ALEKSANDRS BELAJEVS - CILVĒKS- AMFĪBIJA

Здесь есть возможность читать онлайн «ALEKSANDRS BELAJEVS - CILVĒKS- AMFĪBIJA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1961, Издательство: Latvijas Valsts izdevniecība, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

CILVĒKS- AMFĪBIJA: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «CILVĒKS- AMFĪBIJA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

CILVĒKS- AMFĪBIJA
ALEKSANDRS BELAJEVS
ALEKSANDRS BELAJEVS (1884—1W2)
Aleksandrs Beļajevs — pirmais padomju rakstnieks, kas veltījis visu savu radošo enerģiju darbam zinātnis­kās fantastikas žanrā. Viņa grāmatas ar pilnam tiesī­bām ieņem cienījamu vietu šo sacerējumu klāstā.
Autora interešu loks |oti plašs; viņa stāstos un ro­mānos apskatītas daudzas tēmas — bioloģija, medi­cīna, fizika, raķešu tehnika un radiotehnika, starppla­nētu ce|ojumi utt. Viņš popularizējis problēmas, kas saistās ar zinātnes un tehnikas attīstības perspektīvām, turklāt veicis to ar mākslas darbu palidzlbu, kuros spilgts sižets, aizraujoša intriga, teicama materiāla pārzināšana. Ne velti pazīstamais krievu zinātnieks Ciolkovskis savā priekšvārdā Belajeva romānam «Lē­ciens tukšumā» raksta: «No visiem man pazīstamiem sacerējumiem, vienalga, oriģināldarbie,n vai tulkoju­miem, Belajeva romāns ir visaizraujošākais, saturīgākais un zinātniskākais.»
Aleksandrs Romanovičs Belajevs dzimis 1881. gadā Smoļenskā. Zēns jau bērnībā bijis apveltīts ar spilgtu iztēli, daudz lasījis, sapņojis par lidojumiem bez spār­niem un citiem «šolaiku cilvēkam veicamiem darbiem», kā pats izteicies. Lai veiktu šos darbus, viņš visādi vin­grinājies, starp citu, lēkt no jumta, bet reiz šis vingri­nājums beidzies nelaimīgi — zēns sadragajis mugur­kaulu. Ievainojums gan apārstēts, taču 1916. gadā viņš saslimis ar mugurkaula tuberkulozi, trīs gadus nogulē­jis iegipsēts un tikai 1922. gadā varējis atstāt gultu, tomēr slimības lēkmes vajājušas viņu visu mūžu.
Apdāvinātais jauneklis studējis jurisprudenci un reizē mācījies konservatorijā. Apstākļi bijuši grūti, un viņš pelnījies, zīmēdams dekorācijas, spēlēdams orķestrī un rakstidams avīzes, strādājis ari par audzinātāju bērnu namā, par vecāko inspektoru milicijā, vēlāk par juriskonsultu. Ar rakstniecību sācis profesionāli nodar­boties 1925. gadā, kad žurnāli «BoKpyr caera» un «Bce- MHpHbifi cieaonbm» sāka iespiest viņa romānus, kas tūliņ piesaistīja lasītāju uzmanību. Kad pēdējais žurnāls iz­darīja aptauju, lai noskaidrotu, kāds bijis iabakais daiļliteratūras darbs, kas togad iespiests žurnālā, tad lasītāji vienbalsīgi nosauca Belajeva «Cilvēku-amfibiju».
Beļajeva darbi ir meklējumu romantikas apdvesti, tie cildina cilvēka prātu un radošās iespējas. Autors prot izvirzīt interesantas problēmas, droši, plašos vil­cienos tēlot zinātnes nākamos sasniegumus. Vesela grupa viņa sacerējumu intriģējoša forma popularizē atsevišķas zinātniskas teorijas un dabas likumus. Pa­rasti stāstu pamatā kāda fantastiska hipotēze: kas no­tiktu, ja pēkšņi nebūtu vairs Zemes pievilkšanas spēka, ja spēji samazinātos gaismas izplatīšanās ātrums, ja izmirtu visas baktērijas? Stāstā «Mūžiga maize» au­tors. balstidamies uz mikrobioloģijas datiem, ielūkojas nākotnē: viņa varonis izaudzē tādu baktēriju kultūru, kas spējīga pārtikt no atmosfēras slāpekļa un pati var noderet par uzturvielu cilvēkiem. Stāstā «Starp dzīvību un nāvi» rakstnieks popularizē krievu zinātnieka Bahmetjeva pētītās anabiozes problēmas. Pakāpeniski at­vēsinot dzīvus organismus, iestājas sacerējuma virs­raksta minētais stāvoklis. Temperatūru paaugstinot, organismu dzīvības funkcijas atjaunojas. Belajeva stāstā tas notiek pēc vairākiem gadu desmitiem, un šeit anabioze palīdz cilvēkiem uzveikt laika varu.
