Džeks Londons: NOGALINĀT CILVĒKU

raksturīgajiem dzeltenajiem plankumiem uz viņa pirk­stiem. Vienlaikus viņa ar acīm izmērīja attālumu no savas rokas līdz ierocim. Viņai gribējās strauji satvert revol­veri. Viņa bija pārliecināta, ka spētu izdarīt to, un tomēr neiedrošinājās. Galu galā viņa savaldījās un atvilka roku atpakaļ.

— Jums gribas smēķēt? —viņa iejautājās.

— Nāvīgi gribas.

— Tad smēķējiet. Man nav iebildumu. Man pat patīk, ka smēķē … cigaretes, protams.

Ar kreiso roku viņš izvilka no sānkabatas saņurcītu papirosu papīra gabalu un nolika to pie labās rokas, bla­kus revolverim. Viņš vēlreiz iebāza roku kabatā un izbēra uz papīra šķipsnu brūnas, plēkšņainas tabakas. Tad, uz­licis abas rokas uz revolvera, sāka tīt smēķi.

— Jūs tā turaties pie sava pretīgā šaujamā, it kā bai­dītos no manis, — viņa ķircinoši sacīja.

— Ne jau nu īsti baidos, mem, bet apstākļi dara mani drusku nemierīgu.

— Bet man no jums nebija bail.

— Jums nebija ko zaudēt.

— Man bija dzīvība, — viņa atteica.

— Tas gan ir tiesa, — viņš ātri piekrita. — Un tomēr jūs nenobijāties no manis. Varbūt es esmu par daudz pie­sardzīgs.

— Es jums nedarīšu nekā ļauna. — To teikdama, misis Setlifa ar kāju piespieda zvana pogu. Viņas skatiens bija nopietns un patiess. — Es redzu, ka jūs nosodāt cilvēkus. Arī sievietes. Es tik tiešām mēģinu atrunāt jūs no no­ziedznieka dzīves un atrast jums godīgu darbu, bet jūs,,,

Viņam kļuva kauns.

— Lūdzu, piedodiet, mem, — viņš teica, — mana ner­vozitāte nedara man godu.

Runādams viņš noņēma labo roku no galda, aizsmē­ķēja un nolaida roku gar sāniem.

— Paldies par uzticību, — klusi izdvesa misis Setlifa, nolaida acis no revolvera un vēl stiprāk piespieda zvana pogu.

— Par tiem trīssimt dolāriem, — viņš iesaka. — Es varu šodien pat nosūtīt telegrammu uz Rietumiem. Esmu ar mieru strādāt veselu gadu par tiem un iztiku*

— Jūs nopelnīsiet vairāk. Apsolu vismaz septiņdesmit piecus dolārus mēnesī. Vai jūs protat apieties ar zirgiem?

Viņa seja noskaidrojās un acis iedzirkstījās.

— Tad nāciet strādāt pie manis … vai pie mana tēva, jo visus kalpotājus pieņemu es. Man vajadzīgs otrs ku­čieris …

— Valkāt livreju? — viņš skarbi pārtrauca, un brīvā Rietumu dēla balsī un savilktajās lūpās jautās izsmiekls.

Viņa iecietīgi pasmaidīja.

— Tātad tas jums neder. Ļaujiet padomāt. Tā. Vai jūs protat iejāt ērzeļus?

Viņš pamāja ar galvu.

— Mums ir zirgaudzētava, un tur būs vieta tieši tādam cilvēkam kā jūs. Vai esat ar mieru?

— Vai esmu ar mieru, mem? — Viņa balsī skanēja pa­teicība un sajūsma. — Pasakiet, kur tas ir. Esmu gatavs sākt kaut vai rīt. Un vienu es varu apsolīt jums, mem: jūs nekad nenožēlosiet, ka palīdzējāt Hjūgijam Lūkam nelaimē.,.

— Jūs, liekas, nosaucāt sevi par Deivu, — viņa teica ar mazu pārmetumu.

— Jā, nosaucu, mem, bet, lūdzu, piedodiet man. Es sa­meloju. Mans īstais vārds ir Hjūgijs Lūks. Un, ja jūs pa­teiksiet man, kur atrodas šī zirgaudzētava, un iedosiet naudu vilcienam, es no rīta uzreiz došos uz turieni.

Sarunas laikā viņa nepārtraukti spieda zvana pogu. Viņa deva dažādus trauksmes signālus: trīs īsus un vienu garu, divus īsus un vienu garu un piecus pēc kārtas. Tad pēc vairākiem īsiem signāliem viņa nepārtraukti zvanīja veselas trīs minūtes. Un viņa domās rāja dumjo, cieši aizmigušo pārvaldnieku un šaubījās, vai zvans ir kār­tībā.

— Esmu tik priecīga, — viņa sacīja, — tik priecīga, ka jūs piekrītat! To varēs nokārtot bez sevišķām pūlēm. Bet vispirms atļaujiet man uziet augšā pēc maka. — Viņa pamanīja sarunu biedra acīs šaubas un steigšus piebilda:

— Es taču uzticu jums trīssimt dolāru.

