ALEKSANDRS BELAJEVS - CILVĒKS- AMFĪBIJA

Здесь есть возможность читать онлайн «ALEKSANDRS BELAJEVS - CILVĒKS- AMFĪBIJA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1961, Издательство: Latvijas Valsts izdevniecība, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

CILVĒKS- AMFĪBIJA: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «CILVĒKS- AMFĪBIJA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

CILVĒKS- AMFĪBIJA
ALEKSANDRS BELAJEVS
ALEKSANDRS BELAJEVS (1884—1W2)
Aleksandrs Beļajevs — pirmais padomju rakstnieks, kas veltījis visu savu radošo enerģiju darbam zinātnis­kās fantastikas žanrā. Viņa grāmatas ar pilnam tiesī­bām ieņem cienījamu vietu šo sacerējumu klāstā.
Autora interešu loks |oti plašs; viņa stāstos un ro­mānos apskatītas daudzas tēmas — bioloģija, medi­cīna, fizika, raķešu tehnika un radiotehnika, starppla­nētu ce|ojumi utt. Viņš popularizējis problēmas, kas saistās ar zinātnes un tehnikas attīstības perspektīvām, turklāt veicis to ar mākslas darbu palidzlbu, kuros spilgts sižets, aizraujoša intriga, teicama materiāla pārzināšana. Ne velti pazīstamais krievu zinātnieks Ciolkovskis savā priekšvārdā Belajeva romānam «Lē­ciens tukšumā» raksta: «No visiem man pazīstamiem sacerējumiem, vienalga, oriģināldarbie,n vai tulkoju­miem, Belajeva romāns ir visaizraujošākais, saturīgākais un zinātniskākais.»
Aleksandrs Romanovičs Belajevs dzimis 1881. gadā Smoļenskā. Zēns jau bērnībā bijis apveltīts ar spilgtu iztēli, daudz lasījis, sapņojis par lidojumiem bez spār­niem un citiem «šolaiku cilvēkam veicamiem darbiem», kā pats izteicies. Lai veiktu šos darbus, viņš visādi vin­grinājies, starp citu, lēkt no jumta, bet reiz šis vingri­nājums beidzies nelaimīgi — zēns sadragajis mugur­kaulu. Ievainojums gan apārstēts, taču 1916. gadā viņš saslimis ar mugurkaula tuberkulozi, trīs gadus nogulē­jis iegipsēts un tikai 1922. gadā varējis atstāt gultu, tomēr slimības lēkmes vajājušas viņu visu mūžu.
Apdāvinātais jauneklis studējis jurisprudenci un reizē mācījies konservatorijā. Apstākļi bijuši grūti, un viņš pelnījies, zīmēdams dekorācijas, spēlēdams orķestrī un rakstidams avīzes, strādājis ari par audzinātāju bērnu namā, par vecāko inspektoru milicijā, vēlāk par juriskonsultu. Ar rakstniecību sācis profesionāli nodar­boties 1925. gadā, kad žurnāli «BoKpyr caera» un «Bce- MHpHbifi cieaonbm» sāka iespiest viņa romānus, kas tūliņ piesaistīja lasītāju uzmanību. Kad pēdējais žurnāls iz­darīja aptauju, lai noskaidrotu, kāds bijis iabakais daiļliteratūras darbs, kas togad iespiests žurnālā, tad lasītāji vienbalsīgi nosauca Belajeva «Cilvēku-amfibiju».
Beļajeva darbi ir meklējumu romantikas apdvesti, tie cildina cilvēka prātu un radošās iespējas. Autors prot izvirzīt interesantas problēmas, droši, plašos vil­cienos tēlot zinātnes nākamos sasniegumus. Vesela grupa viņa sacerējumu intriģējoša forma popularizē atsevišķas zinātniskas teorijas un dabas likumus. Pa­rasti stāstu pamatā kāda fantastiska hipotēze: kas no­tiktu, ja pēkšņi nebūtu vairs Zemes pievilkšanas spēka, ja spēji samazinātos gaismas izplatīšanās ātrums, ja izmirtu visas baktērijas? Stāstā «Mūžiga maize» au­tors. balstidamies uz mikrobioloģijas datiem, ielūkojas nākotnē: viņa varonis izaudzē tādu baktēriju kultūru, kas spējīga pārtikt no atmosfēras slāpekļa un pati var noderet par uzturvielu cilvēkiem. Stāstā «Starp dzīvību un nāvi» rakstnieks popularizē krievu zinātnieka Bahmetjeva pētītās anabiozes problēmas. Pakāpeniski at­vēsinot dzīvus organismus, iestājas sacerējuma virs­raksta minētais stāvoklis. Temperatūru paaugstinot, organismu dzīvības funkcijas atjaunojas. Belajeva stāstā tas notiek pēc vairākiem gadu desmitiem, un šeit anabioze palīdz cilvēkiem uzveikt laika varu.
