ALEKSANDRS BELAJEVS - CILVĒKS- AMFĪBIJA

Здесь есть возможность читать онлайн «ALEKSANDRS BELAJEVS - CILVĒKS- AMFĪBIJA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1961, Издательство: Latvijas Valsts izdevniecība, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

CILVĒKS- AMFĪBIJA: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «CILVĒKS- AMFĪBIJA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

CILVĒKS- AMFĪBIJA
ALEKSANDRS BELAJEVS
ALEKSANDRS BELAJEVS (1884—1W2)
Aleksandrs Beļajevs — pirmais padomju rakstnieks, kas veltījis visu savu radošo enerģiju darbam zinātnis­kās fantastikas žanrā. Viņa grāmatas ar pilnam tiesī­bām ieņem cienījamu vietu šo sacerējumu klāstā.
Autora interešu loks |oti plašs; viņa stāstos un ro­mānos apskatītas daudzas tēmas — bioloģija, medi­cīna, fizika, raķešu tehnika un radiotehnika, starppla­nētu ce|ojumi utt. Viņš popularizējis problēmas, kas saistās ar zinātnes un tehnikas attīstības perspektīvām, turklāt veicis to ar mākslas darbu palidzlbu, kuros spilgts sižets, aizraujoša intriga, teicama materiāla pārzināšana. Ne velti pazīstamais krievu zinātnieks Ciolkovskis savā priekšvārdā Belajeva romānam «Lē­ciens tukšumā» raksta: «No visiem man pazīstamiem sacerējumiem, vienalga, oriģināldarbie,n vai tulkoju­miem, Belajeva romāns ir visaizraujošākais, saturīgākais un zinātniskākais.»
Aleksandrs Romanovičs Belajevs dzimis 1881. gadā Smoļenskā. Zēns jau bērnībā bijis apveltīts ar spilgtu iztēli, daudz lasījis, sapņojis par lidojumiem bez spār­niem un citiem «šolaiku cilvēkam veicamiem darbiem», kā pats izteicies. Lai veiktu šos darbus, viņš visādi vin­grinājies, starp citu, lēkt no jumta, bet reiz šis vingri­nājums beidzies nelaimīgi — zēns sadragajis mugur­kaulu. Ievainojums gan apārstēts, taču 1916. gadā viņš saslimis ar mugurkaula tuberkulozi, trīs gadus nogulē­jis iegipsēts un tikai 1922. gadā varējis atstāt gultu, tomēr slimības lēkmes vajājušas viņu visu mūžu.
Apdāvinātais jauneklis studējis jurisprudenci un reizē mācījies konservatorijā. Apstākļi bijuši grūti, un viņš pelnījies, zīmēdams dekorācijas, spēlēdams orķestrī un rakstidams avīzes, strādājis ari par audzinātāju bērnu namā, par vecāko inspektoru milicijā, vēlāk par juriskonsultu. Ar rakstniecību sācis profesionāli nodar­boties 1925. gadā, kad žurnāli «BoKpyr caera» un «Bce- MHpHbifi cieaonbm» sāka iespiest viņa romānus, kas tūliņ piesaistīja lasītāju uzmanību. Kad pēdējais žurnāls iz­darīja aptauju, lai noskaidrotu, kāds bijis iabakais daiļliteratūras darbs, kas togad iespiests žurnālā, tad lasītāji vienbalsīgi nosauca Belajeva «Cilvēku-amfibiju».
Beļajeva darbi ir meklējumu romantikas apdvesti, tie cildina cilvēka prātu un radošās iespējas. Autors prot izvirzīt interesantas problēmas, droši, plašos vil­cienos tēlot zinātnes nākamos sasniegumus. Vesela grupa viņa sacerējumu intriģējoša forma popularizē atsevišķas zinātniskas teorijas un dabas likumus. Pa­rasti stāstu pamatā kāda fantastiska hipotēze: kas no­tiktu, ja pēkšņi nebūtu vairs Zemes pievilkšanas spēka, ja spēji samazinātos gaismas izplatīšanās ātrums, ja izmirtu visas baktērijas? Stāstā «Mūžiga maize» au­tors. balstidamies uz mikrobioloģijas datiem, ielūkojas nākotnē: viņa varonis izaudzē tādu baktēriju kultūru, kas spējīga pārtikt no atmosfēras slāpekļa un pati var noderet par uzturvielu cilvēkiem. Stāstā «Starp dzīvību un nāvi» rakstnieks popularizē krievu zinātnieka Bahmetjeva pētītās anabiozes problēmas. Pakāpeniski at­vēsinot dzīvus organismus, iestājas sacerējuma virs­raksta minētais stāvoklis. Temperatūru paaugstinot, organismu dzīvības funkcijas atjaunojas. Belajeva stāstā tas notiek pēc vairākiem gadu desmitiem, un šeit anabioze palīdz cilvēkiem uzveikt laika varu.
