Zelma Lāgerlefa: Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

— Tagad es tomēr tev zosi atņemšu! — viņš sauca un turēja kūmiņu aiz astes tik stipri, cik vien spēja. Bet viņš nebija tik spēcīgs, lai apturētu Smirri. Lapsa tik strauji rāva viņu sev līdz, ka sausās koku lapas virpuļoja gaisā.

Tagad Smirrei kļuva skaidrs, cik maz jābīstas no šī vajātāja. Viņa apstājās, nolika zosi zemē, uzlika tai virsū priekšķepu, lai zoss neaizlaistos, un grasījās pārkost tai kaklu. Bet tad lapsai iegribējās mazo knauķi vēl paķircināt.

— Jā, gādā, ka tu mani apsūdzi kungam, jo tagad es zosi nokodīšu, — viņa teica.

Zēns ļoti izbrīnījās, redzēdams, ka šim sunim, kam viņš bija dzinies pakaļ, ir tik smails purns, un tai pašā laikā viņš izdzirda arī ļaunu, aizsmakušu balsi. Nilss bija tā sašutis par laupītāju, kas turklāt vēl zobojās par viņu, ka viņam nebija ne jausmas no bailēm. Viņš satvēra asti vēl ciešāk, atspiedās pret kādu koka sakni, un tieši tad, kad lapsa jau bija pielikusi pie zoss kakla savu atvērto muti, zēns rāva to no visa spēka. Smirre bija tik pārsteigta, ka ļāva sevi pavilkt dažus soļus atpakaļ, un meža zoss kļuva brīva. Viņa smagi pacēlās gaisā, jo tās spārni bija ievainoti un viņa tikko varēja tos lietot. Turklāt vēl meža tumsā viņa nekā neredzēja un bija tik nevarīga, it kā būtu akla. Viņa tādēļ arī nekādi nespēja zēnam palīdzēt, bet tikai mēģināja izkļūt caur zaļo lapu jumtu, lai atkal sasniegtu ezeru. Te nu Smirre metās zēnam virsū.

— Kad es vienu nedabūju, tad vismaz dabūšu otru! — viņa šņāca, un no balss bija dzirdams, cik ļoti tā sakaitināta.

— Nu nedomā vis, ka tas tev izdosies! — zēns izsaucās. Viņš bija gluži priecīgs, ka tam izdevies zosi izglābt. Viņš vēl vienmēr turējās aiz lapsas astes, un, kad lapsa mēģināja viņu noķert, metās uz otru pusi.

Tas tik bija tracis mežā, ka lapas vien virpuļoja gaisā! Smirre griezās apkārt, bet arī aste skrēja tāpat, riņķī, zēns turējās pie tās cieši, un lapsa nevarēja viņu satvert.

Zēns tā priecājās par savu panākumu, ka sākumā tikai smējās un izzoboja lapsu. Bet kūmiņš bija ietiepīgs un ar cietu gribu, kā jau tas mēdz būt ar veciem medniekiem, un beidzot zēnam kļuva tīri bail, ka galu galā viņu tomēr nenoķer.

Te viņš ieraudzīja kādu skābardi, kas bija izstīdzis tik slaids kā miets, lai drīzāk tiktu brīvībā tur augšā virs zaļā lapu juma, ko vecie koki klāja pār jauno kociņu. Zēns steigšus atlaida lapsas asti vaļā un uzrāpās šajā kokā. Smirre bija tā aizrāvusies, ka vēl kādu laiku griezās apkārt, ķerdama savu asti.

— Tev jau vairs nemaz nav jādanco, — zēns piepeši teica.

Lapsa kūmiņš kļuva galīgi nikna. Nedabūt tādu mazu knauķi savā varā — tāds kauns nemaz nebija panesams; viņa tādēļ nogūlās zem koka, lai zēnu uzmanītu.

Pārliecīgi labi gan zēnam tur augšā nebija. Viņš sēdēja jāteniski uz kāda nestipra zara, un jaunais skābardis vēl nesniedzās līdz lapu jumam, tā, ka zēns nevarēja nokļūt citā kokā; bet zemē kāpt viņš arī nedrīkstēja . Viņam gauži sala, un daudz netrūka, līdz viņš tā pārsaltu, ka būtu jālaižas no zara vaļā; turklāt briesmīgi

nāca miegs, bet zēns sargājās cik varēdams, lai nogurums nepievārētu un viņš nenokristu zemē.

Ak, tas bija briesmīgi — tā sēdēt mežā nakts vidū! Līdz šim viņam nebija bijis ne jausmas, kas īsti ir nakts. Likās, viss ir pārakmeņojies un nekad vairs neatdzīvosies.

Tad sāka svīst rīts, un zēns priecājās, ka daba atkal atgūst savu parasto izskatu, kaut gan aukstums pret rīta pusi kļuva vēl lielāks nekā naktī.

Kad beidzot uzlēca saule, tā nebija vis dzeltena, bet gan sarkana. Zēnam likās, ka saule izskatās dusmīga, un viņš sev jautāja, kādēļ gan viņa tāda. Varbūt tādēļ, ka, saulei prom esot, nakts izplatījusi tik lielu aukstumu pār visu zemi.

