Ienāca profesors Kerns.
Kopš tā laika, kad Lorāna atklāja aizliegtā krāna noslēpumu, bija pagājusi apmēram nedēļa.
Draudzība starp Lorānu un galvu nostiprinājās aizvien vairāk. Tajās stundās, kad profesors Kerns atradās universitātē vai klīnikā, Lorāna atgrieza krānu, ielaizdama galvas kaklā nelielu gaisa strūklu, lai galva varētu skaidri čukstēt. Arī Lorāna runāja klusām. Abi baidījās, ka viņu balsis varētu sadzirdēt nēģeris.
Kā varēja spriest, viņu sarunas labvēlīgi ietekmēja profesora Dovela galvu. Viņa acis kļuva dzīvākas, un pat izlīdzinājās sāpju rievas starp uzacīm.
Galva runāja labprāt un daudz, it kā gūdama gandarījumu par piespiestās klusēšanas laiku.
Pagājušajā naktī Lorāna profesora Dovela galvu redzēja sapni un pamodusies domāja: «Vai Dovela galva arī sapņo?»
— v Sapņi… — klusi nočukstēja galva. — Jā, es redzu sapņus, un es nezinu, vai tie sagādā man vairāk skumju vai prieka. Sapņos es sevi ieraugu veselu, spēka pilnu un atmostos divkārt nožēlojams. Nožēlojams gan fiziski, gan garīgi. Man taču ir atņemts viss, kas pieejams dzīviem cilvēkiem. Man ir atstāta vienīgi spēja domāt. «Es domāju. Tas nozīmē, ka es eksistēju», — ar rūgtu smaidu uz lūpām galva citēja filozofu Dekartu. — Eksistēju …
— Ko jūs redzat sapņos?
— Es vēl nekad neesmu sevi redzējis savā pašreizējā izskatā. Redzu sevi tādu, kāds es biju kādreiz… redzu tuviniekus, draugus… Nesen redzēju savu mirušo sievu un pārdzīvoju ar viņu mūsu mīlas pavasari. Betija, no mašīnas kāpjot izmežģījusi kāju, kādreiz ieradās pie manis slimnieku pieņemšanas kabinetā kā paciente. Tā mēs iepazināmies. Kaut kā uzreiz kļuvām viens otram tuvi. Pēc ceturtās vizītes es lūdzu, lai viņa aplūko manas līgavas portretu, kas atrodas uz rakstāmgalda. «Ja viņa būs ar mieru, es ar viņu apprecēšos,» es teicu. Viņa piegāja pie galda un ieraudzīja uz tā nelielu spoguli; palūkojusies tajā, Betija iesmējās un sacīja: «Es domāju … viņa neatteiks.» Pēc nedēļas viņa jau bija mana sieva. Šī aina nesen aiztraucās manā acu priekšā pa sapņiem. Betija nomira te — Parīzē. Jūs zināt, es atbraucu šurp no Amerikas kā ķirurgs Eiropas kara laikā. Man piedāvāja vadīt katedru, un es piekritu, lai dzīvotu mīļotās kapa tuvumā. Mana sieva bija apbrīnojama sieviete …
Galvas seja no atmiņām atplauka, bet tūdaļ sadruma.
— Cik tas bija bezgala sen!
Galva iegrima domās. Gaiss kaklā klusi šņāca.
— Pagājušajā naktī redzēju sapnī savu dēlu. Es ļoti gribētu vēl reizi paraudzīties uz viņu. Taču neuzdrīkstos sagādāt viņam tādu pārbaudījumu … Viņam es esmu miris.
-- Vai viņš ir pieaudzis? Kur viņš pašreiz dzīvo?
— Jā, pieaudzis. Viņš ir gandrīz vienos gados ar jums vai mazliet vecāks. Pašreiz viņam vajadzētu uzturēties Anglijā pie savas tantes pa mātes līniju. Nē, labāk sapņus neredzēt. Taču mani, -— brīdi klusējusi, galva turpināja, — moka ne tikai sapņi. Nomodā mani moka maldīgas izjūtas. Lai arī cik savādi tas būtu, dažkārt man šķiet, ka es sajūtu savu ķermeni. Man pēkšņi gribas dziļi ieelpot, pastiepties un plaši izplest rokas, kā to dara cilvēks, kas ilgi sēdējis. Citreiz es sajūtu kreisajā kājā podagras sāpes. Smieklīgi, vai nav tiesa? Kaut gan kā ārstei jums to vajadzētu saprast. Sāpes ir tik reālas, ka es neviļus paraugos lejup un, protams, ka cauri stiklam ieraugu zem sevis tukšumu un grīdas akmens plāksnes… Reizēm šķiet, ka tūliņ sāks aptrūkt elpa, un tad es par savu «pēcnāves eksistenci» gandrīz priecājos, jo tā mani vismaz izglābusi no astmas… Tā visa ir kādreiz ar ķermeņa dzīvi saistīto smadzeņu šūnu tīri refleksīva darbība …
— Šausmīgi!… — Lorāna nenovaldījās.
