ALEKSANDRS BELAJEVS - CILVĒKS- AMFĪBIJA

Здесь есть возможность читать онлайн «ALEKSANDRS BELAJEVS - CILVĒKS- AMFĪBIJA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1961, Издательство: Latvijas Valsts izdevniecība, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

CILVĒKS- AMFĪBIJA: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «CILVĒKS- AMFĪBIJA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

CILVĒKS- AMFĪBIJA
ALEKSANDRS BELAJEVS
ALEKSANDRS BELAJEVS (1884—1W2)
Aleksandrs Beļajevs — pirmais padomju rakstnieks, kas veltījis visu savu radošo enerģiju darbam zinātnis­kās fantastikas žanrā. Viņa grāmatas ar pilnam tiesī­bām ieņem cienījamu vietu šo sacerējumu klāstā.
Autora interešu loks |oti plašs; viņa stāstos un ro­mānos apskatītas daudzas tēmas — bioloģija, medi­cīna, fizika, raķešu tehnika un radiotehnika, starppla­nētu ce|ojumi utt. Viņš popularizējis problēmas, kas saistās ar zinātnes un tehnikas attīstības perspektīvām, turklāt veicis to ar mākslas darbu palidzlbu, kuros spilgts sižets, aizraujoša intriga, teicama materiāla pārzināšana. Ne velti pazīstamais krievu zinātnieks Ciolkovskis savā priekšvārdā Belajeva romānam «Lē­ciens tukšumā» raksta: «No visiem man pazīstamiem sacerējumiem, vienalga, oriģināldarbie,n vai tulkoju­miem, Belajeva romāns ir visaizraujošākais, saturīgākais un zinātniskākais.»
Aleksandrs Romanovičs Belajevs dzimis 1881. gadā Smoļenskā. Zēns jau bērnībā bijis apveltīts ar spilgtu iztēli, daudz lasījis, sapņojis par lidojumiem bez spār­niem un citiem «šolaiku cilvēkam veicamiem darbiem», kā pats izteicies. Lai veiktu šos darbus, viņš visādi vin­grinājies, starp citu, lēkt no jumta, bet reiz šis vingri­nājums beidzies nelaimīgi — zēns sadragajis mugur­kaulu. Ievainojums gan apārstēts, taču 1916. gadā viņš saslimis ar mugurkaula tuberkulozi, trīs gadus nogulē­jis iegipsēts un tikai 1922. gadā varējis atstāt gultu, tomēr slimības lēkmes vajājušas viņu visu mūžu.
Apdāvinātais jauneklis studējis jurisprudenci un reizē mācījies konservatorijā. Apstākļi bijuši grūti, un viņš pelnījies, zīmēdams dekorācijas, spēlēdams orķestrī un rakstidams avīzes, strādājis ari par audzinātāju bērnu namā, par vecāko inspektoru milicijā, vēlāk par juriskonsultu. Ar rakstniecību sācis profesionāli nodar­boties 1925. gadā, kad žurnāli «BoKpyr caera» un «Bce- MHpHbifi cieaonbm» sāka iespiest viņa romānus, kas tūliņ piesaistīja lasītāju uzmanību. Kad pēdējais žurnāls iz­darīja aptauju, lai noskaidrotu, kāds bijis iabakais daiļliteratūras darbs, kas togad iespiests žurnālā, tad lasītāji vienbalsīgi nosauca Belajeva «Cilvēku-amfibiju».
Beļajeva darbi ir meklējumu romantikas apdvesti, tie cildina cilvēka prātu un radošās iespējas. Autors prot izvirzīt interesantas problēmas, droši, plašos vil­cienos tēlot zinātnes nākamos sasniegumus. Vesela grupa viņa sacerējumu intriģējoša forma popularizē atsevišķas zinātniskas teorijas un dabas likumus. Pa­rasti stāstu pamatā kāda fantastiska hipotēze: kas no­tiktu, ja pēkšņi nebūtu vairs Zemes pievilkšanas spēka, ja spēji samazinātos gaismas izplatīšanās ātrums, ja izmirtu visas baktērijas? Stāstā «Mūžiga maize» au­tors. balstidamies uz mikrobioloģijas datiem, ielūkojas nākotnē: viņa varonis izaudzē tādu baktēriju kultūru, kas spējīga pārtikt no atmosfēras slāpekļa un pati var noderet par uzturvielu cilvēkiem. Stāstā «Starp dzīvību un nāvi» rakstnieks popularizē krievu zinātnieka Bahmetjeva pētītās anabiozes problēmas. Pakāpeniski at­vēsinot dzīvus organismus, iestājas sacerējuma virs­raksta minētais stāvoklis. Temperatūru paaugstinot, organismu dzīvības funkcijas atjaunojas. Belajeva stāstā tas notiek pēc vairākiem gadu desmitiem, un šeit anabioze palīdz cilvēkiem uzveikt laika varu.
