— Bet kur tad ir manas kājas? Kur manas rokas? Kur ir mans ķermenis?
— Tā vairs nav, balodīt. Tas ir sašķaidīts drumstalās. Neskarta palika vienīgi galva, rumpi nācās nogriezt.
— Kā tā — nogriezt? Nu nē, es neesmu ar mieru. Kas tad tā par operāciju? Kam es tāds derēšu? Ar galvu vien nenopelnīsi ne kumosa maizes. Man ir vajadzīgas rokas. Bez rokām un bez kājām mani neviens darbā nepieņems … Iziesi no slimnīcas … Tfu! … Nav jau uz kā iziet. Ko nu lai iesāk? Est un dzert vajag. Jūsu slimnīcas es pazīstu. Drusku paturēsit, pēc tam patrenksit: sak, izārstējām. Nē, es neesmu ar mieru, — viņš atkārtoja.
Viņa izloksne, platā, iedegusī, ar vasaras raibumiem klātā seja, matu sasukājums, zilo acu naivais skatiens — viss liecināja, ka viņš ir laucinieks.
Trūkums bija atrāvis viņu no dzimtajiem laukiem, pilsēta saplosīja viņa jauno, veselīgo augumu.
— Varbūt vismaz kaut kādu pabalstu iedos? … Bet kur ir tas? … — pēkšņi viņš atcerējās, un acis plati iepletās.
— Kas?
— Nu tas … kas mani sabrauca … Te tramvajs, tur cits tramvajs, te automobilis, bet viņš taisni man virsū …
— Neuztraucieties. Viņš dabūs, ko pelnījis. Smagās automašīnas numurs ir pierakstīts: četri tūkstoši septiņi simti vienpadsmit, ja tas jūs interesē. Kā jūs sauc? — jautāja profesors Kerns.
— Mani? Sauca par Tomā. Tomā Bušs, tā mani sauca.
— Nu tad klausieties, Tomā … Jums nekā netrūks, un jūs necietīsit ne salu, ne badu, ne slāpes. Jūs neizmetīs uz ielas, nebaidieties.
— Vai tacl mani par velti ēdinās jeb vai par naudu gadatirgū rādīs?
— Rādīt rādīsim, taču ne gadatirgos. Zinātniekiem parādīsim. Bet tagad atpūtieties. — Paskatījies uz sievietes galvu, Kerns norūpējies piebilda: — Salome liek ilgi gaidīt uz sevi.
—Ko, vai arī tā galva ir bez ķermeņa? — Tomā galva jautāja.
— Kā redzat, lai jums nebūtu garlaicīgi, mēs papūlējāmies uzaicināt kompānijā jaunkundzi … Lorāna, aizgrieziet gaisa krānu, lai viņš ar savu pļāpāšanu netraucē.
Kerns izņēma no sievietes galvas nāss termometru. ,
— Temperatūra ir augstāka nekā līķim, taču joprojām zema. Atdzīvošanās noris lēni…
Laiks gāja. Sievietes galva neatdzīvojās. Profesors Kerns sāka uztraukties. Viņš staigāja pa laboratoriju, brīdi pa brīdim palūkojās pulkstenī, un katrs viņa uz grīdas akmens plāksnēm spertais solis skaļi atbalsojās lielajā telpā.
Tomā galva neizpratnē skatījās viņā un bez skaņas kustināja lūpas.
Beidzot Kerns piegāja pie sievietes galvas un uzmanīgi aplūkoja kaučuka caurulīšu stikla uzgaļus, kas bija ievadīti miega artērijā.
— Vaina būs šeit. Šī caurulīte artērija ieiet pārāk brīvi un tāpēc cirkulācija ir lēna. Pasniedziet platāku caurulīti!
Kerns apmainīja caurulīti, un pēc dažām minūtēm galva atdzīvojās.
Brikes — tā sauca sievieti — galva uz savu atdzīvināšanu reaģēja vētraināk. Pilnīgi atguvusi samaņu un spēju runāt, viņa sāka aizsmakušā balsī kliegt un lūgt, lai viņu labāk nogalinot nekā liekot dzīvot tādai kroplei.
— Ai, ai, ai! … Mans' ķermenis … mans nabaga ķermenis! … Ko jūs esat izdarījušļ ar mani? Glābiet mani vai arī nogaliniet! Es nevaru dzīvot bez ķermeņa!… Ļaujiet man uz to kaut vai paskatīties … nē, nē — nevajag. Tas ir bez galvas… Kādas šausmas! … Kādas šausmas!…
Mazliet nomierinājusies, viņa teica:
— jūs sakāt, ka esat mani atdzīvinājis. Ēs esmu neizglītota, taču zinu, ka galva nevar dzīvot bez ķermeņa. Kas tas ir — brīnums vai burvestība?
— Ne viens, ne otrs. Tas ir zinātnes sasniegums.
