Zelma Lāgerlefa: Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

— Cietiet jel klusu, diedelnieces!

Bet viņš bija piemirsis, ka tagad, kad nav vairs tik liels, vistām no viņa nav ko baidīties. Viss vistu bars metās zēnam virsū, apstāja viņu un kliedza:

— Kā, kā, kā! Tas ir labi! Kā, kā, kā! To tu esi pelnījis!

Zēns mēģināja bēgt, bet vistas skrēja viņam pakaļ un kliedza tik stipri, ka turpat vai ausis aizkrita. Diezin vai viņš no tām būtu ticis vaļā, ja nepienāktu mājas kaķe. Tikko vistas ieraudzīja kaķi, tās apklusa un izlikās ne par ko citu vairs nedomājam kā vien par tārpiem, ko tās tagad uzcītīgi meklēja zemē.

Zēns žigli pieskrēja pie kaķes.

— Mīļā Mīce, — viņš teica, — tu taču sētā pazīsti katru kaktiņu, katru caurumu? Esi jel tik laba un pasaki man, kur lai atrodu rūķīti!

Kaķe viņam tūliņ vis neatbildēja. Viņa apsēdās, ap­joza asti skaistā ripulī ap priekšķepām un uzlūkoja zēnu. Tā bija liela, melna kaķe ar baltu laukumiņu uz krūtīm. Viņas spalva bija gluda un laistījās saulē. Nagus tā bija ievilkusi. Viņas acis bija vienmērīgi pelēkas ar mazu, šauru spraudziņu vidū. Kaķe izskatījās ļoti labsirdīga.

— Es zinu gan, kur rūķītis dzīvo, — viņa sacīja laipnā balsī, — bet ar to vēl nav teikts, ka es tev to sacīšu.

— Mīļā, mīļā Mīce, tev man jāpalīdz, — zēns lūdzās. — Vai tu neredzi, ka viņš mani apbūris?

Kaķe mazliet vairāk atvēra acis, un tajās pamirdzēja zaļa ļaunprātība. Viņa vēl brītiņu priecīgi pamala savas dzirnavas, nošķaudījās un tikai tad atbildēja:

— Tu gan vēlies, lai es tev tagad tāpēc palīdzu, ka tu mani tik bieži raustīji aiz astes?

Tad zēns saskaitās un pavisam piemirsa, cik mazs un bezspēcīgs viņš tagad ir.

Es jau varu tevi vēlreiz paraut aiz astes, — viņš teica un metās kaķei virsū.

Tai pašā mirklī kaķe tā pārvērtās, ka zēns tikko varēja ticēt, ka tas ir tas pats dzīvnieks. Kaķe izlieca muguru, kājas tai kļuva garākas, viņa ar nagiem kārpīja zemi; aste bija īsa un resna, ausis pieglaustas atpakaļ, mute sprauslāja un plaši atvērtajās acīs zvēroja sarkanas ugunis.

Zēns negribēja ļaut sevi iebaidīties no kaķes, bet spēra vēl soli tuvāk. Pēkšņi kaķe taisīja lēcienu tieši zēnam virsū, apgāza viņu un, muti plaši atpletusi, uz­lika tam savas priekšķepas uz krūtīm.

Zēns juta, ka kaķes nagi iespiežas viņa ādā cauri vestei un kreklam un ka asi zobi kutina kaklu. Viņš visā spēkā sāka kliegt pēc palīga.

Bet neviens nenāca, un viņam likās, ka beidzamā stunda jau situsi. Te viņš sajuta, ka kaķe ievelk nagus un palaiž vaļā viņa kaklu.

— Tā, — viņa teica, — šai reizei būs diezgan. Manas mīļās saimnieces dēļ tev šoreiz pietiks ar bailēm vien. Es tikai gribēju, lai tu zinātu, kurš no mums tagad ir stiprākais.

Tad kaķe aizgāja savu ceļu un izskatījās tikpat mīlīga un godīga kā atnākot. Zēnam bija tāds kauns, ka viņš nevarēja izteikt ne vārda; tādēļ viņš steigšus ieskrēja govju kūtī meklēt rūķīti.

Kūtī atradās tikai trīs govis. Bet, kad zēns ienāca, viņas visas sāka skaļi maurot un sacēla tādu troksni, ka varēja domāt, ka to ir, mazākais, trīsdesmit.

— Mū, mū, mū! — sauca Maijroze. — Ir taču labi, ka pasaulē vēl valda taisnība!

— Mū, mū, mū! — mauroja visas trīs reizē. Viņas māva tik stipri cita par citu, ka zēns nemaz nevarēja saprast, ko viņas saka.

Viņš gribēja vaicāt pēc rūķīša, bet govis tā trokšņoja, ka zēns nemaz netika pie vārda. Viņas izturējās tā, it kā te būtu iemaldījies kāds svešs suns, spārdījās ar pakaļkājām, raustīja kakla ķēdes, grieza galvas atpakaļ un badījās ar ragiem.

— Nāc tikai šurp! — teica Maijroze. — Es tev došu tādu belzienu, ka tu to ilgi atcerēsies.

— Nāc šurp, — teica Zelta Lilija, — izjādināšu tevi uz ragiem!

— Nāc vien, nāc, es tev parādīšu, kā man tas patika, kad tu aizvien sviedi ar savu koka tupeli man pa muguru! — noauroja Zvaigzne.

— Jā, nāc tikai šurp, tad es tev atmaksāšu par lapsenēm, kuras tu man ielaidi ausī, — Zelta Lilija nerimās.

Maijroze bija no visām trim tā vecākā un gudrākā, un viņa bija arī visdusmīgākā.

— Nāc tikai šurp, lai es tev atmaksāju par tām dau­dzām reizēm, kad tu mātei izrāvi slaucamo ķeblīti, kā arī par to, ka tu savai mātei liki kāju priekšā, kad viņa nāca ar piena ķipi, un arī par visām asarām, ko viņa tevis dēļ raudājusi.

Zēns gribēja teikt, cik ļoti viņš nožēlo savu nekrietno uzvedību un ka tagad vienmēr būs godīgs, ja vien tās pateiks, kur atrodams rūķītis. Bet govis viņā nemaz ne­klausījās. Viņas mauroja tik stipri, un zēnam kļuva bail, ka kāda no tām beidzot neatraujas vaļā, tāpēc atzina par labāku klusītiņām atstāt govju kūti.

Iznācis atkal laukā, zēns jutās pavisam izmisis. Viņš saprata, ka visā sētā viņam neviens nepalīdzēs uzmek­lēt rūķīti. Nebūtu arī nekāda liela labuma, ja viņš to atrastu.

Viņš uzrāpās uz platā mūra, kas bija uzcelts ap viņu mājiņu un laukiem un apaudzis dadžiem un kazenājiem. Zēns te apsēdās, lai pārdomātu, ko darīt tādā gadījumā, ja vairs nevarētu atdabūt cilvēka izskatu. Tēvs ar māti, nudien, pabrīnīsies, no baznīcas mājās pārnākuši. Jā, visā apkārtnē ļaudis brīnīsies un nāks pat no Austrumvemmenhegas, no Torpas un no Skurupas, jā, no visa Vemmenhegas novada tie ieradīsies viņu apbrīnot. Un, kas zina, varbūt vecāki ņems viņu līdzi izrādīt Kivikas tirgū.

Ak, pat domāt par to bija briesmīgi! Tad jau galu galā viņam būtu labāk, ja neviens cilvēks viņu vairs ne­redzētu.

Cik gan viņš nelaimīgs! Droši vien visā plašā pa­saulē nav vēl bijis tik nelaimīga cilvēka kā viņš. Viņš vairs nebija cilvēks, bet apburts par rūķīti.

Zēns sāka pamazām saprast, ko tas īsti nozīmē — nebūt vairs cilvēkam. No visiem viņš nu bija šķirts! Viņš nevarēs vairs rotaļāties ar citiem zēniem, nevarēs nekad pārņemt savu vecāku mājiņu, un bija arī pilnīgi izslēgts, ka kāda meitene jebkad būs ar mieru viņu precēt.

Viņš sēdēja un aplūkoja savu mājiņu. Tā bija balti krāsota zemnieku mājele, kas ar savu augsto, stāvo salmu jumtu izskatījās kā zemē iespiesta. Arī saimnie­cības ēkas bija mazas un lauki tik sīciņi, ka zirgs uz tiem tikko varēja apgriezties. Bet, lai arī cik šauri un nabadzīgi te bija, viss tas zēnam vēl šķita par daudz labs. Viņš nevarēja prasīt citu mājokli kā vien caurumu šķūņa pagrīdē.

Bija brīnišķīgi skaists laiks. Ap viņu tecēja pavasara ūdeņi, plauka pumpuri, čivināja putni. Bet viņa sirds bija smaga. Nekad vairs viņš nevarēs par kaut ko prie­cāties.

Viņam likās, ka nekad vēl nav redzējis debesis tik tumši zilas kā šajā dienā. Gāju putni atgriezās. Viņi nāca no svešām zemēm un bija devušies pāri Baltijas jūrai tieši uz Smigehuku, un tagad atradās ceļā uz ziemeļiem. Tur bija dažādu putnu sugas; bet viņš pazina tikai meža zosis, kas laidās divās garās, kāšveidīgās rindās.

Jau vairāki meža zosu bari bija tā garām aizlaidušies. Zosis laidās augstu gaisā, bet viņš tomēr dzirdēja tās saucam:

— Tagad laižamies uz augstajiem kalniem! Tagad laižamies uz augstajiem kalniem!

Tiklīdz meža zosis ieraudzīja mājas zosis, kas pa­staigājās pa pagalmu, tās nolaidās zemāk un sauca:

— Nāciet mums līdzi! Nāciet mums līdzi! Mēs doda­mies uz augstajiem kalniem!

Mierīgās mājas zosis negribot staipīja kaklus un klau­sījās, bet tad prātīgi atbildēja: