ALEKSANDRS BELAJEVS - CILVĒKS- AMFĪBIJA

Здесь есть возможность читать онлайн «ALEKSANDRS BELAJEVS - CILVĒKS- AMFĪBIJA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1961, Издательство: Latvijas Valsts izdevniecība, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

CILVĒKS- AMFĪBIJA: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «CILVĒKS- AMFĪBIJA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

CILVĒKS- AMFĪBIJA
ALEKSANDRS BELAJEVS
ALEKSANDRS BELAJEVS (1884—1W2)
Aleksandrs Beļajevs — pirmais padomju rakstnieks, kas veltījis visu savu radošo enerģiju darbam zinātnis­kās fantastikas žanrā. Viņa grāmatas ar pilnam tiesī­bām ieņem cienījamu vietu šo sacerējumu klāstā.
Autora interešu loks |oti plašs; viņa stāstos un ro­mānos apskatītas daudzas tēmas — bioloģija, medi­cīna, fizika, raķešu tehnika un radiotehnika, starppla­nētu ce|ojumi utt. Viņš popularizējis problēmas, kas saistās ar zinātnes un tehnikas attīstības perspektīvām, turklāt veicis to ar mākslas darbu palidzlbu, kuros spilgts sižets, aizraujoša intriga, teicama materiāla pārzināšana. Ne velti pazīstamais krievu zinātnieks Ciolkovskis savā priekšvārdā Belajeva romānam «Lē­ciens tukšumā» raksta: «No visiem man pazīstamiem sacerējumiem, vienalga, oriģināldarbie,n vai tulkoju­miem, Belajeva romāns ir visaizraujošākais, saturīgākais un zinātniskākais.»
Aleksandrs Romanovičs Belajevs dzimis 1881. gadā Smoļenskā. Zēns jau bērnībā bijis apveltīts ar spilgtu iztēli, daudz lasījis, sapņojis par lidojumiem bez spār­niem un citiem «šolaiku cilvēkam veicamiem darbiem», kā pats izteicies. Lai veiktu šos darbus, viņš visādi vin­grinājies, starp citu, lēkt no jumta, bet reiz šis vingri­nājums beidzies nelaimīgi — zēns sadragajis mugur­kaulu. Ievainojums gan apārstēts, taču 1916. gadā viņš saslimis ar mugurkaula tuberkulozi, trīs gadus nogulē­jis iegipsēts un tikai 1922. gadā varējis atstāt gultu, tomēr slimības lēkmes vajājušas viņu visu mūžu.
Apdāvinātais jauneklis studējis jurisprudenci un reizē mācījies konservatorijā. Apstākļi bijuši grūti, un viņš pelnījies, zīmēdams dekorācijas, spēlēdams orķestrī un rakstidams avīzes, strādājis ari par audzinātāju bērnu namā, par vecāko inspektoru milicijā, vēlāk par juriskonsultu. Ar rakstniecību sācis profesionāli nodar­boties 1925. gadā, kad žurnāli «BoKpyr caera» un «Bce- MHpHbifi cieaonbm» sāka iespiest viņa romānus, kas tūliņ piesaistīja lasītāju uzmanību. Kad pēdējais žurnāls iz­darīja aptauju, lai noskaidrotu, kāds bijis iabakais daiļliteratūras darbs, kas togad iespiests žurnālā, tad lasītāji vienbalsīgi nosauca Belajeva «Cilvēku-amfibiju».
Beļajeva darbi ir meklējumu romantikas apdvesti, tie cildina cilvēka prātu un radošās iespējas. Autors prot izvirzīt interesantas problēmas, droši, plašos vil­cienos tēlot zinātnes nākamos sasniegumus. Vesela grupa viņa sacerējumu intriģējoša forma popularizē atsevišķas zinātniskas teorijas un dabas likumus. Pa­rasti stāstu pamatā kāda fantastiska hipotēze: kas no­tiktu, ja pēkšņi nebūtu vairs Zemes pievilkšanas spēka, ja spēji samazinātos gaismas izplatīšanās ātrums, ja izmirtu visas baktērijas? Stāstā «Mūžiga maize» au­tors. balstidamies uz mikrobioloģijas datiem, ielūkojas nākotnē: viņa varonis izaudzē tādu baktēriju kultūru, kas spējīga pārtikt no atmosfēras slāpekļa un pati var noderet par uzturvielu cilvēkiem. Stāstā «Starp dzīvību un nāvi» rakstnieks popularizē krievu zinātnieka Bahmetjeva pētītās anabiozes problēmas. Pakāpeniski at­vēsinot dzīvus organismus, iestājas sacerējuma virs­raksta minētais stāvoklis. Temperatūru paaugstinot, organismu dzīvības funkcijas atjaunojas. Belajeva stāstā tas notiek pēc vairākiem gadu desmitiem, un šeit anabioze palīdz cilvēkiem uzveikt laika varu.