Belajevs sarakstījis pāri par 50 romānu un stāstu. Seit iespējams minēt tikai dažus no ievērojamākajiem. Romāns «Profesora Dauela galva» iznāca 1926. gadā, un ar šo romānu, tāpat kā ar dažu labu citu. rakstnieks aizsteidzās dzīvei priekšā. Romānā noziedznieks Kerns atdzīvina nesen miruša profesora galvu un liek tai strā­dāt viņa labā. Praktiski pirmie mēģinājumi atdzīvināt atsevišķus, no ķermeņa atdalītus orgānus notika I^e- ņingradā 1928. gadā. un vēl tagad šī problēma nodar­bina daudzu zinātnieku prātus.
Romānā «Pasaules valdnieks» autors runā par do­mas pārraidīšanu neierobežotos attālumos, par sakariem bez vadiem un radio starpniecības. Romāns «Brīnumacs» veltīts televīzijas problēmai okeāna dzelmēs, «Gaisa pārdevējs» skar jautājumu par gaisa okeāna krājumu izmantošanu. Stāstā «Zvaigzne KEC» ir iedzī­vinātas Ciolkovska idejas par Zemes mākslīgo pa­vadoni. Raķete — Zemes pavadonis — kļūst par izmēģi­nājumu laboratoriju kosmosā un starpplanētu kuģu bāzi. Romāna «Ariels» autors pievērsies saviem bērnī­bas sapuiem par lidojošo cilvēku, stāstu sērija par pro­fesora Vāgnerā izgudrojumiem galvenokārt risina me­dicīnas problēmas.
Sai grāmatā ievietoti divi Beļajeva sacerējumi «Cilvēks-amfībija» un «Pazaudētā seja». Pirmais romāns stāsta par indiāņu jaunekli Ihtiandru, kuram hirurgs Salvators ar veiksmīgu operāciju piešķīris spēju dzīvot ari zem ūdens. Radot šadu būtni. Salvators sapņojis par jaunu cilvēku, kas būs spējīgs apgūt neaptveramos ūdens klajus ar to neizsmeļamajiem uztura un izejvielu krājumiem. Kaut gan mēs zinām, ka okeāna dzīļu ieka­rošana noritēs citā veidā, tomēr pats romāns ar varoņa traģisko likteni, ko tam negribot sagādājusi doktora Salvatora fantastiskā iecere, sarežģitā intriga, spilgtie tēli un dienvidu krāšņās vides attēlojums aizrauj lasītāju, turklāt literārā ziņā tas ir viens no Beļajeva labākajiem darbiem.
Otra romāna pamatā problēma, kas skar endokrinoloģiju — zinātni, Kura pēta iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību. Preparāti, ko izgudrojis padomju ārsts Sorokins. iedarbojoties uz šiem dziedzeriem, spej pārmainīt cilvēka ārieni, augumu, sejas krāsu utt. Kinoaktieris Presto Iemantojis slavu ar savu ķēmīgo izskatu, kas liek skatītājiem smieties, vienalga, vai tie to grib vai ne. Presto grib k|ūt par normāla izskata cilvēku, lai varētu piepildīt seno sapni un lēlot traģiskas lomas, taču reizē ar kroplīgo ārieni pazaudē visu — vārdu, slavu, bagātību, un viņam jāiztur neatlaidīga cīņa par tiesibām uz darbu. Romāna daudz humora, un reizē tas atmasko kapitālis­tisko sabiedrību, kurā valda kails aprēķins un ciniskums.
Latviskā tulkojumā Belajeva darbi parādās pirmo reizi, tāpēc gaidām, ka latviešu lasītājs gus no rakst­nieka daudz jaunu, vērtīgu atziņu.
Beļajeva sacerējumos mums sevišķi tuva autora ti­cība cilvēka prata neierobežotajām spējām, romantikas apdvestais aicinājums atklāt visuma noslēpumus, zināt aizvien vairāk, sniegties aizvien tālāk. Sis cilvēks, kuru smaga slimība bieži saistīja pie gultas, tiešām realizējis savu bērnības sapni, jo viņa gars spējis veikt tālus li­dojumus. Viņš ir padomju zinātniskās fantastikas pa­matlicējs. viens no tās izcilākajiem pārstāvjiem. Viņa darbos ir ari spēcīgi uzsvērts sociālais moments — asa tās pasaules kritika, kur kapitāla kundzība neļauj zi­nātniekiem strādāt tautas labā.
Daļa no tā kas kalpoja par pamatu Beļajeva zināt­niski fantastiskajiem stāstiem un romāniem, ir jau reali­zēta. dala vēl gaida savu piepildījumu. Pavisam īss laika sprīdis šķir mūs no tās dienas, kad palaidām pirmo mākslīgo Zemes pavadoni, un varbūt jau vistuvā­kajā nākotnē gaidāms ceļojums uz Mēnesi. Tāpēc jo lielāks gods rakstniekam, kurš jau sen pirms atomener­ģijas, reaktīvās aviācijas un starpplanētu ceļojumu laik­meta pratis spilgtos daiļdarbos iedzīvināt to, kas zināt­nei vēl nebija tapis pat par meklējumu.
Visi Beļajeva darbi nav vienlīdz vērtīgi, starp tiem sastopami ari vājāki. Dažkārt padomju cilvēku tēli nav tik vispusīgi paradīti kā pretējās puses pārstāvji, dažkārt kinomatografiski straujā darbība nāk par ļaunu sižeta attīstībai, tomēr līelum lielais stāstu un romānu vairums neapstrīdami ietilpst padomju zinātniskās fan­tastikas zelta fondā.
Tulkotāja

