Aleksandrs Belajevs - PROFESORA DOVELA GALVA

Здесь есть возможность читать онлайн «Aleksandrs Belajevs - PROFESORA DOVELA GALVA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1970, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PROFESORA DOVELA GALVA: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PROFESORA DOVELA GALVA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Aleksandrs Belajevs
PROFESORA DOVELA GALVA
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1970
Aleksandrs Beļajevs, ko latviešu lasītāji pazīst kā romāna «Cilvēks amfībija» autoru, ir viens no padomju fantastikas pamatlicējiem.
Sajā grāmatā ietverts A. Beļajeva garais stāsts «Nogrimušo Kuģu sala» uri romāns «Profesora Dovela galva». Sie darbi raksturo rakstnieka apbrī­nojami daudzpusīgo daiļradi. Labi pārzinādams zinātnisko materiālu, viņš risina aizraujošu sižetu un liek lasītājam ar neatslābstošu interesi sekot savu varoņu gaitāqj. Lasītājs aizmirst, ka darbo­jošās personas ir nereālas, un kopā ar tām pār­dzīvo neparastus notikumus.
Mākslinieks M. Svidlers
No krievu valodas tulkojuši S. Abzalone un V. Haustnanis
RAKSTNIEKS — PĀRDROŠU SAPŅU LOLOTĀJS
Tautas dzejniekam Jānim Sudrabkalnam ir miniatūra «Kuģu būvētāji». Pie Daugavas attekas divi puišeļi drāž kuģīšus no priežu mizas un iedomās skata pašu radīto tvaikoņu tālās gaitas pasaules jūrās un okeānos." Priežu mizas kuģīšus plašajos ceļos izvada zēnu sapņi. Dzejnieks saka: «Kas bija dzīve, kas bija cilvēks bez liela sapņa? Akmens, kas pēc neauglīgas dzīves pelēks un salts iegrimst kapa smiltīs. Sapnim jābūt lielam, ilgām dedzīgām, gribai cietai — tad sākas cīņa par sapni, tad dzīve kļūst kvēla un pie­vilcīga, tad cilvēkam vērts dzīvot.»
Drosmīgs sapnis lika cilvēkam lidot un apgūt kosmosa telpu, sapnis devis iespēju izdarīt visneparastākās operācijas un pārvei­dot dabu. Ja cilvēku kopš mūžseniem laikiem nebūtu vadījusi tieksme sapņot un fantazēt, nez vai šodien varētu priecāties par izcila­jiem zinātnes sasniegumiem. Nemierpilna­jiem fantastiem bieži vien nācies cīnīties
pret aizspriedumu un dogmu šķēršļiem, vēs­tures dažādos laikos viņi likušies bīstami vai smejami, un tomēr arvien viņi raidījuši savas iedomu bultas cauri neizpētītās, neapgūtās, neizzinātās nakts tumsai. Pārdrošo fantastu saimei pieder Zils Verns, šo plejādi pārstāv arī padomju zinātniski fantastiskās literatū­ras žanra aizsācējs un izkopējs Aleksandrs Beļajevs. Latviešu lasītāji rakstnieku pazīst kā romāna «Cilvēks amfībija» autoru, skatī­tāji iemīļojuši tāda paša nosaukuma filmas varoni ētiski skaidro Ihtiandru, kas spēj dzī­vot gan uz zemes, gan ūdens dzelmē.
Aleksandrs Beļajevs dzimis 1884. gadā toreizējās Krievijas nomaļā guberņas pilsētā Smoļenskā. Jau agrā bērnībā par nākamā rakstnieka labākajiem draugiem kļūst Zila Verna romānu un stāstu varoņi, vēlāk viņš aizrautīgi lasa Herberta Velsa romānus. Alku kārajam jauneklim tuva un saprotama liekas rakstnieku fantastu radītā pasaule.
A. Beļajevs mācās universitātes juridiskajā fakultātē un konservatorijā. Ikdiena ir grū­tību pilna, un, lai nopelnītu studijām iztiku, jauneklis strādā visdažādākos darbus: spēlē orķestrī, glezno dekorācijas, raksta laikrak­stiem korespondences. Aktīvu žurnālistisko darbību A. Beļajevs. sāk 1910. gadā. Arī pēc studiju beigšanas nākamais rakstnieks bieži maina darba vietas un profesijas: viņš bijis aktieris, audzinātājs bērnu namā, fotogrāfs, milicijas vecākais inspektors, bibliotekārs,
Izglītības tautas komisariāta juriskonsults. ģ
Aleksandrs Beļajevs meklēja dzīvē jaunus iespaidus un iespēju sevi izteikt, līdz 1925. gadā viņš pievēršas vienīgi rakstniecībai un kļūst par profesionālu literātu.
