ALEKSANDRS BELAJEVS - CILVĒKS- AMFĪBIJA

Здесь есть возможность читать онлайн «ALEKSANDRS BELAJEVS - CILVĒKS- AMFĪBIJA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1961, Издательство: Latvijas Valsts izdevniecība, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

CILVĒKS- AMFĪBIJA: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «CILVĒKS- AMFĪBIJA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

CILVĒKS- AMFĪBIJA
ALEKSANDRS BELAJEVS
ALEKSANDRS BELAJEVS (1884—1W2)
Aleksandrs Beļajevs — pirmais padomju rakstnieks, kas veltījis visu savu radošo enerģiju darbam zinātnis­kās fantastikas žanrā. Viņa grāmatas ar pilnam tiesī­bām ieņem cienījamu vietu šo sacerējumu klāstā.
Autora interešu loks |oti plašs; viņa stāstos un ro­mānos apskatītas daudzas tēmas — bioloģija, medi­cīna, fizika, raķešu tehnika un radiotehnika, starppla­nētu ce|ojumi utt. Viņš popularizējis problēmas, kas saistās ar zinātnes un tehnikas attīstības perspektīvām, turklāt veicis to ar mākslas darbu palidzlbu, kuros spilgts sižets, aizraujoša intriga, teicama materiāla pārzināšana. Ne velti pazīstamais krievu zinātnieks Ciolkovskis savā priekšvārdā Belajeva romānam «Lē­ciens tukšumā» raksta: «No visiem man pazīstamiem sacerējumiem, vienalga, oriģināldarbie,n vai tulkoju­miem, Belajeva romāns ir visaizraujošākais, saturīgākais un zinātniskākais.»
Aleksandrs Romanovičs Belajevs dzimis 1881. gadā Smoļenskā. Zēns jau bērnībā bijis apveltīts ar spilgtu iztēli, daudz lasījis, sapņojis par lidojumiem bez spār­niem un citiem «šolaiku cilvēkam veicamiem darbiem», kā pats izteicies. Lai veiktu šos darbus, viņš visādi vin­grinājies, starp citu, lēkt no jumta, bet reiz šis vingri­nājums beidzies nelaimīgi — zēns sadragajis mugur­kaulu. Ievainojums gan apārstēts, taču 1916. gadā viņš saslimis ar mugurkaula tuberkulozi, trīs gadus nogulē­jis iegipsēts un tikai 1922. gadā varējis atstāt gultu, tomēr slimības lēkmes vajājušas viņu visu mūžu.
Apdāvinātais jauneklis studējis jurisprudenci un reizē mācījies konservatorijā. Apstākļi bijuši grūti, un viņš pelnījies, zīmēdams dekorācijas, spēlēdams orķestrī un rakstidams avīzes, strādājis ari par audzinātāju bērnu namā, par vecāko inspektoru milicijā, vēlāk par juriskonsultu. Ar rakstniecību sācis profesionāli nodar­boties 1925. gadā, kad žurnāli «BoKpyr caera» un «Bce- MHpHbifi cieaonbm» sāka iespiest viņa romānus, kas tūliņ piesaistīja lasītāju uzmanību. Kad pēdējais žurnāls iz­darīja aptauju, lai noskaidrotu, kāds bijis iabakais daiļliteratūras darbs, kas togad iespiests žurnālā, tad lasītāji vienbalsīgi nosauca Belajeva «Cilvēku-amfibiju».
Beļajeva darbi ir meklējumu romantikas apdvesti, tie cildina cilvēka prātu un radošās iespējas. Autors prot izvirzīt interesantas problēmas, droši, plašos vil­cienos tēlot zinātnes nākamos sasniegumus. Vesela grupa viņa sacerējumu intriģējoša forma popularizē atsevišķas zinātniskas teorijas un dabas likumus. Pa­rasti stāstu pamatā kāda fantastiska hipotēze: kas no­tiktu, ja pēkšņi nebūtu vairs Zemes pievilkšanas spēka, ja spēji samazinātos gaismas izplatīšanās ātrums, ja izmirtu visas baktērijas? Stāstā «Mūžiga maize» au­tors. balstidamies uz mikrobioloģijas datiem, ielūkojas nākotnē: viņa varonis izaudzē tādu baktēriju kultūru, kas spējīga pārtikt no atmosfēras slāpekļa un pati var noderet par uzturvielu cilvēkiem. Stāstā «Starp dzīvību un nāvi» rakstnieks popularizē krievu zinātnieka Bahmetjeva pētītās anabiozes problēmas. Pakāpeniski at­vēsinot dzīvus organismus, iestājas sacerējuma virs­raksta minētais stāvoklis. Temperatūru paaugstinot, organismu dzīvības funkcijas atjaunojas. Belajeva stāstā tas notiek pēc vairākiem gadu desmitiem, un šeit anabioze palīdz cilvēkiem uzveikt laika varu.
