Zelma Lāgerlefa - Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums

Rūķīti rokām aizskart zēns tomēr neuzdrošinājās, un tādēļ viņš lūkojās istabā pēc kaut kā, ar ko varētu to pagrūst. Viņa skatiens šaudījās no gultas uz galdu un no galda uz plīti. Viņš raudzījās uz vārāmiem podiem un kafijas kannu, kas atradās uz galda blakus plītij. Pa­skatījās uz tēva šauteni, kas karājās pie sienas līdzās dāņu ķēniņu pārim, un uz pelargonijām un fuksijām, kuras ziedēja uz loga. Beidzot viņa skatienu saistīja kāds vecs mušu ķeramais tīkliņš, kas karājās pie loga šķērskoka.

Ieraudzījis mušu ķeramo tīkliņu, viņš tūliņ to satvēra un svieda uz lādes malu. Zēns bija pilnīgi pārsteigts par savu laimi. Viņš gandrīz pats nemaz nezināja, kā tas bija noticis, bet rūķītis tiešām bija noķerts. Nabadziņš gulēja ar galvu uz leju garajā tīklā un nevarēja nekādi tikt laukā.

Pirmajā acumirklī zēns nemaz nezināja, ko ar savu ķērienu iesākt. Viņš rūpīgi šūpoja tīkliņu šurpu turpu, lai rūķītim nedotu iespēju izrāpties.

Tagad rūķītis sāka runāt. Viņš gauži lūdza atdot tam brīvību un teica, ka esot viņa ģimenei jau daudzus gadus labu vien darījis un tiešām pelnījis, ka ar viņu apejoties labāk. Ja zēns viņu atlaidīšot, viņš došot tam vecu dāl­deri, sudraba karoti un zelta naudas gabalu, kas esot tikpat liels, kā viņa tēva sudraba pulksteņa vāks.

Izpirkšanas nauda gan zēnam nelikās liela, bet, ka­mēr rūķītis atradās viņa varā, viņam bija mazliet bail no tā. Viņš sajuta, ka ielaidies ar kādu svešu, noslēpu­mainu radījumu, kas nepieder šai pasaulei, tāpēc arī bija gauži priecīgs, ka rodas iespēja tikt no rūķīša vaļā.

Viņš tad arī tūliņ bija ar piedāvājumu mierā un pārstāja šūpot tīkliņu, lai rūķītis varētu izrāpties. Bet, kad tas jau gandrīz bija no tīkla laukā, zēnam iekrita prātā, ka viņš būtu varējis izdabūt sev vēl lielākas lie­tas un labumus. Vismaz vajadzēja prasīt, lai rūķītis iebur viņam sprediķi galvā.

«Cik muļķīgi es izdarīju, ka palaidu viņu vaļā!» zēns nodomāja un sāka tīkliņu atkal šurpu turpu šūpot, lai rūķītis no jauna tajā ieveltos.

Bet, tikko zēns to darīja, viņš saņēma briesmīga pļauku un viņam likās, ka galva sašķīst tūkstoš gabalos. Viņš atkrita vispirms pret vienu, tad pret otru sienu, beidzot nokrita uz grīdas un palika tur bez samaņas guļot.

Kad viņš atkal pamodās, tad atradās vēl mājiņā. No rūķīša vairs nebija ne vēsts. Lādes vāks bija aizslēgts, un mušu ķeramais tīkliņš karājās parastajā vietā pie loga. Ja zēna labais vaigs no dabūtās pļaukas tā ne­degtu, viņš būtu visu noturējis par sapni.

«Lai nu noticis kas notikdams, tēvs un māte tomēr katrā ziņā apgalvos, ka tas bijis tikai sapnis,» viņš domāja. «Rūķīša dēļ viņi man droši vien no sprediķa nekā neatlaidīs, un būs tiešām labāk, ka tagad steigšus sākšu to atkal lasīt.»

Bet, kad zēns tuvojās galdam, viņam kaut kas likās ļoti savāds. Nevarēja taču būt, ka istaba kļuvusi lielāka. Bet kā tas nu gadījies, ka viņam tagad jāsper daudz vairāk soļu nekā citkārt, pie galda ejot? Un kas tad no­ticis ar krēslu? Tas gan neizskatījās lielāks, kā bijis, bet zēnam bija iepriekš jāuzkāpj uz šķērsīša starp abām krēsla kājām, un tikai tad viņš varēja uzrāpties sēdeklī. Taisni tāpat bija arī ar galdu. Viņš nevarēja galda virsu saredzēt, bet viņam bija jāuzkāpj uz krēsla atzveltnes. — Ko gan tas viss nozīmē? — zēns brīnījās. — Tīri vai jātic, ka rūķītis apbūris krēslu, galdu un visu istabu.

Sprediķu grāmata gulēja uz galda un, likās, nebija pārmainījusies. Tomēr kaut kas savāds tiešām bija noti­cis, jo viņš nevarēja vairs ne vārda salasīt, iekams ne­bija uzkāpis grāmatai virsū.