— Es ticu jums, mem, — viņš pieklājīgi atbildēja.

— Es tikai nespēju valdīt nervus.

— Tātad es varu iet pēc naudas?

Taču viņš nepaguva atbildēt, kad misis Setlifa sadzir­dēja attālu troksni. Viņa zināja, ka tur nočīkst trauku

istabas durvis. Bet čīkstoņa bija tik vāja — drīzāk viegla gaisa svārstība nekā troksnis —, ka viņa nebūtu dzirdē­jusi, ja neklausījusies tik saspringtā uzmanībā. Taču arī Hjūgijs Lūks izdzirdēja troksni. Kaut satraukts, viņš rāmā garā apvaicājās:

— Kas te notika?

Neatbildējusi viņa zibenīgi pastiepa kreiso roku un pa­ķēra revolveri. Misis Setlifa bija gribējusi pārsteigt svešo, un tas viņai bija izdevies, tāpēc ka nākamajā mirklī viņa roka velti nogrābstīja pa tukšo vietu, kur bija atra­dies revolveris.

— Sēstieties! — viņa nokomandēja dzedrā balsī, kura viņam likās sveša. — Nekustieties! Rokas uz galda!

Misis Setlifa bija ievērojusi, kā viņš rīkojas ar revol­veri. Viņa neturēja smago ieroci izstieptā rokā, bet, at­balstījusi elkoni pret galdu, tēmēja svešajam nevis galvā, bet krūtīs. Viņš mierīgi skatījās un paklausīja pavēlēm, saprazdams, ka nav nekādu izredžu izsist revolveri sievie­tei no rokām un nav arī nekādu cerību, ka viņa varētu aizšaut garām. Bez tam viņš redzēja, ka revolveris ne­dreb, arī roka nesakustas, un labi zināja, cik lielu cau­rumu atstāj lode ar mīkstu galu. Viņš skatījās nevis uz sievieti, bet uz gaili, kas bija mazliet pacēlies, tāpēc ka pirksts spieda mēlīti.

— Man jābrīdina jūs, ka šis rīks ir ļoti jutīgs. Nespie­diet tik stipri, citādi jūs izurbsiet manī caurumu valriek­sta lielumā.

Viņa atlaida mēlīti vaļīgāk.

— Tā ir labāk, — viņš sacīja. — Vēl labāk būtu nolaist pavisam. Redzat, cik tas paklausīgs. Ja jūs gribētu, ātrs un viegls piespiediens parautu to uz augšu un nolaistu uz leju, bet uz jūsu spožās grīdas būtu jauka putra.

Viņam aiz muguras atvērās durvis, un viņš dzirdēja kādu ienākam istabā. Bet viņš pat nepagrieza galvu. Sie­viete skatījās uz Hjūgiju, un viņš redzēja, ka tā ir pavi­sam citas sievietes seja — skarba, salta, nežēlīga un to­mēr brīnum skaista. Arī viņas acis bija skarbas un dega saltām ugunīm.

— Tomas, — viņa pavēlēja, — izsauciet pa telefonu policiju. Kāpēc jūs tik ilgi nenācāt?

— Es nācu, tikko izdzirdēju zvanu, kundze, — atbildēja pārvaldnieks.

Zaglis ne mirkli nenovērsa acu no viņas, un arī misis Setlifa skatījās uz viņu, bet, ieminējusies par zvanu, sie­viete pamanīja svešinieka acīs pavīdam neizpratni.

— Piedodiet, — teica pārvaldnieks, — bet vai nebūtu labāk, ja es paņemtu revolveri un pamodinātu kalpotājus?

— Nē, piezvaniet policijai. Es pati aizturēšu šo cilvēku. Ejiet un rīkojieties ātri!

Pārvaldnieks izšļūca no istabas, bet vīrietis un sie­viete palika sēžam, skatīdamies viens otram acīs. Sievieti šis notikums iepriecināja ar savu aso pārdzīvojumu, viņa jau iztēlojās, ko runās paziņas, jau redzēja nedēļas laik­rakstu hronikās ziņu par jauno skaisto misis Setlifu, kura viena pati sagūstījusi bruņotu laupītāju. Viņa nešaubījās, ka tā būs sensācija.

— Kad jums piespriedīs to, ko jūs minējāt, — viņa salti teica, — jums pietiks laika pārdomāt, cik muļķīgi jūs rīko­jāties, mēģinādams piesavināties svešu īpašumu un drau­dēdams sievietei ar revolveri. Jums pietiks laika pamatīgi iegaumēt šo mācību. Bet tagad sakiet man taisnību. Jums nav neviena drauga, kuram vajadzētu palīdzēt nelaimē. Viss, ko jūs man'stāstījāt, ir meli.

Vīrietis neatbildēja. Kaut gan viņa skatiens bija pie­vērsts misis Setlifai, taj-ā nekas nebija lasāms. īstenībā sievieti uz brīdi it kā aizsedza plīvurs, un viņš redzēja tikai saules apspīdētus Rietumus, kur vīrieši un sievietes stāvēja galvas tiesu augstāk par šiem caurcaurēm izkur­tējušajiem Austrumu pilsētu iedzīvotājiem.