Belajevs sarakstījis pāri par 50 romānu un stāstu. Seit iespējams minēt tikai dažus no ievērojamākajiem. Romāns «Profesora Dauela galva» iznāca 1926. gadā, un ar šo romānu, tāpat kā ar dažu labu citu. rakstnieks aizsteidzās dzīvei priekšā. Romānā noziedznieks Kerns atdzīvina nesen miruša profesora galvu un liek tai strā­dāt viņa labā. Praktiski pirmie mēģinājumi atdzīvināt atsevišķus, no ķermeņa atdalītus orgānus notika I^e- ņingradā 1928. gadā. un vēl tagad šī problēma nodar­bina daudzu zinātnieku prātus.
Romānā «Pasaules valdnieks» autors runā par do­mas pārraidīšanu neierobežotos attālumos, par sakariem bez vadiem un radio starpniecības. Romāns «Brīnumacs» veltīts televīzijas problēmai okeāna dzelmēs, «Gaisa pārdevējs» skar jautājumu par gaisa okeāna krājumu izmantošanu. Stāstā «Zvaigzne KEC» ir iedzī­vinātas Ciolkovska idejas par Zemes mākslīgo pa­vadoni. Raķete — Zemes pavadonis — kļūst par izmēģi­nājumu laboratoriju kosmosā un starpplanētu kuģu bāzi. Romāna «Ariels» autors pievērsies saviem bērnī­bas sapuiem par lidojošo cilvēku, stāstu sērija par pro­fesora Vāgnerā izgudrojumiem galvenokārt risina me­dicīnas problēmas.
Sai grāmatā ievietoti divi Beļajeva sacerējumi «Cilvēks-amfībija» un «Pazaudētā seja». Pirmais romāns stāsta par indiāņu jaunekli Ihtiandru, kuram hirurgs Salvators ar veiksmīgu operāciju piešķīris spēju dzīvot ari zem ūdens. Radot šadu būtni. Salvators sapņojis par jaunu cilvēku, kas būs spējīgs apgūt neaptveramos ūdens klajus ar to neizsmeļamajiem uztura un izejvielu krājumiem. Kaut gan mēs zinām, ka okeāna dzīļu ieka­rošana noritēs citā veidā, tomēr pats romāns ar varoņa traģisko likteni, ko tam negribot sagādājusi doktora Salvatora fantastiskā iecere, sarežģitā intriga, spilgtie tēli un dienvidu krāšņās vides attēlojums aizrauj lasītāju, turklāt literārā ziņā tas ir viens no Beļajeva labākajiem darbiem.
Otra romāna pamatā problēma, kas skar endokrinoloģiju — zinātni, Kura pēta iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību. Preparāti, ko izgudrojis padomju ārsts Sorokins. iedarbojoties uz šiem dziedzeriem, spej pārmainīt cilvēka ārieni, augumu, sejas krāsu utt. Kinoaktieris Presto Iemantojis slavu ar savu ķēmīgo izskatu, kas liek skatītājiem smieties, vienalga, vai tie to grib vai ne. Presto grib k|ūt par normāla izskata cilvēku, lai varētu piepildīt seno sapni un lēlot traģiskas lomas, taču reizē ar kroplīgo ārieni pazaudē visu — vārdu, slavu, bagātību, un viņam jāiztur neatlaidīga cīņa par tiesibām uz darbu. Romāna daudz humora, un reizē tas atmasko kapitālis­tisko sabiedrību, kurā valda kails aprēķins un ciniskums.
Latviskā tulkojumā Belajeva darbi parādās pirmo reizi, tāpēc gaidām, ka latviešu lasītājs gus no rakst­nieka daudz jaunu, vērtīgu atziņu.
Beļajeva sacerējumos mums sevišķi tuva autora ti­cība cilvēka prata neierobežotajām spējām, romantikas apdvestais aicinājums atklāt visuma noslēpumus, zināt aizvien vairāk, sniegties aizvien tālāk. Sis cilvēks, kuru smaga slimība bieži saistīja pie gultas, tiešām realizējis savu bērnības sapni, jo viņa gars spējis veikt tālus li­dojumus. Viņš ir padomju zinātniskās fantastikas pa­matlicējs. viens no tās izcilākajiem pārstāvjiem. Viņa darbos ir ari spēcīgi uzsvērts sociālais moments — asa tās pasaules kritika, kur kapitāla kundzība neļauj zi­nātniekiem strādāt tautas labā.
Daļa no tā kas kalpoja par pamatu Beļajeva zināt­niski fantastiskajiem stāstiem un romāniem, ir jau reali­zēta. dala vēl gaida savu piepildījumu. Pavisam īss laika sprīdis šķir mūs no tās dienas, kad palaidām pirmo mākslīgo Zemes pavadoni, un varbūt jau vistuvā­kajā nākotnē gaidāms ceļojums uz Mēnesi. Tāpēc jo lielāks gods rakstniekam, kurš jau sen pirms atomener­ģijas, reaktīvās aviācijas un starpplanētu ceļojumu laik­meta pratis spilgtos daiļdarbos iedzīvināt to, kas zināt­nei vēl nebija tapis pat par meklējumu.
Visi Beļajeva darbi nav vienlīdz vērtīgi, starp tiem sastopami ari vājāki. Dažkārt padomju cilvēku tēli nav tik vispusīgi paradīti kā pretējās puses pārstāvji, dažkārt kinomatografiski straujā darbība nāk par ļaunu sižeta attīstībai, tomēr līelum lielais stāstu un romānu vairums neapstrīdami ietilpst padomju zinātniskās fan­tastikas zelta fondā.
Tulkotāja

