Aleksandrs Belajevs - PROFESORA DOVELA GALVA

Aleksandrs Belajevs
PROFESORA DOVELA GALVA
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1970
Aleksandrs Beļajevs, ko latviešu lasītāji pazīst kā romāna «Cilvēks amfībija» autoru, ir viens no padomju fantastikas pamatlicējiem.
Sajā grāmatā ietverts A. Beļajeva garais stāsts «Nogrimušo Kuģu sala» uri romāns «Profesora Dovela galva». Sie darbi raksturo rakstnieka apbrī­nojami daudzpusīgo daiļradi. Labi pārzinādams zinātnisko materiālu, viņš risina aizraujošu sižetu un liek lasītājam ar neatslābstošu interesi sekot savu varoņu gaitāqj. Lasītājs aizmirst, ka darbo­jošās personas ir nereālas, un kopā ar tām pār­dzīvo neparastus notikumus.
Mākslinieks M. Svidlers
No krievu valodas tulkojuši S. Abzalone un V. Haustnanis
RAKSTNIEKS — PĀRDROŠU SAPŅU LOLOTĀJS
Tautas dzejniekam Jānim Sudrabkalnam ir miniatūra «Kuģu būvētāji». Pie Daugavas attekas divi puišeļi drāž kuģīšus no priežu mizas un iedomās skata pašu radīto tvaikoņu tālās gaitas pasaules jūrās un okeānos." Priežu mizas kuģīšus plašajos ceļos izvada zēnu sapņi. Dzejnieks saka: «Kas bija dzīve, kas bija cilvēks bez liela sapņa? Akmens, kas pēc neauglīgas dzīves pelēks un salts iegrimst kapa smiltīs. Sapnim jābūt lielam, ilgām dedzīgām, gribai cietai — tad sākas cīņa par sapni, tad dzīve kļūst kvēla un pie­vilcīga, tad cilvēkam vērts dzīvot.»
Drosmīgs sapnis lika cilvēkam lidot un apgūt kosmosa telpu, sapnis devis iespēju izdarīt visneparastākās operācijas un pārvei­dot dabu. Ja cilvēku kopš mūžseniem laikiem nebūtu vadījusi tieksme sapņot un fantazēt, nez vai šodien varētu priecāties par izcila­jiem zinātnes sasniegumiem. Nemierpilna­jiem fantastiem bieži vien nācies cīnīties
pret aizspriedumu un dogmu šķēršļiem, vēs­tures dažādos laikos viņi likušies bīstami vai smejami, un tomēr arvien viņi raidījuši savas iedomu bultas cauri neizpētītās, neapgūtās, neizzinātās nakts tumsai. Pārdrošo fantastu saimei pieder Zils Verns, šo plejādi pārstāv arī padomju zinātniski fantastiskās literatū­ras žanra aizsācējs un izkopējs Aleksandrs Beļajevs. Latviešu lasītāji rakstnieku pazīst kā romāna «Cilvēks amfībija» autoru, skatī­tāji iemīļojuši tāda paša nosaukuma filmas varoni ētiski skaidro Ihtiandru, kas spēj dzī­vot gan uz zemes, gan ūdens dzelmē.
Aleksandrs Beļajevs dzimis 1884. gadā toreizējās Krievijas nomaļā guberņas pilsētā Smoļenskā. Jau agrā bērnībā par nākamā rakstnieka labākajiem draugiem kļūst Zila Verna romānu un stāstu varoņi, vēlāk viņš aizrautīgi lasa Herberta Velsa romānus. Alku kārajam jauneklim tuva un saprotama liekas rakstnieku fantastu radītā pasaule.
A. Beļajevs mācās universitātes juridiskajā fakultātē un konservatorijā. Ikdiena ir grū­tību pilna, un, lai nopelnītu studijām iztiku, jauneklis strādā visdažādākos darbus: spēlē orķestrī, glezno dekorācijas, raksta laikrak­stiem korespondences. Aktīvu žurnālistisko darbību A. Beļajevs. sāk 1910. gadā. Arī pēc studiju beigšanas nākamais rakstnieks bieži maina darba vietas un profesijas: viņš bijis aktieris, audzinātājs bērnu namā, fotogrāfs, milicijas vecākais inspektors, bibliotekārs,
Izglītības tautas komisariāta juriskonsults. ģ
Aleksandrs Beļajevs meklēja dzīvē jaunus iespaidus un iespēju sevi izteikt, līdz 1925. gadā viņš pievēršas vienīgi rakstniecībai un kļūst par profesionālu literātu.
