ALEKSANDRS BELAJEVS - CILVĒKS- AMFĪBIJA

Здесь есть возможность читать онлайн «ALEKSANDRS BELAJEVS - CILVĒKS- AMFĪBIJA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1961, Издательство: Latvijas Valsts izdevniecība, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

CILVĒKS- AMFĪBIJA: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «CILVĒKS- AMFĪBIJA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

CILVĒKS- AMFĪBIJA
ALEKSANDRS BELAJEVS
ALEKSANDRS BELAJEVS (1884—1W2)
Aleksandrs Beļajevs — pirmais padomju rakstnieks, kas veltījis visu savu radošo enerģiju darbam zinātnis­kās fantastikas žanrā. Viņa grāmatas ar pilnam tiesī­bām ieņem cienījamu vietu šo sacerējumu klāstā.
Autora interešu loks |oti plašs; viņa stāstos un ro­mānos apskatītas daudzas tēmas — bioloģija, medi­cīna, fizika, raķešu tehnika un radiotehnika, starppla­nētu ce|ojumi utt. Viņš popularizējis problēmas, kas saistās ar zinātnes un tehnikas attīstības perspektīvām, turklāt veicis to ar mākslas darbu palidzlbu, kuros spilgts sižets, aizraujoša intriga, teicama materiāla pārzināšana. Ne velti pazīstamais krievu zinātnieks Ciolkovskis savā priekšvārdā Belajeva romānam «Lē­ciens tukšumā» raksta: «No visiem man pazīstamiem sacerējumiem, vienalga, oriģināldarbie,n vai tulkoju­miem, Belajeva romāns ir visaizraujošākais, saturīgākais un zinātniskākais.»
Aleksandrs Romanovičs Belajevs dzimis 1881. gadā Smoļenskā. Zēns jau bērnībā bijis apveltīts ar spilgtu iztēli, daudz lasījis, sapņojis par lidojumiem bez spār­niem un citiem «šolaiku cilvēkam veicamiem darbiem», kā pats izteicies. Lai veiktu šos darbus, viņš visādi vin­grinājies, starp citu, lēkt no jumta, bet reiz šis vingri­nājums beidzies nelaimīgi — zēns sadragajis mugur­kaulu. Ievainojums gan apārstēts, taču 1916. gadā viņš saslimis ar mugurkaula tuberkulozi, trīs gadus nogulē­jis iegipsēts un tikai 1922. gadā varējis atstāt gultu, tomēr slimības lēkmes vajājušas viņu visu mūžu.
Apdāvinātais jauneklis studējis jurisprudenci un reizē mācījies konservatorijā. Apstākļi bijuši grūti, un viņš pelnījies, zīmēdams dekorācijas, spēlēdams orķestrī un rakstidams avīzes, strādājis ari par audzinātāju bērnu namā, par vecāko inspektoru milicijā, vēlāk par juriskonsultu. Ar rakstniecību sācis profesionāli nodar­boties 1925. gadā, kad žurnāli «BoKpyr caera» un «Bce- MHpHbifi cieaonbm» sāka iespiest viņa romānus, kas tūliņ piesaistīja lasītāju uzmanību. Kad pēdējais žurnāls iz­darīja aptauju, lai noskaidrotu, kāds bijis iabakais daiļliteratūras darbs, kas togad iespiests žurnālā, tad lasītāji vienbalsīgi nosauca Belajeva «Cilvēku-amfibiju».
Beļajeva darbi ir meklējumu romantikas apdvesti, tie cildina cilvēka prātu un radošās iespējas. Autors prot izvirzīt interesantas problēmas, droši, plašos vil­cienos tēlot zinātnes nākamos sasniegumus. Vesela grupa viņa sacerējumu intriģējoša forma popularizē atsevišķas zinātniskas teorijas un dabas likumus. Pa­rasti stāstu pamatā kāda fantastiska hipotēze: kas no­tiktu, ja pēkšņi nebūtu vairs Zemes pievilkšanas spēka, ja spēji samazinātos gaismas izplatīšanās ātrums, ja izmirtu visas baktērijas? Stāstā «Mūžiga maize» au­tors. balstidamies uz mikrobioloģijas datiem, ielūkojas nākotnē: viņa varonis izaudzē tādu baktēriju kultūru, kas spējīga pārtikt no atmosfēras slāpekļa un pati var noderet par uzturvielu cilvēkiem. Stāstā «Starp dzīvību un nāvi» rakstnieks popularizē krievu zinātnieka Bahmetjeva pētītās anabiozes problēmas. Pakāpeniski at­vēsinot dzīvus organismus, iestājas sacerējuma virs­raksta minētais stāvoklis. Temperatūru paaugstinot, organismu dzīvības funkcijas atjaunojas. Belajeva stāstā tas notiek pēc vairākiem gadu desmitiem, un šeit anabioze palīdz cilvēkiem uzveikt laika varu.
Belajevs sarakstījis pāri par 50 romānu un stāstu. Seit iespējams minēt tikai dažus no ievērojamākajiem. Romāns «Profesora Dauela galva» iznāca 1926. gadā, un ar šo romānu, tāpat kā ar dažu labu citu. rakstnieks aizsteidzās dzīvei priekšā. Romānā noziedznieks Kerns atdzīvina nesen miruša profesora galvu un liek tai strā­dāt viņa labā. Praktiski pirmie mēģinājumi atdzīvināt atsevišķus, no ķermeņa atdalītus orgānus notika I^e- ņingradā 1928. gadā. un vēl tagad šī problēma nodar­bina daudzu zinātnieku prātus.
Romānā «Pasaules valdnieks» autors runā par do­mas pārraidīšanu neierobežotos attālumos, par sakariem bez vadiem un radio starpniecības. Romāns «Brīnumacs» veltīts televīzijas problēmai okeāna dzelmēs, «Gaisa pārdevējs» skar jautājumu par gaisa okeāna krājumu izmantošanu. Stāstā «Zvaigzne KEC» ir iedzī­vinātas Ciolkovska idejas par Zemes mākslīgo pa­vadoni. Raķete — Zemes pavadonis — kļūst par izmēģi­nājumu laboratoriju kosmosā un starpplanētu kuģu bāzi. Romāna «Ariels» autors pievērsies saviem bērnī­bas sapuiem par lidojošo cilvēku, stāstu sērija par pro­fesora Vāgnerā izgudrojumiem galvenokārt risina me­dicīnas problēmas.
Sai grāmatā ievietoti divi Beļajeva sacerējumi «Cilvēks-amfībija» un «Pazaudētā seja». Pirmais romāns stāsta par indiāņu jaunekli Ihtiandru, kuram hirurgs Salvators ar veiksmīgu operāciju piešķīris spēju dzīvot ari zem ūdens. Radot šadu būtni. Salvators sapņojis par jaunu cilvēku, kas būs spējīgs apgūt neaptveramos ūdens klajus ar to neizsmeļamajiem uztura un izejvielu krājumiem. Kaut gan mēs zinām, ka okeāna dzīļu ieka­rošana noritēs citā veidā, tomēr pats romāns ar varoņa traģisko likteni, ko tam negribot sagādājusi doktora Salvatora fantastiskā iecere, sarežģitā intriga, spilgtie tēli un dienvidu krāšņās vides attēlojums aizrauj lasītāju, turklāt literārā ziņā tas ir viens no Beļajeva labākajiem darbiem.
Otra romāna pamatā problēma, kas skar endokrinoloģiju — zinātni, Kura pēta iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību. Preparāti, ko izgudrojis padomju ārsts Sorokins. iedarbojoties uz šiem dziedzeriem, spej pārmainīt cilvēka ārieni, augumu, sejas krāsu utt. Kinoaktieris Presto Iemantojis slavu ar savu ķēmīgo izskatu, kas liek skatītājiem smieties, vienalga, vai tie to grib vai ne. Presto grib k|ūt par normāla izskata cilvēku, lai varētu piepildīt seno sapni un lēlot traģiskas lomas, taču reizē ar kroplīgo ārieni pazaudē visu — vārdu, slavu, bagātību, un viņam jāiztur neatlaidīga cīņa par tiesibām uz darbu. Romāna daudz humora, un reizē tas atmasko kapitālis­tisko sabiedrību, kurā valda kails aprēķins un ciniskums.
Latviskā tulkojumā Belajeva darbi parādās pirmo reizi, tāpēc gaidām, ka latviešu lasītājs gus no rakst­nieka daudz jaunu, vērtīgu atziņu.
Beļajeva sacerējumos mums sevišķi tuva autora ti­cība cilvēka prata neierobežotajām spējām, romantikas apdvestais aicinājums atklāt visuma noslēpumus, zināt aizvien vairāk, sniegties aizvien tālāk. Sis cilvēks, kuru smaga slimība bieži saistīja pie gultas, tiešām realizējis savu bērnības sapni, jo viņa gars spējis veikt tālus li­dojumus. Viņš ir padomju zinātniskās fantastikas pa­matlicējs. viens no tās izcilākajiem pārstāvjiem. Viņa darbos ir ari spēcīgi uzsvērts sociālais moments — asa tās pasaules kritika, kur kapitāla kundzība neļauj zi­nātniekiem strādāt tautas labā.
Daļa no tā kas kalpoja par pamatu Beļajeva zināt­niski fantastiskajiem stāstiem un romāniem, ir jau reali­zēta. dala vēl gaida savu piepildījumu. Pavisam īss laika sprīdis šķir mūs no tās dienas, kad palaidām pirmo mākslīgo Zemes pavadoni, un varbūt jau vistuvā­kajā nākotnē gaidāms ceļojums uz Mēnesi. Tāpēc jo lielāks gods rakstniekam, kurš jau sen pirms atomener­ģijas, reaktīvās aviācijas un starpplanētu ceļojumu laik­meta pratis spilgtos daiļdarbos iedzīvināt to, kas zināt­nei vēl nebija tapis pat par meklējumu.
Visi Beļajeva darbi nav vienlīdz vērtīgi, starp tiem sastopami ari vājāki. Dažkārt padomju cilvēku tēli nav tik vispusīgi paradīti kā pretējās puses pārstāvji, dažkārt kinomatografiski straujā darbība nāk par ļaunu sižeta attīstībai, tomēr līelum lielais stāstu un romānu vairums neapstrīdami ietilpst padomju zinātniskās fan­tastikas zelta fondā.
Tulkotāja