Belajevs sarakstījis pāri par 50 romānu un stāstu. Seit iespējams minēt tikai dažus no ievērojamākajiem. Romāns «Profesora Dauela galva» iznāca 1926. gadā, un ar šo romānu, tāpat kā ar dažu labu citu. rakstnieks aizsteidzās dzīvei priekšā. Romānā noziedznieks Kerns atdzīvina nesen miruša profesora galvu un liek tai strā­dāt viņa labā. Praktiski pirmie mēģinājumi atdzīvināt atsevišķus, no ķermeņa atdalītus orgānus notika I^e- ņingradā 1928. gadā. un vēl tagad šī problēma nodar­bina daudzu zinātnieku prātus.
Romānā «Pasaules valdnieks» autors runā par do­mas pārraidīšanu neierobežotos attālumos, par sakariem bez vadiem un radio starpniecības. Romāns «Brīnumacs» veltīts televīzijas problēmai okeāna dzelmēs, «Gaisa pārdevējs» skar jautājumu par gaisa okeāna krājumu izmantošanu. Stāstā «Zvaigzne KEC» ir iedzī­vinātas Ciolkovska idejas par Zemes mākslīgo pa­vadoni. Raķete — Zemes pavadonis — kļūst par izmēģi­nājumu laboratoriju kosmosā un starpplanētu kuģu bāzi. Romāna «Ariels» autors pievērsies saviem bērnī­bas sapuiem par lidojošo cilvēku, stāstu sērija par pro­fesora Vāgnerā izgudrojumiem galvenokārt risina me­dicīnas problēmas.
Sai grāmatā ievietoti divi Beļajeva sacerējumi «Cilvēks-amfībija» un «Pazaudētā seja». Pirmais romāns stāsta par indiāņu jaunekli Ihtiandru, kuram hirurgs Salvators ar veiksmīgu operāciju piešķīris spēju dzīvot ari zem ūdens. Radot šadu būtni. Salvators sapņojis par jaunu cilvēku, kas būs spējīgs apgūt neaptveramos ūdens klajus ar to neizsmeļamajiem uztura un izejvielu krājumiem. Kaut gan mēs zinām, ka okeāna dzīļu ieka­rošana noritēs citā veidā, tomēr pats romāns ar varoņa traģisko likteni, ko tam negribot sagādājusi doktora Salvatora fantastiskā iecere, sarežģitā intriga, spilgtie tēli un dienvidu krāšņās vides attēlojums aizrauj lasītāju, turklāt literārā ziņā tas ir viens no Beļajeva labākajiem darbiem.
Otra romāna pamatā problēma, kas skar endokrinoloģiju — zinātni, Kura pēta iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību. Preparāti, ko izgudrojis padomju ārsts Sorokins. iedarbojoties uz šiem dziedzeriem, spej pārmainīt cilvēka ārieni, augumu, sejas krāsu utt. Kinoaktieris Presto Iemantojis slavu ar savu ķēmīgo izskatu, kas liek skatītājiem smieties, vienalga, vai tie to grib vai ne. Presto grib k|ūt par normāla izskata cilvēku, lai varētu piepildīt seno sapni un lēlot traģiskas lomas, taču reizē ar kroplīgo ārieni pazaudē visu — vārdu, slavu, bagātību, un viņam jāiztur neatlaidīga cīņa par tiesibām uz darbu. Romāna daudz humora, un reizē tas atmasko kapitālis­tisko sabiedrību, kurā valda kails aprēķins un ciniskums.
Latviskā tulkojumā Belajeva darbi parādās pirmo reizi, tāpēc gaidām, ka latviešu lasītājs gus no rakst­nieka daudz jaunu, vērtīgu atziņu.
Beļajeva sacerējumos mums sevišķi tuva autora ti­cība cilvēka prata neierobežotajām spējām, romantikas apdvestais aicinājums atklāt visuma noslēpumus, zināt aizvien vairāk, sniegties aizvien tālāk. Sis cilvēks, kuru smaga slimība bieži saistīja pie gultas, tiešām realizējis savu bērnības sapni, jo viņa gars spējis veikt tālus li­dojumus. Viņš ir padomju zinātniskās fantastikas pa­matlicējs. viens no tās izcilākajiem pārstāvjiem. Viņa darbos ir ari spēcīgi uzsvērts sociālais moments — asa tās pasaules kritika, kur kapitāla kundzība neļauj zi­nātniekiem strādāt tautas labā.
Daļa no tā kas kalpoja par pamatu Beļajeva zināt­niski fantastiskajiem stāstiem un romāniem, ir jau reali­zēta. dala vēl gaida savu piepildījumu. Pavisam īss laika sprīdis šķir mūs no tās dienas, kad palaidām pirmo mākslīgo Zemes pavadoni, un varbūt jau vistuvā­kajā nākotnē gaidāms ceļojums uz Mēnesi. Tāpēc jo lielāks gods rakstniekam, kurš jau sen pirms atomener­ģijas, reaktīvās aviācijas un starpplanētu ceļojumu laik­meta pratis spilgtos daiļdarbos iedzīvināt to, kas zināt­nei vēl nebija tapis pat par meklējumu.
Visi Beļajeva darbi nav vienlīdz vērtīgi, starp tiem sastopami ari vājāki. Dažkārt padomju cilvēku tēli nav tik vispusīgi paradīti kā pretējās puses pārstāvji, dažkārt kinomatografiski straujā darbība nāk par ļaunu sižeta attīstībai, tomēr līelum lielais stāstu un romānu vairums neapstrīdami ietilpst padomju zinātniskās fan­tastikas zelta fondā.
Tulkotāja