Belajevs sarakstījis pāri par 50 romānu un stāstu. Seit iespējams minēt tikai dažus no ievērojamākajiem. Romāns «Profesora Dauela galva» iznāca 1926. gadā, un ar šo romānu, tāpat kā ar dažu labu citu. rakstnieks aizsteidzās dzīvei priekšā. Romānā noziedznieks Kerns atdzīvina nesen miruša profesora galvu un liek tai strā­dāt viņa labā. Praktiski pirmie mēģinājumi atdzīvināt atsevišķus, no ķermeņa atdalītus orgānus notika I^e- ņingradā 1928. gadā. un vēl tagad šī problēma nodar­bina daudzu zinātnieku prātus.
Romānā «Pasaules valdnieks» autors runā par do­mas pārraidīšanu neierobežotos attālumos, par sakariem bez vadiem un radio starpniecības. Romāns «Brīnumacs» veltīts televīzijas problēmai okeāna dzelmēs, «Gaisa pārdevējs» skar jautājumu par gaisa okeāna krājumu izmantošanu. Stāstā «Zvaigzne KEC» ir iedzī­vinātas Ciolkovska idejas par Zemes mākslīgo pa­vadoni. Raķete — Zemes pavadonis — kļūst par izmēģi­nājumu laboratoriju kosmosā un starpplanētu kuģu bāzi. Romāna «Ariels» autors pievērsies saviem bērnī­bas sapuiem par lidojošo cilvēku, stāstu sērija par pro­fesora Vāgnerā izgudrojumiem galvenokārt risina me­dicīnas problēmas.
Sai grāmatā ievietoti divi Beļajeva sacerējumi «Cilvēks-amfībija» un «Pazaudētā seja». Pirmais romāns stāsta par indiāņu jaunekli Ihtiandru, kuram hirurgs Salvators ar veiksmīgu operāciju piešķīris spēju dzīvot ari zem ūdens. Radot šadu būtni. Salvators sapņojis par jaunu cilvēku, kas būs spējīgs apgūt neaptveramos ūdens klajus ar to neizsmeļamajiem uztura un izejvielu krājumiem. Kaut gan mēs zinām, ka okeāna dzīļu ieka­rošana noritēs citā veidā, tomēr pats romāns ar varoņa traģisko likteni, ko tam negribot sagādājusi doktora Salvatora fantastiskā iecere, sarežģitā intriga, spilgtie tēli un dienvidu krāšņās vides attēlojums aizrauj lasītāju, turklāt literārā ziņā tas ir viens no Beļajeva labākajiem darbiem.
Otra romāna pamatā problēma, kas skar endokrinoloģiju — zinātni, Kura pēta iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbību. Preparāti, ko izgudrojis padomju ārsts Sorokins. iedarbojoties uz šiem dziedzeriem, spej pārmainīt cilvēka ārieni, augumu, sejas krāsu utt. Kinoaktieris Presto Iemantojis slavu ar savu ķēmīgo izskatu, kas liek skatītājiem smieties, vienalga, vai tie to grib vai ne. Presto grib k|ūt par normāla izskata cilvēku, lai varētu piepildīt seno sapni un lēlot traģiskas lomas, taču reizē ar kroplīgo ārieni pazaudē visu — vārdu, slavu, bagātību, un viņam jāiztur neatlaidīga cīņa par tiesibām uz darbu. Romāna daudz humora, un reizē tas atmasko kapitālis­tisko sabiedrību, kurā valda kails aprēķins un ciniskums.
Latviskā tulkojumā Belajeva darbi parādās pirmo reizi, tāpēc gaidām, ka latviešu lasītājs gus no rakst­nieka daudz jaunu, vērtīgu atziņu.
Beļajeva sacerējumos mums sevišķi tuva autora ti­cība cilvēka prata neierobežotajām spējām, romantikas apdvestais aicinājums atklāt visuma noslēpumus, zināt aizvien vairāk, sniegties aizvien tālāk. Sis cilvēks, kuru smaga slimība bieži saistīja pie gultas, tiešām realizējis savu bērnības sapni, jo viņa gars spējis veikt tālus li­dojumus. Viņš ir padomju zinātniskās fantastikas pa­matlicējs. viens no tās izcilākajiem pārstāvjiem. Viņa darbos ir ari spēcīgi uzsvērts sociālais moments — asa tās pasaules kritika, kur kapitāla kundzība neļauj zi­nātniekiem strādāt tautas labā.
Daļa no tā kas kalpoja par pamatu Beļajeva zināt­niski fantastiskajiem stāstiem un romāniem, ir jau reali­zēta. dala vēl gaida savu piepildījumu. Pavisam īss laika sprīdis šķir mūs no tās dienas, kad palaidām pirmo mākslīgo Zemes pavadoni, un varbūt jau vistuvā­kajā nākotnē gaidāms ceļojums uz Mēnesi. Tāpēc jo lielāks gods rakstniekam, kurš jau sen pirms atomener­ģijas, reaktīvās aviācijas un starpplanētu ceļojumu laik­meta pratis spilgtos daiļdarbos iedzīvināt to, kas zināt­nei vēl nebija tapis pat par meklējumu.
Visi Beļajeva darbi nav vienlīdz vērtīgi, starp tiem sastopami ari vājāki. Dažkārt padomju cilvēku tēli nav tik vispusīgi paradīti kā pretējās puses pārstāvji, dažkārt kinomatografiski straujā darbība nāk par ļaunu sižeta attīstībai, tomēr līelum lielais stāstu un romānu vairums neapstrīdami ietilpst padomju zinātniskās fan­tastikas zelta fondā.
Tulkotāja