Cilvēks ilgas pēc tālēm izlolo dažādos apstākļos. Citam tās ir kalnu gāles, kas rada ilgas sniegties augstāk, citam līdzena stepe iedveš plašuma alkas. Tomēr gadās arī, ka cilvēks viskvēlākos sapņus izauklē tad, kad apstākļi viņu noveduši grūtā situācijā. Tā no­tiek arī ar Aleksandru Beļajevu. Drosmīgas ieceres vada viņu jau kopš bērnības. Zēns grib lidot un ir pārliecināts, ka to spēs. Viņš uzrāpjas uz šķūņa jumta un lēc, bet zemes pievilkšanas spēks ir pārāk liels, puisēns krīt, un viņa lidojums beidzas nelaimīgi: mugurkaula lūzums. Ilgs laiks nu jāpavada gultā, pilnīgā miera stāvoklī. Pārbaudījumu mērs ar to nav pilns. Lūzuma sekas vēl ilgi manāmas, un 1916. gadā uzliesmo saasinā- jums, sākas mugurkaula tuberkulozes pro­cess. Trīs garus gadus Aleksandrs Beļajevs atkal ir pilnīgi piesaistīts gultai, iejozts ģipsī. Viņš var pakustināt vienīgi galvu, citas kustības jaunietim liegtas. Arī vēlāka­jos gados slimība reižu reizumis liek rakst­niekam palikt gultā. Tad viņš allaž raugās ārā pa logu, veras debesīs, un domā, domā …
Izeju no dzīves skarbās īstenības viņš rod fantāzijā, iztēle ļauj viņam staigāt, kustē­ties, iztēle dod viņam iespēju piepildīt tajā brīdī neiespējamo. Aleksandrs Beļajevs pievēršas zinātniskās fantastikas žanram. 1925. gadā žurnālā parādās stāsts «Profe­sora Dovela galva», ko vēlāk (1937. gadā) Aleksandrs Beļajevs pārveido par romānu.
Izmantodams profesora Dovela eksperi­mentu rezultātus, viņa asistents Kerns, nonā­vējis profesoru, atdzīvina viņa galvu. Dove- lam sākas pavisam savāds, neiedomājams dzīves veids: viņa galva strādā, domā, jūt, profesors sapņo un ilgojas, bet ir absolūti bezspēcīgs un bezpalīdzīgs, jo viņam nav ķermeņa.
Grāmatā neparasti spilgti notēlotas profe­sora Dovela galvas izjūtas. Tēlojuma pamatā ir paša rakstnieka pārdzīvojumi slimības laikā.
Lasot romānu, liekas: kā gan rakstniekam var ienākt prātā šāda absurda situācija — no ķermeņa atdalītas cilvēka galvas eksis­tence. Beļajevs kādreiz lasījis par Brauna- Sekāra eksperimentiem. Šis zinātnieks bija mēģinājis atdzīvināt mirušu cilvēku. Zināt­niski fantastiskās literatūras priekšrocība ir tā, ka autors var likt piepildīties visnereālā­kajiem sapņiem. Zinātniskā fantastika saista sapni ar dzīves realitāti: arī Aleksandra Beļajeva romānu pamatā ir zinātnes atklā­jumi vai eksperimenti. Taču rakstnieks saviem varoņiem dod iespēju piepildīt to, ko sava laika zinātne vēl nevarēja.
Tikko bija iespiests A. Beļajeva romāns, par to sāka dzīvi interesēties Ļeņingradas medicīnas institūta studenti, notiek pat īpašs seminārs, kurā iztirzā grāmatā risinātās problēmas no medicīnas aspekta. Semināra darbā toreiz piedalās arī profesors Ņegov- skis, kas daudzus gadus vēlāk kā pirmais medicīnas vēsturē atdzīvinājis cilvēku, kam iestājusies klīniskā nāve. 1925. gadā daudzas A. Be|ajeva darbā izklāstītās idejas likās fantastiskas un pārdrošas. Taču vēl vakar neiespējamo šodien medicīna padarījusi par iespējamu. Svarīgākais šajā ziņā ir cilvēka fantāzijas lidojums.
Aleksandra Beļajeva doma rosījusies vis­dažādākajos virzienos, un rakstnieks savos romānos arvien centies izplest cilvēka iespēju loku. Mēs pazīstam un esam sara­duši ar mūsu mīļo, zaļo zemi. Bet vēl ir okeānu dzīles, ir kosmosa izplatījums, kas cilvēkam paver neaptverami plašas iespaidu bagātības.
A. Beļajeva romānu varoņi spēj dzīvot gan virs zemes, gan ūdenī, spēj lidot, viņi var mainīt seju un izskatu. Romāna «Cil­vēks, kas atguvis seju» varonis kinoaktieris Tonio Presto bijis ārkārtīgi neglīts, taču izskats viņam palīdzējis iemantot populāra komiķa slavu. Doktora Corna izgudrotie iekšējās sekrēcijas preparāti dod iespēju arēji pārvērsties, un Tonio Presto kļūst par skaistuli. Bet līdz ar to viņš zaudē sa.vu bagātību, zaudē slavu — skatītāji mīlējuši un cienījuši populāro neglīto Tonio. Aktierim jāuzsāk skaudra cīņa par tiesībām strādāi, par tiesībām dzīvot.