CILVĒKS- AMFĪBIJA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «CILVĒKS- AMFĪBIJA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Zurita, izsmēlis visu lamu vārdu krājumu, devās at­pakaļ uz šoneri.

Vai sūdzēties par Salvatoru Buenosairesā? Tas neko nepalīdzēs. Zurita trīcēja aiz dusmām. Viņa kuplajām, melnajām ūsām draudēja nopietnas briesmas, jo viņš uztraukumā raustīja tās vienā laidā, un to gali sāka liekties lejup kā barometra bulta, rādot zemu spiedienu.

Pamazām viņš nomierinājās un sāka apsvērt, kā rī­koties tālāk.

Jo ilgāk viņš domāja, jo biežāk viņa iedegušie, brū­nie pirksti stūma uz augšu izspūrušās ūsas. Barometrs cēlās.

Beidzot viņš iznāca uz klāja un negaidot pavēlēja pacelt enkuru.

«Medūza» devās uz Buenosairesu.

— Labi, — noteica Baltazars. — Tik daudz laika veltīgi izšķiests! Lai pekle aprij šo «velnu» kopā ar

- «dievu»!

SLIMA MAZMEITA

Saule nežēlīgi cepināja. Pa putekļaino ceļu gar lek­najiem kviešu, kukurūzas un auzu tīrumiem soļoja vecs, izģindis indiānis. Viņa apģērbs bija skrandās. Uz ro­kām viņš nesa slimu bērnu, apsegtu pret saules stariem ar vecu sedziņu. Bērna acis bija pievērtas. Uz kakliņa bija redzams milzīgs satūkums. Laiku pa laikam, kad vecajam samisējās solis, bērns aizsmacis ievaidējās un pavēra plakstiņus. Vecais apstājās un gādīgi pūta elpu bērnam sejā, lai atsvaidzinātu to.

— Kaut tikai nonestu dzīvu! — vecais čukstēja, pie­likdams soli.