CILVĒKS- AMFĪBIJA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «CILVĒKS- AMFĪBIJA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Indiānis piegāja pie baseina un ieskatījās dzidrajā ūdenī.

Baseina dibenā uz baltām akmens plāksnēm sēdēja liels pērtiķis. Tas bailēs un ziņkārē glūnēja cauri ūde­nim uz Kristo. Indiānis nevarēja vien attapties no brī­numiem: pērtiķis elpoja ūdenī. Viņa sāni cilājās.

Atjēdzies no pārsteiguma, Kristo neviļus iesmējās: «jūras velns» — kas tā šausmināja zvejniekus — izrā­dījās abinieks pērtiķis. «Kādi joki gan nav jāpieredz,» nodomāja vecais indiānis.

Kristo bija apmierināts: beidzot viņam bija izdevies visu noskaidrot. Taču tagad viņš jutās vīlies: pērtiķis

nemaz neatgadinaja to briesmoni, par ko stastīja acu­liecinieki! Ko gan nedara bailes un iztēle!

Nu vajadzēja padomāt, kā tikt atpaka]. Kristo atgrie­zās pie durvīm klintīs, uzrāpās augstā kokā pie paša klinšu žoga un, riskēdams salauzt kājas, nolēca otrā puse zeme.

Līdzko viņš bija uztrausies kājās, tā izdzirdēja Sal­vatoru saucam:

— Kristo! Kur tu īsti esi?

Kristo paķēra uz taciņas guļošo grābekli un sāka grābt vienuviet sausās lapas.

— Tepat.

— Nāc, Kristo, — Salvators sacīja, tuvodamies no- maskotajām durvīm klintī. — Skaties, šīs durvis atda­rās tā, — un Salvators paspieda Kristo jau zināmo iz­cilni uz durvju raupjās virsas.

«Doktors nokavējies, — es jau dabūju redzēt velnu,» Kristo nodomāja.

Viņi iegāja dārzā. Salvators devās gar efejām no­augušo namiņu pie baseina. Pērtiķis joprojām laida burbuļus ūdenī.

Kristo izgudrēm izsaucās, it kā redzētu pērtiķi pirmo reizi. Taču pēc tam viņam vajadzēja nobrīnīties no tiesas.

