ALEKSANDRS BELAJEVS - CILVĒKS- AMFĪBIJA

Здесь есть возможность читать онлайн «ALEKSANDRS BELAJEVS - CILVĒKS- AMFĪBIJA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1961, Издательство: Latvijas Valsts izdevniecība, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

CILVĒKS- AMFĪBIJA: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «CILVĒKS- AMFĪBIJA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

CILVĒKS- AMFĪBIJA
ALEKSANDRS BELAJEVS
ALEKSANDRS BELAJEVS (1884—1W2)
Aleksandrs Beļajevs — pirmais padomju rakstnieks, kas veltījis visu savu radošo enerģiju darbam zinātnis­kās fantastikas žanrā. Viņa grāmatas ar pilnam tiesī­bām ieņem cienījamu vietu šo sacerējumu klāstā.
Autora interešu loks |oti plašs; viņa stāstos un ro­mānos apskatītas daudzas tēmas — bioloģija, medi­cīna, fizika, raķešu tehnika un radiotehnika, starppla­nētu ce|ojumi utt. Viņš popularizējis problēmas, kas saistās ar zinātnes un tehnikas attīstības perspektīvām, turklāt veicis to ar mākslas darbu palidzlbu, kuros spilgts sižets, aizraujoša intriga, teicama materiāla pārzināšana. Ne velti pazīstamais krievu zinātnieks Ciolkovskis savā priekšvārdā Belajeva romānam «Lē­ciens tukšumā» raksta: «No visiem man pazīstamiem sacerējumiem, vienalga, oriģināldarbie,n vai tulkoju­miem, Belajeva romāns ir visaizraujošākais, saturīgākais un zinātniskākais.»
Aleksandrs Romanovičs Belajevs dzimis 1881. gadā Smoļenskā. Zēns jau bērnībā bijis apveltīts ar spilgtu iztēli, daudz lasījis, sapņojis par lidojumiem bez spār­niem un citiem «šolaiku cilvēkam veicamiem darbiem», kā pats izteicies. Lai veiktu šos darbus, viņš visādi vin­grinājies, starp citu, lēkt no jumta, bet reiz šis vingri­nājums beidzies nelaimīgi — zēns sadragajis mugur­kaulu. Ievainojums gan apārstēts, taču 1916. gadā viņš saslimis ar mugurkaula tuberkulozi, trīs gadus nogulē­jis iegipsēts un tikai 1922. gadā varējis atstāt gultu, tomēr slimības lēkmes vajājušas viņu visu mūžu.
Apdāvinātais jauneklis studējis jurisprudenci un reizē mācījies konservatorijā. Apstākļi bijuši grūti, un viņš pelnījies, zīmēdams dekorācijas, spēlēdams orķestrī un rakstidams avīzes, strādājis ari par audzinātāju bērnu namā, par vecāko inspektoru milicijā, vēlāk par juriskonsultu. Ar rakstniecību sācis profesionāli nodar­boties 1925. gadā, kad žurnāli «BoKpyr caera» un «Bce- MHpHbifi cieaonbm» sāka iespiest viņa romānus, kas tūliņ piesaistīja lasītāju uzmanību. Kad pēdējais žurnāls iz­darīja aptauju, lai noskaidrotu, kāds bijis iabakais daiļliteratūras darbs, kas togad iespiests žurnālā, tad lasītāji vienbalsīgi nosauca Belajeva «Cilvēku-amfibiju».
Beļajeva darbi ir meklējumu romantikas apdvesti, tie cildina cilvēka prātu un radošās iespējas. Autors prot izvirzīt interesantas problēmas, droši, plašos vil­cienos tēlot zinātnes nākamos sasniegumus. Vesela grupa viņa sacerējumu intriģējoša forma popularizē atsevišķas zinātniskas teorijas un dabas likumus. Pa­rasti stāstu pamatā kāda fantastiska hipotēze: kas no­tiktu, ja pēkšņi nebūtu vairs Zemes pievilkšanas spēka, ja spēji samazinātos gaismas izplatīšanās ātrums, ja izmirtu visas baktērijas? Stāstā «Mūžiga maize» au­tors. balstidamies uz mikrobioloģijas datiem, ielūkojas nākotnē: viņa varonis izaudzē tādu baktēriju kultūru, kas spējīga pārtikt no atmosfēras slāpekļa un pati var noderet par uzturvielu cilvēkiem. Stāstā «Starp dzīvību un nāvi» rakstnieks popularizē krievu zinātnieka Bahmetjeva pētītās anabiozes problēmas. Pakāpeniski at­vēsinot dzīvus organismus, iestājas sacerējuma virs­raksta minētais stāvoklis. Temperatūru paaugstinot, organismu dzīvības funkcijas atjaunojas. Belajeva stāstā tas notiek pēc vairākiem gadu desmitiem, un šeit anabioze palīdz cilvēkiem uzveikt laika varu.