Belajevs sarakstījis pāri par 50 romānu un stāstu. Seit iespējams minēt tikai dažus no ievērojamākajiem. Romāns «Profesora Dauela galva» iznāca 1926. gadā, un ar šo romānu, tāpat kā ar dažu labu citu. rakstnieks aizsteidzās dzīvei priekšā. Romānā noziedznieks Kerns atdzīvina nesen miruša profesora galvu un liek tai strā­dāt viņa labā. Praktiski pirmie mēģinājumi atdzīvināt atsevišķus, no ķermeņa atdalītus orgānus notika I^e- ņingradā 1928. gadā. un vēl tagad šī problēma nodar­bina daudzu zinātnieku prātus.
Romānā «Pasaules valdnieks» autors runā par do­mas pārraidīšanu neierobežotos attālumos, par sakariem bez vadiem un radio starpniecības. Romāns «Brīnumacs» veltīts televīzijas problēmai okeāna dzelmēs, «Gaisa pārdevējs» skar jautājumu par gaisa okeāna krājumu izmantošanu. Stāstā «Zvaigzne KEC» ir iedzī­vinātas Ciolkovska idejas par Zemes mākslīgo pa­vadoni. Raķete — Zemes pavadonis — kļūst par izmēģi­nājumu laboratoriju kosmosā un starpplanētu kuģu bāzi. Romāna «Ariels» autors pievērsies saviem bērnī­bas sapuiem par lidojošo cilvēku, stāstu sērija par pro­fesora Vāgnerā izgudrojumiem galvenokārt risina me­dicīnas problēmas.
Sai grāmatā ievietoti divi Beļajeva sacerējumi «Cilvēks-amfībija» un «Pazaudētā seja». Pirmais romāns stāsta par indiāņu jaunekli Ihtiandru, kuram hirurgs Salvators ar veiksmīgu operāciju piešķīris spēju dzīvot ari zem ūdens. Radot šadu būtni. Salvators sapņojis par jaunu cilvēku, kas būs spējīgs apgūt neaptveramos ūdens klajus ar to neizsmeļamajiem uztura un izejvielu krājumiem. Kaut gan mēs zinām, ka okeāna dzīļu ieka­rošana noritēs citā veidā, tomēr pats romāns ar varoņa traģisko likteni, ko tam negribot sagādājusi doktora Salvatora fantastiskā iecere, sarežģitā intriga, spilgtie tēli un dienvidu krāšņās vides attēlojums aizrauj lasītāju, turklāt literārā ziņā tas ir viens no Beļajeva labākajiem darbiem.
Otra romāna pamatā problēma, kas skar endokrinoloģiju — zinātni, Kura pēta iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību. Preparāti, ko izgudrojis padomju ārsts Sorokins. iedarbojoties uz šiem dziedzeriem, spej pārmainīt cilvēka ārieni, augumu, sejas krāsu utt. Kinoaktieris Presto Iemantojis slavu ar savu ķēmīgo izskatu, kas liek skatītājiem smieties, vienalga, vai tie to grib vai ne. Presto grib k|ūt par normāla izskata cilvēku, lai varētu piepildīt seno sapni un lēlot traģiskas lomas, taču reizē ar kroplīgo ārieni pazaudē visu — vārdu, slavu, bagātību, un viņam jāiztur neatlaidīga cīņa par tiesibām uz darbu. Romāna daudz humora, un reizē tas atmasko kapitālis­tisko sabiedrību, kurā valda kails aprēķins un ciniskums.
Latviskā tulkojumā Belajeva darbi parādās pirmo reizi, tāpēc gaidām, ka latviešu lasītājs gus no rakst­nieka daudz jaunu, vērtīgu atziņu.
Beļajeva sacerējumos mums sevišķi tuva autora ti­cība cilvēka prata neierobežotajām spējām, romantikas apdvestais aicinājums atklāt visuma noslēpumus, zināt aizvien vairāk, sniegties aizvien tālāk. Sis cilvēks, kuru smaga slimība bieži saistīja pie gultas, tiešām realizējis savu bērnības sapni, jo viņa gars spējis veikt tālus li­dojumus. Viņš ir padomju zinātniskās fantastikas pa­matlicējs. viens no tās izcilākajiem pārstāvjiem. Viņa darbos ir ari spēcīgi uzsvērts sociālais moments — asa tās pasaules kritika, kur kapitāla kundzība neļauj zi­nātniekiem strādāt tautas labā.
Daļa no tā kas kalpoja par pamatu Beļajeva zināt­niski fantastiskajiem stāstiem un romāniem, ir jau reali­zēta. dala vēl gaida savu piepildījumu. Pavisam īss laika sprīdis šķir mūs no tās dienas, kad palaidām pirmo mākslīgo Zemes pavadoni, un varbūt jau vistuvā­kajā nākotnē gaidāms ceļojums uz Mēnesi. Tāpēc jo lielāks gods rakstniekam, kurš jau sen pirms atomener­ģijas, reaktīvās aviācijas un starpplanētu ceļojumu laik­meta pratis spilgtos daiļdarbos iedzīvināt to, kas zināt­nei vēl nebija tapis pat par meklējumu.
Visi Beļajeva darbi nav vienlīdz vērtīgi, starp tiem sastopami ari vājāki. Dažkārt padomju cilvēku tēli nav tik vispusīgi paradīti kā pretējās puses pārstāvji, dažkārt kinomatografiski straujā darbība nāk par ļaunu sižeta attīstībai, tomēr līelum lielais stāstu un romānu vairums neapstrīdami ietilpst padomju zinātniskās fan­tastikas zelta fondā.
Tulkotāja

