Zelma Lāgerlefa: Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Ak, nez vai mazā zosu gane Oze un mazais Matss, viņa pagājušā gada biedri, vēl tur bija? Un ko gan tie teiktu, ja zinātu, ka viņš laižas augstu pār viņu galvām!

Tad Jurdberga pazuda no viņa redzesloka, un zosis laidās uz Svedalu un Skaberšē un atkal atpakaļ pār Beringa klosteri un Hekebergu. Šajā dienā zēns dabūja redzēt vairāk no Skones nekā visā savā līdzšinējā mūžā.

Kad meža zosis satika mājas zosis, tās kļuva ļoti jautras. Tad tās lidoja pavisam lēni un sauca lejup:

— Mēs esam ceļā uz augstajiem kalniem! Nāciet jel līdzi! Nāciet jel līdzi!

Mājas zosis atbildēja:

— Vēl ir ziema! Jūs nākat par agru! Griezieties at­pakaļ! Griezieties atpakaļ!

Meža zosis nolaidās vēl zemāk, lai mājas zosis tās labāk varētu saprast, un sauca: — Nāciet mums līdzi, mēs iemācīsim jūs lidot un peldēt!

Tad mājas zosis apvainojās un nemaz neatbildēja.

Bet meža zosis nolaidās vēl zemāk, tā ka viņas gan­drīz vai pieskārās zemei, un tad atkal pēkšņi zibeņātrumā pacēlās augstu gaisā, it kā no kaut kā būtu briesmīgi izbijušās, un sauca:

— Ai, ai, ai! Tās jau nemaz nav zosis, tās ir aitas, tās ir aitas!

Mājas zosis nu ļoti saskaitās un kliedza pilnā kaklā: — Kaut jūs visas nošautu! Kaut jūs visas nošautu! It visas! It visas!

Kad zēns šo strīdu dzirdēja, viņš smējās. Bet tad atminējās, cik liela viņa nelaime, un sāka raudāt. Tomēr pēc īsa brīža viņš smējās atkal.

Nekad vēl viņš nebija devies tik žigli uz priekšu kā tagad, bet ātri, mežonīgi strauji jāt bija arvien viņa lielākais prieks. Nekad viņš nebūtu varējis iedomāties, ka te augšā gaiss tik svaigs un ka šurp atplūst tik laba zemes un sveķu smarža.

Nekad arī viņš vēl nebija iedomājies, kā ir tad, kad lido augstu gaisā. Tas bija tā, it kā laistos tālu prom no bēdām un rūpēm, un visādām nepatikšanām.

Lielais zostēviņš, kas bija piebiedrojies meža zosīm, jutās lepns, ka tagad lido meža zosu sabiedrībā pār dienvidlīdzenumu un kavē sev laiku, māju putnus kaitinot

un piezobojot. Bet, lai cik priecīgs viņš arī bija, tomēr laimes sajūta neaizsargāja no tā, ka pret pusdienas laiku viņš sāka arvien vairāk nogurt. Viņš mēģināja dziļāk elpot un ātrāk vēdināt spārnus, tomēr palika citām zosīm iepakaļ.

Kad meža zosis, kas lidoja pašas pēdējās, manīja, ka mājas zoss netiek vairs līdzi, viņas sauca to zosi, kura laidās pašā kāša priekšgalā.

— Akka no Čebnekajses! Akka no Čebnekajses!

— Ko jūs no manis gribat? — jautāja barvede.

— Baltais paliek iepakaļ, baltais paliek iepakaļ!

— Sakiet viņam, ka ātri laisties ir vieglāk nekā lēnām! — barvede atsaucās un laidās tāpat kā agrāk.

Zostēviņš gan mēģināja sekot šim padomam un spārnu vēzienus paātrināt, bet tas viņu tā nogurdināja, ka viņš nokrita gandrīz līdz apgrieztajiem vītoliem, kas auga gar tīrumiem un pļavām.

— Akka! Akka! Akka no Čebnekajses! — sauca pakaļējās zosis, kuras redzēja, cik grūti klājas zostēviņam.

— Ko jūs atkal gribat? — barvede vaicāja un likās esam stipri sadusmota.

— Baltais krīt lejup! Baltais krīt lejup!

— Sakiet viņam, ka augstu lidot ir vieglāk nekā zemu! — sauca barvede.

Zostēviņš gribēja sekot arī šim padomam; bet, kad viņš mēģināja pacelties augstu gaisā, pietrūka elpas un likās — viņš nosmaks.

— Akka! Akka! — sauca pakaļējās.

— Vai jūs mani nevarat likt mierā? — barvede vaicāja un šķita esam vēl nepacietīgāka nekā iepriekš.

— Baltais grasās krist! Baltais grasās krist!

— Kas nevar barā laisties, tam jādodas atpakaļ, pasakiet to viņam! — barvede sauca. Viņai nemaz neienāca prātā laisties lēnāk, un viņa turpināja lidot tikpat ātri.