Vairākos romānos un stāstos A. Beļajevs pievēršas kosmosa tēmai, bet arī tai dots viņa • daiļrades pamatproblēmai raksturīgs pavērsiens — tā ir rakstnieka tieksme papla­šināt cilvēka iespēju robežas, viņa drošā ticība cilvēka prāta varenumam.
Tāpat kā citus zinātniski fantastiskos romānus, arī kosmosa tēmai veltītos darbus A. Beļajevs pamato ar nopietnām attiecīgās zinātnes nozares studijām, viņš iepazīstas ar K. Ciolkovska teorijām par starpplanētu lido­jumiem. Kad ievērojamais krievu zinātnieks izlasījis A. Beļajeva grāmatu «Lēciens nebūtība» (1933), viņš atsauksmē raksta: «No visiem man zināmajiem tulkotajiem un oriģinālstāstiem par starpplanētu lidojumiem A. Beļajeva romāns man šķiet vissaturīgā­kais un zinātniskākais.» K. Ciolkovska idejas caurstrāvo A. Beļajeva romānu «Zvaigzne KEC» (1936).
Aleksandra Beļajeva romānos stingri ievē­rota žanra specifika: rakstnieks skaidri apzi­nājies, ka rada darbus zinātniskās fantasti­kas un piedzīvojumu literatūras žanrā. Autors prot cieši samezglot romāna darbību, tās gaitā ievijas arvien jauni, asi pagriezieni. Viņa darbus lasot, pārņem sajūta, kāda rodas, ātri braucot pa kalnainu apvidu: aiz katra ceļa līkuma paveras jauna, pārstei­dzoša aina.
A. Beļajeva romāni pievilcīgi ar to, ka skaidri izteikto piedzīvojumu literatūras žanru rakstnieks piesātina ar pamatotu psi­holoģisko attieksmju un filozofisku pārdomu tēlojumu. Romānā «Profesora Dovela galva» viens no interesantākajiem tēliem ir Brike. Katrā ziņā vajag būt pavisam dīvainai sajū­tai, ieraugot pie savas galvas jaunu ķer­meni. Varbūt no medicīnas viedokļa nav gluži pārliecinoša jauniegūtā ķermeņa iedarbe uz Brikes galvu, kā tas attēlots romānā, taču literārā jā ziņā viņas rakstura pārtapšana atklāta interesanti.
Kāda no romāna «Profesora Dovela galva» nodaļām saucas «Labais un ļaunais»; tajā rakstnieks aizvada lasītāju līdz pārdomām par plašām filozofiskām kategorijām. Viss romāns īstenībā balstīts uz labā cīņu ar ļauno: cēlsirdīgais, krietnais profesors Dovels un noziedzīgais Kerns. Šie raksturi pārstāv divas pretējas kategorijas, un A. Be­ļajevs noteikti liek triumfēt taisnībai, patiesī­gumam, labajam.
Kaut arī romānā tik skaidri izvērsta labā un ļaunā antitēze, rakstnieks nemīl saVus varoņus krāsot tikai ar vienu krāsu. Nelietī­gajam profesoram Kernam piemīt izcila ķirurga talants, drausmīgās «psihiatriskās slimnīcas» galvenais ārsts Ravino tēlots kā patiešām prasmīgs psihologs.
Šaja, grāmatā ievietotais garais stāsts «Nogrimušo Kuģu sala» (1926—1927) ir A. Beļajeva pirmais plašākais darbs, tajā vēl nejūt nobrieduša rakstnieka rokrakstu; te vairāk saista spraigais sižeta risinājums un autora neizsīkstošā fantāzija.
Aleksandrs Beļajevs droši ieņem vadošo vietu padomju zinātniski fantastiskā žanra rakstniecībā. Viņš radījis pāri par piecdesmit darbiem savā iemīļotajā literatūras nozarē. Kopš 1931. gada Aleksandrs Beļajevs apme­tas uz dzīvi Puškinas pilsētā netālu no Ļeņingradas. Puškinas parki ir kā radīti fan­tāzijas ceļiem. Puškinā slimība viņu atkal piekaļ gultai. Rakstnieks no jauna sāk risi­nāt domu par cilvēka iespēju lidot bez lidma­šīnas. Viņš rada jaunu varoni Arielu, kas var pacelties gaisā, lidot un izjust cilvēka visva- renumu. Fantāzija rakstniekam atkal ļāva piepildīt neiespējamo. Līdz nācās pielikt punktu «Arielam» — pēdējam viņa romā­nam —, nācās pielikt punktu dzīvei. 1942. gada 6. janvārī Aleksandra Beļajeva sirds aprima. No dzīves aizgāja sapņotājs.
«Gandrīz puse dzīves ir sapņi, Un gandrīz puse sapņu kļūst dzīve» —
šie Imanta Auziņa vārdi izsaka arī Alek­sandra Beļajeva būtību.
Viktors Hausmanis