Salvators neveltīja pērtiķim nekādas uzmanības. Viņš tikai pameta ar roku, it kā pērtiķis viņu traucētu. Tas tūliņ izpeldēja ārā, noskurinājās un uzrāpās' kokā. Salvators pieliecās, pataustījās pa zāli un spēcīgi no­spieda zaļu plāksnīti. Atskanēja dobjš troksnis. Grīdā gar baseina malām pavērās lūkas. Pēc dažām minūtēm baseins bija tukšs. Kaut kur sānos izvirzījās kāpnītes, kas veda baseina dibenā.

— Iesim, Kristo.

Viņi nokāpa baseinā. Salvators uzmina uz kādas plāksnes, un tūliņ atdarījās jauna lūka baseina vidū, ap kvadrātmetru liela. Dzelzs kāpnes veda kaut kur pa­zemē.-Kristo sekoja Salvatoram. Viņi gāja diezgan ilgi. No augšas caur lūku ieplūda tikai vāja gaisma. Drīz

:

nozuda ari ta, un viņus aptvēra pilnīga tumsa. Soļi dobji dunēja un atbalsojās šai apakšzemes gaitenī.

— Nepaklūpi, Kristo, tūliņ būsim galā.

Salvators apstājās, taustīdamies ar roku gar sienu…

Noklikšķēja slēdzis, iedegās spilgta gaisma. Viņi atra­dās stalaktītu alā pie bronzas durvīm, izrotātām ar lauvu galvām, kuras turēja rīklēs dzelzs gredzenu. Sal­vators parāva to. Smagās durvis līgani atdarījās, un gājēji iesoļoja tumšā zālē. Atkal noklikšķēja slēdzis. Matēta bumba apspīdēja plašu alu, kurai viena siena bija no stikla. Salvators pārslēdza gaismu: ala iegrima tumsā, bet spēcīgie starmeši apgaismoja telpu aiz stikla sienas. Tas bija milzu akvārijs, pareizāk sakot, stikla nams jūras dibenā. No zemes cēlās augšup aļģes un ko­raļļu krūmi, starp tiem rotaļājās zivis. Un piepeši Kristo ieraudzīja iznākam no ūdensaugu biezokņa cilvēkam lī: dzīgu būtni ar lielām, izvalbītām acīm un vardes ķet­nām. Nepazīstamā augumu klāja mirdzošas, zilgan- sudrabainas zvīņas. Ar straujām, veiklām kustībām šis radījums piepeldēja pie stikla sienas, pamāja Salvato- ram ar galvu, ienāca stikla kamerā un aizcirta durvis. Ūdens no kameras ātri izplūda. Nepazīstamais atvēra otras durvis un ienāca alā.

— Noņem brilles un cimdus, — Salvators pavēlēja.

Tas paklausīgi noņēma brilles, novilka cimdus, un

Kristo ieraudzīja slaidu, skaistu jaunekli.

— Iepazīsties, Kristo: Ihtiandrs, cilvēks-zivs jeb, pareizāk sakot, amfībija; viņš arī ir tā saucamais «jū­ras velns», — Salvators paskaidroja.

Jauneklis, laipni smaidīdams, sniedza Kristo roku un sacīja spāniski:

— Labdien! *

Kristo klusēdams spieda pasniegto roku. Aiz pārstei­guma viņš nevarēja izrunāt ne vārda.

— Nēģeris, Ihtiandra kalpotājs, saslimis, — Salva­tors turpināja. — Es atstāšu tevi pie Ihtiandra uz dažām dienām. Ja tu pratīsi tikt galā ar jaunajiem uzdevu­miem, tad paliksi pastāvīgi pie Ihtiandra.

Kristo, tāpat klusēdams, pamāja ar galvu.

IHTIANDRA DIENA

Vēl nakts, bet drīz ausis rīts.

Gaiss silts un valgs, magnoliju, tuberožu un rezēdu saldās smaržas piesātināts. Ne lapiņa netrīs. Klusums. Ihtiandrs iet pa dārza smilšaino celiņu. Pie jostas rit­miski šūpojas kinžals, brilles, roku un kāju cimdi — «vardes pleznas». Tikai zem soļiem čirkst gliemežvāku pilnā grants. Celiņš tikko saskatāms. Koki un krūmi ielenkuši to kā melni, bezveidīgi plankumi. No basei­niem kāpj migla. Dažreiz Ihtiandrs pieduras pie zariņa. Rasa apslacina viņa matus un karsto vaigu.