Cilvēks ilgas pēc tālēm izlolo dažādos apstākļos. Citam tās ir kalnu gāles, kas rada ilgas sniegties augstāk, citam līdzena stepe iedveš plašuma alkas. Tomēr gadās arī, ka cilvēks viskvēlākos sapņus izauklē tad, kad apstākļi viņu noveduši grūtā situācijā. Tā no­tiek arī ar Aleksandru Beļajevu. Drosmīgas ieceres vada viņu jau kopš bērnības. Zēns grib lidot un ir pārliecināts, ka to spēs. Viņš uzrāpjas uz šķūņa jumta un lēc, bet zemes pievilkšanas spēks ir pārāk liels, puisēns krīt, un viņa lidojums beidzas nelaimīgi: mugurkaula lūzums. Ilgs laiks nu jāpavada gultā, pilnīgā miera stāvoklī. Pārbaudījumu mērs ar to nav pilns. Lūzuma sekas vēl ilgi manāmas, un 1916. gadā uzliesmo saasinā- jums, sākas mugurkaula tuberkulozes pro­cess. Trīs garus gadus Aleksandrs Beļajevs atkal ir pilnīgi piesaistīts gultai, iejozts ģipsī. Viņš var pakustināt vienīgi galvu, citas kustības jaunietim liegtas. Arī vēlāka­jos gados slimība reižu reizumis liek rakst­niekam palikt gultā. Tad viņš allaž raugās ārā pa logu, veras debesīs, un domā, domā …
Izeju no dzīves skarbās īstenības viņš rod fantāzijā, iztēle ļauj viņam staigāt, kustē­ties, iztēle dod viņam iespēju piepildīt tajā brīdī neiespējamo. Aleksandrs Beļajevs pievēršas zinātniskās fantastikas žanram. 1925. gadā žurnālā parādās stāsts «Profe­sora Dovela galva», ko vēlāk (1937. gadā) Aleksandrs Beļajevs pārveido par romānu.
Izmantodams profesora Dovela eksperi­mentu rezultātus, viņa asistents Kerns, nonā­vējis profesoru, atdzīvina viņa galvu. Dove- lam sākas pavisam savāds, neiedomājams dzīves veids: viņa galva strādā, domā, jūt, profesors sapņo un ilgojas, bet ir absolūti bezspēcīgs un bezpalīdzīgs, jo viņam nav ķermeņa.
Grāmatā neparasti spilgti notēlotas profe­sora Dovela galvas izjūtas. Tēlojuma pamatā ir paša rakstnieka pārdzīvojumi slimības laikā.
Lasot romānu, liekas: kā gan rakstniekam var ienākt prātā šāda absurda situācija — no ķermeņa atdalītas cilvēka galvas eksis­tence. Beļajevs kādreiz lasījis par Brauna- Sekāra eksperimentiem. Šis zinātnieks bija mēģinājis atdzīvināt mirušu cilvēku. Zināt­niski fantastiskās literatūras priekšrocība ir tā, ka autors var likt piepildīties visnereālā­kajiem sapņiem. Zinātniskā fantastika saista sapni ar dzīves realitāti: arī Aleksandra Beļajeva romānu pamatā ir zinātnes atklā­jumi vai eksperimenti. Taču rakstnieks saviem varoņiem dod iespēju piepildīt to, ko sava laika zinātne vēl nevarēja.
Tikko bija iespiests A. Beļajeva romāns, par to sāka dzīvi interesēties Ļeņingradas medicīnas institūta studenti, notiek pat īpašs seminārs, kurā iztirzā grāmatā risinātās problēmas no medicīnas aspekta. Semināra darbā toreiz piedalās arī profesors Ņegov- skis, kas daudzus gadus vēlāk kā pirmais medicīnas vēsturē atdzīvinājis cilvēku, kam iestājusies klīniskā nāve. 1925. gadā daudzas A. Be|ajeva darbā izklāstītās idejas likās fantastiskas un pārdrošas. Taču vēl vakar neiespējamo šodien medicīna padarījusi par iespējamu. Svarīgākais šajā ziņā ir cilvēka fantāzijas lidojums.
Aleksandra Beļajeva doma rosījusies vis­dažādākajos virzienos, un rakstnieks savos romānos arvien centies izplest cilvēka iespēju loku. Mēs pazīstam un esam sara­duši ar mūsu mīļo, zaļo zemi. Bet vēl ir okeānu dzīles, ir kosmosa izplatījums, kas cilvēkam paver neaptverami plašas iespaidu bagātības.
A. Beļajeva romānu varoņi spēj dzīvot gan virs zemes, gan ūdenī, spēj lidot, viņi var mainīt seju un izskatu. Romāna «Cil­vēks, kas atguvis seju» varonis kinoaktieris Tonio Presto bijis ārkārtīgi neglīts, taču izskats viņam palīdzējis iemantot populāra komiķa slavu. Doktora Corna izgudrotie iekšējās sekrēcijas preparāti dod iespēju arēji pārvērsties, un Tonio Presto kļūst par skaistuli. Bet līdz ar to viņš zaudē sa.vu bagātību, zaudē slavu — skatītāji mīlējuši un cienījuši populāro neglīto Tonio. Aktierim jāuzsāk skaudra cīņa par tiesībām strādāi, par tiesībām dzīvot.
