ALEKSANDRS BELAJEVS - CILVĒKS- AMFĪBIJA

Atkal sēklis. Koraļļu ērmīgos stumbrus un zarus no iekšienes apgaismo gaišzila, sārta, zaļa un balta uguns. Vieni koraļļi laistas bālā, mirgojošā gaismā, citi liesmo kā līdz baltkvēlei nokaitēts metāls.

Debesīs nakti redz tikai mazas, tālas zvaigznes, daž­reiz mēnesi, bet šeit tūkstošiem zvaigžņu, tūkstošiem mēnešu, tūkstošiem mazu, daudzkrāsainu sauju, kuras spīd rāmā, maigā gaismā. Okeānā nakts nesalīdzināmi skaistāka nekā zemes virsū.

Ihtiandrs paceļas virs ūdens, lai par to vēlreiz pār­liecinātos.

Gaiss kļuvis siltāks. Virs galvas tumšzilais, ar zvaigznēm piebārstītais debesu loks. Apvārsnī mēness sudrabotais disks. No mēness pāri visam okeānam aiz­stiepjas sudraba celiņš.

No ostas atskan zems, sulīgs, ilgs svilpiens. Tur milzis «Horokss» dodas atceļā. Cik tomēr vēlu! Drīz ausīs rīts. Ihtiandrs bijis prom no mājām veselu dien­nakti. Tēvs droši vien bārsies.

Ihtiandrs peld uz tuneli, iebāž roku starp stieņiem, atdara dzelzs restes un peld pa tuneli pilnīgā tumsā. Atceļā jāturas zemu, aukstajā strāvā, kas plūst no jūras uz dārza baseiniem.

Kaut kas viegli piegrūžas pie pleca un pamodina viņu no snaudas. Viņš ir baseinā. Jauneklis aši paceļas augšup. Viņš sāk elpot ar plaušām, uzņemot gaisu, kas piesātināts ar pazīstamajām puķu smaržām.

Pēc dažiem mirkļiem viņš jau cieši iemidzis gultā, kā tēvs pavēlējis.

Reiz Ihtiandrs peldēja okeānā pēc vētras.

Izniris virs ūdens, viņš pamanīja netālu viļņos kādu priekšmetu, līdzīgu baltam buras gabalam, ko negaiss norāvis zvejnieku šonerim. Piepeldējis tuvāk, viņš pār­steigts atklāja, ka tas ir cilvēks — sieviete, jauna mei­tene. Tā bija piesieta pie dēļa. Vai tiešām šī skaistā mei­tene nav vairs dzīva? Ihtiandru tā saviļņoja šis atra­dums, ka viņā pirmo reizi pamodās naidīgas jūta-s pret okeānu.

Varbūt meitene tikai zaudējusi samaņu? Jauneklis noguldīja labāk viņas bezspēcīgi nokārušos galvu, pie­ķērās pie dēļa un peldēja uz krastu.

Ihtiandrs peldēja ātri, sasprindzinot visus spēkus, tikai šad tad uz mirkli piestājās, lai atkal noguldītu meitenes galvu uz dēļa. Viņš čukstēja meitenei kā ne­laimē iekļuvušai zivij: — Pacieties mazliet! — Viņš gri­bēja, lai meitene atvērtu acis, bet arī baidījās no tā. Gribēja redzēt meiteni dzīvu, bet baidījās, ka tā nobī­sies no viņa. Vai nenoņemt brilles un cimdus? Taču tas prasīs laiku, un peldēt bez cimdiem būs grūtāk. Un viņš atkal traucās tālāk, stumdams dēli ar meiteni tuvāk krastam.

Bangu josla klāt. Te jābūt uzmanīgam. Viļņi pasi nes uz krastu. Ihtiandrs laiku pa laikam tausta ar kāju dibenu. Beidzot viņš atrodas seklā vietā, iznes meiteni krastā, atraisa no dēļa, novieto ar krūmiem apaugušas kāpas paēnā un sāk mākslīgo elpināšanu.

Viņam šķita, ka meitenes plaksti nodrebēja, skrop­stas pakustējās. Ihtiandrs pielika ausi pie meitenes sirds un saklausīja vājus -pukstus. Viņa ir dzīva … Viņam gri­bas kliegt aiz prieka.

Meitene paver acis, paskatās uz Ihtiandru, un viņas sejā lasāmas šausmas. Tad viņa aizver acis. Ihtiandrs apbēdināts un iepriecināts. Viņš tomēr meiteni izglābis. Nu gan jāiet projām, lai nebaidītu viņu. Bet vai var at­stāt meiteni vienu, tadu bezspēcīgu? Kamēr Ihtiandrs prātoja, atskanēja smagi, ātri soļi. Vilcināties vairs ne­drīkstēja. Ihtiandrs metās uz galvas bangās, ienira, aizpeldēja zem ūdens līdz akmens grēdai, iznira un, slapstīdamies starp klinšu šķautnēm, sāka vērot krastu.

Gar kāpu iznāk melnīgsnējs vīrs ar ūsām un smailu bārdiņu, ar sombrēro galvā. Viņš pusbalsī izsaucas spā­niski:— Te viņa ir, lai slavēta jaunava Marija! — Gandrīz skriešus piesteidzas meitenei klāt, sāk mākslīgo elpināšanu (kam tā vairs vajadzīga?), pieliecas pie mei­tenes sejas… Noskūpsta viņu. Sāk kaut ko runāt de­dzīgi un strauji. Ihtiandrs uztver tika atsevišķus vār­dus: — Es jūs brīdināju . . . Tas bija neprāts … Labi, ka attapos piesiet jūs pie dēļa . . .