Pienācis pie dzelzs vārtiem, indiānis pārvietoja bērnu uz kreisās rokas un ar labo iesita pa vārtiem četras reizes.

«Actiņa» pavērās, spraugā pavīdēja kāda acs, bultas nočīkstēja, un vārti atdarījās.

Indiānis bikli pārkāpa pār slieksni. Viņa priekšā stā­vēja vecs nēģeris baltā uzsvārcī un pilnīgi baltiem, sprogainiem matiem.

— Pie ārsta, bērns slims, — indiānis sacīja.

Nēģeris klusēdams palocīja galvu, aizslēdza vārtus

un ar zīmi aicināja indiāni sekot.

Indiānis pameta skatienu apkārt. Viņi atradās ne­lielā, ar platām akmens platēm noklātā pagalmā. So pagalmu no ceļa atdalīja augstais āra mūris, bet iekš­pusē zemāks mūra žogs to nošķīra no pārējās grunts­gabala daļas. Ne zālītes, ne krūmiņa — īsts cietuma pa­galms. Stūrī pie otrā žoga vārtiem stāvēja balts nams ar lieliem, platiem logiem. Pie nama sienas bija novie­tojušies indiāņi — vīrieši un sievietes. Daudziem bija bērni. Gandrīz visi bērni izskatījās pilnīgi veseli. Vieni spēlēja ar gliemežvākiem «pāri vai nepāri», citi klusām cīkstējās, — vecais, baltmatainais nēģeris stingri rau­dzījās, lai bērni netrokšņotu.

Indiānis padevīgi atsēdās uz zemes nama ēnā un sāka pūst elpu uz bērna nekustīgo, nozilējušo seju. Vi­ņiem blakus sēdēja veca indiāniete ar uztūkušu kāju. - Viņa paskatījās uz bērnu indiānim klēpī un vaicāja:

— Vai meitiņa?

— Mazmeita.

Vecene, pašūpojusi galvu, noteica:

— Tavā mazmeitā iemājojis purva gars. Bet viņš ir stiprāks par visiem ļaunajiem gariem. Viņš izdzīs purva garu, un tava mazmeita būs atkal vesela.

Indiānis piekrītoši pamāja ar galvu.

Nēģeris baltajā uzsvārcī apstaigāja slimos, paskatī­jās uz indiāņa bērnu un parādīja uz durvīm.

Indiānis iegāja lielā istabā ar akmens klonu. Ista­bas vidū atradās šaurs, garš galds ar baltu palagu. At­vērās otras matēta stikla durvis, un istabā ienāca baltā uzsvārcī ģērbies doktors Salvators — stalts, plecīgs, melnīgsnējs, ar melnām uzacīm un skropstām. Uz dok­tora Salvatora galvas nebija ne matiņa. Redzams, viņš dzina matus pastāvīgi, jo galvas āda bija tikpat tumši

iedegusi kā seja. Prāvais, kumpainais deguns, uz priekšu izvirzītais zods un cieši sakniebtās lūpas pie­šķīra sejai nežēlīgu, pat plēsonīgu izteiksmi. Brūnās acis raudzījās salti. To skatiens lika indiānim j.usties neomulīgi.

Indiānis zemu paklanījās un pasniedza bērnu. Sal­vators ar strauju, drošu un reizē saudzīgu kustību pa­ņēma slirno meitenīti, attina skrandas, kurās bērns bija ievīstīts, un iesvieda tās istabas kaktā, veikli trāpīdams tur novietotajā kastē. Indiānis dzīrās pievākt lupatas, bet Salvators skarbi uzsauca:

— Neaiztiec!

Tad viņš noguldīja meitenīti uz galda un noliecās pie viņas. Salvators stāvēja profilā pret indiāni, un pē­dējam pēkšņi likās, ka tas nav cilvēks, bet kondors, kas pārliecies pār mazu putniņu. Salvators sāka aptaustīt augoni. Viņa pirksti arī pārsteidza indiāni. Tie bija ne­parasti slaidi un kustīgi. Likās, tie var saliekties locīta­vās ne tikai uz leju, bet arī sānis un pat uz augšu. Kaut gan indiānis nebija no bailīgajiem, viņam tomēr vaja­dzēja saņemt visus spēkus, lai nepakļautos bailēm, ko iedvesa šis nesaprotamais cilvēks.