— Jā, šausmīgi… Savādi, dzīvam esot, man likās, ka es dzīvoju tikai garīgu dzīvi. Nodevies zinātniskajam darbam, es tik tiešām savu ķermeni neizjutu. Un tikai tagad, kad man tā vairs nav, es īsti apzinos, ko esmu zaudējis. Pašreiz vairāk nekā jebkad visas manas dzīves laikā es domāju par ziedu smaržu, aromātisku sienu meža pļaviņā, par tālām pastaigām, par jūras šalkoņu … Ožas, taustes un citas sajūtas es neesmu zaudējis, taču esmu šķirts no visas daudzveidīgo izjūtu pasaules. Siena smaržu īsti izjūt laukos, tad tā saplūst kopā ar tūkstošiem citu sajūtu: gan ar meža smaržu, gan dziestoša saulrieta daili, gan ar putnu dziesmām. Mākslīgās smaržas man nevar aizstāt dabiskās. Vai smaržai «Roze» var aizstāt ziedu? Mani tas apmierina^ tikpat daudz, cik izsalkušo — pastētes smarža; bez pašas pastētes. Zaudēdams ķermeni, e& esmu pazaudējis pasauli — visu neaptveramo,., brīnišķo pasauli, kuru es nepamanīju, pasauli*, ko var paņemt rokās, aptaustīt un tajā pašā? laikā sajust savu ķermeni, sevi pašu. Cik labprāt gan es atdotu savu šķietamo eksistenci», lai tikai varētu izjust rokās parasta akmens, svaru! Ja jūs zinātu, kādu baudu man sagādā sūkļa pieskaršanās, kad jūs rītos mazgājat man seju. Tauste — tā ir vienīgā iespēja sajust sevi reālo lietu pasaulē … Patstāvīgi es spēju vienīgi pieskarties ar mēles galiņu savu izkaltušo lūpu malai, tas ir viss.
Tovakar Lorāna atgriezās mājās izklaidīga un satraukta. Viņas vecā māte kā parasti bija uzvārījusi tēju un sagatavojusi aukstas uzkodas, taču Marija sviestmaizēm nepieskārās, aši izdzēra glāzi tējas ar citronu un piecēlās, lai ietu uz savu istabu. Viņā raudzījās mātes vērīgās acis.
— Marij, vai tu esi par kaut ko satraukta? — večiņa jautāja. — Vai darbā kādas nepatikšanas?
— Nē, nekas, māmiņ, es vienkārši esmu nogurusi, un man sāp galva. Es ātrāk iešu pie miera, un viss pāries.
Māte viņu neaizkavēja, nopūtās un, palikusi viena, iegrima domās.
Kopš Marija sāka strādāt, viņa bija ļoti pārvērtusies! Kļuvusi nervoza, sevī noslēgta. Māte un meita vienmēr bija patiesas draudzenes. Viņu starpā nebija noslēpumu. Bet tagad tāds radies. Vecā Lorāna juta, ka meita no viņas kaut ko slēpj. Uz mātes jautājumiem par darbu Marija atbildēja ļoti īsi un nenoteikti.
— Profesora Kerna mājās ir iekārtota klīnika, no medicīnas viedokļa raugoties, īpaši interesantiem slimniekiem. Es viņus kopju.
— Kas tie par slimniekiem?
— Dažādi. Ir daži ļoti smagi gadījumi … — Marija sarauca pieri un novirzīja sarunu uz citu tematu.
Viņas atbildes večiņu neapmierināja. Viņa pat sāka ievākt ziņas pa aplinkus ceļiem, taču mātei neizdevās uzzināt neko tādu, ko jau nezinātu no meitas stāstiem.
«Vai tik viņa nav iemīlējusies Kernā, un varbūt bezcerīgi, negūdama pretmīlu? . . vecīte domāja. Tomēr tuda| šo domu noraidīja: meita par savām jūtām mātei neslēptu. Un vai Marija nebija izskatīga? Kerns taču ir neprecējies. Ja vien Marija viņu mīlētu, tad Kerns, protams, nespētu palikt vienaldzīgs. Otru tādu kā Marija visā pasaulē neatradīsi. Nē, te bija kaut kas cits… Večiņa ilgi nevarēja iemigt, grozīdamās augsti uzbužinātajos pēļos no vieniem sāniem uz otriem.
Arī Marija negulēja.
Nodzēsusi gaismu, lai māte noturētu viņu par aizmigušu, Marija sēdēja uz gultas malas plati ieplestām acīm. Viņa atsauca atmiņa katru galvas teikto vārdu un centās sevi iztēloties galvas vietā — ar mēli .viegli pieskārās lūpām, aukslējām, zobiem un domāja:
«Tas ir viss, ko galva spēj darīt. Vai iekost lūpās un mēles galiņā. Vai savilkt uzacis. Pagriezt acis. Tās aizvērt un atvērt. Un vairāk nekādas kustības. Nē, vēl var mazliet saraukt pieri. Un vairāk neko …»
Читать дальше