Belajevs sarakstījis pāri par 50 romānu un stāstu. Seit iespējams minēt tikai dažus no ievērojamākajiem. Romāns «Profesora Dauela galva» iznāca 1926. gadā, un ar šo romānu, tāpat kā ar dažu labu citu. rakstnieks aizsteidzās dzīvei priekšā. Romānā noziedznieks Kerns atdzīvina nesen miruša profesora galvu un liek tai strā­dāt viņa labā. Praktiski pirmie mēģinājumi atdzīvināt atsevišķus, no ķermeņa atdalītus orgānus notika I^e- ņingradā 1928. gadā. un vēl tagad šī problēma nodar­bina daudzu zinātnieku prātus.
Romānā «Pasaules valdnieks» autors runā par do­mas pārraidīšanu neierobežotos attālumos, par sakariem bez vadiem un radio starpniecības. Romāns «Brīnumacs» veltīts televīzijas problēmai okeāna dzelmēs, «Gaisa pārdevējs» skar jautājumu par gaisa okeāna krājumu izmantošanu. Stāstā «Zvaigzne KEC» ir iedzī­vinātas Ciolkovska idejas par Zemes mākslīgo pa­vadoni. Raķete — Zemes pavadonis — kļūst par izmēģi­nājumu laboratoriju kosmosā un starpplanētu kuģu bāzi. Romāna «Ariels» autors pievērsies saviem bērnī­bas sapuiem par lidojošo cilvēku, stāstu sērija par pro­fesora Vāgnerā izgudrojumiem galvenokārt risina me­dicīnas problēmas.
Sai grāmatā ievietoti divi Beļajeva sacerējumi «Cilvēks-amfībija» un «Pazaudētā seja». Pirmais romāns stāsta par indiāņu jaunekli Ihtiandru, kuram hirurgs Salvators ar veiksmīgu operāciju piešķīris spēju dzīvot ari zem ūdens. Radot šadu būtni. Salvators sapņojis par jaunu cilvēku, kas būs spējīgs apgūt neaptveramos ūdens klajus ar to neizsmeļamajiem uztura un izejvielu krājumiem. Kaut gan mēs zinām, ka okeāna dzīļu ieka­rošana noritēs citā veidā, tomēr pats romāns ar varoņa traģisko likteni, ko tam negribot sagādājusi doktora Salvatora fantastiskā iecere, sarežģitā intriga, spilgtie tēli un dienvidu krāšņās vides attēlojums aizrauj lasītāju, turklāt literārā ziņā tas ir viens no Beļajeva labākajiem darbiem.
Otra romāna pamatā problēma, kas skar endokrinoloģiju — zinātni, Kura pēta iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību. Preparāti, ko izgudrojis padomju ārsts Sorokins. iedarbojoties uz šiem dziedzeriem, spej pārmainīt cilvēka ārieni, augumu, sejas krāsu utt. Kinoaktieris Presto Iemantojis slavu ar savu ķēmīgo izskatu, kas liek skatītājiem smieties, vienalga, vai tie to grib vai ne. Presto grib k|ūt par normāla izskata cilvēku, lai varētu piepildīt seno sapni un lēlot traģiskas lomas, taču reizē ar kroplīgo ārieni pazaudē visu — vārdu, slavu, bagātību, un viņam jāiztur neatlaidīga cīņa par tiesibām uz darbu. Romāna daudz humora, un reizē tas atmasko kapitālis­tisko sabiedrību, kurā valda kails aprēķins un ciniskums.
Latviskā tulkojumā Belajeva darbi parādās pirmo reizi, tāpēc gaidām, ka latviešu lasītājs gus no rakst­nieka daudz jaunu, vērtīgu atziņu.
Beļajeva sacerējumos mums sevišķi tuva autora ti­cība cilvēka prata neierobežotajām spējām, romantikas apdvestais aicinājums atklāt visuma noslēpumus, zināt aizvien vairāk, sniegties aizvien tālāk. Sis cilvēks, kuru smaga slimība bieži saistīja pie gultas, tiešām realizējis savu bērnības sapni, jo viņa gars spējis veikt tālus li­dojumus. Viņš ir padomju zinātniskās fantastikas pa­matlicējs. viens no tās izcilākajiem pārstāvjiem. Viņa darbos ir ari spēcīgi uzsvērts sociālais moments — asa tās pasaules kritika, kur kapitāla kundzība neļauj zi­nātniekiem strādāt tautas labā.
Daļa no tā kas kalpoja par pamatu Beļajeva zināt­niski fantastiskajiem stāstiem un romāniem, ir jau reali­zēta. dala vēl gaida savu piepildījumu. Pavisam īss laika sprīdis šķir mūs no tās dienas, kad palaidām pirmo mākslīgo Zemes pavadoni, un varbūt jau vistuvā­kajā nākotnē gaidāms ceļojums uz Mēnesi. Tāpēc jo lielāks gods rakstniekam, kurš jau sen pirms atomener­ģijas, reaktīvās aviācijas un starpplanētu ceļojumu laik­meta pratis spilgtos daiļdarbos iedzīvināt to, kas zināt­nei vēl nebija tapis pat par meklējumu.
Visi Beļajeva darbi nav vienlīdz vērtīgi, starp tiem sastopami ari vājāki. Dažkārt padomju cilvēku tēli nav tik vispusīgi paradīti kā pretējās puses pārstāvji, dažkārt kinomatografiski straujā darbība nāk par ļaunu sižeta attīstībai, tomēr līelum lielais stāstu un romānu vairums neapstrīdami ietilpst padomju zinātniskās fan­tastikas zelta fondā.
Tulkotāja