— Ak, tad tādas tās lietas? — zostēviņš prātoja. Viņam kļuva piepeši skaidrs, ka meža zosis nemaz nedomā ņemt viņu sev līdz uz Lapzemi.

Viņas bija tikai pa jokam to vedinājušas līdzi.

Zostēviņš dusmojās, ka spēki izsīkst tieši tagad un viņš nevar šīm klaidonēm parādīt, ka mājas zoss arī ko spēj. Visnepatīkamākais bija tas, ka viņš šeit sastapies ar Akku no Čebnekajses. Kaut gan viņš bija mājas zostēviņš, tomēr bija dzirdējis par kādu barvedi, ko saucot par Akku un kas esot gandrīz simt gadu veca. Viņa esot tik ļoti iecienīta, ka tikai pašas labākās meža zosis tai mēdzot piebiedroties. Bet neviens gan vairāk nenicinot mājas zosis kā Akka ar savu zosu baru, un taisni tādēļ zostēviņš labprāt gribēja viņām parādīt, ka viņš ir pilnīgi to cienīgs.

Viņš lēni laidās citām iepakaļ, pārlikdams, vai doties atpakaļ vai laisties tālāk. Piepeši mazais puišelītis, ko viņš nesa uz muguras, teica:

— Mīļo zostēviņ Mārtiņ! Tu taču sapratīsi, ka tāds, kas vēl nekad nav lidojis, nekādā ziņā nevar laisties meža zosīm līdzi uz Lapzemi. Vai gan nebūtu labāk, ka tu vēl laikus grieztos atpakaļ, iekams neesi pavisam nomocījies?

Bet šis mazais zeņķītis bija zostēviņam tas visnepatīkamākais, un, tikko viņš saprata, ka mazais netic viņa spēkiem, tūliņ jo ciešāk nolēma palikt pie sava.

— Ja tu vēl vienu vārdu ieminēsies par to, es tevi nosviedīšu pirmajā merģeļa bedrē, pār kuru mēs laidīsimies, — viņš šņāca. No dusmām vien zostēviņa spēki tā

pieauga, ka viņš varēja gandrīz tikpat labi laisties kā pārējās zosis.

Ilgi gan viņš to nespētu; bet tas arī vairs nebija vajadzīgs, jo zosu virkne ātri devās lejup, un līdz ar saules rietu zosis piepeši nolaidās zemē. Iekams zēns un zostēviņš attapās, viņi jau atradās Vombezera krastā.

«Te gan laikam viņas pavadīs nakti,» nodomāja zēns un nolēca no zostēviņa muguras. Viņš stāvēja uz šaura, smilšaina krasta, un viņa priekšā gulēja diezgan liels ezers. Bet tas atstāja neglītu iespaidu, jo bija gandrīz viss pārklāts ar ledu; ezers bija melns un grumbuļains, un pilns plaisu un caurumu, kā jau tas pavasaros mēdz būt. Ilgi ledus vairs nevarēja turēties. No krasta tas jau bija atkusis, un visapkārt locījās melna, spīdīga ūdens svītra. Bet vidū ledus vēl turējās un izplatīja aukstumu un nepatīkamu ziemas sajūtu.

Ezera otrā pusē likās būt piemīlīga, apstrādāta zeme, bet tur, kur zosis bija nolaidušās, atradās liels egļu mežs. Un izskatījās, it kā skuju kokiem būtu vara ziemu pie sevis saistīt. Visur citur zeme bija no sniega brīva, bet zem milzīgajām eglēm tas vēl bija dziļš; izkusis un tad atkal sasalis, tas tagad šķita tikpat ciets kā ledus.

Zēnam likās, ka viņš nokļuvis vientulīgā ziemas tuksnesī, un viņam kļuva tik baigi ap sirdi, ka vismīļāk būtu skaļi raudājis.

Viņš juta stipru izsalkumu, jo visu dienu nekā nebija baudījis. Bet kur gan lai atrod ko ēst? Marta mēnesī nekas ēdams neaug ne kokos, ne laukos.

Jā, kur gan lai viņš ņem ko ēst? Un kas gan dos viņam pajumti? Kas taisīs gultu? Kas ļaus apsēsties pie sava ugunskura? Kas aizsargās no meža zvēriem?

Nu jau saule bija norietējusi un no ezera pūta auksts vējš. Tumsa slīga no debesīm lejup; līdz ar krēslu modās bailes un mežā bija dzirdami zaglīgi soļi un baiga čaukstoņa.

Jautrais prāts, kas viņu bija iedvesmojis, pa gaisu lidojot, nu bija galā, un zēns bailīgi sāka raudzīties pēc sava ceļabiedra. Izņemot to, viņam nebija neviena, pie kā varētu patverties.

Tad zēns pamanīja, ka zostēviņam klājas vēl ļaunāk nekā viņam. Tas atradās vēl aizvien tajā pašā vietā, kur bija nolaidies, un likās pienākusi tā pēdējā stundiņa. Viņa kakls gulēja kā bez dzīvības pie zemes, acis bija aizvērtas, un viņš tikko vēl elpoja.