CILVĒKS- AMFĪBIJA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «CILVĒKS- AMFĪBIJA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Un es viņu redzēšu? — Ihtiandrs iesaucās.

— Tur ir daudz meiteņu. Varbūt ieraudzīsi arī to, kas sēdēja pludmalē.

— Iesim tūliņ!

— Nu ir par vēlu. Līdz pilsētai aiztikt kājām nav viegli.

— Es peldēšu uz delfīna, bet tu iesi gar krastu.

— Cik tu ātrs! — pasmaidīja Kristo. — Mēs dosi­mies abi rīt pašā ausmā. Tu izpeldēsi līcī, bet es tevi gai­dīšu krastā. Drēbes arī vēl jāsagādā. («Nakti es pagūšu satikties ar brāli,» Kristo nodomāja.) Tādat rīt agri.

PILSĒTĀ

Ihtiandrs izpeldēja no līča un iznāca krasta. Kristo jau gaidīja viņu ar baltu pilsētnieka uzvalku. Ihtiandrs paskatījās uz uzvalku ar tādu skatienu, it ka viņam būtu atnesuši čūskas ādu, un nopūzdamies sāka vilkt io mu­gurā. Acīm redzot viņam reti bija gadījies uzvilkt drē­bēs. Indiānis palīdzēja jauneklim sasiet kaklasaiti un, aplūkojis Ihtiandru, bija apmierināts ar viņa izskatu.

— Iesim, — Kristo jautri sacīja.

Indiānis gribēja pārsteigt Ihtiandru un veda viņu pa galvenajām ielām — Alveāra avēniju, Vertisu, parā­dīja Viktorijas laukumu ar katedrāli un rātsnamu mauru stilā, Fuerto laukumu, Divdesmit piektā maija laukumu ar brīvības obelisku, apstādītu ar skaistiem kokiem, un prezidenta pili.