CILVĒKS- AMFĪBIJA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «CILVĒKS- AMFĪBIJA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Klausies uzmanīgi, Kristo. Es tevi pieņemu pie sevis. Tu saņemsi uzturu un labu algu…

Kristo atvēcinājās ar abām rokām:

— Man neko nevajag, tikai kalpot jums.

— Klusē un klausies, — Salvators turpināja. — Tev būs viss, bet es prasīšu vienu: tev jāklusē par visu, ko šeit redzēsi.

— Es drīzāk nogriezīšu savu mēli un izmetīšu su­ņiem nekā runāšu kaut vienu vārdu.

— Nu, tad pielūko, lai tevi nepiemeklē šāda ne­laime, .— Salvators brīdināja un, atsaucis balti ģērbto nēģeri, pavēlēja tam: — Ieved viņu dārzā un nodod Džima rīcībā.

Nēģeris klusēdams palocījās, izveda indiāni no baltā nama, veda cauri jau pazīstamajam pagalmam un pie­klauvēja pie otrā mūra dzelzs vārtiem.

Aiz mūra atskanēja suņu riešana, vārti nočīkstēja un lēni atdarījās. Nēģeris iestūma Kristo pa tiem, kaut ko dobji uzsauca otram nēģerim, kas stāvēja aiz vār­tiem, un aizgāja.

Kristo pārbijies piespiedās pie mūra: neganti rēk­dami, viņam drāzās virsū svešādi zvēri sarkandzeltenu spalvu ar tumšiem plankumiem. Būtu Kristo sastapies ar tiem pampasos, tad būtu tūliņ nopratis, ka tie ir jaguāri. Taču zvēri rēja suņu balsīs. Šobrīd gan Kristo ija vienalga, kādi dzīvnieki uzbrūk viņam. Viņš metās pie tuvākā koka un negaidīti veikli atradās jau zaros. Nēģeris sāka šņākt uz suņiem kā nokaitināta kobra. Suņi nomierinājās, apklusa, nogulās zemē un nolika galvas uz izstieptajām ķepām, šķielēdami uz nēģeri.

Nēģeris atkal sāka šņākt, šoreiz vērsdamies pie Kristo, kurš sēdēja kokā, un māja ar rokām, aicinādams indiāni rāpties lejā.

— Ko tu šņāc kā čūska? — Kristo jautāja, nepamez- dams savu patvērumu. — Mēli esi norijis, vai?

