Džeks Londons: NOGALINĀT CILVĒKU

Kaut gan dega vienīgi blāvās naktslampiņas, viņa droši gāja pa pazīstamajām istabām un plašajām zālēm, velti meklēdama līdz galam neizlasīto dzejoļu grāmatu, kuru viņa bija nolikusi nevietā un .atcerējās tikai tagad. Iegā­jusi viesistabā, viņa iededzināja gaismu. Tā apspīdēja vi­ņas augumu no vieglas drānas šūtā vaļīgā iesārtenā mā­jas tērpā, mežģīņu ieskautos plecus un kaklu. Pirkstos viņai vēl mirdzināja gredzeni, kuplie zeltainie mati vēl nebija izlaisti. Sieviete bija gracioza un skaista, ar iega­renu seju, sarkanām lūpām, glāsmaini sārtiem vaigiem un zilām, kā hameleons mainīgām acīm, kuras pēc patikas plati iepletās ar ineitenīgas nevainības izteiksmi, kļuva cietas, pelēkas un spoži saltas vai ieliesmojās pārgalvībā un varaskārē.

Sieviete nodzēsa uguni un caur vestibilu devās uz citu istabu. Pie durvīm viņa apstājās un ieklausījās. Viņa bija kaut ko sadzirdējusi, nevis troksni, bet tādu kā čaboņu, it kā tur kāds kustētos. Viņa būtu varējusi apzvērēt, ka nav neko dzirdējusi, un tomēr kaut kas nebija kārtībā. Nakts klusums bija iztraucēts. Sieviete jautāja sev, kurš no kalpiem varētu staigāt apkārt. Protams, ne jau virs- sulainis, kurš tikai īpašos gadījumos negāja agri gulēt. Tā nevarēja būt arī kalpone, kuru viņa bija atlaidusi uz visu vakaru.

Iedama garām ēdamistabai, sieviete redzēja, ka durvis ir ciet. Viņa nezināja, kāpēc atvēra tās un iegāja istabā, viņa tikai juta, ka satraucošās skaņas nāk no turienes. Istabā bija tumšs, bet viņa sataustīja slēdzi un nospieda io. Kad iedegās gaisma, viņa pakāpās atpakaļ un klusi ievaidējās.

Viņai iepretī, turpat pie slēdža atspiedies pret sienu un pagriezis pret viņu revolveri, stāvēja kāds vīrietis. Pat šajā izbaiļu brīdī viņa ievēroja, ka revolveris ir melns un neparasti garš. Viņa zināja, ka tas ir kolts. Cilvēks bija vidēja auguma, slikti ģērbies, brūnām acīm un tumši iededzis. Viņš izskatījās pavisam mierīgs. Viņai pret krū­tīm pavērstais revolveris, kuru svešais turēja pret gurnu atspiestā rokā, nedrebēja.

— Ak, piedodiet, — sieviete sacīja. — Jūs mani no­biedējāt. Ko jūs vēlaties?

— Es gribu tikt laukā no šejienes, — viņš atbildēja, jocīgi savilkdams lūpas. — Es tā kā esmu apmaldījies šajā mājoklī, un, ja jūs būsiet tik laipna un parādīsiet, kur ir durvis, es pilnīgi likšu jūs mierā un aizvākšos,

— Bet ko jūs te darāt? — sieviete jautāja, un viņas balsī ieskanējās skarbi toņi — kā cilvēkam, kurš radis pavēlēt.

— Gribēju aplaupīt jūs, mis, neko vairāk. Es izošņāju, ko te varētu pievākt. Nodomāju, ka neesat mājā, tāpēc ka redzēju jūs ar veco iekāpjam mašīnā. Tas laikam jūsu papiņš, bet jūs esat mis Setlifa.

Misis Setlifa pamanīja viņa kļūdu, novērtēja naivo komplimentu un nolēma atstāt svešo neziņā.

— Kā jūs zināt, ka esmu mis Setlifa? — viņa jautāja.

— Vai tad šī nav vecā Setlifa māja?

Viņa pamāja ar galvu.

— Es nemaz nezināju, ka viņam ir meita, bet laikam jūs pati tā būsiet. Bet tagad, ja tas neapgrūtina jūs, pa­rādiet man, kā tikt ārā no šejienes, un es būšu jums ļoti pateicīgs.

— Bet kālab lai es rādītu? Jūs taču esat laupītājs, kramplauzis.

— Ja es nebūtu iesācējs šajā lietā, es vilktu jums no pirkstiem gredzenus, nevis taisītu ceremonijas, — viņš sacīja. — Es atnācu apkrāmēt veco Setlifu, nevis aplau­pīt sievietes. Ja jūs paiesiet nost no durvīm, es pats atra­dīšu ceļu ārā.

Misis Setlifa bija apķērīga sieviete un saprata, ka no šī cilvēka nav ko baidīties. Bija skaidrs, ka viņš nav pro­fesionāls noziedznieks. Pēc viņa izrunas varēja spriest, ka viņš nav no pilsētas. Misis Setlifai šķita, ka viņu ap­dveš lielāku plašumu spirgtā elpa.