Belajevs sarakstījis pāri par 50 romānu un stāstu. Seit iespējams minēt tikai dažus no ievērojamākajiem. Romāns «Profesora Dauela galva» iznāca 1926. gadā, un ar šo romānu, tāpat kā ar dažu labu citu. rakstnieks aizsteidzās dzīvei priekšā. Romānā noziedznieks Kerns atdzīvina nesen miruša profesora galvu un liek tai strā­dāt viņa labā. Praktiski pirmie mēģinājumi atdzīvināt atsevišķus, no ķermeņa atdalītus orgānus notika I^e- ņingradā 1928. gadā. un vēl tagad šī problēma nodar­bina daudzu zinātnieku prātus.
Romānā «Pasaules valdnieks» autors runā par do­mas pārraidīšanu neierobežotos attālumos, par sakariem bez vadiem un radio starpniecības. Romāns «Brīnumacs» veltīts televīzijas problēmai okeāna dzelmēs, «Gaisa pārdevējs» skar jautājumu par gaisa okeāna krājumu izmantošanu. Stāstā «Zvaigzne KEC» ir iedzī­vinātas Ciolkovska idejas par Zemes mākslīgo pa­vadoni. Raķete — Zemes pavadonis — kļūst par izmēģi­nājumu laboratoriju kosmosā un starpplanētu kuģu bāzi. Romāna «Ariels» autors pievērsies saviem bērnī­bas sapuiem par lidojošo cilvēku, stāstu sērija par pro­fesora Vāgnerā izgudrojumiem galvenokārt risina me­dicīnas problēmas.
Sai grāmatā ievietoti divi Beļajeva sacerējumi «Cilvēks-amfībija» un «Pazaudētā seja». Pirmais romāns stāsta par indiāņu jaunekli Ihtiandru, kuram hirurgs Salvators ar veiksmīgu operāciju piešķīris spēju dzīvot ari zem ūdens. Radot šadu būtni. Salvators sapņojis par jaunu cilvēku, kas būs spējīgs apgūt neaptveramos ūdens klajus ar to neizsmeļamajiem uztura un izejvielu krājumiem. Kaut gan mēs zinām, ka okeāna dzīļu ieka­rošana noritēs citā veidā, tomēr pats romāns ar varoņa traģisko likteni, ko tam negribot sagādājusi doktora Salvatora fantastiskā iecere, sarežģitā intriga, spilgtie tēli un dienvidu krāšņās vides attēlojums aizrauj lasītāju, turklāt literārā ziņā tas ir viens no Beļajeva labākajiem darbiem.
Otra romāna pamatā problēma, kas skar endokrinoloģiju — zinātni, Kura pēta iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību. Preparāti, ko izgudrojis padomju ārsts Sorokins. iedarbojoties uz šiem dziedzeriem, spej pārmainīt cilvēka ārieni, augumu, sejas krāsu utt. Kinoaktieris Presto Iemantojis slavu ar savu ķēmīgo izskatu, kas liek skatītājiem smieties, vienalga, vai tie to grib vai ne. Presto grib k|ūt par normāla izskata cilvēku, lai varētu piepildīt seno sapni un lēlot traģiskas lomas, taču reizē ar kroplīgo ārieni pazaudē visu — vārdu, slavu, bagātību, un viņam jāiztur neatlaidīga cīņa par tiesibām uz darbu. Romāna daudz humora, un reizē tas atmasko kapitālis­tisko sabiedrību, kurā valda kails aprēķins un ciniskums.
Latviskā tulkojumā Belajeva darbi parādās pirmo reizi, tāpēc gaidām, ka latviešu lasītājs gus no rakst­nieka daudz jaunu, vērtīgu atziņu.
Beļajeva sacerējumos mums sevišķi tuva autora ti­cība cilvēka prata neierobežotajām spējām, romantikas apdvestais aicinājums atklāt visuma noslēpumus, zināt aizvien vairāk, sniegties aizvien tālāk. Sis cilvēks, kuru smaga slimība bieži saistīja pie gultas, tiešām realizējis savu bērnības sapni, jo viņa gars spējis veikt tālus li­dojumus. Viņš ir padomju zinātniskās fantastikas pa­matlicējs. viens no tās izcilākajiem pārstāvjiem. Viņa darbos ir ari spēcīgi uzsvērts sociālais moments — asa tās pasaules kritika, kur kapitāla kundzība neļauj zi­nātniekiem strādāt tautas labā.
Daļa no tā kas kalpoja par pamatu Beļajeva zināt­niski fantastiskajiem stāstiem un romāniem, ir jau reali­zēta. dala vēl gaida savu piepildījumu. Pavisam īss laika sprīdis šķir mūs no tās dienas, kad palaidām pirmo mākslīgo Zemes pavadoni, un varbūt jau vistuvā­kajā nākotnē gaidāms ceļojums uz Mēnesi. Tāpēc jo lielāks gods rakstniekam, kurš jau sen pirms atomener­ģijas, reaktīvās aviācijas un starpplanētu ceļojumu laik­meta pratis spilgtos daiļdarbos iedzīvināt to, kas zināt­nei vēl nebija tapis pat par meklējumu.
Visi Beļajeva darbi nav vienlīdz vērtīgi, starp tiem sastopami ari vājāki. Dažkārt padomju cilvēku tēli nav tik vispusīgi paradīti kā pretējās puses pārstāvji, dažkārt kinomatografiski straujā darbība nāk par ļaunu sižeta attīstībai, tomēr līelum lielais stāstu un romānu vairums neapstrīdami ietilpst padomju zinātniskās fan­tastikas zelta fondā.
Tulkotāja

CILVĒKS- AMFĪBIJA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «CILVĒKS- AMFĪBIJA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Zurita apsolīja balvu tam, kas pirmais pamanīs «velnu», un nolēma pagaidīt vēl divas dienas.

Viņam par prieku, trešās nedēļas sākumā «velns» atkal sāka parādīties.

Pēc dienas zvejas Baltazars bija atstājis ar zivīm pilno laivu krastā. Rīt agri vajadzēja ierasties pircē­jiem. Baltazars aizgāja uz fermu apmeklēt pazīstamu indiāni, bet, atgriezies krastā, atrada laivu iztukšotu. Viņš tūliņ noprata, ka to izdarījis «velns».

— Vai patiesi viņš būtu aprijis tik daudz zivju? — Baltazars brīnījās.

To pašu nakti kāds no sardzē nostādītajiem indiā­ņiem izdzirdēja taurēšanu līča dienvidos. Vēl pēc divām dienām agrā rītā jauns araukānis paziņoja, ka viņam beidzot izdevies izsekot «velnu». Tas atpeldējis ar del­fīnu. Šoreiz «velns» nav jājis uz delfīna, bet peldējis tam blakus, turēdamies pie «iejūga» — platas kakla siksnas. Līcī «velns» noņēmis delfīnam siksnu, paplik­šķinājis dzīvnieku un nozudis līča dziļumā, stāvas klints pakājē. Delfīns pacēlies virs ūdens un peldējis projām.

Zurita, noklausījies araukāni, pateicās, apsolījās viņu apbalvot un sacīja:

— Šodien «velns» diezin vai nāks ārā no paslēptu­ves. Mums vajadzētu izpētīt līča dibenu. Kas apņemsies to izdarīt?

Nevienam negribejas nirt okeana dziļumos, riskējot sastapt nezināmo briesmoni.

Baltazars panācās uz priekšu.

— Te es esmu! — viņš īsi teica. Baltazars prata tu­rēt vārdu.

«Medūza» joprojām stāvēja noenkurota. Visi, izņe­mot sardzi, izkāpa krasta un devās uz stāvo klinti līča malā. Baltazars apsējās ar virvi, lai viņu varētu izvilkt, paņēma nazi, iežmaudza starp kājām akmeni un laidās lejup.

Araukāņi ar nepacietību gaidīja viņu atgriežamies, nenolaizdami acu no plankuma, kas vīdēja klinšu aiz­ēnotā līča zilganajā dūmakā. Pagāja četrdesmit sekun­des, piecdesmit, vesela minūte, bet Baltazars nerādījās. Beidzot viņš paraustīja virvi, un viņu izvilka ārā. Atgu­vis elpu, Baltazars sacīja:

— Šaura eja ved zemūdens alā. Tur tumšs kā hai­zivs vēderā. «Velns» varēja noslēpties vienīgi šai alā. Citur visur ir gludas klinšu sienas.

— Lieliski! — Zurita izsaucās. — Ja tur ir tumšs, tas vēl jo labāk. Mēs izmetīsim tīklus, un zivtiņa būs rokā.

Drīz pēc saules rieta indiāņi nolaida garās virvēs stiepļu tīklus pie alas ieejas. Virvju galus piestiprināja krastā. Baltazars piesēja pie virvēm zvārgulīšus, kuri šķindēs, līdzko tīklam kāds pieskarsies.

Zurita, Baltazars un pieci araukāņi nosēdās krastā un sāka gaidīt.

Uz šoner? nepalika neviena.

Tumsa ātri sabiezēja. Uzlēca mēness, un tā gaisma atspoguļojās okeāna līmenī. Valdīja klusums. Visus pār­ņēma neparasts satraukums. Varbūt tūliņ viņi ieraudzīs dīvaino radījumu, kas viesa šausmas zvejniekos un pērļu meklētājos.

Nakts stundas gausi virzījās uz priekšu. Ļaudis sāka snaust.

Pēkšņi iešķindējās zvārgulīši. Visi pietrūkās kājās, metās pie virvēm un sāka vilkt tīklu ārā. Tas bija smags. Virves raustījās. Kāds spirinājās tīklā.

Tīkls pacēlās virs ūdens. Mēness blāvaja gaismā va­rēja saskatīt ķepurojamies kādu augumu — puscilveku, pusdzīvnieku. Milzīgās acis un zvīņu sudrabs laistījās mēnesnīcā. «Velns» pulējās visiem speķiem atbrīvot tiklā sapinušos roku. Tas viņam izdevās. Viņš izvilka nazi no maksts tievā siksniņā pie sāniem un saka griezt tīklu.

— Nieki, nepārgriezīsi! — Baltazars klusu noteica, aizrāvies medību priekā.

Taču, viņam par brīnumu, nazis uzveica metālu. Ar veiklām kustībām «velns» paplašināja spraugu, kamēr zvejnieki traucās ātrāk izvilkt tīklu krasta.

— Dūšīgāki Viens, divi! — Baltazars sauca.

Bet tai pašā mirklī, kad laupījums jau šķita tikpat kā rokās, «velns» iemetās pārgrieztajā spraugā, iekrita ūdenī, augstu saceldams dzirkstošas šļakatas, un pa­zuda dzīlē.

Zvejnieki izmisumā atlaida tīklu.

— Labs nazītis, pat stiepli griež! — Baltazars sa­jūsmināts noteica. — Zemūdens kalēji labāki par mū­sējiem.

Zurita, galvu nokāris, skatījās ūdenī ar tādu iz­teiksmi, it kā jūrā būtu nogrimusi visa viņa bagātība.

Tad viņš saslējās, paraustīja kuplās ūsas un piespēra kāju pie zemes.

— Nekas nebūs! — viņš izsaucās. — Drīzāk tu no­beigsies savā zemūdens alā, nekā es atkāpšos. Es nežē­lošu naudu, es atsaukšu ūdenslīdējus, es pielikšu visu līci pilnu ar tīkliem un slazdiem, un tu neizspruksi no manām rokām!

Viņš bija drosmīgs, neatlaidīgs un stūrgalvīgs. Ne par velti Pedro Zuritas dzīslās plūda spāniešu iekāro­tāju asinis. Un bija jau arī par ko cīnīties.