PROFESORA DOVELA GALVA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PROFESORA DOVELA GALVA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Es tikai sadrūmu un… klusēju. Vai tad es varēju uztraukties tāpat kā agrāk, ja tagad mana sirds pulsēja stikla traukā, bet par jauno sirdi kalpoja motors?

Lorāna šausmās lūkojās uz galvu.

— Un pēc visa tā … pēc tā jūs turpināt kopā ar viņu strādāt. Nebijis Kerna, jūs uzveiktu astmu un tagad justos vesels… Viņš ir zaglis un slepkava, un jūs palīdzat viņam iet pretī slavas augstumiem. Jūs viņa labā strādājat. Kerns kā parazīts ekspluatē jūsu smadzeņu darbību, jūsu galvu viņš pār­vērtis par radošu domu akumulatoru un pelna ar to naudu un slavu. Un jūs! … Ko viņš dod jums? Kāda ir jūsu dzīve? … Jums ir laupīts viss. Jūs esat nožēlojams kroplis, kurā jums pašam par nelaimi vēl mājo alkas. Kerns jums nolaupījis visu pasauli. Atvainojiet, bet es jūs nesaprotu. Vai tiešām jūs padevīgi un bez ierunām strādājat viņa labā?

Galva skumji pasmaidīja.

— Galvas protests? Tas būtu efektīgi. Ko gan es varētu izdarīt? Man taču ir atņemta pat cilvēka pēdējā iespēja — izdarīt pašnā­vību.

— Jūs varējāt atteikties ar viņu strādāt!