CILVĒKS- AMFĪBIJA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «CILVĒKS- AMFĪBIJA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Kāpēc tik pēkšņi kļuva tumšs? Virs pašas Ihtiandra galvas parādījies tumšs plankums. Kas tas varētu būt? Brokastis paēstas. Var paskatīties, kas notiek augšā. Ihtiandrs uzmanīgi ceļas tuvāk tumšajam priekšmetam. Izrādās, ka ūdenī nolaidies liels albatross. Tā oranžkrā- sas kājas gluži tuvu lhtiandram. Viņš pastiepj roku un satver putnu aiz kājām. Pārbiedētais albatross izpleš varenos spārnus un paceļas gaisā, izraudams Ihtiandru no ūdens. Taču gaisā Ihtiandra ķermenis uzreiz kļūst smags, un albatross reizē ar Ihtiandru atkrīt ūdenī, ap­segdams jaunekli ar savām spalvainajām, mīkstajām krūtīm. Ihtiandrs negaida, kamēr albatross iecirtīs ar sarkano knābi viņam galvā, bet ienirst un pēc dažām sekundēm izpeld virs ūdens citā vietā. Putns aizlido uz austrumiem un nozūd aiz trakojošās vētras saceltajiem ūdens kalniem.

Ihtiandrs guļ uz muguras. Negaiss jau pāri. Pērkons grand kaut kur tālu austrumos. Lietus gāž kā ar spai­ņiem. Ihtiandrs labpatikā piemiedz acis. Beidzot viņš uzslējās, pa pusei atrazdamies ūdenī, atver acis un ap­laiž skatienu visapkārt. Viņš šūpojas visaugstākā viļņa galotnē. Debesis, okeāns, vējš, mākoņi, lietus, viļņi — viss sajaucies slapjā, virpuļojošā jūklī, kas dun, šalc, rēc, dārd. Putas čokurojas uz viļņu korēm un pikti aizlo- kas pa to sāniem. Strauji šaujas augšup ūdens kalni un brūk lejup kā lavīnas, slejas viļņu vāli, šalc lietus gāzes, kauc negantais vējš.