«Jūras velns» nebija ne pārdabiska, ne visuvarena būtne. Tā acīm redzot sastāv no miesas un kauliem, kā bija izteicies Baltazars. Tātad «velnu» var noķert, pie­siet ķēde un piespiest gādāt Zuritam bagātību no okeāna dzīlēm. Baltazars sagūstīs «jūras velnu», kaut arī pats juras dievs Neptuns ar savu trejdeksni nostātos Dar viņa aizstavi.

DOKTORS SALVATORS

Zurita izpildīja savus draudus^ Viņš ierīkoja līcī daudz stiepļu aizsprostu, izvilka visos virzienos tīklus, izlika slazdus. Tomēr pagaidām par viņa upuriem krita tikai zivis. «Jūras velns» bija kā zemē iegrimis. Viņš nekur vairs neparādījās un nekādi nebija manāms. Pie­radinātais delfīns veltīgi ik dienas'ieradās līcī, nira un sprausloja, it kā aicinādams neparasto draugu uz pa­staigu. Draugs tomēr nenāca, un delfīns, pēdējo reizi sirdīgi nosprauslodamies, aizpeldēja klajā jūrā.

Laiks kļuva slikts. Austrumu vējš sabangoja okeāna klaidu; līča ūdeņus saduļķoja no dibena uzvandītās smiltis. Putainās viļņu kores noslēpa dzīles. Neviens nevarēja saskatīt, kas notiek zem ūdens.

Zurita varēja stundām ilgi stāvēt krastā, vērodams viļņu grēdas. Milzu viļņi sekoja cits citam, sabruka līdzīgi krācošiem ūdenskritumiem, bet apakšējie ūdens slāņi šņākdami vēlās tālāk pa mitro smilti, raudami līdzi oļus un gliemežvākus un apskalodami Zuritas kājas.

— Nē, tā mēs neko nepanāksim, — Zurita runāja.

— Jāizdomā kaut kas cits. «Velns» dzīvo jūras dibenā un nevēlas pamest savu mitekli. Lai viņu noķertu, jā­dodas pie viņa, jānolaižas jūras dzelmē. — Un Zurita pievērsās Baltazaram, kas meistaroja jaunus, sarežģī­tus slazdus: — Dodies nekavējoties uz Buenosairesu un atved no turienes divus ūdenslīdēju tērpus ar skā­bekļa rezervuāriem. Parastais ūdenslīdēja tērps ar šļū­teni gaisa iesūknēšanai neder. «Velns» var šļūteni pār­griezt. Turklāt iespējams, ka mums vajadzēs doties nelielā zemūdens ceļojumā. Un nepiemirsti paķert elek­triskos lukturus.

— Vai jūs gribat apciemot «velnu»? — Baltazars apvaicājās.

— Protams, kopā ar tevi, veco zēn.

Baltazars pamāja un devās ceļā.

Viņš atveda ne vien ūdenslīdēju tērpus un lukturus, bet arī pāri garu, ērmīgi izliektu bronzas dunču.

— Tagad tādus neprot vairs taisīt, — viņš sacīja.

— Tie ir senie araukāņu dunči, ar kuriem mani senči

kādreiz šķērduši vēderus baltajiem — jūsu senčiem, neņemiet ļaunā.

Sl vēstures izziņa Zuritam nebija pa prātam, taču dunči gan.

— Tu esi ļoti tālredzīgs, Baltazar.

Otrā dienā, gaismai austot, par spīti stiprajiem viļ­ņiem, Zurita un Baltazars apģērba ūdenslīdēju tērpus un nolaidās jūras dzelmē. Viņi ar pūlēm atraisīja tīk­lus pie zemūdens alas un iespraucās šaurajā ejā. Viņus apņēma pilnīga tumsa. Piecēlušies kājās, ūdenslīdēji izvilka dunčus un iededzināja lukturus. Gaismas nobie­dētās, sīkās zivtiņas spruka uz visām pusēm, bet tad sāka pulcēties ap lukturiem, šaudīdamās to zilganajos staros kā kukaiņu spiets.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «CILVĒKS- AMFĪBIJA»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «CILVĒKS- AMFĪBIJA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «CILVĒKS- AMFĪBIJA»

Обсуждение, отзывы о книге «CILVĒKS- AMFĪBIJA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x