— Ja vēlaties, arī tāda stadija bija. Taču es neprotestēju tādēļ, ka Kerns izmanto manu smadzeņu darbu. Galu galā, kāda gan nozīme ir autora vārdam? Svarīgi ir tas, lai ideja ietu tautās un padarītu savu darāmo. Es protestēju vienīgi tādēļ, ka man bija grūti pierast pie mana jaunā eksistences veida. Es labāk būtu izvēlējies nāvi… Izstāstīšu kādu notikumu, kas ar mani tajā laikā atgadījās. Es laborato­rijā reiz biju viens. Pēkšņi pa logu ielidoja liela, melna vabole. No kurienes tā varēja rasties milzīgās pilsētas centrā? Nezinu. Var­būt to bija atvedusi automašīna, kas atgrie­zās no izbraukuma ārpus pilsētas. Vabole pariņķoja virs manis un nolaidās man līdzās uz galdiņa stikla plāksnes. Es savilku acis un vēroju pretīgo kukaini, nespēdams viņu aiz­dzīt. Vaboles kājiņas slīdēja pa stiklu, un, loceklīšus skrapšķinādama, viņa lēni tuvojās manai galvai. Nezinu, vai jūs mani sapratī­sit… Es vienmēr esmu izjutis sevišķu rie­bumu, pretīguma sajūtu pret šādiem kukai­ņiem. Es nekad nevarēju sevi piespiest pie­skarties tiem pat ar pirkstu. Un tagad es biju bezspēcīgs pret šo nieka pretinieku. Bet mana galva tam bija tikai tramplīns, no kura var ērtāk pacelties gaisā. Kukainis, čaukstinā- dams kājas, joprojām lēni tuvojās. Ar zināmu piepūli tam izdevās ieķerties manas bārdas pavedienos. Bārdā sapinies, kukainis ilgi spārdījās, taču neatlaidīgi rāpās aizvien aug­stāk. Tā viņš pārrāpoja pāri manām saknieb­tajām lūpām, uzrāpās pa deguna kreiso pusi, pārlīda pāri pievērtai kreisajai acij, līdz bei­dzot, sasniedzis pieri, nokrita uz stikla plāk­snes, bet no turienes — uz grīdas. Nieka gadī­jums. Taču uz mani tas atstāja satricinošu iespaidu … Kad atnāca profesors Kerns, es kategoriski atteicos turpināt kopā ar viņu zinātnisko darbu. Es zināju, ka viņš neuzdro­šināsies manu galvu publiski demonstrēt. Tāpat arī viņš neturēs galvu, no kuras nav nekāda labuma, bet kas var būt pierādījums pret viņu pašu. Tādēļ viņš mani nogalinās. Tāds bija mans aprēķins. Starp mums izraisī­jās cīņa. Kerns ķērās pie diezgan nežēlīgiem līdzekļiem. Reiz vēlu vakarā viņš ienāca ar kādu elektrisku aparātu rokās, pielika pie maniem deniņiem elektrodus un, neieslēdzis vēl strāvu, sāka runāt. Viņš stāvēja, rokas uz krūtīm sakrustojis, un runāja ļoti laipnā, maigā tonī, kā īsts inkvizitors. «Dārgais kolēģi,» viņš iesāka. «Mēs te esam vieni, aci pret aci, aiz biezam mūra sienām. Starp citu, ja arī tās būtu plānākas, stāvoklis nemainītos, jo jūs neesat spējīgs kliegt. Jūs esat pilnīgi manā varā. Es varu jums sagādāt visdrausmī­gākās mocības un palikšu nesodīts. Bet kāpēc mocības? Mēs abi esam zinātnieki un varam viens otru saprast. Es zinu, ka jums dzīvot nav viegli, bet es neesmu vainīgs. Jūs man esat vajadzīgs, un es nevaru jūs atbrīvot no mokošās dzīves, bet pats jūs tagad nespējat aizbēgt no manis pat uz nebūtību. Vai tad labāk mums lietu neizbeigt miera ceļā? Jūs turpināsit mūsu eksperimentu …» Es nolie­dzoši savilku uzacis, un manas lūpas bez ska­ņas nočukstēja: «Nē!» — «Jūs mani ļoti apbē­dināt. Vai nevēlaties papirosu? Es zinu, ka jūs nevarat izjust pilnīgu baudu, jo jums nav plaušu, caur kurām nikotīns varētu iesūkties asinīs, tomēr pazīstamas sajūtas…» Viņš izņēma no etvijas divus papirosus, vienu aiz­smēķēja pats, bet otru iebāza man mutē. Ar kādu baudu es izspļāvu šo papirosu! «Nu labi, kolēģi,» viņš sacīja tajā pašā laipnajā, nosvēr­tajā balsī, «jūs piespiežat mani rīkoties…» Un* viņš ieslēdza strāvu. Šķita, ka caur manām smadzenēm izurbtos nokaitēts svārpsts … «Kā jūs jūtaties?» viņš gādīgi man vaicāja, tieši kā ārsts pacientam. «Galva sāp? Varbūt gribat to izārstēt? Jums vajag tikai…» — «Nē!» atbildēja manas lūpas. — «2ēl, ļoti žēl. Nāksies strāvu mazliet pa­stiprināt. Jūs mani ļoti apbēdināt.» Šoreiz strāva bija tik spēcīga, ka man šķita, it kā galva uzliesmotu. Sāpes bija neizturamas. Es griezu zobus. Mana apziņa sāka aptumšoties. Kā es vēlējos zaudēt samaņu! Taču .diemžēl nezaudēju. Es'tikai aizvēru acis un sakniebu lūpas. Kerns smēķēja, pūta man sejā dūmus un turpināja cepināt uz lēnas uguns manu galvu. Viņš mani vairs necentās pierunāt. Kad atvēru acis, es ieraudzīju, ka mana nelokā­mība viņu ir satracinājusi. «Velns parāvis! Ja jūsu smadzenes man nebūtu tik vajadzī­gas, es tās saceptu un šodien pat ar tām pabarotu savu pinčeru. Fu, stūrgalvis!» Viņš bez ceremonijām norāva no manas galvas visus vadus un aizgāja. Taču priecāties bija par agru. Drīz viņš atgriezās un piemaisīja šķīdumam, kas baroja galvu, uzbudinošas vielas, kuras izraisīja manī stipras, mokošas sāpes. Kad es negribot saviebos, viņš man jautāja: «Tātad kā jūs, kolēģi, izlēmāt? Jopro­jām nē?» Es paliku nelokāms. Viņš, apveltījis mani ar tūkstošiem lāstu, aizgāja, vēl negan­tāk saniknots. Es triumfēju. Vairākas dienas Kerns laboratorijā neparādījās, un es dienu no dienas gaidīju pestītāju nāvi. Piektajā dienā viņš ienāca, jautri svilpodams kādu dziesmiņu, it kā nekas nebūtu bijis. Nelikda­mies par mani ne zinis, viņš turpināja darbu. Divas vai trīs dienas es to vēroju, neņemdams nekādu līdzdalību. Tomēr darbs nevarēja mani neinteresēt. Un, kad viņš eksperimentu gaitā pielaida dažas kļūdas, kas varēja pazudināt visus mūsu pūliņu rezultātus, es neizturēju un pamāju Kernam. «Sen jau tā vajadzēja!» ar apmierinātu smaidiņu viņš noteica un atgrieza gaisa krānu, lai es varētu runāt. Es izskaidroju viņam kļūdas būtību un kopš tā laika turpinu vadīt eksperimentus … Viņš bija.pieveicis mani ar viltu.