CILVĒKS- AMFĪBIJA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «CILVĒKS- AMFĪBIJA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

mēles. Un, kad Salvators retumis aicināja viņu pie sevis, indiānis katrreiz nodomāja: «Mēli griezt.» Taču drīz vien Kristo sāka mazāk bīties par savu mēli. Reiz Kristo ieraudzīja Dzimu aizmigušu olīvu ēnā. Nēģeris gulēja uz muguras, pavēris muti. Kristo izmantoja šo mirkli, uzmanīgi ieskatījās gulētāja mutē un pārliecinā­jās, ka vecā nēģera mēle atrodas savā vietā. Tad indiā­nis mazliet nomierinājās.

Salvators mēdza stingri iedalīt dienu. No septiņiem līdz deviņiem rītā doktors pieņēma slimos indiāņus, no deviņiem līdz vienpadsmitiem operēja, tad devās uz villu un strādāja savā laboratorijā. Tur.viņš operēja dzīvniekus un ilgi novēroja tos. Kad novērojumi bei­dzās, Salvators novietoja dzīvniekus dārzā. Kristo, uz­kopdams māju, šad tad iekļuva arī laboratorijā. Tas, ko viņš tur redzēja, viņu pārsteidza. Tur stikla burkās, pildītās ar sazin kādu šķīdinājumu, pulsēja dažādi dzīvi orgāni. Amputētās rokas un kājas turpināja dzīvi. Un, kad šīs no ķermeņa atšķirtās daļas sāka slimot, Salva­tors ārstēja tās, atjaunojot dziestošo dzīvību.

Kristo tas viss modināja šausmas. Viņš labāk uztu­rējās dārzā starp dzīvajiem ērmiem.

Par spīti uzticībai, kādu Salvators parādīja indiā­nim, Kristo neiedrīkstējās iekļūt aiz trešā mūra, kaut gan tas viņu ļoti interesēja. Kādreiz pēcpusdienā, kad visi atpūtās, Kristo piesteidzās pie augstā žoga. Viņš sadzirdēja otrā pusē bērnu balsis un atšķīra vārdus in­diāņu valodā. Taču dažkārt bērnu klaigām pievienojās kādas vēl smalkākas, spiedzīgas balsis, it kā strīdē­damās un runādamas nesaprotamā izloksnē.