Tas, kas biedē zemes iemītniekus, ielīksmo Ihtiandru. Protams, jāuzmanās, citādi viņu apraks ūdens kalns. Taču Ihtiandrs ne sliktāk par zivīm prot tikt galā ar viļņiem. Vajag tikai labi pazīt tos: dažs vilnis šūpo aug­šup lejup, augšup lejup, bet dažs to vien tīko kā iemest Ihtiandru uz galvas dzelmē. Ihtiandrs zina arī to, kas notiek zem viļņiem, zina, kā tie pazūd, vējam norimstot: vispirms sīkie, tad lielie, bet ritmiskie vizuļviļņi vēl ilgi virmo. Ihtiandram patīk mest kūleņus piekrastes ban­gas, lai gan viņš apzinās, ka tas ir bīstami. Reiz vilnis negaidot apsvieda Ihtiandru, viņš stipri satrieca galvu pret cieti noblīvētajām smiltīm dibenā un zaudēja sa­maņu. Parastais cilvēks būtu noslīcis, bet Ihtiandrs gu­lēja ūdenī, kamēr atžilba.

Lietus pārstāja līt. To aiznesa līdzi negaisam uz austrumiem. Vējš pārmainījās. No tropiskajiem zieme­ļiem uzdvesa siltums. Caur mākoņiem vīdēja zilas de­bess laukumiņi. Izlauzās saules stari un apmirdzēja viļ­ņus. Dienvidaustrumos vēl satumsušajās, drūmajās debesīs parādījās divkārša varavīksne. Okeānu nevar vairs pazīt. Nu tas nav svina pelēks, bet zils ar spilgti zaļiem plankumiem tais vietās, kur to skar saules stari.

Saule! Vienā mirklī debess un okeāns, krasts un tā­lie kalni top pavisam citādi. Kāds brīnišķīgs viegls un valgs gaiss pēc pērkona un vētras! Ihtiandrs te ievelk plaušās tīro, veselīgo jūras gaisu, te sāk pastiprināti elpot ar žaunām. No cilvēkiem tikai Ihtiandrs vien zina, cik viegli elpot pēc tam, kad vētra, pērkons, vējš, viļņi un lietus sajauc debesis kopā ar okeānu, ūdeni ar gaisu un pārsātina ūdeni ar skābekli. Tad atspirgst visas zivis, visa jūras radība.

Pēc negaisa un vētras no jūras džungļu biezokņiem, no klinšu šaurajām plaisām, no ērmīgu koraļļu un sūkļu biežņas izpeld sīkas zivtiņas, tām seko dzīlēs patvērušās lielās zivis, un beidzot, kad viss norimis, uzpeld maigās, vārās medūzas, caurspīdīgie, gandrīz nesveramie vē­zīši, sifonoforas, ctenoforas, Venēras jostas.

Saules stars skar vilni. Pēkšņi ūdens visapkārt kļūst zaļš, dzirkst sīki ūdens pūslīši, čaukst putas… Netālu no Ihtiandra draiskojas viņa draugi delfīni, šad tad pa­mezdami uz viņa pusi jautrus, šķelmīgus, ziņkārus ska­tienus. Delfīnu spidošās, tumšās muguras zib vien viļ­ņos. Viņi šļaksta ūdeni, sprauslo, dzenas cits citam pa­kaļ. Ihtiandrs smejas, tvarsta delfīnus, nirst kopā ar tiem. Jauneklim šķiet, ka tiklab šis okeāns un delfīni,, ka ari debess un saule radīti tikai viņam.

Ihtiandrs paceļ galvu, piemiedz acis un paveras saulē. Tā slīd uz rietumiem. Drīz būs vakars. Šodien viņam negribas doties agri mājup. Viņš šūposies viļ­ņos, kamēr debess zilgme satumsīs un tanī iedegsies zvaigznes.

Tomēr drīz vien Ihtiandram apnīk bezdarbība. Ne­tālu no viņa iet bojā sīkā jūras radība. Viņš saslienas un palūkojas uz tālā krasta pusi. Turp, uz sēri, pie smilšu mēles! Tur visvairāk vajag palīdzības. Tur plo­sās jūras bangas.

Sīs negantās bangas pēc katras vētras izmet krastā veselas kaudzes aļģu un jūras iemītnieku: vārās me­dūzas, krabjus, jūras zvaigznes un dažreiz pat neuzma­nīgu delfīnu. Medūzas iet bojā ļoti ātri, dažas zivis no­kļūst līdz ūdenim, taču vairums nobeidzas krastā. Krabji gandrīz visi atgriežas okeānā. Dažreiz tie paši iznāk krastā pamieloties ar bangu upuriem. Ihtiandram patīk glābt smiltīs izmestos jūras dzīvniekus.