Nēģeris tikai pikti ieīdējās.

«Droši vien viņš ir mēms,» Kristo nodomāja un atce­rējās Salvatora brīdinājumu. Vai patiesi Salvators no­griež mēles kalpiem, kas izpauž viņa noslēpumus? Var­būt arī šim nēģerim nav mēles … Un Kristo piepeši uz­mācās tādas bailes, ka viņš tikko nenokrita no koka. Vi­ņam gribējās bēgt projām no šejienes, cik ātri vien var un kurp acis rāda. Viņš klusībā apsvēra, vai tālu no koka līdz mūrim. Nē, pāri pārlēkt nav iespējams… Turklāt nēģeris jau bija pienācis pie koka un nepacietīgi vilka indiāni zemē, satvēris aiz kājas. Vajadzēja pado­ties. Kristo nolēca no koka, pasmaidīja, cik vien laipni prata, pastiepa roku un draudzīgi vaicāja:

— Džims?

Nēģeris palocīja galvu.

Kristo cieši paspieda viņa roku. «Ja ellē esi nokļuvis, tad jāprot ar velniem tikt galā,» viņš nodomāja un skaļi turpināja:

— Vai tu esi mēms?

Nēģeris neatbildēja.

— Vai tev nav mēles?

Nēģeris joprojām klusēja.

«Vajadzētu ieskatīties viņam mutē,» Kristo nodo­māja, taču Džims, kā redzams, nebija noskaņots pat uz sarunu ar vaibstu palīdzību. Viņš paņēma Kristo pie rokas, pieveda pie rudajiem zvēriem un kaut ko nošņāca. Tie piecēlās, apostīja Kristo un mierīgā garā atkāpās. Kristo kļuva mazliet vieglāk ap sirdi.

Ar rokas mājienu Džims aicināja Kristo aplūkot dārzu.

Pēc vienmuļā, ar akmeņiem bruģētā pagalma dārzs pārsteidza ar zaļumu un ziedu pārpilnību. Tas stiepās uz austrumiem, pamazām sliecoties lejup uz jūras krastu. Ar iesarkaniem, sasmalcinātiem gliemežvākiem nokaisītie celiņi klīda uz visām pusēm. Gar celiņiem auga ērmīgi kaktusi un zilganzaļās, sulīgās agaves, slējās dīvainas skaras, pilnas ar dzeltenzaļiem ziediem. Veselas persiku un olīvu birztalas meta ēnu uz biezo zāli un raibajām, spilgtajām puķēm. Zāles zaļu.mā dzirkstīja ūdens baseini, izveidoti no baltiem akmeņiem. Augstās strūklakas atsvaidzināja gaisu. Dārzu pildīja dažādu putnu klaigas, dziesmas un vīterošana, dzīv« nieku brēcieni un spiedzieni. Nekad vēl Kristo nebija redzējis tik neparastus kustoņus. Sai dārzā mājoja nere­dzēti ērmi.

Rau, kur pārskrien pār celiņu seškājaina ķirzaka, mirdzinot zaļa vara zvīņas. No zara nokarājas čūska ar divām galvām. Kristo šausmās atsprāga sānis no divgalvainā rāpuļa, kurš šņāca ar divām sarkanām mu­tēm. Nēģeris atbildēja ar vēl skaļāku šņācienu, un čūska, pamājusi ar abām galvām, nošļūca no koka un pazuda niedru biezoknī. Vēl otra čūska norāpās no ce­liņa, tvarstīdamās pie zemes ar divām ķetnām. Aiz stiepļu iežogojuma rukšēja sivēns. Viņš blenza uz Kristo ar vienīgo, lielo aci, kas atradās pašā pieres vidū.