Reiz Salvators, sastapis Kristo dārzā, pienāca klāt un, pēc savas parašas skatīdamies taisni acīs, sacīja:

— Tu strādā pie manis jau veselu mēnesi, Kristo, un es esmu apmierināts ar tevi. Lejas dārzā saslimis kāds mans kalpotājs. Tu aizvietosi viņu. Dārzā tu re­dzēsi daudz jauna. Tikai atceries mūsu norunu: turi mēli aiz zobiem, ja negribi to pazaudēt. Hļļ^^.

— Es jau gandrīz esmu piemirsis runāt, uzturēda­mies starp jūsu mēmajiem kalpiem, doktor, — Krisro at­bildēja.

— Jo labāk. Klusēšana ir zelts. Ja tu klusēsi, tu saņemsi daudz zelta pezo. Es ceru, ka pēc divām nedēļām dabūšu slimnieku uz kājām. Pie reizes, vai tu labi pār­zini Andus?

— Esmu dzimis kalnos.

— Jauki. Man jāpapildina zvēru dārzs ar jauniem dzīvniekiem un putniem. Es ņemšu tevi līdzi. Bet tagad ej. Džims ievedīs tevi lejas dārzā.

Kristo jau bija pie daudz kā pieradis, taču tas, ko viņš ieraudzīja lejas dārzā, sagādāja lielāku pārstei­gumu, nekā viņš bija gaidījis. Plašā, saulainā pļavā draiskojās kaili bērni un pērtiķi. Tur bija dažādu in­diāņu cilšu bērni. Bija gluži mazi, gadus trīs veci, bija arī daži divpadsmit gadu vecumā. Daudzinošiem Salva­tora pacientiem bija pārcietuši nopietnas operācijas un varēja pateikties Salvatoram par savu dzīvību. Bērni rotaļājās, skraidīja pa dārzu, un, kad viņi bija izveseļo­jušies un atguvuši spēkus, viņus atdeva vecākiem.

Te dzīvoja arī pērtiķi. Pērtiķi bez astēm. Pērtiķi bez vienas spalviņas uz miesas.

Pats brīnumainākais bija tas, ka pērtiķi prata ru­nāt — cits labāk, cits sliktāk. Viņi strīdējās ar bērniem, bārās, spiedza smalkās balsīs. Tomēr visumā pērtiķi labi sadzīvoja ar bērniem un ķīvējās ar tiem ne vairāk kā paši bērni cits ar citu. Kristo dažkārt nespēja tikt skaidrībā, vai tie ir īsti pērtiķi vai varbūt cilvēki.

Kad Kristo iepazinās ar dārzu, viņš redzēja, ka tas ir mazāks par augšējo un vēl krauiāk nosliecas uz līci, atdurdamies stāvā jo stāvā klintī. Jūra acīm redzot atra­dās netālu aiz klints, jo šad tad atskanēja bangu du­noņa. Pēc dažām dienām, izpētījis klinti, Kristo atklāja, ka tā ir mākslīgi radīta. Vēl viens mūris, nu jau cetur­tais. Glicīniju biezajā jaunaudzē Kristo pamanīja dzelzs durvis. Tās bija nokrāsotas pelēkas un pilnīgi saplūda ar klinti.

Kristo ieklausījās. Viņf>us klints nedzirdēja neviena cita trokšņa kā vien jūras bangas. Uz kurieni veda šis šaurās.durvis? Uz jūras krastu?

Plkšņi bērni sāka uzbudināti klaigāt. Viņi lūkojās gaišā. Kristo pacēla galvu un ieraudzīja nelielu, sar­kanu balonu, kas lēnām slīdēja pāri dārzam. Vējš dzina balonu uz jūras pusi.

Sis parastais bērnu rotaļbalons, kas pārlaidās pār dārzu, jūtami uztrauca Kristo. Viņš kļuva nemierīgs. Līdzko kalpotājs atveseļojies atgriezās darbā, Kristo devās pie Salvatora:

— Doktor! Drīzumā mēs dosimies uz Andiem un varbūt uz ilgu laiku. Atļaujiet man pirms tam apmeklēt meitu un mazmeitu.

