Robērs Merls - CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS

— Pateicos par jūsu laipno uzmanību. (Ilgi aplausi.)

Sevilja piebilda: — Esmu jūsu rīcībā un varu atbildēt uz jautā­jumiem, ja vien jums neliekas, ka tāpat jau esmu velti atņēmis jums laiku. (Protesta saucieni.)

Misis Džeimsone piecēlās. Pārpilna maiguma un smalkjūtības, sakrustojusi uz vēdera tuklās, gredzeniem rotātās rokas, viņa savā dziļajā krūšu balsī sāka pateikties lektoram. Visas klātesošās dāmas pievērsa viņai uzmanīgu skatienu un tūlīt beidza klausī­ties.

— … Un mana pārliecība ir, ka mēs visas esam pateicīgas pro­fesoram Seviljam par to, ka viņš mūs pamudinājis uz jautāju­miem, — misis Džeimsone rezumēja. (Aplausi.)

Viņa apsēdās. Iestājās klusums. Tas ieilga, kļuva nomācošs. Dažas dāmas sačukstējās, viena otra ieklepojās, citas saskatījās.

Kāda mazliet kaulaina meiča ar acenēm biezos raga rāmjos, sēdē­dama pirmajā rindā, neatlaidīgi vēroja profesoru Sevilju.

— Es pati rādīšu jums priekšzīmi, — sacīja misis Džeimsone mīlīgā balsī, i't kā nezinādama, ka visas gaida, lai viņa runātu pirmā. — Mister Sevilja, — viņa turpināja, pagriezdamās pret profesoru ar savu zivs lūpu, — jūs runājāt par okeanārijiem un panākumiem, kādi ir izrādēm, kur piedalās delfīni. Jūs arī minē­jāt, ka okeanāriju skaits visās Savienotajās Valstīs arvien pieaug. Tātad, jādomā, tie ir ienesīgi pasākumi?

— Ļoti ienesīgi, — atbildēja Sevilja, acīm šķelmīgi iedzirksto- ties. — Pēc pilnīgi drošām ziņām varu sacīt, ka vienā no šādiem uzņēmumiem šā gada apgrozījums sasniedzis četrus miljonus dolāru. Saprotams, arī vispārējie izdevumi ir ievērojami. Turklāt vajadzīgs laiks un pacietība, lai sagatavotu programmu, kas saista skatītājus. Publika ir pārsātināta ar visu, pat ar delfī­niem.

Kaulainā meitene pacēla roku, taču dienvidniece aizsteidzās viņai priekšā.

— Mister Sevilja, — viņa jautāja, pa pusei pievērsusi profeso­ram savu maigo sejas ovālu un nolaidusi plakstus, — vai ir iespējams audzēt delfīnu privātā baseinā?

— Protams, ja jūsu baseins ir apsildāms.

— Bet saldūdens problēma?

— Jūs varat nopirkt jūras sāli un izšķīdināt savā baseinā; tas ir tikai proporciju jautājums.

— Cik maksā viens delfīns?

— Ņujorkā delfīnu var nopirkt par 1200 dolāriem skaidrā naudā.

— Bet tas taču ir gandrīz par velti! — iesaucās dienvidniece ar izbrīnu un gandrīz vai nosodījumu.

Sevilja pasmaidīja.

— Tomēr delfīnu uzraudzīt ir diezgan sarežģīti, — viņš sacīja nomierinošā balsī. — Es uzskatu, ka ir vajadzīgs cilvēks, kas pastāvīgi nodarbojas ar delfīnu. Citādi delfīns garlaikojas un pa­nīkst. Ja vien jūs nepērkat veselu pāri.

— Vai tas ir iespējams?

— Protams. Taču, ja jums ir bērni, man' jūs jābrīdina, ka dzīvnieku riesta laikā viņiem var gadīties redzēt diezgan trakas ainas.

Misis Džeimsone samirkšķināja acis, kaulainā meiča pacēla roku, tomēr dienvidniece nerimās:

— Bet kur var nopirkt delfīnu pāri?

— Ir speciālisti delfīnu ķērāji, kas viņus sagūsta.

— Vai jūs man varētu iedot kādu adresi?

— Man … man nav pašreiz klāt, — Sevilja sameloja.

Viņš izstiepa kājas un turpināja vienaldzīgā balsī:

— Bet, ja jūs man piezvanītu rīt no rīta, es varētu pateikt. Mans numurs ir telefona grāmatā.