Meitene atver acis, paceļ galvu. Sejā bailes, ko no­maina izbrīna, dusmas, nepatika. Vīrs ar bārdiņu jopro­jām dedzīgi runā, palīdz meitenei piecelties. Viņa vēl 1 pārāk vārga, viņš nolaiž to atpakaļ smiltīs. Tikai pēc pusstundas viņi dodas tālāk. Viņi iet gar akmeņiem, aiz kuriem slēpjas Ihtiandrs. Meitene, saraukusi pieri, saka vīram ar sombrēro:

— Tātad jūs izglābāt mani? Pateicos. Lai dievs jums atmaksā.

— Tikai jūs varat man atmaksāt, — atbild melnīg­snējais.

Meitene liekas nedzirdam šos vārdus. Pēc mirkļa viņa saka:

— Dīvaini. Un man šķita, ka man blakus būtu bijis kāds briesmonis.

— Protams, ka tas jums tikai licies, — viņas pava­donis atbild. — Var gan būt, ka tas bija velns, kas uz­skatīja jūs par mirušu un gribēja paņemt jūsu dvēseli. Noskaitiet lūgšanu un atspiedieties pret mani. Ja es esmu klāt, tad neviens velns neuzdrošināsies jums tu­voties.

Un tā viņi aizgāja — brīnišķīgā meitene un nelādzī­gais melnīgsnējais vīrs, kurš iegalvoja meitenei, ka iz­glābis viņu. Diemžēl, Ihtiandrs nevarēja atspēkot viņa melus. Lai rīkojas, kā grib, Ihtiandrs savu darbu ir pa­darījis.

Meitene un viņas pavadonis jau bija nozuduši aiz kāpām, bet Ihtiandrs vēl vienmēr lūkojās tiem pakaļ. Tad pagrieza galvu uz okeāna pusi. Cik tas liels un tuk­snesīgs!

Bangas bija izmetušas smiltīs zilu zivi ar sudrabainu vēderiņu. Ihtiandrs pārlaida skatienu pludmalei — ne­viena nav. Viņš izskrēja no slēptuves, paķēra zivi un iemeta jūrā. Zivs aizpeldēja, bet Ihtiandram nezin kā­pēc kļuva ļoti skumji. Viņš sāka klaiņot pa tukšo plud­mali, uzlasīja zivis un jūras zvaigznes un nesa tās uz ūdeni. Darbs pamazām aizrāva viņu. Atkal atgriezās viņa pastāvīgā labā oma. Tā viņš noņēmās līdz krēslai, tikai šad tad iegremdēdamies ūdenī, kad piekrastes vējš apsvēla un kaltēja viņa žaunas.

Salvators nolēma doties kalnos "bez Kristo, kurš sek­mīgi kalpoja Ihtiandram. Indiāni tas ļoti iepriecināja: Salvatora prombūtnē viņš varēja brīvāk satikties ar Baltazaru. Kristo jau bija paspējis paziņot Baltazaram, ka atradis «jūras velnu». Atlika tikai izdomāt, kā nolau­pīt Ihtiandru.

Kristo tagad dzīvoja baltajā, efejām apvītajā namiņā un bieži satikās ar Ihtiandru. Viņi ātri sadraudzējās. Ihtiandrs, kam trūka cilvēku sabiedrības, pieķērās veca­jam indiānim, kurš stāstīja par dzīvi zemes virsū. Ihtiandrs zināja par dzīvi jūras dzelmēs vairāk nekā sla­venākie zinātnieki un atklāja Kristo zemūdens pasau­les noslēpumus. Ihtiandrs diezgan labi zināja ģeogrā­fiju, viņam bija zināmi okeāni, jūras, galvenās upes; viņam bija arī nelielas zināšanas par astronomiju, na­vigāciju, fiziku, botāniku, zooloģiju. Taču par cilvēkiem viņš zināja maz: šo to par rasēm, kas apdzīvo zemes­lodi; par tautu vēsturi viņam bija miglaini priekšstati, bet par cilvēku politiskām un ekonomiskām attieksmēm viņš nezināja vairāk kā piecus gadus vecs bērns.

Dienu, kad iestājās tveice, Ihtiandrs nolaidās apakš­zemes alā un sazin kur aizpeldēja. Baltajā namiņā viņš ieradās tad, kad tveice bija pāri, un palika tur līdz rītam. Bet, ja lija lietus vai jūrā sacēlās vētra, viņš pa­vadīja namiņā visu dienu. Mitrā laikā viņš jutās gluži labi arī uz sauszemes.

Namiņš bija neliels, tikai četras istabas. Vienā is­tabā blakus virtuvei apmetās Kristo. Līdzās atradās ēdamistaba, aiz tās liela bibliotēka. Ihtiandrs zināja spāniešu un angļu valodu. Pēdējā, pati lielākā istaba bija Ihtiandra guļamistaba. Tās vidū atradās baseins. Pie sienas stāvēja gulta. Dažreiz Ihtiandrs gulēja gultā, kaut gan deva priekšroku baseinam. Tomēr Salvators aizbraukdams bija piekodinājis Kristo pielūkot, lai Ih­tiandrs vismaz trīs naktis nedēļā gulētu gultā. Vakaros Kristo ienāca pie Ihtiandra un kurnēja kā veca aukle, ja jauneklis nebija ar mieru gulēt gultā.