Džeks Londons - NOGALINĀT CILVĒKU

— Tas tāpēc, 'ka jūs man iepatikāties. Jūs izskatāties pārāk pieklājīgs, lai būtu laupītājs. Metiet pie malas šo nodarbošanos. Ja jums neveicas, pameklējiet darbu. No­lieciet savu pretīgo revolveri, un parunāsimies par to. Jums ir jāatrod darbs.

— Sajā pilsētā nekas neiznāks, — viņš ar rūgtumu piezīmēja. — Esmu nodeldējis pēdas, meklēdams darbu. Patiesību sakot, kādreiz es biju liels vīrs … kamēr vēl nebiju palicis bez darba.

Svešajam acīmredzot patika jautrie smiekli, ar kuriem sieviete novērtēja viņa asprātību, bet viņa pamanīja to un izmantoja izdevību. Atgājusi nost no durvīm, viņa devās taisni pie bufetes.

— Izstāstiet man visu sīki, kamēr es sameklēju jums dzeramo. Ko jūs dzerat? Viskiju?

— Jā, mem, — viņš teica, sekodams sievietei, bet jo­projām neizlaizdains no rokas lielo revolveri un nedroši skatīdamies uz neapsargātajām durvīm.

Viņa ielēja glāzē viskiju.

— Es apsolīju iedzert kopā ar jums, — viņa lēni sa­cīja. — Bet man negaršo viskijs. Es… es dodu priekš­roku heresam.

Viņa pacēla hcresa pudeli, it kā gaidītu svešā piekri­šanu.

— Skaidrs, ka viskijs ir vīrieša dzēriens, — viņš teica, pamādams ar galvu. — Man nepatīk, ka sievietes dzer viskiju. Vīns — jā, tas viņām piestāv vairāk.

Misis Setlifa saskandināja ar vīrieti, valgām acīm līdz­jūtīgi skatīdamās uz viņu.

— Lai jums izdotos atrast labu darbu …

Ieraudzījusi svešinieka sejā pārsteigumu un riebumu,

viņa piepeši apklusa. Ar sašķobītajām lūpām tikko pieskā­ries glāzei, viņš nolika to.

— Kas noticis? — viņa nobažījusies jautāja. — Jums negaršo viskijs? Varbūt esmu kļūdījusies?

— Tas tiešām ir dīvains viskijs. Smaržo pēc dūmiem.

— Ak, cik es esmu dumja! Iedevu jums skotu viskiju. Jūs, protams, esat pieradis pie mūsējā. Ļaujiet man ap­mainīt.

Viņa gandrīz vai ar mātišķu gādību apmainīja glāzes un sameklēja īsto pudeli.

— Nu, tas būs labāks? — viņa jautāja.

— Jā, mem. Tas nesmaržo pēc dūmiem. Tā ir laba manta. Veselu nedēļu neesmu dzēris. Šis ir tāds glums, eļļains, bez piemaisījumiem.

— Jūs daudz dzerat?

Tas bija pa pusei jautājums, pa pusei izaicinājums.

— Nē, mem, tā nevar teikt. Esmu pamatīgi ierāvis tikai paretam. Bet dažreiz laba glāze viskija nāvīgi noder, un šī laikam ir viena no tādām reizēm. Bet tagad paldies par laipnību, mem, man jāiet.

Misis Setlifa tomēr negribēja laist vaļā savu zagli. Viņa bija pārāk nosvērta sieviete, lai aizrautos ar roman­tisku piedzīvojumu, bet šajā situācijā bija kaut kas sa­traucošs, kas viņu iepriecināja. Bez tam viņa zināja, ka nav ko baidīties. Šis cilvēks, lai gan viņam bija liels žok­lis un bargas brūnas acis, bija ārkārtīgi paklausīgs. Un kaut kur dziļi sievietes apziņā pazibēja doma, kā draugi brīnīsies uzzinājuši. Būtu žēl palaist garām tādu iz­devību.

— Jūs vēl neesat paskaidrojis, kāpēc jums aplaupīt no­zīmē tikai paņemt to, kas jums pienākas, — viņa teica. — Apsēdieties te, pie galda, un pastāstiet.

Viņa pievilka klāt krēslu, bet svešo nosēdināja sev pretī. Varēja manīt, ka viņa piesardzība vēl nav zudusi, un viņš vērīgi skatījās apkārt, atkal un atkal ar slēptu sajūsmu uzlūkodams sievieti, taču ne pārāk ilgi ar acīm kavēda­mies pie viņas. Kad misis Setlifa runāja, laupītājs vairāk ieklausījās citās skaņās nekā viņas balsī. Viņš neaizmirsa arī revolveri, kas gulēja uz galda stūra starp abiem ar spalu viņam turpat pie labās rokas.

Taču viņš bija ienācis svešā, nepazīstamā mājā. Sis Rietumu dēls, kuram netrūka izmanības mežos un līdze­numos, kuram acis un ausis vienmēr bija vaļā, nezināja, ka zem šī galda sarunu biedrei pie pašas kājas ir elek­triskā zvana poga. Viņš nekad nebija dzirdējis par tādu ierīci, un te viņa vērīgums un piesardzība neko nelīdzēja.