Divas kopā saaugušas baltas žurkas skrēja pa sārto celiņu kā divgalvains un astoņkājains ērms. Dažreiz šī divvienīgā būtne sāka cīnīties pati ar sevi: viena žurka vilka uz kreiso, otra uz labo pusi, un abas neap­mierinātas pīkstēja. Blakus celiņam ganījās «Siamas dvīņi» ar kopā saaugušiem sāniem — divas smalkvilnas aitas. Tās neķildojās kā žurkas, jo laikam sen jau bija vie­nojušās par visu. Kāds ērms sevišķi pārsteidza Kristo: liels, sārts suns pilnīgi bez spalvas. Uz tā muguras, it kā izaudzis no tās, bija redzams mazs pērtiķēns — krū­tis, rokas, galva. Suns pienāca pie Kristo un pavēdināja asti. Pērtiķēns grozīja galvu, plātījās ar rokām, plik­šķināja sunim pa muguru, kuras daļa pats bija, un klai­gāja, raugoties uz Kristo. Indiānis iebāza roku kabatā, izņēma cukura graudu un pastiepa pērtiķēnam, taču kāds aši atvilka Kristo roku. Aiz muguras bija dzirdama šņākšana. Kristo atskatījās — Džims! Vecais nēģeris ar kustībām un vaibstiem paskaidroja, ka pērtiķēnu ne­drīkst barot. Tūliņ zvirbulis ar papagaiļa galvu, ga­rām laižoties, izrāva cukuru no Kristo pirkstiem un no­zuda krūmā. Pļaviņā iemāvās zirgs ar govs galvu.

Divas lamas aizauļoja pa klajumiņu, vēcinot zirgu astes. No zāles, no krūmu biezokņiem, no koku zariem uz Kristo lūkojās neparasti rāpuļi, zvēri un putni: suņi iirjcaķu galvām, zosis ar gaiļu sekstēm, ragaini meža- kuiļi, nandu strausi ar ērgļu knābjiem, auni ar pumu ķermeņiem …

Kristo šķita, ka viņš murgo. Viņš berzēja acis, sla­pināja galvu strūklaku vēsajā ūdenī, taču nekas nelī­dzēja. Baseinos viņš redzēja čūskas ar zivju galvām un žaunām, zivis ar varžu kājām, milzīgus krupjus ar gariem ķirzaku augumiem…

Un Kristo atkal iegribējās bēgt projām.

Bet tad Džims ar Kristo iznāca klajā, ar smiltīm nokaisītā laukumā. Tā vidū, palmu ielenkta, slējās mauru stilā celta, balta marmora villa. Caur palmu stumbriem vīdēja arkas un kolonas. Vara strūklakas delfīnu veidā meta ūdens kaskādes dzidros baseinos, kur rotājās zelta zivtiņas. Pati lielākā strūklaka pie galvenās ieejas attēloja jaunekli jāšus uz delfīna, lī­dzīgu mitoloģiskajam jūras dievam Tritonam, ar vītņotu ragu pie mutes.

Aiz villas atradās dažas dzīvojamās un saimniecī­bas ēkas, bet tālāk — dzelkšņainu kaktusu biezoknis, kas sniedzās līdz pat baltam mūrim.

— Atkal mūris! — Kristo nopūtās.

Džims ieveda indiāni nelielā, dzestrā istabiņā. Ar žestiem viņš paskaidroja, ka šī istaba piešķirta Kristo, un pameta indiāni vienu.

TRESAIS MūRIS

Pamazām Kristo pierada pie tās neparastās pasaules, kas ielenca viņu. Visi zvēri, putni un rāpuļi, kas pildīja dārzu, bija labi pieradināti. Ar dažiem Kristo pat sa­draudzējās. Suņi ar jaguāra ādu, kuri bija tā nobiedē­juši viņu pirmajā dienā, staigāja viņam pa pēdām, lai­zīja rokas un glaudās klāt. Lamas ņēma maizi no rokām. Papagaiļi sēdās uz pleca.

Dārzu un zvērus kopa divpadsmit nēģeri, tādi paši nerunīgi vai mēmi kā Džims. Kristo nekad negadījās dzirdēt, ka viņi sarunātos cits ar citu. Ikviens klusē­dams darīja savu darbu. Džims bija kaut kas līdzīgs pārvaldniekam. Viņš uzraudzīja nēģerus un sadalīja ti em pienākumus. Kristo tika iecelts Džimam par palīgu, par ko pats ne mazumu brīnījās. Darba nebija pārāk daudz!, ēdiens bija labs. Kristo nevarēja sūdzēties par savu dzīvi. Vienīgi nēģeru baigā klusēšana radīja ba­žas. Viņš bija pārliecināts, ka Salvators visiem izgriezis

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «CILVĒKS- AMFĪBIJA»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «CILVĒKS- AMFĪBIJA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «CILVĒKS- AMFĪBIJA»

Обсуждение, отзывы о книге «CILVĒKS- AMFĪBIJA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x