Taču Kristo maldījās. Troksnis, lielpilsētas kustība, putekļi, smacīgais gaiss, ļaužu drūzma galīgi apmulsi­nāja Ihtiandru. Viņš pūlējās saskatīt barā savu mei­teni, bieži tvēra Kristo aiz rokas un čukstēja:

— Viņa! — bet tūliņ noprata, ka kļūdijies: — Nē, tā ir cita …

Pienāca pusdienas laiks. Svelme kļuva neizturama. Kristo ieteica iegriezties nelielā restorānā, pagrabā, pa­ēst brokastis. Tur bija vēss, bet trokšņaini un smacīgi. Netīri, slikti ģērbušies vīri smēķēja smirdīgus cigārus. Dūmos Ihtiandram bija grūti elpot, turklāt vīri skaļi strīdējās, kratot saburzītas avīzes un izkliedzot nesapro­tamus vārdus. Ihtiandrs izdzēra ļoti daudz auksta ūdens, bet pie ēdiena nepieskārās un teica:

— Vieglāk uzmeklēt pazīstamu zivtiņu okeānā nekā cilvēku šai ļaužu virpulī. Jūsu pilsētas ir riebīgas. Te trūkst gaisa un nejauki smird. Man sāk durstīt sānos. Es gribu uz mājām, Kristo.

— Labi, — Kristo piekrita. — Ieiesim tikai pie kāda mana drauga un tad tūliņ uz mājām.

— Es negribu iet pie cilvēkiem.

— Tas ir pa ceļam. Es ilgi nekavēšos.

Samaksājis Kristo ar Ihtiandru izgāja uz ielas. No­kāris galvu, smagi vilkdams elpu, Ihtiandrs sekoja Kristo garām baltiem namiem, garām dārziem ar kak- tušiem, olīvu un persiku kokiem. Indiānis veda jaunekli pie sava brāļa, kurš dzīvoja Jaunajā ostā.

Pie jūras Ihtiandrs kāri ieelpoja valgo gaisu. Viņam gribējās noraut drēbes un mesties jūrā.

— Tūliņ būsim klāt, — Kristo viņu mierināja, ba­žīgi vērodams ceļabiedru.

Viņi šķērsoja dzelzceļa sliedes.

— Esam jau klāt. Tepat ir, — Kristo sacīja, un viņi iegāja pustumšajā bodītē.

Kad Ihtiandra acis pierada pie krēslas, viņš izbrīnā sāka lūkoties apkārt. Veikals atgādināja kādu jūras dzīļu stūrīti. Plaukti un pat daļa grīdas bija piekrauti ar gliemežvākiem — sīkiem, prāviem, divviru un spirāl­veida gliemežnīcām. No griestiem nokarājās koraļļu vir­tenes, jūras zvaigznes, izbāztas jūras zivis, kaltēti krabj', ērmīgie jūras iemītnieki. Uz letes zem stikla atra­dās kārbiņās pērles. Vienā kārbiņā glabājās sārtās pēr­les — «eņģeļu āda», kā nirēji mēdza tās dēvēt. Ihtiandrs mazliet nomierinājās starp pazīstamiem priekšmetiem.

— Atpūties, te ir dzestrs un kluss, — sacīja Kristo, atsēdinot jaunekli uz veca pīta krēsla.

— Baltazar! Gutiēre! — indiānis sauca.

— Vai tu tas esi, Kristo? — atsaucās balss otrā is­tabā. — Nāc šurp!

Kristo pieliecās, lai ieietu pa zemajām durvīm, kas veda otrā istabā.

Te bija Baltazara laboratorija. Te viņš atjaunoja ar vāju skābes šķīdinājumu pērļu krāsu, ko tās bija mit­rumā zaudējušas. Kristo cieši pievēra durvis. Vāja gaisma krita pa nelielu logu pie griestiem, apgaismojot pudelītes un stikla vanniņas uz vecā, nomelnējušā galda.

— Labdien, brāl. Kur Gutiēre?

— Aizgāja pie kaimiņienes pēc gludekļa. Mežģinītes un lentītes vien prātā. Tūliņ būs atpakaļ, — Baltazars atbildēja.

— Un Zurita? — Kristo nepacietīgi taujaja.

— Kaut kur aizvilcies, nolādētais. Vakar mes ar viņu mazliet saķildojāmies.

— Atkal Gutiēres dēļ?