CILVĒKS- AMFĪBIJA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «CILVĒKS- AMFĪBIJA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Zurita atstūma tās ar roku: to spožās zvīņas žilbi­nāja viņam acis. Ala bija diezgan liela, vismaz četrus metrus augsta un piecus sešus metrus plata. Ūdenslīdēji izpētīja visus kaktus. Ala bija tukša un neapdzīvota. Acīm redzot tikai sīko zivtiņu bari te mēdza patverties no jūras bangām un plēsoņām.

Piesardzīgi sperdami soļus, Zurita un Baltazars vir­zījās uz priekšu. Ala pamazām sašaurinājās. Piepeši Zurita pārsteigumā apstājās. Lukturis apgaismoja res­nas dzelzs restes, kas aizsprostoja ceļu.

Zurita negribēja ticēt savām acīm. Viņš saķēra stie­ņus un sāka tos raustīt, pūlēdamies atdarīt dzelzs aiz­sprostu. Taču restes nepadevās. Zurita pārliecinājās, ka tās stingri iekaltas alas aptēstajās sienās un ka tām ir viras un atslēga otrā pusē.

Tā bija jauna mīkla.

«Jūras velns» acīm redzot ir ne vien saprātīga, bet arī izcili apdāvināta būtne. Viņš pratis pieradināt del­fīnu, viņš pazīst metālu apstrādāšanu. Beidzot — viņš pratis radīt jūras dzīlēs stiprus dzelzs aizsprostus, kas apsargā viņa mājokli. Bet tas taču ir neticami! Viņš jau nevarēja kalt dzelzi zem ūdens! Tātad viņš vienmēr nedzīvo ūdenī vai vismaz krietnu laika sprīdi pavada uz sauszemes.

Zuritam deniņos tik stipri sita pulss, it kā rezer­vuārā trūktu skābekļa, kaut gan viņš bija pavadījis zem ūdens tikai dažas minūtes. Viņš pamāja Baltaza-

ram, un abi pameta alu — te viņiem nebija vairs ko da­rīt — un pacēlās virs ūdens.

