Aleksandrs Dimā (tēvs): MARATA DĒLS

MARATA DĒLS

Aleksandrs Dimā (tēvs)

Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

septītais sējums

Mūsu stāsts iesākās 1788.gada 24.augusta rītā Palērojāla dārzā Parīzē.

Pēdējos četros gados te nesaudzīgi rīkojās cirtēji, izcirzdarai pat vecās, cienījamās kastaņas un liepas, kurus vēl lielais kardināls Rišeljē bija iestādījis un zem kuru kuplās lapu paēnas 150 gadus pastaigājās parīzieši. Tagad jaukais parks bija gandrīz vai pavisam nozudis, jo Orleānas hercogs gribēja šo zemes gabalu izmantot un paplašināt savu pili ar piebūvēm. Šīs piebūves tad viņš domāja izīrēt kā veikalu telpas.

Bija palikusi vienīgi lielā liepu aleja, kuras vidū pacēlās slavenais Krakovas koks. Sešpadsmit gadu pirms mūsu stāsta sākšanās, tātad 1772.gadā, Polijas pirmās dalīšanas laikā, ik dienas šā koka ēnā sapulcējās politiķi un žurnālisti. Viņi apspriedās par nabaga Poliju, kuru Krievija un Prūsija sita krustā un kuru Francija bija atstājusi. Šā pulciņa dvēsele bija abats Rojs, kurš stāvēja tiešos sakaros ar Krakovu un tāpēc varēja sniegt jaunākās ziņas no ziemeļiem.

Bez tam abats Rojs bija arī ievērojams stratēģis, kas enerģiski atbalstīja apspiesto Poliju ar militāriem padomiem.

Pie katras izdevības viņš lika uzmaršēt 30, 40, 50 tūkstošu vīru lielai armijai, — protams, vārdos — un tad tikai klausītājiem bija ko brīnīties.

Tā šis karavadonis priestera tērpā bija dabūjis palamu „abats ar trīsdesmit tūkstoš vīriem", un koks, zem kura viņš organizēja manevrus, tika nosaukts par Krakovas koku.

Pa tam Poliju pilnīgi sadalīja kaimiņu valstīm, bet Krakovas koks vēl arvien bija visu politisko sapulču centrs, kuras 1788.gadā nebija mazāk apmeklētas kā 1772.gadā.

Tagad zem Krakovas koka vairs neapsprieda Polijas, bet gan pašas Francijas likteņus. Un abatu ar viņa trīsdesmit tūkstoš vīriem tagad atvietoja Metra kungs, kurš nebija mazāk ievērojama personība. Kā abats Rojs, tā arī Metrs bija kļuvis slavens ar savām jaunākajām ziņām, ko tas zem cienījamā Krakovas koka lapotnes klāstīja visiem Parīzes politiķiem un dienaszagļiem.

Romieši, satikdamies Forumā, trīs gadsimtus ik rītu apjautājās: „Quid novi fert Africa? Kas jauns Āfrikā?"

Franči trīs gadus diendienā jautāja: „Ko Metrs zina no jauna?"

Tā mēs varam nojaust, kāds iespaids bija tiem vīriem, kas prata atbildēt uz pūļa neatlaidīgajiem jautājumiem un arvien pastāstīt kaut ko jaunu.

Tāpēc arī ļaužu bars, kas 24.augustā ielenca avīžu rakstītāju Metru, bija daudz lielāks nekā agrākos laikos.

Jau labu laiku bija jūtams, ka valdības aparāts ir pārāk sastrēdzināts un drīz var sabrukt.

Lomenija de Brienna kabinets, kas patlaban vadīja valsts stūri, bija neiedomājami populārs.

Vai nu šodien Metram patiesi nebija nekādu jaunu ziņu, vai viņam tās bija un viņš negribēja tikai stāstīt, bet tagad iznāca tā, ka nevis Metrs runāja uz pūli, bet pūlis mācās virsū Metram.

— Jaunumus, Metra kungs, jaunumus! — no visām pusēm skanēja balsis.

— Jaunumus, pilsoņi? — pūļa vidū atskanēja ķērcoša balss. — Jaunumus jūs gribat dzirdēt? Labi, es jums kaut ko pastāstīšu!

Šai balsij bija tik īpatnēja skaņa, tik savāds tonis, ka ikviens pagriezās, lai redzētu runātāju.

Tas bija aptuveni četrdesmit sešus gadus vecs un tik tikko piecas pēdas garš vīrs. Līkās kājas bija apautas pelēkās, zili strīpotās zeķēs. Kājās — ar aukliņām sasietas cauras kurpes. Galvā zema platmale ar uzliektu malu. Mugurā veca, nodilusi, kastaņbrūna fraka, ar cauriem elkoņiem un vaļējām krūtīm, vaļējs krekls bez kaklsailes.

Kalsnā, kaulainā, platā un ap muti mazliet šķībā seja bija plankumaina kā leoparda āda, kāda mēdz būt žultainiem ļaudīm. Uz āru izspiedušās bezkaunīgi izaicinošās acis pastāvīgi zibsnīja kā naktsputnam, kas pēkšņi saules apžilbināts. Plato muti rotāja nicinošs vaibsts.