— Redzat, mis, — viņš iesāka, atbildot uz viņas uzstā­jīgo jautājumu, — vecais Setlifs mani savā laikā izpu­tināja ar kādu nelielu darījumu. Tas bija rupjš gājiens, bet izdevās. Tiem, kuriem kabatā pāris simt miljonu, viss izdodas un ir likumīgs. Es negaužos un nedomāju atkos­ties jūsu papiņam. Viņš par mani nekad nav dzirdējis un droši vien nezina, ka pataisījis mani par nabagu. Viņš ir pārāk liels vīrs un rīkojas ar miljoniem, kā lai viņš būtu dzirdējis par tādu sīku cilvēciņu kā es. Viņš ir mākleris. Viņam ir visādi speciālisti, kuri domā, plāno un strādā viņa vietā. Daži no viņiem, esmu dzirdējis, saņemot lie­lāku algu nekā Savienoto Valstu prezidents. Es esmu tikai viens no tūkstošiem, kurus jūsu papiņš izputinājis, tas ir viss.

Redzat, mcm, man bija uzņēmumiņš ar vienu zirgspēku lielu hidraulisko iekārtu. Un, kad vecais Setlifs ar saviem kompanjoniem sagrāba Aidaho, reorganizēja kausēšanas trestu, pievāca visus' zemes gabalus un uzstādīja lielo hidraulisko iekārtu pie Tvinpainas, es, protams, izputēju., Es pat nedabūju atpakaļ pasākumā ieguldīto naudu. Ne­paguvu ne attapties, kad biju spiests izstāties no spēles. Un tā šonakt bez graša pie dvēseles un, zinādams, cik ļoti draugam vajadzīga mana palīdzība, es iegriezos te, lai kaut ko izdabūtu no jūsu papiņa. Tā kā nauda man va« jadzīga kā ēst, nekāds lielais grēks tas nebūs.

— Ja ari pieņem, ka ir tā, kā jūs stāstāt, — teica mi­sis Setlifa, — ielaušanās tomēr paliek ielaušanās. Tas jums nederētu par attaisnojumu tiesā.

— Zinu, — viņš lēnprātīgi piekrita. — Tas, kas ir tais­nīgi, ne vienmēr ir likumīgi. Tāpēc jau arī es sēžu te kā uz adatām un sarunājos ar jums. Ne tāpēc, ka man pa­tiktu atrasties jūsu sabiedrībā; jūs man patīkat, bet ne­gribētu, ka mani noķer. Es zinu, ko ar mani izdarīs šajā pilsētā. Kādu jaunu puisi pagājušajā nedēļā notiesāja uz pieciem gadiem tikai tāpēc, ka viņš kādam garāmgājējam izvilka divus dolārus un astoņdesmit piecus centus. Es izlasīju par to avīzē. Grūtos laikos, kad nav darba, ļaudis krīt izmisumā. Bet tie, kuriem kaut ko varētu nocelt, arī krīt izmisumā un izgāž dusmas uz citiem. Ja mani no­ķertu, es dabūtu gadus desmit vismaz. Tāpēc man zeme deg zem kājām.

— Nē, pagaidiet. — Viņa ar žestu centās aizkavēt svešo un vienlaikus noņēma kāju no zvana pogas, kuru reizi pa reizei bija piespiedusi. — Jūs vēl neesat man pateicis, kā jūs sauc.

Viņš brīdi vilcinājās.

— Sauciet mani par Deivu.

— Nu, lūk… Deiv… — Viņa iesmējās piemīlīgā ap­jukumā. — Kaut kas ir jāizdara jūsu labā. Jūs esat jauns un tikko nostājies uz slikta ceļa. Ja arī turpmāk jūs mē­ģināsiet pievākt visu, kas, pēc jūsu domām, pienākas jums, vēlāk ņemsiet arī to, kas jums nekādā ziņā nepie­nākas. Un jūs zināt, ar ko tas beigsies. Labāk sameklē­sim jums kādu godājamu nodarbošanos.

— Man vajadzīga nauda un vajadzīga tūlīt, — viņš spī­tīgi atbildēja. — Nevis man, bet draugam, par kuru es jums stāstīju. Viņš ir tintē, un viņš jāglābj, citādi cilvēks būs pagalam.

— Es varu sameklēt jums vietu, — ātri teica misis Setlifa. — Un, kas attiecas uz jūsu draugu, es aizdošu jums naudu, un jūs aizsūtīsiet to viņam. Pēc tam atdosiet man no savas algas.

— Ar trīssimt dolāriem pietiktu, — viņš lēni sacīja. — Ar trijiem simtiem viņš izkultos. Esmu ar mieru strādāt melnās miesās par to, par uzturu un dažiem centiem ta­bakai.

— Ak, jūs smēķējat? Tas man nenāca ne prātā.

Misis Setlifa izstiepa roku pār revolveri, rādīdama uz