— Skaisti. Lieliski, — runāja Salvators, taustīdams satūkumu un it kā priecādarrties par to.

Beidzis apskati, Salvators pavērsās uz indiāņa pusi un teica:

— Patlaban ir mēness grieži. Atnāc nākamajos mē­ness griežos, un tu saņemsi savu meiteni veselu.

Viņš ienesa bērnu pa stikla durvīm, aiz kurām atra­dās vannas istaba, operāciju zāle un telpas slimnie­kiem.

Indiānis zemu paklanījās stikla durvīm, kas bija aizvērušās aiz Salvatora, un gāja ārā.

Tieši pēc divdesmit astoņām dienām tās pašas dur­vis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja meitene jaunās drēbī­tēs, vesela un sārta. Viņa bikli vērās vectēvā. Indiānis metās viņai klāt, paķēra uz rokām, sāka skūpstīt, ap­lūkoja kaklu. Tikai neliela, tikko saskatāma, sārta rēta norādīja vietu, kur izoperēts augonis.

Meitene stūma vectēvu nost un pat iekliedzās, kad viņš skūpstīdams piedūrās viņai ar sen neskūto zodu. Va­jadzēja nolaist bērnu uz grīdas. Meitenei pakaļ ienāca Salvators. Šoreiz doktors pat smaidīja un, noglaudījis meitenei galvu, uzrunāja indiāni:

— Saņem nu savu mazmeitu. Tu viņu atnesi laikā. Vēl pāris stundu, un arī es nebūtu spējis glābt viņas dzīvību.

Vecā indiāņa seja sagrumbojās, lūpas sāka raustī­ties, no acīm plūda asaras. Viņš atkal paķēra bērnu uz rokām, piespieda pie krūtīm, tad nokrita ceļos Salva­tora priekšā un asaru apslāpētā balsī dvesa:

— Jūs izglābāt manu mazmeitu. Ko jums var at­maksāt nabaga indiānis, izņemot savu dzīvību?

— Ko es iesākšu ar tavu dzīvību? — brīnījās Sal­vators.

— Es esmu vecs, bet vēl diezgan spēcīgs, — indiā­nis turpināja, joprojām nometies ceļos. — Es aiznesīšu mazmeitu pie mātes, savas meitas, un atgriezīšos pie jums. Gribu atdot jums savu mūža pārpalikumu par to labu, ko esat man darījis. Kalpošu jums kā suns. Lūdzu, neliedziet man šo žēlastību.

Salvators iegrima domās.

Viņš ļoti nelabprāt pieņēma jaunus kalpotājus un bija visai piesardzīgs. Zināms, darba jau netrūktu. Tur­klāt darba ne mazums, jo Džims netiek galā ar dārzu. Indiānis šķita piemērots cilvēks, lai gan doktors būtu devis priekšroku nēģerim.

— Tu dāvini man savu dzīvību un lūdz kā žēlastību, lai pieņemu tavu dāvanu. Labi. Lai notiek, kā tu vēlies. Kad tu vari ierasties?

— Pirmais mēness ceturksnis vēl nebūs beidzies, kad es būšu klāt, — indiānis atbildēja, skūpstīdams Salva­tora drēbju vīli.

— Kā tevi sauc?

— Mani?… Kristo — Hristofers.

— Ej, Kristo. Es tevi gaidīšu.

— Iesim, mazmeitiņ, — Kristo uzrunāja meiteni un atkal paņēma viņu uz rokām. Meitene sāka raudāt. Kristo pasteidzās tikt projām.

BRĪNUMAINAIS DĀRZS

Kad Kristo pēc nedējas ieradās, doktors Salvators cieši ielūkojās viņam acīs un sacīja:

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «CILVĒKS- AMFĪBIJA»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «CILVĒKS- AMFĪBIJA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «CILVĒKS- AMFĪBIJA»

Обсуждение, отзывы о книге «CILVĒKS- AMFĪBIJA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x