Pēc vētras viņš stundām ilgi mēdz staigāt pa plud­mali un glābt, kas vēl glābjams. Viņš priecājas, redzē­dams, ka ūdenī iemestā zivs aizpeld, līksmi pamājot ar asti. Viņš priecājas katrreiz, kad pa pusei nobeigušās zivis, kas sākumā peld ūdenī uz sāniem vai vēdera, bei­dzot atdzīvojas. Pievācis pludmalē lielu zivi, Ihtiandrs nes to uz ūdeni: zivs spirinās viņa rokās, bet viņš sme­jas un cenšas tai iegalvot, ka nevajag baidīties, ka maz­liet jāpaciešas. Zināms, šo pašu zivi viņš butu ar baudu apēdis, ja izsalcis noķertu to okeānā. Taču tas ir neizbē­gams ļaunums. Toties te, pludmalē, viņš ir jūras iemīt­nieku aizstāvis, draugs un glābējs.

Parasti Ihtiandrs mēdza atgriezties mājup, tāpat kā aizpeldējis, izmantojot zemūdens straumes. Tomēr šo­dien viņam diezin kā vis negribējās ilgi gremdēties ūdenī — okeāns un debess bija pārāk skaisti. Jauneklis gan ienira un papeldēja brītiņu zem ūdens, gan atkal parādījās virspusē kā jūras putns, kas medī zivis.

Nodziest pēdējie saules stari. Rietumos izplēn dzel­tenā svītra. Drūmie viļņi kā tumšpelēkas ēnas trauc cits aiz cita.

Pēc dzestrā gaisa ūdenī tik silti. Visapkart tumsa, bet tā nebiedē. Sai stundā neviens neuzbrūk. Dienas plē­soņas jau iemiguši, bet nakts plēsoņas vēl nav iznākuši medībās.

Te ir tas, kas viņam vajadzīgs: ziemeļu straume, kas plūst gluži tuvu okeāna līmenim. Vēl nenorimušie vizuļviļņi viegli šūpo šo zemūdens upi augšup lejup, to­mēr tā joprojām lēni plūst no karstajiem ziemeļiem uz saltajiem dienvidiem. Bet daudz dziļāk plūst otra straume — no dienvidiem uz ziemeļiem. Ihtiandrs bieži izmanto šīs straumes, kad viņam ilgi jāpeld līdztekus krastam.

Šodien viņš tālu aizpeldējis uz ziemeļiem. Tagad siltā straume aizvadīs viņu līdz tunelim. Tikai nedrīkst iesnausties un aizpeldēt tālāk, kā tas reiz bija noticis. Viņš te saliek rokas aiz galvas, te izstiepj tās uz abām pusēm, te lēni iepleš, te sakļauj kājas — nodarbojas ar vingrošanu. Straume nes viņu uz dienvidiem. Siltais ūdens, lēnās roku un kāju kustības nomierina.

Ihtiandrs veras augšup — virs viņa ir velve, kā no­bērta ar sīkām, putekļiem līdzīgām zvaigznītēm. Tur naktsspīdītes iedegušas savas svecītes un pacēlušās okeāna virsū. Sur tur tumsā pavīd zilgani un sārteni vizoši miglāji — sīciņu, spidošu dzīvnieciņu sablīvē­jumi. Garam lēni peld bumbas, kas izstaro maigu, zaļ­ganu gaismu. Gluži tuvu Ihtiandram spīgo medūza — tā atgadina lampu, ko sedz sarežģīts abažūrs ar mež- ģinēm un garam bārkstīm. Pie katras medūzas kustī­bas bārkstis lēni līgojas kā no vieglas vēsmas. Uz sēk­ļiem jau iedegušās jūras zvaigznes. Dziļi dzīlēs aši kus­tas lielo plēsoņu ugunis. Tās traucas cita aiz citas, met lokus, dziest un iedegas no jauna.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «CILVĒKS- AMFĪBIJA»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «CILVĒKS- AMFĪBIJA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «CILVĒKS- AMFĪBIJA»

Обсуждение, отзывы о книге «CILVĒKS- AMFĪBIJA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x