dienā, kad vāverīte bija noķerta, notika lielā cepšana. Bet par nelaimi mīkla negribēja rūgt, un arī ļaudis bija ar darbiem nokavējušies, tā kā viņiem vajadzēja strādāt vēl ilgi, līdz tumsai.

Saprotams, ka visur valdīja liela steiga, arī virtuvē un nevienam nebija vaļas paskatīties, kā klājas vāverītei. Bet vecāmāte bija par vecu, lai palīdzētu pie cepšanas, un, kaut gan viņa pati to it labi saprata, tomēr jutās noskumusi, ka jāstāv no darbiem nomaļus. Viņa negāja gultā, bet nosēdās pie loga un raudzījās ārā. Virtuves durvis bija atvērtas, lai nebūtu tik silts, un pa tām gaisma ieplūda pagalmā. Visapkārt bija tik gaišs, ka vecenīte varēja it skaidri saskatīt šķirbas un caurumus pretējā sienā. Viņa redzēja arī vāverītes sprostiņu, kas karājās tieši tur, kur krita visgaišākie stari, bet nu viņa ieraudzīja, ka vāverīte bez mitēšanās skrien no sava namiņa uz ratu un no rata atpakaļ namiņā., Vecāmāte nodomāja, ka zvēriņš tāpēc tik uztraukts, ka spilgtā gaisma neļauj tam gulēt.

Starp kūti un stalli atradās plati vārti, uz kurieni arī krita virtuves gaisma. Pēc kāda brīža vecāmāte redzēja, ka pa vārtiem lēni un apdomīgi ienāk mazs zeņķītis. Viņš bija tikko sprīdi garš, bet kājās koka tupeles, un ģērbies viņš bija ādas biksēs kā vienkāršs strādnieks. Vecāmāte tūliņ zināja, ka tas ir rūķītis, un nemaz nesabijās. Viņa bija vienmēr dzirdējusi, ka tāds sētā dzīvojot, lai gan neviens to vēl nekad nebija redzējis un viņa zināja, ka rūķītis nes laimi tur, kur tas parādās.

Tikko rūķītis ienāca izbruģētajā sētsvidū, viņš žigli pieskrēja pie sprosta un, tā kā nevarēja to aizsniegt, jo tas karājās par augstu, tad piegāja pie kopā saliktajiem darba rīkiem, izņēma no turienes kādu kārti un uzrāpās pa to augšā tikpat veikli kā matrozis pa virvi. Kad viņš sprostu bija sasniedzis, tad paraustīja mazā, zaļā namiņa durvis, lai dabūtu tās vaļā. Vecāmāte bija gluži mierīga, jo zināja, ka bērni durtiņas aizslēguši, baidīdamies, ka kaimiņu zēni vāverīti neizzog. Kad rūķītis nevarēja durtiņas atvērt, viņa redzēja, ka vāverīte skrien no namiņa rata telpā. Nu abi ilgi sarunājās, un, kad vāverīte bija izteikusi rūķītim visu, kas tai uz sirds, rūķītis nolaidās pa koku lejā un žigli izsteidzās pa vārtiem laukā.