Dienvidniece lēnām nolaida plakstus, un misis Džeimsone sa­knieba biezās lūpas. Šie te abi gandrīz vai viņas deguna priekšā, gluži kā lopi, apakšlūpa viņai atkārās un pār augumu pārskrēja . krampjainas trīsas, Džons bija tik mīļš saderināšanās mēnešos, viņa ledainām rokām gulēja koloniju laika gultā ar baltu mus- lina baldahīnu, arī tikko novilktā kleita bija balta, viņš iznāca no vannas istabas kā gorilla, ak, Džon, Džon! es jūs nīstu, bet viņš ir miris, viņa domāja ar izbrīnu, sēras man ļoti piestāvēja, es iz­devu tik daudz naudas, māja bija tik skumja, tik vecmodīga, es gribēju visu apmainīt, Dorians, vai viņš saucās tikai Dorians, misis Džeimsone, šis sarkanais samts piešķirs jūsu salonam cie­nīgumu, gaiši, uz pakauša mazliet cirtaini mati, slaidas, smalkas rokas, maiga, melodiska balss un baseinā viņa gludās krūtis, garās, graciozās kājas, viņš apgrieza visu māju otrādi, traka nauda, traka, pavisam fantastiskas summas, misis Džeimsone, man ir ideja, viņš izskatījās pēc dzejnieka ar saviem cirtainajiem matiem, un nostājās apbrīnojami graciozi, man dārgi maksāja viņa idejas, dārgā misis Džeimsone, esmu izmisis, man jābrauc projām, māte sasirgusi, un kopš tā laika vairs ne vārda, ne rin­das, manas vēstules nāk atpakaļ, telegrammas paliek bez atbil­des, nolādētais, mazais blēdis, sarūgtinājuma vilnis cēlās, kāpa un pārplīsa viņā kā augonis, viņa juta mutē žults garšu un sāpīgu dūrienu labās krūts augšpusē, sāpes atplūda, viņa atkal izslē­jās, pacēla galvu un uzlūkoja Sevilju tā, it kā nekad nebūtu viņu redzējusi, ir nu gan lopi, viņa nicīgi nodomāja, visi, visi ir lopi …

Kāda gadus piecdesmit veca dāma ar matiem ne visai dabiskā sarkankoka krāsā pacēla roku un jautāja:

— Vai delfīns jau sāk kļūt par mājas dzīvnieku?

Sevilja ar labvēlību paskatījās uz vaicātāju. Ja arī viņš būtu

runājis tikai šai dāmai vien, laiks nebūtu velti zaudēts.

— Jūsu jautājums ir ļoti interesants, bet, pirms uz to atbildu, vajadzētu noskaidrot, ko mēs saucam par mājas dzīvnieku.

— Labi, pamēģināsim, — dāma aizrautīgi turpināja. — Sacī­sim, ka tas ir dzīvnieks, kurš pieņem barību no cilvēka.

— Šī definīcija neder, — Sevilja teica. — Gūstā gandrīz visi dzīvnieki, ieskaitot pat lauvu, tīģeri, žņaudzējčūsku, pieņem barību no cilvēka. Es drīzāk sacītu, ka par mājas dzīvniekiem sauc tās dzīvnieku sugas, kas ļaujas cilvēku vadībai. Ar to mājas dzīvnieks atšķiras no dresēta dzīvnieka. Iedresēts dzīvnieks labprāt uztur

sakarus ar savu dresētāju, bet tikai ar viņu vienīgo, turklāt šīm attiecībām nav droša pamata un vienmēr jāuzmanās no visādiem starpgadījumiem. Bez tam ir dažādas piejaucēšanas pakāpes. Runājot par govslopiem, piemēram, var sacīt, ka govs ir simt­procentīgs mājas dzīvnieks, turpretī bulli joprojām vēl ir diezgan bīstami vadīt. Un par mājas dzīvnie'ku, manuprāt, vajadzētu saukt tādu dzīvnieku, kuru cilvēks var bez briesmām vadīt.

— Man liekas, — iebilda dāma ar sarkankoka krāsas matiem,— ka tāda definīcija attiecināma arī uz pieradinātu dzīvnieku.

— Pieradināts dzīvnieks ir tikai viens atsevišķs eksemplārs. Bet par mājas dzīvniekiem sauc veselu pieradinātu dzīvnieku sugu.

— Tādā gadījumā, — dāma attapīgi iesaucās, — delfīns vēl nav mājas dzīvnieks, jo lielum lielais vairums de'lfīnu vēl dzīvo savvaļā.

— Bet, tiklīdz viņi sagūstīti, — Sevilja atbildēja, ar interesi pavērdamies sarunas biedrē, —viņi visi izturas ļoti draudzīgi. Turklāt, — viņš pēc 'brīža piebilda, — pašreiz ir jautājums par veselas jaunas dzīvnieku sugas pieradināšanu, bet, ja cilvēks un delfīns kādreiz sāks sazināties ar vārdiem, tad delfīnus vairs ne­varēs uzskatīt par dzīvniekiem un viņu saites ar cilvēkiem būs jāapzīmē citādi.

— Varbūt, lai cik tas bēdīgi, tie būs kunga sakari ar vergu?

— Es gan ceru, ka ne, — Sevilja satraukts atbildēja.

Viņa pamāja ar galvu un uzsmaidīja. Arī Sevilja viņai uzsmai­dīja un skumji nodomāja: «Nekas nav pilnīgs. Zem šiem krāsota­jiem matiem ir vērtīgas smadzenes. Cik žēl, ka tās nav izraudzī­jušās sev par mājvietu dienvidnieces galvu! Sī sieviete, šī sieviete, es viņu jau pazīstu, it kā pats būtu viņu radījis: snobisms un iedomība, infantila sensibilitāte, tieši tik daudz Narcisa juteklības, lai ar tīksmi [autos glāstiem. Ak dievs, kāpēc mani- pievelk šis gaļas gabals bez dvēseles, nav taču nekādas jēgas šīm alkām manī, šim drudzim, šai apsēstībai pēc otra dzimuma (visi Sevil- jas bija katoļi, Seviljas māte katru rītu gāja uz mesu ar abiem saviem zēniem, puišeļi pakalpoja priesterim korī, bet viņa tai laikā, nospiezdama ceļus pret lūgšanu soliņu, ar naidu lūdza dievu glābt bijušā vīra dvēseli, kurš tolaik dzīvoja Ma'iami ar kādu kubieti).»