Zēns izlasīja dažas rindas, tad nejauši pacēla acis. Viņa skatiens krita spogulī, un viņš skaļi iesaucās:

— Paskat, tur jau vēl viens!

Spogulī viņš skaidri redzēja pavisam maziņu zēniņu smailā cepurītē un ādas biksītēs.

— Tas ģērbies gluži tāpat kā es, — zēns teica un iz­brīnā sasita rokas.

Bet te nu viņš redzēja, ka mazais spogulī dara to pašu. Tad viņš sāka plūkt sevi aiz matiem, kniebt sev rokā, griezties riņķī, un tūliņ mazais spogulī darīja to pašu.

Zēns apskrēja dažas reizes ap spoguli, lai paraudzītos, vai kāds mazs puišelītis nav paslēpies aiz spoguļa, bet neatrada tur neviena, un tad viņš izbailēs sāka dre­bēt pie visas miesas, jo tikai tagad saprata, ka rūķītis viņu apbūris un ka spogulī viņš redz pats sevi.

Zēns negribēja un negribēja ticēt, ka pārvērsts par rūķīti. «Tas droši vien ir sapnis un iedoma,» viņš prā­toja. «Man tikai daži mirkļi jāpagaida, un es atkal tapšu par cilvēku.»

Viņš nostājās spoguļa priekšā un aizvēra acis. Tikai pēc dažām minūtēm viņš tās atdarīja un gaidīja, ka bur­vība nu būs beigusies. Bet tā vis nebija, viņš arvien vēl bija tikpat maziņš kā pirms tam. Citādi gan nemaz ne­bija pārvērties. Viņa linu baltie mati, vasaras raibumi uz deguna, ielāpi uz ādas biksēm un salāpītās zeķes — viss bija tāpat kā iepriekš, tikai stipri, stipri pamazināts. Nē, lai viņš arī stāvētu cik ilgi un gaidītu, nekas nepalī­dzēja. Viņam jāmēģina kas cits. Ak, pats labākais, ko viņš varētu darīt, būtu — uzmeklēt rūķīti un mēģināt ar to salabt.

Zēns nolēca uz grīdas un saka meklēt. Viņš raudzījās aiz krēsliem un skapjiem, zem gultas un aiz plīts. Viņš pat ielīda dažās žurku alās, bet rūķītis nebija atrodams.

Meklēdams viņš raudāja un lūdzās, un apsolīja visu, ko vien varēja iedomāties. Nekad, it nekad viņš vairs ne­lauzīs doto vārdu, nekad, nekad vairs nebūs ļauns un nekad vairs neiemigs, sprediķi lasot!

Ja tikai viņš atdabūtu savu cilvēka izskatu, no viņa tiešām iznāktu krietns, labs un paklausīgs zēns. Bet viņš varēja solīt ko solīdams, nekas nelīdzēja.

Piepeši viņš atcerējās mātes nostāstus, ka rūķīši lab­prāt uzturoties govju kūtī, un tūliņ nolēma paraudzīties, vai rūķīša nav tur. Par laimi durvis stāvēja pusvirus, jo pats viņš tās atvērt nevarētu, un zēns viegli varēja ieiet kūtī.

Nonācis pie durvju sliekšņa, viņš apskatījās pēc savām koka tupelēm, jo istabā, protams, staigāja zeķēs. Viņš prātoja, ko tagad iesākt ar lielajām, smagajām tupelēm. Bet te jau ieraudzīja uz sliekšņa mazu kurpīšu pāri. Viņš vēl vairāk nobijās. «Ja jau rūķītis bija pār­vērtis arī koka tupeles, tad taču šī nelaime tik drīz ne­beigsies?» viņš domāja.

Uz veca ozola dēļa durvju priekšā lēkāja zvirbulis. Zēnu ieraudzījis, viņš tūliņ iesaucās:

— Tuit, tuit! Paraug, kur nāk zosu gans Nilss! Pa­skatieties jel uz pundurīti! Apskatiet pundurīti Nilsu Holgersonu!

Zosis un vistas tūdaļ pagriezās pret zēnu, un iesākās briesmīga kņada.

— Kikeriki! — dziedāja gailis. — To viņš pelnījis! Kikeriki! Viņš mani plēsa aiz sekstes.

— Kā, kā, kā! To viņš pelnījis! — sauca vistas un turpināja klaigāt bez apstājas.

Zosis salasījās barā, sabāza galvas kopā un jautāja: — Kas to darījis? Kas to darījis?

Bet gluži brīnišķīgi bija tas, ka zēns saprata, ko viņas teica. Viņš bija tik pārsteigts, ka palika uz sliekšņa stāvam un klausāmies.

— Tas droši vien tāpēc, ka esmu pārvērsts par rūķīti, — viņš sacīja, — tāpēc arī saprotu putnu valodu.

Viņam bija neizturami noklausīties, ka vistas ar savu «to viņš pelnījis» nemaz nerima. Zēns meta viņām ar akmeni un sauca: