Džeks Londons: NOGALINĀT CILVĒKU

—  Redzat nu! — viņa triumfējoši iesaucās. — Es zi­nāju, ka jūs neaiztiksiet mani.

Vīrietis bija apjucis.

—   Es nekad neesmu rupji apgājies ar sievietēm, — viņš paskaidroja, — un nav viegli saņemties, lai to darītu. Bet, ja jūs kliegsiet, es būšu spiests.

—   Vai jūs dažas minūtes nepaliktu parunāties? — viņa apjautājās. — Tas ir tik interesanti. Es gribu, lai jūs pa­skaidrojat, kāpēc laupīt nozīmē ņemt to, kas jums pie­nākas.

Viņš ar apbrīnu paskatījās uz sievieti.

—   Es vienmēr domāju, ka sievietēm ir bail no laupītā­jiem, — viņš atzinās, — bet jūs, kā redzams, neesat no tādām.

Viņa jautri iesmējās.

—   Zināt, laupītāji ir dažādi. Es nebaidos no jums, tā­pēc ka redzu — jūs neesat no tiem, kas spēj nodarīt pāri sievietei. Nu, parunāsimies drusku. Mūs neviens netraucēs. Esmu viena mājā. Mans … mans tēvs ar nakts vilcienu aizbrauca uz Ņujorku. Mājkalpotāji visi guļ. Gribētos iedot jums kaut ko ieēst: sievietes vienmēr pacienā ar va­kariņām laupītājus, kurus viņas noķer, vismaz romānos tā notiek. Bet es nezinu, kur lai atrod ēdamo. Varbūt jūs gribat kaut ko iedzert?

Svešais stāvēja neziņā un neko neatbildēja, bet misis Setlifa redzēja, ka apbrīna viņa acīs kļūst aizvien lie­lāka.

—  Vai jums nav bail? — viņa jautāja. — Apsolu, ka nenoindēšu jūs. Es pati dzeršu kopā ar jums, lai pierādītu, ka viss kārtībā.

—   Jūs patiešām esat lieliska! — viņš sacīja, pirmo reizi nolaizdams revolveri. — Tagad lai neviens vairs nemē­ģina man iestāstīt, ka pilsētnieces ir bailīgas. Kas jūs esat — vārga, maza, jauka sieviete, bet dūšas jums ne­trūkst. Un galvenais — jūs esat tik paļāvīga! Nav daudz tādu sieviešu un arī vīriešu, kuri sarunātos ar apbruņotu laupītāju tā kā jūs ar mani.

Misis Setlifa pasmaidīja, iepriecināta par komplimentu, bet viņas seja kļuva nopietna, kad viņa teica:

—   Tas tāpēc, 'ka jūs man iepatikāties. Jūs izskatāties pārāk pieklājīgs, lai būtu laupītājs. Metiet pie malas šo nodarbošanos. Ja jums neveicas, pameklējiet darbu. No­lieciet savu pretīgo revolveri, un parunāsimies par to. Jums ir jāatrod darbs.

—   Sajā pilsētā nekas neiznāks, — viņš ar rūgtumu piezīmēja. — Esmu nodeldējis pēdas, meklēdams darbu. Patiesību sakot, kādreiz es biju liels vīrs … kamēr vēl nebiju palicis bez darba.

Svešajam acīmredzot patika jautrie smiekli, ar kuriem sieviete novērtēja viņa asprātību, bet viņa pamanīja to un izmantoja izdevību. Atgājusi nost no durvīm, viņa devās taisni pie bufetes.

—  Izstāstiet man visu sīki, kamēr es sameklēju jums dzeramo. Ko jūs dzerat? Viskiju?

—       Jā, mem, — viņš teica, sekodams sievietei, bet jo­projām neizlaizdains no rokas lielo revolveri un nedroši skatīdamies uz neapsargātajām durvīm.

Viņa ielēja glāzē viskiju.