Šī galva ar gludajiem, garajiem, uz pakauša ādas saitē sasietajiem matiem, kuros tās īpašnieks bieži iebrauca ar saviem netīrajiem pirkstiem, atgādināja uz vulkāna uzliktu masku. Seja liecināja par stūrgalvību, niknumu un spēku.

Labāko aprindu ļaudīm, kas arī bija pūlī, šī seja iedvesa baigu sajūtu, un viņi dotos projām, ja tos neatturētu ziņkāre dzirdēt kaut ko jaunu.

Visi gaidīja, bet neviens neuzdrošinājās jautāt.

— Jūs gribat jaunumus? — savādais vīrs atkārtoja. — Nu, tad te jums būs viens un vēl pie tam tīri silts: Lomenija kungs ir pārdevis savu demisiju.

— Pārdevis? — kādas piecas sešas balsis iesaucās reizē.

— Jā gan, jo viņam samaksāja, un pie tam vēl diezgan dārgi! Bet tā jau klājās mūsu mīļājā Francijā: vispirms samaksā ministriem, lai tie uzsāk savu amatu, tad maksā, lai tie paliek, un tad atkal samaksā, lai viņi atkāpjas. Un kas samaksā? Karalis? Bet kas maksā karalim? Jūs, es, mēs!.. Tātad Lomenijs de Brienns iztaisījis labu veikalu sev un savai ģimenei. Viņš kļūs kardināls un tad ar savu sarkano cepurīti baudīs tās pašas patiesības kā viņa priekšgājējs Dibuā… Viņa brāļadēlam gan vēl nav likumīgais vecums, lai tiktu par koadjutoru, bet nekas! Tāpēc viņš tiks par Sensas bīskapa koadjutoru… Viņa brāļameita — jūs tak sapratīsit, ka arī brāļa meitas labā kaut kas jādara, ja jau par brāļadēlu gādāts — tad viņa brāļameita kļūs par galma dāmu. Viņš pats, ministrs, veselu gadu amatā, iekrājis mazu kapitālu, kas tam kopā ar baznīcas beneficiju vēl ik gadus ienesīs aptuveni piecus līdz sešus simtus tūkstošu livru rentes. Bez tam viņa brālis taču paliek kara ministrs un tiek iecelts par karaļa nama ordeņa kavalieri un Provansas gubernatoru… Tā, lūk, man bija taisnība, kad teicu, ka savu atkāpšanos viņš ir pārdevis.

— Un no kā jūs ieguvāt visus šos sīkumus? — jautāja Metrs, aizmirsis, ka viņš arvien bijis tas, kas atbild, un ne tas, kas jautā.

— No kā es tos ieguvu?.. Ak, Dievs, no galma!.. Es taču esmu no turienes.

Savādais vīrs sabāza rokas bikšu kabatās, izplēta savas līkās kājas, sāka lēni šūpoties jostas vietā un nolieca galvu pret kreiso plecu, tā pieņemdams izaicinošu pozu.

— Vai jūs esat pie galma? — vairākas balsis murmināja.

— Par to jūs brīnāties? — svešais iesaucās. — Vai tad morāliskā pasaule nav tieši pretēja fiziskajai? Vai parasti spēks nebalstās uz vājību, zināšana uz muļķību? Vai Bomaršē nebija pie princesem? Mablijs pie kardināla

Tansēna? Sanfors pie prinča Kondē? Tuljē pie monsinjora? Laklo, Šanlī kundze un Briso pie Orleānas hercoga? Tātad, ko tur vēl brīnīties, ka arī es esmu pie viena no šiem lielajiem kungiem, kaut gan es domāju, ka esmu vairāk kā visi nupat minētie.

— Tātad ministrs ir noteikti atteicies?

— Oficiāli, es jums saku.

— Un kas nāks viņa vietā? — vairākas balsis jautāja.

— Kas?.. „Ženēvietis", kā saka karalis, ,.šarlatāns", kā saka karaliene, „baņķiers", kā saka prinči un „tautas tēvs", kā saka tauta, šī nabaga tauta, kas katru sauc par savu tēvu, tāpēc ka tai nav neviena tēva.

Ap runātāja lūpām plaiksnījās nepatīkams smaids.

— Tātad jūs neesat Neķēra kunga pusē? — kāda balss jautāja.

— Es? Kas to saka? Tieši otrādi!.. Tieši tādi vīri kā Nekērs ir vajadzīgi Francijai! Par to viņu arī lieliski suminās. Vai visur nav redzama viņa bilde, uz ielu stūriem, uz jūsu tabakas dozēm, uz jūsu svārku pogām? Vai neradās jautājums nosaukt kādu ielu viņa vārdā? Vai viņam par godu nav kaldinātas divpadsmit medaļas?.. Vai es nessmu par Neķēru? Es domāju gan! Lai dzīvo karalis! Lai dzīvo parlaments! Lai dzīvo Nekērs!