Saule aizdegās lieliem, ugunīgiem stariem, kā vēlēdamās pārredzēt, ko nakts uz zemes pastrādājusi, un izskatījās, it kā aiz netīras sirdsapziņas apkārt viss nosarktu. Mākoņi pie debesīm, zīžaini gludie skābaržu stumbri, sīkie, cieši kopā sapinušies zariņi lapu jumā, sarma, kas apklāja koku lapas, — viss pietvīka gluži sārts.

Aizvien jauni saules stari izšāvās pie debesīm, un drīz vien viss nakts baigums bija zudis. Sastingums izgaisa gluži kā projām aizpūsts, un daudz dzīvības parādījās dienas gaismā. Dzilna, sarkanu pakausīti, sāka ar knābi kalt koka stumbru. Vāverīte izlēca ar riekstu no sava mājokļa, apsēdās kādā zarā un sāka riekstu grauzt. Strazds aizlaidās garām ar tārpu mutē, un zīlīte dziedāja koka galotnē. Tad zēns saprata, ko saule bija teikusi visiem šiem mazajiem radījumiem:

— Mostieties un nāciet laukā no saviem mājokļiem, es esmu tagad te! Tagad jums vairs nav jābaidās ne no kā!

No ezera līdz pat zēnam atskanēja meža zosu saucieni, viņas gatavojās ceļot tālāk. Un drīz pēc tam visas četrpadsmit zosis laidās pār mežu. Zēns mēģināja viņas sasaukt, bet tās laidās tik augstu gaisā, ka viņa balss nevarēja tās sasniegt. Viņas droši vien domāja, ka kūmiņš zēnu jau sen apēdis. Ak, viņas pat nepūlējās viņu pameklēt!

No bailēm zēns bija tuvu asarām, bet saule stāvēja tagad tik zeltaini dzeltena pie debesīm, tā izskatījās tik līksma un iedvesa visai pasaulei drosmi.

— Tev nav ne no kā jābaidās, Nils Holgerson, kamēr es te esmu, — viņa teica.

Mežā nekas sevišķs nenotika, kamēr zosis ieturēja brokastis. Īsi pirms pusdienas kāda meža zoss parādījās zem lapu juma. Vilcinādamās tā meklēja ceļu starp koku stumbriem un zariem un laidās pavisam lēnām. Tikko lapsa to ieraudzīja, tā atstāja

savu vietu zem jaunā koka un slapstījās viņai klāt. Meža zoss nevairījās no lapsas, bet pielaidās gluži tuvu. Smirre taisīja augstu lēcienu, tomēr to nesatvēra, un zoss devās tālāk uz ezera pusi.

Nepagāja ilgs laiks, kad tuvojās otra meža zoss. Viņa laidās pa to pašu ceļu kā iepriekšējā, bet tikai vēl lēnāk un zemāk. Arī viņa aizlaidās Smirrei gluži tuvu garām, un lapsa lēca tik augstu, ka tās ausis aizskāra putna kājas, bet arī šai zosij laimējās, un lēni kā ēna tā turpināja savu ceļu uz ezeru.

Pagāja īss brīdis, un atkal parādījās kāda zoss, kas laidās vēl lēnāk, vēl tuvāk zemei. Smirre taisīja varenu lēcienu, trūka tikai mata platuma, un viņa to būtu saķērusi, bet arī šī zoss viņai paspruka.

Tikko tā bija nozudusi, jau parādījās ceturtā zoss. Kaut gan tā laidās tik lēnām, ka Smirrei likās, viņa to satvertu bez jebkādām pūlēm, lapsa tomēr baidījās no neveiksmes un nolēma ļaut zosij neaiztiktai aizlaisties garām. Bet arī tā devās pa to pašu ceļu, kur citas, un tieši tad, kad viņa laidās pāri Smirrei, tā nolaidās tik zemu, ka Smirre neizturēja un lēca pakaļ. Viņa uzlēca tik augstu, ka aizskāra to ar ķepu, bet putns veikli pasitās sāņus un izglāba savu dzīvību.

Pirms vēl Smirre bija atvilkusi elpu, parādījās trīs zosis rindā. Tās lidoja gluži tāpat kā iepriekšējās, un Smirre taisīja augstus lēcienus, lai tās satvertu; bet viņai nelaimējās saķert nevienu.

Tagad tuvojās piecas zosis, tās laidās labāk nekā iepriekšējās, un, kaut gan arī viņas likās uzvedinām Smirri uz lēkšanu, tomēr šoreiz lapsa izturēja kārdinājumu.

Pēc diezgan ilga starpbrīža parādījās atkal kāda zoss. Tā bija trīspadsmitā. Viņa bija tik veca, ka viņas spalvas bija caur un cauri pelēkas, bez jebkādām tumšām svītrām. Likās, viens viņas spārns labi nestrādā, un viņa laidās ļoti neveikli un greizi, gandrīz aizskardama zemi. Smirre šoreiz lēca nevis vienreiz vien, bet sekoja tai lēkādama līdz pašam ezeram; tomēr arī tagad viņas pūles bija veltas.