—       Es apsolīju iedzert kopā ar jums, — viņa lēni sa­cīja. — Bet man negaršo viskijs. Es… es dodu priekš­roku heresam.

Viņa pacēla hcresa pudeli, it kā gaidītu svešā piekri­šanu.

—       Skaidrs, ka viskijs ir vīrieša dzēriens, — viņš teica, pamādams ar galvu. — Man nepatīk, ka sievietes dzer viskiju. Vīns — jā, tas viņām piestāv vairāk.

Misis Setlifa saskandināja ar vīrieti, valgām acīm līdz­jūtīgi skatīdamās uz viņu.

—   Lai jums izdotos atrast labu darbu …

Ieraudzījusi svešinieka sejā pārsteigumu un riebumu,

viņa piepeši apklusa. Ar sašķobītajām lūpām tikko pieskā­ries glāzei, viņš nolika to.

—       Kas noticis? — viņa nobažījusies jautāja. — Jums negaršo viskijs? Varbūt esmu kļūdījusies?

—   Tas tiešām ir dīvains viskijs. Smaržo pēc dūmiem.

—       Ak, cik es esmu dumja! Iedevu jums skotu viskiju. Jūs, protams, esat pieradis pie mūsējā. Ļaujiet man ap­mainīt.

Viņa gandrīz vai ar mātišķu gādību apmainīja glāzes un sameklēja īsto pudeli.

—   Nu, tas būs labāks? — viņa jautāja.

—       Jā, mem. Tas nesmaržo pēc dūmiem. Tā ir laba manta. Veselu nedēļu neesmu dzēris. Šis ir tāds glums, eļļains, bez piemaisījumiem.

—  Jūs daudz dzerat?

Tas bija pa pusei jautājums, pa pusei izaicinājums.

—       Nē, mem, tā nevar teikt. Esmu pamatīgi ierāvis tikai paretam. Bet dažreiz laba glāze viskija nāvīgi noder, un šī laikam ir viena no tādām reizēm. Bet tagad paldies par laipnību, mem, man jāiet.

Misis Setlifa tomēr negribēja laist vaļā savu zagli. Viņa bija pārāk nosvērta sieviete, lai aizrautos ar roman­tisku piedzīvojumu, bet šajā situācijā bija kaut kas sa­traucošs, kas viņu iepriecināja. Bez tam viņa zināja, ka nav ko baidīties. Šis cilvēks, lai gan viņam bija liels žok­lis un bargas brūnas acis, bija ārkārtīgi paklausīgs. Un kaut kur dziļi sievietes apziņā pazibēja doma, kā draugi brīnīsies uzzinājuši. Būtu žēl palaist garām tādu iz­devību.

—   Jūs vēl neesat paskaidrojis, kāpēc jums aplaupīt no­zīmē tikai paņemt to, kas jums pienākas, — viņa teica. — Apsēdieties te, pie galda, un pastāstiet.

Viņa pievilka klāt krēslu, bet svešo nosēdināja sev pretī. Varēja manīt, ka viņa piesardzība vēl nav zudusi, un viņš vērīgi skatījās apkārt, atkal un atkal ar slēptu sajūsmu uzlūkodams sievieti, taču ne pārāk ilgi ar acīm kavēda­mies pie viņas. Kad misis Setlifa runāja, laupītājs vairāk ieklausījās citās skaņās nekā viņas balsī. Viņš neaizmirsa arī revolveri, kas gulēja uz galda stūra starp abiem ar spalu viņam turpat pie labās rokas.

Taču viņš bija ienācis svešā, nepazīstamā mājā. Sis Rietumu dēls, kuram netrūka izmanības mežos un līdze­numos, kuram acis un ausis vienmēr bija vaļā, nezināja, ka zem šī galda sarunu biedrei pie pašas kājas ir elek­triskā zvana poga. Viņš nekad nebija dzirdējis par tādu ierīci, un te viņa vērīgums un piesardzība neko nelīdzēja.