Salvators necieta, ka viņa kalpotāji staigā apkārt, tāpēc viņš arī deva priekšroku vientuļiem. Kristo klu­sēdams gaidīja, raudzīdamies Salvatoram acīs.

Salvators, uzmetis Kristo saltu skatienu, atgādināja:

— Atceries mūsu norunu! Pievaldi mēli! Ej! Ne vē­lāk par trim dienām esi atpakaļ. Pagaidi!

Viņš iegāja otrā istabā un iznesa no turienes zamš­ādas maisiņu, kurā skanēja zelta pezo.

— Tas tavai mazmeitai. Un tev par klusēšanu.

UZBRUKUMS

— Ja viņš neatnāks arī šodien, es atteikšos no tavas palīdzības, Baltazar, un nolīgšu veiklākus un uzticamā­kus vīrus, — Zurita runāja, nepacietīgi raustīdams kup­lās ūsas. Nu Zurita bija ģērbies baltā pilsētnieka uzvalkā un nēsāja platmali. Viņš bija sastapies ar Bal­tazaru Buenosairesas nomalē, kur beidzās apstrādātie tīrumi un sākās pampasi.

Baltazars baltā blūzē un zili svītrotās biksēs sēdēja ceļmalā, mulsi plūkādams saulē izkaltušo zāli.

Viņš pats jau juta nožēlu, ka sūtījis savu brāli Kristo izspiegot Salvatoru.

Kristo bija par desmit gadiem vecāks nekā Balta­zars, bet, par spīti saviem gadiem, joprojām spēcīgs un veikls, turklāt viltīgs kā pampasu kaķis. Un tomēr pa­ļauties uz viņu nevarēja. Viņš bija mēģinājis nodar­boties ar lauksaimniecību, bet atzinis to par garlaicīgu, pēc tam atvēris dzertuvi ostā, taču pats sācis žūpot un drīz vien izputējis. Pēdējā laikā Kristo piekopa visādus tumšus veikalus, laizdams darbā savu neparasto- vil­tību un dažkārt arī nodevību. Tāds cilvēks bija piemē­rots spiega uzdevumiem, tikai uzticēties viņam neva­rēja. Ja viņam būs izdevīgi, viņš spējīgs nodot pat mie­sīgu brāli. Baltazars to zināja un tāpēc raizējās ne ma­zāk par Zuritu.

— Vai tu esi pārliecināts, ka Kristo redzēja gaisa balonu, ko tu palaidi?

Baltazars nenoteikti paraustīja plecus. Viņam gribē­jās mest pie malas šo pasākumu, ātrāk tikt mājās, at­veldzēt rīkli ar aukstu ūdeni un vīnu un agrāk doties pie miera.

Rietošās saules pēdējie stari apspīdēja putekļu mu­tuļus aiz paugura. To pašu brīdi kāds griezīgi un stiepti nosvilpās.

Baltazars sarosījās.

— Tas ir viņš!

— Beidzot!

Kristo možā gaitā tuvojās viņiem. Nu viņš nemaz vairs neatgādināja izģindušo, veco indiāni. Vēlreiz braši uzsvilpis, viņš pienāca un sasveicinājās ar Balta­zaru un Zuritu.

— Nu, vai iepazinies ar «jūras velnu»? — Zurita jautāja. \

— Vel ne, bet turpat vien viņš ir. Salvators slēpj viņu aiz četriem mūra žogiem. Galvenais ir izdarīts: es kalpoju pie Salvatora, un viņš man tic. Ar slimo maz­meitu man viss labi izdevās, — Kristo iesmējās, piemie­dzis viltīgās acis. — Vēlāk gan, kad skuķe bija izār­stēta, daudz netrūka no iekrišanas. Es viņu apkampju, skūpstu, kā pieklājas mīlošam vectētiņam, bet šī, muļ- ķīte, ķepurojas pretī un dziras brēkt. — Kristo atkal iesmējās.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «CILVĒKS- AMFĪBIJA»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «CILVĒKS- AMFĪBIJA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «CILVĒKS- AMFĪBIJA»

Обсуждение, отзывы о книге «CILVĒKS- AMFĪBIJA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x