Vairākos romānos un stāstos A. Beļajevs pievēršas kosmosa tēmai, bet arī tai dots viņa • daiļrades pamatproblēmai raksturīgs pavērsiens — tā ir rakstnieka tieksme papla­šināt cilvēka iespēju robežas, viņa drošā ticība cilvēka prāta varenumam.
Tāpat kā citus zinātniski fantastiskos romānus, arī kosmosa tēmai veltītos darbus A. Beļajevs pamato ar nopietnām attiecīgās zinātnes nozares studijām, viņš iepazīstas ar K. Ciolkovska teorijām par starpplanētu lido­jumiem. Kad ievērojamais krievu zinātnieks izlasījis A. Beļajeva grāmatu «Lēciens nebūtība» (1933), viņš atsauksmē raksta: «No visiem man zināmajiem tulkotajiem un oriģinālstāstiem par starpplanētu lidojumiem A. Beļajeva romāns man šķiet vissaturīgā­kais un zinātniskākais.» K. Ciolkovska idejas caurstrāvo A. Beļajeva romānu «Zvaigzne KEC» (1936).
Aleksandra Beļajeva romānos stingri ievē­rota žanra specifika: rakstnieks skaidri apzi­nājies, ka rada darbus zinātniskās fantasti­kas un piedzīvojumu literatūras žanrā. Autors prot cieši samezglot romāna darbību, tās gaitā ievijas arvien jauni, asi pagriezieni. Viņa darbus lasot, pārņem sajūta, kāda rodas, ātri braucot pa kalnainu apvidu: aiz katra ceļa līkuma paveras jauna, pārstei­dzoša aina.
A. Beļajeva romāni pievilcīgi ar to, ka skaidri izteikto piedzīvojumu literatūras žanru rakstnieks piesātina ar pamatotu psi­holoģisko attieksmju un filozofisku pārdomu tēlojumu. Romānā «Profesora Dovela galva» viens no interesantākajiem tēliem ir Brike. Katrā ziņā vajag būt pavisam dīvainai sajū­tai, ieraugot pie savas galvas jaunu ķer­meni. Varbūt no medicīnas viedokļa nav gluži pārliecinoša jauniegūtā ķermeņa iedarbe uz Brikes galvu, kā tas attēlots romānā, taču literārā jā ziņā viņas rakstura pārtapšana atklāta interesanti.
Kāda no romāna «Profesora Dovela galva» nodaļām saucas «Labais un ļaunais»; tajā rakstnieks aizvada lasītāju līdz pārdomām par plašām filozofiskām kategorijām. Viss romāns īstenībā balstīts uz labā cīņu ar ļauno: cēlsirdīgais, krietnais profesors Dovels un noziedzīgais Kerns. Šie raksturi pārstāv divas pretējas kategorijas, un A. Be­ļajevs noteikti liek triumfēt taisnībai, patiesī­gumam, labajam.
Kaut arī romānā tik skaidri izvērsta labā un ļaunā antitēze, rakstnieks nemīl saVus varoņus krāsot tikai ar vienu krāsu. Nelietī­gajam profesoram Kernam piemīt izcila ķirurga talants, drausmīgās «psihiatriskās slimnīcas» galvenais ārsts Ravino tēlots kā patiešām prasmīgs psihologs.
Šaja, grāmatā ievietotais garais stāsts «Nogrimušo Kuģu sala» (1926—1927) ir A. Beļajeva pirmais plašākais darbs, tajā vēl nejūt nobrieduša rakstnieka rokrakstu; te vairāk saista spraigais sižeta risinājums un autora neizsīkstošā fantāzija.
Aleksandrs Beļajevs droši ieņem vadošo vietu padomju zinātniski fantastiskā žanra rakstniecībā. Viņš radījis pāri par piecdesmit darbiem savā iemīļotajā literatūras nozarē. Kopš 1931. gada Aleksandrs Beļajevs apme­tas uz dzīvi Puškinas pilsētā netālu no Ļeņingradas. Puškinas parki ir kā radīti fan­tāzijas ceļiem. Puškinā slimība viņu atkal piekaļ gultai. Rakstnieks no jauna sāk risi­nāt domu par cilvēka iespēju lidot bez lidma­šīnas. Viņš rada jaunu varoni Arielu, kas var pacelties gaisā, lidot un izjust cilvēka visva- renumu. Fantāzija rakstniekam atkal ļāva piepildīt neiespējamo. Līdz nācās pielikt punktu «Arielam» — pēdējam viņa romā­nam —, nācās pielikt punktu dzīvei. 1942. gada 6. janvārī Aleksandra Beļajeva sirds aprima. No dzīves aizgāja sapņotājs.
«Gandrīz puse dzīves ir sapņi, Un gandrīz puse sapņu kļūst dzīve» —
šie Imanta Auziņa vārdi izsaka arī Alek­sandra Beļajeva būtību.
Viktors Hausmanis