— Jā. Zurita locījās viņas priekšā kā zutis. Bet viņa tikai savu: negribu un negribu. Ko lai dara ar viņu? Untumaina un tiepīga. Pārāk augstās domās par sevi. Nesaprot, ka ikviena indiāņu meitene, kaut viņa būtu pirmā skaistule pasaulē, uzskatītu par laimi iziet par sievu pie tāda cilvēka. Pašam savs šoneris, nirēju ar­telis, — Baltazars sirdījās, mērcēdams pērles šķīdinā- jumā. — Droši vien Zurita aiz dusmām dzer.

— Ko mēs lai darām?

— Vai tu atvedi?

— Sēž.

Baltazars, piegājis pie durvīm, ziņkāri paglūnēja pa atslēgas caurumu.

— Neko neredzu, — viņš klusu sacīja.

— Viņš sēž uz krēsla pie letes.

— Neredzu. Tur tikai Gutiēre.

Kristo ātri atvēra durvis un kopā ar Baltazaru iegāja veikalā.

Ihtiandra tur nebija. Tumšajā kaktā stāvēja mei­tene, Baltazara audžumeita Gutiēre. Meitenes skais­tumu daudzināja tālu aiz Jaunās ostas robežām, bet viņa bija kautra un untumaina. Visbiežāk viņa runāja dziedošā, bet stingrā balsī:

— Nē!

Pedro Zuritam Gutiēre bija iepatikusies. Viņš gri­bēja meiteni precēt. Arī vecajam Baltazaram nebija iebildumu saradoties ar šonera īpašnieku un kļūt par tā kompanjonu.

Taču uz visiem Zuritas priekšlikumiem meitene ne­grozāmi atbildēja:

— Nē.

Kad tevs un Kristo ienaca istabā, meitene stāvēja, noliekusi galvu.

— Labdien, Gutiēre, — Kristo viņu uzrunāja.

— Kur jaunais cilvēks? — Baltazars uzprasīja.

— Es neslēpju jaunus cilvēkus, — meitene smaidī­dama atbildēja. — Kad es ienācu, viņš tik dīvaini pa­skatījās uz mani, it kā nobijies, pietrūkās kājās, pēkšņi piespieda roku pie krūtīm un izskrēja ārā. Es nepaspēju ne apskatīties, kad viņš jau bija projām.

«Tā bijusi viņa,» nodomāja Kristo.

ATKAL JŪRĀ

Ihtiandrs aizelsdamies skrēja gar jūras krastu. Iz­lauzies no šīs briesmīgās pilsētas, viņš bija krasi nogrie­zies no ceļa un devies uz jūrmalu. Viņš paslēpās starp piekrastes akmeņiem, apskatīja apkārtni, aši izģērbās, noglabāja drēbes akmeņos, pieskrēja pie ūdens un me­tās tanī.

Par spīti nogurumam, viņš nekad nebija peldējis tik strauji. Zivis izbailēs spruka, kur pagadījās. Tikai no­peldējis vairākas jūdzes, Ihtiandrs pacēlās augstāk un peldēja līdztekus krastam. Te viņš jau jutās kā mājās. Katrs zemūdens akmens, katra iedobe jūras dibenā bija viņam pazīstama. Seit, izšlaukus izlaidušās smiltīs, dzīvo mājas mīļotājas butes, tālāk slienas sarkanie ko­raļļu krūmi, slēpdami savos zaros sīkas, sarkanspuro- tas zivtiņas. Tai nogrimušajā zvejnieku barkā iemājoju­šas divas astoņkāju ģimenes, nesen tiem bija izšķīlušies mazuļi. Zem pelēkajiem akmeņiem mājo krabji. Ihti­andrs mēdza stundām ilgi vērot viņu dzīvi. Viņš zināja krabju mazos priekus, ko sniedza veiksmīgas medības, un mazās bēdas — knaibles pazaudēšanu vai astoņkāia uzbrukumu. Bet piekrastes klinšu tuvumā ir daudz austeru.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «CILVĒKS- AMFĪBIJA»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «CILVĒKS- AMFĪBIJA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «CILVĒKS- AMFĪBIJA»

Обсуждение, отзывы о книге «CILVĒKS- AMFĪBIJA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x