ALEKSANDRS BELAJEVS: CILVĒKS- AMFĪBIJA

CILVĒKS- AMFĪBIJA ALEKSANDRS BELAJEVS ALEKSANDRS BELAJEVS (1884—1W2) Aleksandrs Beļajevs — pirmais padomju rakstnieks, kas veltījis visu savu radošo enerģiju darbam zinātnis­kās fantastikas žanrā. Viņa grāmatas ar pilnam tiesī­bām ieņem cienījamu vietu šo sacerējumu klāstā. Autora interešu loks |oti plašs; viņa stāstos un ro­mānos apskatītas daudzas tēmas — bioloģija, medi­cīna, fizika, raķešu tehnika un radiotehnika, starppla­nētu ce|ojumi utt. Viņš popularizējis problēmas, kas saistās ar zinātnes un tehnikas attīstības perspektīvām, turklāt veicis to ar mākslas darbu palidzlbu, kuros spilgts sižets, aizraujoša intriga, teicama materiāla pārzināšana. Ne velti pazīstamais krievu zinātnieks Ciolkovskis savā priekšvārdā Belajeva romānam «Lē­ciens tukšumā» raksta: «No visiem man pazīstamiem sacerējumiem, vienalga, oriģināldarbie,n vai tulkoju­miem, Belajeva romāns ir visaizraujošākais, saturīgākais un zinātniskākais.» Aleksandrs Romanovičs Belajevs dzimis 1881. gadā Smoļenskā. Zēns jau bērnībā bijis apveltīts ar spilgtu iztēli, daudz lasījis, sapņojis par lidojumiem bez spār­niem un citiem «šolaiku cilvēkam veicamiem darbiem», kā pats izteicies. Lai veiktu šos darbus, viņš visādi vin­grinājies, starp citu, lēkt no jumta, bet reiz šis vingri­nājums beidzies nelaimīgi — zēns sadragajis mugur­kaulu. Ievainojums gan apārstēts, taču 1916. gadā viņš saslimis ar mugurkaula tuberkulozi, trīs gadus nogulē­jis iegipsēts un tikai 1922. gadā varējis atstāt gultu, tomēr slimības lēkmes vajājušas viņu visu mūžu. Apdāvinātais jauneklis studējis jurisprudenci un reizē mācījies konservatorijā. Apstākļi bijuši grūti, un viņš pelnījies, zīmēdams dekorācijas, spēlēdams orķestrī un rakstidams avīzes, strādājis ari par audzinātāju bērnu namā, par vecāko inspektoru milicijā, vēlāk par juriskonsultu. Ar rakstniecību sācis profesionāli nodar­boties 1925. gadā, kad žurnāli «BoKpyr caera» un «Bce- MHpHbifi cieaonbm» sāka iespiest viņa romānus, kas tūliņ piesaistīja lasītāju uzmanību. Kad pēdējais žurnāls iz­darīja aptauju, lai noskaidrotu, kāds bijis iabakais daiļliteratūras darbs, kas togad iespiests žurnālā, tad lasītāji vienbalsīgi nosauca Belajeva «Cilvēku-amfibiju». Beļajeva darbi ir meklējumu romantikas apdvesti, tie cildina cilvēka prātu un radošās iespējas. Autors prot izvirzīt interesantas problēmas, droši, plašos vil­cienos tēlot zinātnes nākamos sasniegumus. Vesela grupa viņa sacerējumu intriģējoša forma popularizē atsevišķas zinātniskas teorijas un dabas likumus. Pa­rasti stāstu pamatā kāda fantastiska hipotēze: kas no­tiktu, ja pēkšņi nebūtu vairs Zemes pievilkšanas spēka, ja spēji samazinātos gaismas izplatīšanās ātrums, ja izmirtu visas baktērijas? Stāstā «Mūžiga maize» au­tors. balstidamies uz mikrobioloģijas datiem, ielūkojas nākotnē: viņa varonis izaudzē tādu baktēriju kultūru, kas spējīga pārtikt no atmosfēras slāpekļa un pati var noderet par uzturvielu cilvēkiem. Stāstā «Starp dzīvību un nāvi» rakstnieks popularizē krievu zinātnieka Bahmetjeva pētītās anabiozes problēmas. Pakāpeniski at­vēsinot dzīvus organismus, iestājas sacerējuma virs­raksta minētais stāvoklis. Temperatūru paaugstinot, organismu dzīvības funkcijas atjaunojas. Belajeva stāstā tas notiek pēc vairākiem gadu desmitiem, un šeit anabioze palīdz cilvēkiem uzveikt laika varu. Belajevs sarakstījis pāri par 50 romānu un stāstu. Seit iespējams minēt tikai dažus no ievērojamākajiem. Romāns «Profesora Dauela galva» iznāca 1926. gadā, un ar šo romānu, tāpat kā ar dažu labu citu. rakstnieks aizsteidzās dzīvei priekšā. Romānā noziedznieks Kerns atdzīvina nesen miruša profesora galvu un liek tai strā­dāt viņa labā. Praktiski pirmie mēģinājumi atdzīvināt atsevišķus, no ķermeņa atdalītus orgānus notika I^e- ņingradā 1928. gadā. un vēl tagad šī problēma nodar­bina daudzu zinātnieku prātus. Romānā «Pasaules valdnieks» autors runā par do­mas pārraidīšanu neierobežotos attālumos, par sakariem bez vadiem un radio starpniecības. Romāns «Brīnumacs» veltīts televīzijas problēmai okeāna dzelmēs, «Gaisa pārdevējs» skar jautājumu par gaisa okeāna krājumu izmantošanu. Stāstā «Zvaigzne KEC» ir iedzī­vinātas Ciolkovska idejas par Zemes mākslīgo pa­vadoni. Raķete — Zemes pavadonis — kļūst par izmēģi­nājumu laboratoriju kosmosā un starpplanētu kuģu bāzi. Romāna «Ariels» autors pievērsies saviem bērnī­bas sapuiem par lidojošo cilvēku, stāstu sērija par pro­fesora Vāgnerā izgudrojumiem galvenokārt risina me­dicīnas problēmas. Sai grāmatā ievietoti divi Beļajeva sacerējumi «Cilvēks-amfībija» un «Pazaudētā seja». Pirmais romāns stāsta par indiāņu jaunekli Ihtiandru, kuram hirurgs Salvators ar veiksmīgu operāciju piešķīris spēju dzīvot ari zem ūdens. Radot šadu būtni. Salvators sapņojis par jaunu cilvēku, kas būs spējīgs apgūt neaptveramos ūdens klajus ar to neizsmeļamajiem uztura un izejvielu krājumiem. Kaut gan mēs zinām, ka okeāna dzīļu ieka­rošana noritēs citā veidā, tomēr pats romāns ar varoņa traģisko likteni, ko tam negribot sagādājusi doktora Salvatora fantastiskā iecere, sarežģitā intriga, spilgtie tēli un dienvidu krāšņās vides attēlojums aizrauj lasītāju, turklāt literārā ziņā tas ir viens no Beļajeva labākajiem darbiem. Otra romāna pamatā problēma, kas skar endokrinoloģiju — zinātni, Kura pēta iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību. Preparāti, ko izgudrojis padomju ārsts Sorokins. iedarbojoties uz šiem dziedzeriem, spej pārmainīt cilvēka ārieni, augumu, sejas krāsu utt. Kinoaktieris Presto Iemantojis slavu ar savu ķēmīgo izskatu, kas liek skatītājiem smieties, vienalga, vai tie to grib vai ne. Presto grib k|ūt par normāla izskata cilvēku, lai varētu piepildīt seno sapni un lēlot traģiskas lomas, taču reizē ar kroplīgo ārieni pazaudē visu — vārdu, slavu, bagātību, un viņam jāiztur neatlaidīga cīņa par tiesibām uz darbu. Romāna daudz humora, un reizē tas atmasko kapitālis­tisko sabiedrību, kurā valda kails aprēķins un ciniskums. Latviskā tulkojumā Belajeva darbi parādās pirmo reizi, tāpēc gaidām, ka latviešu lasītājs gus no rakst­nieka daudz jaunu, vērtīgu atziņu. Beļajeva sacerējumos mums sevišķi tuva autora ti­cība cilvēka prata neierobežotajām spējām, romantikas apdvestais aicinājums atklāt visuma noslēpumus, zināt aizvien vairāk, sniegties aizvien tālāk. Sis cilvēks, kuru smaga slimība bieži saistīja pie gultas, tiešām realizējis savu bērnības sapni, jo viņa gars spējis veikt tālus li­dojumus. Viņš ir padomju zinātniskās fantastikas pa­matlicējs. viens no tās izcilākajiem pārstāvjiem. Viņa darbos ir ari spēcīgi uzsvērts sociālais moments — asa tās pasaules kritika, kur kapitāla kundzība neļauj zi­nātniekiem strādāt tautas labā. Daļa no tā kas kalpoja par pamatu Beļajeva zināt­niski fantastiskajiem stāstiem un romāniem, ir jau reali­zēta. dala vēl gaida savu piepildījumu. Pavisam īss laika sprīdis šķir mūs no tās dienas, kad palaidām pirmo mākslīgo Zemes pavadoni, un varbūt jau vistuvā­kajā nākotnē gaidāms ceļojums uz Mēnesi. Tāpēc jo lielāks gods rakstniekam, kurš jau sen pirms atomener­ģijas, reaktīvās aviācijas un starpplanētu ceļojumu laik­meta pratis spilgtos daiļdarbos iedzīvināt to, kas zināt­nei vēl nebija tapis pat par meklējumu. Visi Beļajeva darbi nav vienlīdz vērtīgi, starp tiem sastopami ari vājāki. Dažkārt padomju cilvēku tēli nav tik vispusīgi paradīti kā pretējās puses pārstāvji, dažkārt kinomatografiski straujā darbība nāk par ļaunu sižeta attīstībai, tomēr līelum lielais stāstu un romānu vairums neapstrīdami ietilpst padomju zinātniskās fan­tastikas zelta fondā. Tulkotāja