Araukāņi, kas ar nepacietību viņus gaidīja, ļoti no­priecājās, ieraudzījuši ūdenslīdējus sveikus un veselus.

Zurita, noņēmis skafandru un atvilcis elpu, jautāja:

— Ko tu par to teiksi, Baltazar?

Araukānis noplātīja rokas:

— Teikšu, ka mums vēl ilgi vajadzēs te dirnēt. «Velns» laikam pārtiek no zivīm, un alā to bez skaita. Bads viņu no alas neizdzīs. Cits nekas neatliks kā uz­spridzināt alu ar dinamītu.

— Bet vai tev neliekas, Baltazar, ka alai var būt di­vas izejas: viena no līča, bet otra no sauszemes?

•— Par to neesmu domājis.

— Tad padomā. Kā mums agrāk neienāca prātā iz T lūkot apkārtni?

Nu viņi sāka pētīt piekrasti.

Staigājot pa piekrasti, Zurita drīz vien uzduras uz augstu, no baltiem akmeņiem mūrētu žogu, kas ietvēra prāvu zemes gabalu, ne mazāku par desmit hektāriem. Zurita apgāja mūrim apkārt. Viņš atrada tikai vienus vārtus no biezām dzelzs plāksnēm. Vārtos bija mazas dzelzs durtiņas ar «actiņu», kas no iekšpuses bija aiz­segta.

«īsts cietums vai cietoksnis!» Zurita nodomāja. «Dīvaini. Fermeri nemēdz celt tādus biezus un augstus mūrus. Zogā nav ne spraugas, ne plaisas, pa kuru va­rētu ieskatīties.»

Visapkārt neapdzīvota, mežonīga apkārtne: kailās, pelēkās klintis šur tur apaugušas ar dzelkšņainiem krūmiem un kaktusiem. Lejā līcis.

Zurita vairākas dienas noklejoja gar mūri un ilgi vēroja vārtus. Tie ne reizes neatvērās, neviens nenāca ārā un negāja iekšā; nebija dzirdama ne skaņa.

Atgriezies vakarā uz «Medūzas» klāja, Zurita pa­sauca Baltazaru:

— Vai tu zini, kas dzīvo cietoksnī līča krastā?

— Zinu, es iztaujāju indiāņus, kas strādā fermās. Tur dzīvo Salvators.

— Kas viņš tāds ir, šis Salvators?

— Dievs, — Baltazars atbildēja.

Zurita izbrīnā uzrāva biezās, melnās uzacis.

— Vai tu joko, Baltazar?

Indiānis tikko manāmi pasmīnēja.

— Es runāju to, ko esmu dzirdējis. Daudzi indiāņi dēvē Salvatoru par dievu un glābēju.

— No kā viņš tos paglābis?

— No nāves. Pēc indiāņu nostāstiem, Salvators var visu. Viņš dara brīnumus. Viņa rokās ir dzīvība un nāve. Klibiem viņš dod jaunas kājas, īstas kājas, akliem dod acis, tik skaidras kā ērglim, un pat mirušos ceļ augšā.

— Nolādēts! — norūca Zurita, bužinādams kuplās ūsas. — Līcī «jūras velns», virs līča «dievs». Kā tu domā, Baltazar, vai «velns» ar «dievu» nestrādā uz vienu roku?

— Es domāju, ka mums vajadzētu lasīties projām, cik ātri vien var, kamēr mūsu smadzenes aiz visiem šiem brīnumiem nav sarāvušās čokurā.

— Vai-tu esi redzējis kadu, ko Salvators izārstējis?

— Jā, esmu. Man parādīja cilvēku ar lauztu kāju. Uzturējies kādu laiciņu pie Salvatora, šis vīrs tagad skrien kā mustangs. Vēl es redzēju indiāni, ko Salvators uzcēlis no miroņiem. Viss ciems stāsta, ka indiānis bijis auks'ts līķis, kad viņu nesuši pie Salvatora, — galvas­kauss pārsists, smadzenes redzamas. Bet no Salvatora viņš atgriezies dzīvs un vesels. Pat apprecējies pēc nā­ves. Apņēmis skaistu meiteni. Un vēl es redzēju indiāņu bērnus…

— Tātad Salvators pieņem slimniekus?