— Ja jūsu zinātne spēj darīt tādus brīnumus, tad tai jāvar vēl vairāk. Pielieciet man jaunu ķermeni! Stulbenis Zoržs ietrieca manī lodi … Taču ne mazums meiteņu ielaiž sev lodi pierē. Atgrieziet kādai ķermeni un savienojiet ar manu galvu. Tikai vispirms ķermeni parādiet man. Bet tā es nevaru … Sieviete bez ķermeņa.. . Tas ir sliktāk nekā vīrietis bez galvas, —■; un, vērsdamās pie Lorānas, viņa lūdza:
— Esiet tik laipna, iedodiet ma4i spoguli.
Skatīdamās spogulī, Brike ilgi un pamatīgi
sevi pētīja.
— Šausmas!… Vai es varu jūs lūgt sakārtot man matus? Es nevaru pati sev uztaisīt frizūru.
— Jums, Lorāna, nā'ks klāt jauns darbs, — Kerns iesmējās. — Attiecīgi tiks paaugstināta arī jūsu alga. Man laiks doties prom.
Viņš paskatījās pulkstenī un, pienācis Lorānai klāt, čukstēja:
— Viņu klātbūtnē, — viņš ar skatienu norādīja uz galvām, — ne vārda par profesora Dovela galvu! …
Kad Kerns izgāja no laboratorijas, Lorāna devās apciemot profesora galvu.
Dovela acis skumji raudzījās viņai pretī. Lupās bija sāpīgs smaids.
— Manu nabaga nelaimīgo profesor! — čukstēja Lorāna. — Bet drīz jūs tiksit atriebts!
Galva savilka uzacis. Lorāna atgrieza gaisa krānu.
— Labāk pastāstiet, kā norisēja eksperiments, — tikko jaušami smaidīdama, galva teica.
Tomā un Brikes galvām bija vēl daudz grūtāk pierast pie jaunā eksistences veida nekā Dovela galvai. Dovela smadzenes tagad nodarbināja tās pašas zinātniskās problēmas, kas viņu interesēja senāk. Tomā un Brike bija vienkārši cilvēki, un bez ķermeņa viņu dzīvei trūka jēgas. Pilnīgi saprotams, ka drīz viņiem kļuva garlaicīgi.
— Vai tad tā ir dzīve? — sūdzējās Tomā. — Nīksti kā celms. Visas sienas līdz pat pēdējai šķirbiņai esi izpētījis . ..
«Zinātnes gūstekņu» — kā Kerns viņus jokodams dēvēja — nomāktais garastāvoklis profesoru darīja nemierīgu. No garlaicības galvas varēja sākt nīkuļot, pirms vēl pienāks viņu demonstrēšanas diena.
Profesors Kerns visādi centās tās izklaidēt. Viņš sagādāja kinoaparātu, un Lorāna ar Džonu vakaros rīkoja kinoseansus. Par ekrānu kalpoja laboratorijas baltā siena.
Tomā galvai īpaši patika komiskās filmas ar Carlija Caplina un Montija Benksa piedalīšanos. Raugoties viņu dēkās, Tomā uz laiku aizmirsa par savu nevarību. No viņa kakla izlauzās pat kaut kas līdzīgs smiekliem, bet acis pierietēja asarām.
Tad Benkss beidza lēkāt, un uz istabas baltās sienas parādījās fermas attēls. Maza meitenīte baro cāļus. Klukstoša vista gādīgi cienā savus mazulīšus. Uz kūts fona jauna, veselīga sieviete slauc govi, ar elkoni atgaiņādama telēnu, kas grūž purnu pie tesmeņa.
Jautri mādams ar asti, aizskrien pinkains suns, aiz viņa parādās zemnieks. Viņš ved aiz iemauktiem zirgu.
Tomā pēkšņi nosēcās neparasti augstā, nedabiskā balsī un iekliedzās:
— Nevajag! Nevajag…
Džons, darbodamies gar aparātu, uzreiz nesaprata, kas par lietu.
— Pārtrauciet demonstrēšanu! — iesaucās Lorāna un pasteidzās iedegt gaismu. Izbalējušie attēli kādu brīdi vēl mijās, līdz beidzot izgaisa. Džons izslēdza projekcijas aparātu.
Lorāna paskatījās uz Tomā. Viņa acīs mirdzēja asaras, bet tās vairs nebija smieklu asaras. Platā seja bija savilkusies apvainota bērna grimasē, mute saviebta.
— Tāpat kā pie mums … uz laukiem… — viņš šņukstēdams izdvesa. — Govs … vistiņa … Pagalam, tagad viss pagalam …
Gar aparātu jau ņēmās Lorāna. Gaisma drīz tika izdzēsta, un uz baltās sienas sāka kustēties ēnas. Harolds Loids cenšas aizšmaukt no saviem vajātājiem — policistiem. Taču Tomā garastāvoklis bija sabojāts. Redzot tagad cilvēkus, kas spēj kustēties, viņš kļuva vēl bēdīgāks.
Читать дальше