— Bet ja nu es kliedzu? — viņa ziņkāri iejautājās. — Ja sāku saukt palīgā? Jūs taču nespēsiet nošaut mani… sievieti?

Viņa pamanīja apjukumu svešinieka brūnajās acīs. Viņš atbildēja lēni, domīgi, it kā risinātu smagu uzdevumu.

— Tad es laikam žņaugtu jūs un nodarītu jums ļaunu.

— Sievietei?

— Es būtu spiests to darīt, — viņš atbildēja, un misis Setlifa redzēja, ka vīrieša lūpas skarbi savelkas. — Jūs gan esat tikai vāja sieviete, bet, redzat, mis, es taču ne­drīkstu nonākt cietumā. Nē, mis, nekādā ziņā nedrīkstu. Draugs gaida mani Rietumos. Viņš iekūlies nelaimē, un man jāpalīdz viņam izķepuroties. — Viņa lūpas vēl vai­rāk savilkās. — Es, jādomā, varētu aizžņaugt jums rīkli, nenodarot pārāk lielas sāpes.

Misis Setlifa skatījās uz viņu neticīgi kā mazs bērns.

— Es vēl nekad neesmu redzējusi kramplauzi, — viņa paskaidroja, — un jūs nevarat ne iedomāties, cik man interesanti runāt ar jums.

— Es neesmu nekāds kramplauzis, mis. Tas ir, neesmu īsts, — viņš steigšus piemetināja, redzēdams, ka sieviete skatās uz viņu ar ironisku neticību. — Tā varētu domāt, ja jau esmu ielauzies jūsu mājā. Bet pie tāda darba esmu ķēries pirmo reizi. Man vajadzīga nauda … briesmīgi va­jadzīga. Bez tam es uzskatu, ka ņemu to, kas man pie­nākas.

— Nesaprotu. — Viņa iedrošinādama pasmaidīja. — Jūs esat atnācis uz šejieni laupīt, bet laupīt nozīmē ņemt to, kas jums nepieder.

— Tā ir, un tā nav… Sis ir īpašs gadījums. Bet nu man laiks iet prom.

Viņš pagāja uz durvju pusi, bet misis Setlifa aizstājās priekšā. Tas bija ļoti skaists šķērslis. Viņš izstiepa kreiso roku, it kā lai sagrābtu viņu, bet tad saminstinājās. Viņu nepārprotami bija apbūris misis Setlifas maigums un sie­višķība.

— Redzat nu! — viņa triumfējoši iesaucās. — Es zi­nāju, ka jūs neaiztiksiet mani.

Vīrietis bija apjucis.

— Es nekad neesmu rupji apgājies ar sievietēm, — viņš paskaidroja, — un nav viegli saņemties, lai to darītu. Bet, ja jūs kliegsiet, es būšu spiests.

— Vai jūs dažas minūtes nepaliktu parunāties? — viņa apjautājās. — Tas ir tik interesanti. Es gribu, lai jūs pa­skaidrojat, kāpēc laupīt nozīmē ņemt to, kas jums pie­nākas.

Viņš ar apbrīnu paskatījās uz sievieti.

— Es vienmēr domāju, ka sievietēm ir bail no laupītā­jiem, — viņš atzinās, — bet jūs, kā redzams, neesat no tādām.

Viņa jautri iesmējās.

— Zināt, laupītāji ir dažādi. Es nebaidos no jums, tā­pēc ka redzu — jūs neesat no tiem, kas spēj nodarīt pāri sievietei. Nu, parunāsimies drusku. Mūs neviens netraucēs. Esmu viena mājā. Mans … mans tēvs ar nakts vilcienu aizbrauca uz Ņujorku. Mājkalpotāji visi guļ. Gribētos iedot jums kaut ko ieēst: sievietes vienmēr pacienā ar va­kariņām laupītājus, kurus viņas noķer, vismaz romānos tā notiek. Bet es nezinu, kur lai atrod ēdamo. Varbūt jūs gribat kaut ko iedzert?

Svešais stāvēja neziņā un neko neatbildēja, bet misis Setlifa redzēja, ka apbrīna viņa acīs kļūst aizvien lie­lāka.

— Vai jums nav bail? — viņa jautāja. — Apsolu, ka nenoindēšu jūs. Es pati dzeršu kopā ar jums, lai pierādītu, ka viss kārtībā.

— Jūs patiešām esat lieliska! — viņš sacīja, pirmo reizi nolaizdams revolveri. — Tagad lai neviens vairs nemē­ģina man iestāstīt, ka pilsētnieces ir bailīgas. Kas jūs esat — vārga, maza, jauka sieviete, bet dūšas jums ne­trūkst. Un galvenais — jūs esat tik paļāvīga! Nav daudz tādu sieviešu un arī vīriešu, kuri sarunātos ar apbruņotu laupītāju tā kā jūs ar mani.

Misis Setlifa pasmaidīja, iepriecināta par komplimentu, bet viņas seja kļuva nopietna, kad viņa teica: