Zelma Lāgerlefa: Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

— Mums tepat ir labi! Mums tepat ir labi!

Kā jau minēts, diena bija neparasti skaista un gaiss tik svaigs un viegls, ka pat laisties vajadzēja būt bau­dai. Un ar katru jaunu meža zosu baru mājas zosis arvien vairāk uzbudinājās. Dažreiz tās sita ar spārniem, it kā tām būtu liels prieks laisties līdzi. Bet kāda veca zosu māte ikreiz teica:

— Bērni, neesiet taču traki! Tas jau nozīmētu to pašu ko salt un badoties.

Kādam jaunam zostēviņam meža zosu saucieni bija pamodinājuši īstu ceļošanas kāri.

— Ja nāks vēl kāds bars, es laidīšos līdzi! — viņš izsaucas.

Tagad nāca jauns bars un klaigāja tāpat kā citi. Nu jaunais zostēviņš iesaucās:

— Pagaidiet, pagaidiet, es laidīšos līdzi! Viņš izpleta spārnus un pacēlās gaisā, bet nebija radis lidot un atkal nokrita zemē. Meža zosis tomēr bija sadzirdējušas viņa saucienus. Tās pagriezās atpakaļ, lai palūkotos, vai viņš lidos.

— Pagaidiet, pagaidiet! — zostēviņš sauca un mē­ģināja vēlreiz pacelties gaisā.

Zēns, sēdēdams uz mūra, visu to dzirdēja.

«Būtu gauži žēl, ja lielais zostēviņš aizlaistos,» viņš domāja. «Tēvs ar māti ļoti bēdātos, ja, pārnākuši mājās, to vairs neatrastu.»

Tā prātodams, viņš atkal pavisam piemirsa, ka ir mazs un bezspēcīgs, bet nolēca no mūra, ieskrēja zosu barā un apkampa zostēviņu abām rokām.

— Tu nu gan no šejienes prom nelaidīsies, vai dzirdi! — viņš sauca.

Bet tieši šajā mirklī zostēviņš bija sapratis, kas tam jādara, lai paceltos no zemes. Steigā viņš arī nemaz nepūlējās nokratīt no sevis zēnu; zēns tika pacelts līdzi gaisā.

Zostēviņš tik ātri laidās augšup, ka zēnam sāka reibt galva. Iekams viņš paspēja atjēgties, ka jālaiž vaļā zos­tēviņa kakls, tas atradās jau augstu gaisā un būtu krītot nosities, ja tagad laistos vaļā.

Vienīgais, ko zēns varēja darīt, bija pamēģināt uzrāpties zostēviņam mugurā. Un to viņš arī tiešām izda­rīja, lai gan ar lielām pūlēm. Bet nebija nemaz tik viegli noturēties uz gludās muguras starp abiem spārniem, kas cilājās augšup un lejup. Viņam ar abām rokām vaja­dzēja dziļi ieķerties zostēviņa spalvās un dūnās, lai ne­nokristu zemē.

Zēnam tā apreiba galva, ka viņš ilgi nevarēja atjēg­ties. Gaiss svilpa un šņāca viņam pretim, spārni plīvoja blakus, un spalvas tā dūca kā īstā vētrā. Trīspadsmit zosis laidās ap viņu. Visas vēdināja spārniem un gāgināja. Viņam metās zils un zaļš gar acīm un ausīs dunēja. Viņš nezināja, vai zosis laižas augstu vai zemu, ne arī uz kurieni viņu nes.

Beidzot zēns tik daudz atģidās un saprata, ka viņam tomēr jānoskaidro, kurp zosis laižas. Bet tas nebija tik viegli, jo viņš nemaz nezināja, kur lai rod drosmi pa­skatīties lejup.

Viņš bija stipri pārliecināts, ka pie pirmā mēģinā­juma viņam galva pavisam apreibs. Meža zosis nelai­dās pārāk augstu, jo jaunajam ceļabiedram būtu grūti elpot retinātajā gaisā. Viņa dēļ arī zosis laidās mazliet lēnāk nekā parasti.

Beidzot zēns tomēr palūkojās lejup. Viņam likās, ka redz zem sevis lielu, izklātu lakatu, kas sadalīts neskai­tāmos mazos un lielos četrstūros.

«Kur gan es esmu nokļuvis?» viņš pats sev jautāja.

Viņš neredzēja nekā cita kā četrstūri pie četrstūra. Daži no tiem bija šauri, daži — iegareni, bet it visur atradās stūri un taisnas malas. Nekas nebija apaļš, nekas izliekts.

«Kas tas apakšā par lielu četrstūrainu lakatu?» zēns pie sevis noteica, nemaz

negaidīdams atbildi.

Bet meža zosis ap viņu tūliņ sauca:

— Tīrumi un pļavas! Tīrumi un pļavas!

Tad zēns saprata, ka lielais, rūtainais lakats, virs kura viņš laižas, ir Skones līdzenums. Un viņš sāka no­jaust, kāpēc tas izskatās tik rūtains un raibs. Vispirms viņš uzminēja, kas ir gaišzaļie četrstūri; tie bija rudzu lauki, apstrādāti pagājušajā rudenī un zem sniega sa­glabājušies zaļi. Dzelteni pelēkās rūtis bija rugaines, kur pagājušajā vasarā augusi labība; brūnganie četr­stūri bija vecie āboliņa lauki un melnie — tukšie biešu lauki vai neaparta papuve. Brūnās rūtis ar dzeltenām malām droši vien bija skābaržu meži, jo lielie koki, kas aug meža vidū, stāv ziemā bez lapām, kamēr jaunie skābarži mežmalā patur savas nodzeltējušās lapas līdz pat pavasarim. Tur bija arī tumšas rūtis ar mazliet iepe­lēku vidu. Tās bija lielās, četrstūrainās lauku mājas no­melnējušiem salmu jumtiem un bruģētiem pagalmiem. Un tad tur vēl bija rūtis ar zaļu vidu un brūnām malām. Tie bija dārzi, kuru mauriņi jau zaļoja, kamēr krūmāji un koki ap tiem vēl stāvēja kailiem, brūniem zariem.

Zēnam bija negribot jāsmejas, kad viņš redzēja, cik rūtains viss izskatās.

Bet, kad meža zosis izdzirda to smejamies, viņas sauca kā norādamas:

— Auglīga, laba zeme! Auglīga, laba zeme!

Zēns bija kļuvis atkal nopietns. «Kā gan tu vari smieties,» viņš domāja, «tu, ar kuru noticis tas bries­mīgākais, kas vien cilvēkam var atgadīties!»

Kādu laiciņu viņš izturējās ļoti nopietni, bet tad viņam atkal bija jāsmejas.

Kad zēns cik necik bija apradis ar ceļošanas veidu un kad viņam vairs nebija jādomā vienīgi par to, kā noturēties uz zoss muguras, viņš pamanīja, ka pa gaisu laižas daudzi putnu bari un visi uz ziemeļiem. Kliedzieni un klaigas skanēja no bara uz baru.

— Ā, jūs arī esat šodien šurp atlaidušās! — daži kliedza.

— Kā tad, — zosis atbildēja. — Ko jūs domājat par pavasari?

— Kokiem vēl nav lapu, un ūdens ezeros auksts, — skanēja atbilde.

Kad zosis laidās pār kādu vietu, kur apakšā skraidīja māju putni, tās sauca:

— Kā sauc šīs mājas? Kā sauc šīs mājas?

Tad gailis izstiepa kaklu augšup un atbildēja:

— Šīs mājas sauc par «Mazlaukiem», šogad tāpat kā pērngad, šogad tāpat kā pērngad!

Mājām lielāko tiesu bija viņu īpašnieku vārdi, kā tas Skonē parasts, bet gaiļi vis neteica: «Šīs mājas pieder Peram Matsonam un tās — Olem Busonam,», bet deva paši mājām tādus nosaukumus, kādus atrada par piemērotākiem. Ja tie dzīvoja nabadzīgās iebūviešu mājās, tad sauca:

— Šīs mājas sauc par «Bezgraudiem»! Un pašās nabadzīgākajās viņi kliedza:

— Šīs mājas sauc — «Ēd maz»! «Ēd maz»! Lielām un bagātām zemnieku mājām gaiļi deva skaistus, skanīgus nosaukumus, piemēram, «Laimes tīrumi» «Olu kalns» vai «Naudinieki».

Bet lielo muižu gaiļi bija par lepniem, lai izdomātu ko asprātīgu; viņi dziedāja un kliedza tik skaļi, it kā pašai saulei vajadzētu tos sadzirdēt:

— Šī ir Dibeku muiža! Šogad tāpat kā pērngad! Šogad tāpat kā pērngad!

Un tur tālāk stāvēja kāds, kas sauca:

Šī ir Svaneholma, tas nu gan katram būtu jā­iegaumē!

Zēns manīja, ka zosis nelaižas taisnā virziena uz priekšu. Viņas lidoja pār visu dienvidlīdzenumu šurpu turpu, it kā priecādamās, ka atkal atrodas Skonē, un it kā vēlēdamās apsveikt katras atsevišķas mājas.

Tā viņi nonāca kādā vietā, kur atradās vairākas lie­las, masīvas ēkas ar augstiem dūmeņiem un daudz mazu namiņu.

— Šī ir Jurdbergas cukurfabrika! — sauca gaiļi. — Šī ir Jurdbergas cukurfabrika!

Zēns satrūkās uz zoss muguras. Šo vietu gan viņam vajadzēja pazīt. Tā atradās netālu no tēva mājām, un pagājušajā gadā viņš tur bija ganījis zosis. Bet, no aug­šas skatoties, viss liekas citādāk nekā tad, kad to novēro apakšā.