— Tikai indiāņus. Un tie nāk no malu malām: no Ugunszemes un Amazonas, no Atakamas tuksneša un Asunsionas.

Saņēmis šādas ziņas, Zurita nolēma aizbraukt uz Buenosairesu.

Tur viņš uzzināja, ka Salvators ārstējot indiāņus un tie viņu uzskatot par brīnumdari. No ārstiem Zurita dzirdēja, ka Salvators esot talantīgs un pat ģeniāls hi- rurgs, bet viņam piemītot lielas savādības kā daudziem izciliem vīriem.

Izrādījās, ka Salvatora vārds plaši pazīstams Vecās un Jaunās pasaules zinātnieku aprindās. Amerikā viņš bija iemantojis slavu ar drosmīgām hirurģiskām operā­cijām. Kad slimnieka stāvokli uzskatīja par bezcerīgu un ārsti atsacījās izdarīt operāciju, aicināja Salvatoru. Viņš nekad neatteicās. Viņa drosmei un attapībai nebija robežu. Imperiālistiskā pasaules kara laikā viņš bija atradies franču frontē, kur galvenokārt no.darbojies ar galvaskausa operācijām. Daudzi tūkstoši cilvēku bija vi­ņam pateicību parādā par dzīvības glābšanu. Pēc miera noslēgšanas viņš bija atgriezies savā dzimtenē Argen­tīnā. Ārsta prakse un veiksmīgas spekulācijas ar grunts­gabaliem padarīja Salvatoru bagātu. Viņš nopirka lielu zemes gabalu netālu no Buenosairesas, norobežoja to ar augstu mūri — viena no viņa savādībām, pārtrauca ārsta praksi un apmetās tur. Viņš tagad strādāja tikai zinātnisku darbu savā laboratorijā un ārstēja indiāņus, kuri dēvēja viņu par dievu, kas nonācis zemes virsū.

Zuritam izdevās vēl šo to uzzināt par Salvatora dzīvi. Tur, kur tagad pletās Salvatora plašais zemes gabals, pirms kara atradies neliels namiņš ar dārziņu, ko tāpat ielencis mūris. Visu laiku, kamēr Salvators bijis frontē, namiņu apsargājis nēģeris un vairāki prāvi suņi. Sie uzticamie sargi nav laiduši pagalmā neviena cilvēka.

Pēdējā laikā Salvators izturoties vēl noslēpumaināk. Viņš nepieņemot pat savus universitātes biedrus.

Uzzinājis to visu, Zurita nolēma:

«Ja Salvators ir ārsts, viņam nav tiesību noraidīt slimnieku. Kāpēc lai es nesaslimstu? Es piekļūšu pie Salvatora kā slimnieks, un tad jau redzēsim, ko darīt.»

Zurita devās pie dzelzs vārtiem, kas sargāja Salva­tora īpašumu, un sāka klauvēt. Viņš klauvēja ilgi un ne­atlaidīgi, taču neviens nevēra durtiņas vaļā. Pārskaities viņš paķēra lielu akmeni un sāka dauzīt vārtus, sacel­dams tādu troksni, kas uzmodinātu pat mirušus.

Tālu aiz mūra sāka riet suņi, un beidzot «actiņa» vārtos pavērās.

— Ko vajag? — kāds uzprasīja lauzītā spāniešu Valodā.

— Slimnieks, taisiet ātrāk durvis vaļā, — Zurita at­saucās.

— Slimie tā neklauvē, — balss mierīgi noteica, un kāda acs palūkojās ārā. — Doktors nepieņem.

— Viņš nedrīkst atteikties palīdzēt slimniekam, — Zurita iekaisa.

«Actiņa» aizdarījās, soļi attālinājās. Tikai suņi rēja jo neganti.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «CILVĒKS- AMFĪBIJA»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «CILVĒKS- AMFĪBIJA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «CILVĒKS- AMFĪBIJA»

Обсуждение, отзывы о книге «CILVĒKS- AMFĪBIJA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x