Celiņš krasi nogriežas pa labi un ved lejup. Gaiss kļūst aizvien svaigāks un valgāks. Ihtiandrs jūt zem kājām akmens plāksnes, pagausina soļus un apstājas. Nesteigdamies uzliek lielas brilles ar bieziem stikliem, uzvelk cimdus uz rokām un kājām. Izelpo no plaušām gaisu un ielec baseinā. Ūdens apņem augumu ar patī­kamu spirgtumu, saltumiņš iestrāvo žaunās. Žaunu spraugas sāk ritmiski kustēties — cilvēks pārvēršas par zivi.

Pāris spēcīgu vēzienu ar rokām, un Ihtiandrs ir ba­seina dibenā.

Jauneklis droši peld aklā tumsā. Pastiepj roku, sa­tausta dzelzs skavu akmens sienā. Blakus otra, trešā . .. Tā viņš nokļūst līdz tunelim, kas līdz augšai pilns ar ūdeni. Viņš iet pa tuneli, uzveikdams salto pretstraurni. Atsturnjas no tuneļa grīdas, uzpeld augšā un it kā ienirst siltā vannā. Dārza baseinos sasilušais ūdens plūst pa tuneļa augšu uz jūru. Nu Ihtiandrs var peldēt pa straumei. Viņš sakrusto rokas uz krūtīm, atgulstas uz muguras un peld ar galvu pa priekšu.

Tuneļa gals tuvu. Tur lejā, pie pašas izejas okeānā, no klints plaisas zem stipra spiediena laužas ārā karsts avots. Tā strūklās švirkst uzskalotie akmentiņi un glie­mežvāki.

Ihtiandrs noguļas uz krūtīm un raugās uz priekšu. Tumsa. Viņš pastiepj roku. Ūdens kļūst tikko manāmi vēsāks. Plaukstas pieskaras pie dzelzs restēm. Stieņus klāj mīksti, glumi jūras augi un raupji gliemežvāciņi. Tvarstīdamies pie restēm, jauneklis sameklē sarežģīto slēdzeni un attaisa to. Smagās, apaļās, restotās durvis, kas aizšķērso izeju no tuneļa, gausi veras vaļā. Ihti­andrs izslīd pa atvērušos spraugu. Durvis atkal aiz- cērtas.

Cilvēks-amfībija izpeld okeānā, airēdamies ar rokām un kājām. Ūdenī vēl tumšs, tikai kaut kur melna­jās dzīlēs viz blāvi sārtās medūzas un mirgo naktsspī- dīšu zilganās dzirkstis. Taču drīz būs ausma klāt, un spīdošie dzīvnieciņi cits aiz cita nodzēš savas spul­dzītes.

Ihtiandrs jūt žaunās tūkstošiem sīku dzēlienu. Kļūst grūtāk elpot. Tas nozīmē, ka viņš aizpeldējis aiz klints­raga. Te jūras ūdens pastāvīgi piesērējis ar māla un smilts daļiņām un dažādu vielu atkritumiem. Jūt sald­ūdens piegaršu — netālu no šejienes okeānā ietek upe.

«Dīvaini, ka upju zivis var dzīvot duļķainajā sald­ūdenī,» Ihtiandrs domā. «Droši vien viņu žaunas nav tik jutīgas pret smiltīm un dūņām.»

Ihtiandrs paceļas mazliet augstāk, krasi nogriežas pa labi, uz dienvidiem, tad nolaižas zemāk. Te ūdens tī­rāks. Ihtiandrs iekļuvis saltā zemūdens straumē, kas plūst līdztekus krastam no dienvidiem uz ziemeļiem līdz Parānas upes ietekai, kura pagriež salto straumi uz austrumiem. Šī straume atrodas ļoti dziļi, tās augšējā robeža ir metrus piecpadsmit vai divdesmit zem okeāna līmeņa. Nu Ihtiandrs atkal var ļauties straumei — tā iznesīs viņu tālu klajā okeānā.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «CILVĒKS- AMFĪBIJA»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «CILVĒKS- AMFĪBIJA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «CILVĒKS- AMFĪBIJA»

Обсуждение, отзывы о книге «CILVĒKS- AMFĪBIJA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x