LIELPILSĒTAS UPURI

Kopš Lorāna bija uzzinājusi galvas noslē­pumu, viņa Kernu ienīda. Dienu no dienas šīs jūtas auga augumā. Ar tām viņa iemiga un atmodās. Viņa Kernu redzēja kā drausmīgu murgu pa sapņiem. No naida viņa kļuva taisni slima. Pēdējā laikā, tikdamās ar Kernu, Marija tik tikko valdījās, lai nepateiktu viņam tieši acīs: «Slepkava!»

Viņas attiecības ar Kernu bija saspīlētas un vēsas.

— Kerns ir drausmīgs noziedznieks! — palikusi vienatnē ar galvu, Marija iesaucās. — Es par viņu ziņošu … par viņa noziegu­miem es kliegšu, es nerimšos, iekams nebūšu atmaskojusi šo zagto slavu, iekams neatklāšu visas viņa ļaundarības. Es sevi nežēlošu.

— Klusāk! … Nomierinieties, — Dovels centās viņu pierunāt. — Es jau jums teicu, ka manī nav atriebības jūtu. Bet, ja jūsu ētiskie principi ir aizskarti un alkstat atmaksas, es jūs neatrunāšu… tikai nesteidzieties. Es lūdzu jūs pagaidīt, līdz beigsies mūsu eksperi­menti. Jo Kerns pašreiz man vajadzīgs tāpat kā es viņam. Bez manis viņš nevar pabeigt pētījumu, bet tāpat arī es bez viņa ne. Un tas ir viss, kas man vēl atlicis. Neko vairāk man nebūs lemts radīt, bet iesāktie darbi jāpabeidz.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PROFESORA DOVELA GALVA»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PROFESORA DOVELA GALVA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Aleksandrs Grīns
ALEKSANDRS PUŠKINS - PASAKA PAR ZELTA GAILĪTI
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS - JEVGEŅIJS OŅEGINS
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS PUŠKINS - DUBROVSKIS
ALEKSANDRS PUŠKINS
ALEKSANDRS BELAJEVS - CILVĒKS- AMFĪBIJA
ALEKSANDRS BELAJEVS
ALEKSANDRS VOLKOVS - UGUNĪGAIS MarĀnu dievs
ALEKSANDRS VOLKOVS
Aleksandrs Dimā (tēvs) - TŪKSTOTS UN VIENS SPOKS
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-2.DAĻA
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā (tēvs) - ČETRDESMIT PIECI
Aleksandrs Dimā (tēvs)
Aleksandrs Dimā - Karaliene Margo
Aleksandrs Dimā
Carmen Galvañ Bernabé - Diario sin nombre
Carmen Galvañ Bernabé
Отзывы о книге «PROFESORA DOVELA GALVA»

Обсуждение, отзывы о книге «PROFESORA DOVELA GALVA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x