Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

Pēdējie vārdi attiecās uz jaunu vidēja auguma cilvēku, apmēram divdesmit sešus divdesmit septiņus gadus vecu, kaut gan tas izskatījās tikai divdesmit gadus vecs. Tas likās bija mājas draugs, jo cik slikti Maratu, tikpat labi viņu te saņēma. Viņš palika priekšnamā, lai paspiestu Dantona kundzei roku, noskūpstītu bērnu un paglaudītu suni.

Viņš ienāca pēc Dantona aicinājuma.

— No kurienes tu nākdams? - jautāja Dantons. - Tu izskaties pavisam samulsis.

— Es! Pavisam ne! — atbildēja Kamills, nometis platmali uz krēsla. — Bet iedomājies tik… A! lūdzu atvainojiet…

Viņš tikai tagad pamanīja Maratu un sveicināja mazliet paliekdamies. Marats atņēma sveicienu.

— Iedomājies tikai, — turpināja Kamills, — es nāku no Palērojāla.

— Mēs arī, — teica Dantons. — Arī mēs nākam no turienes.

— Es tur cerēju sastapt to čūsku Rivarolu vai odzi Sansenē un izaicināt viņus uz divkauju, tāpēc ka tie nelieši nav mani uzņēmuši savā almanahā.

— Laikam gan tie nemaz ar tevi nerunāja, — iebilda Dantons.

— Viņi izlikās, ka mani nemaz neredz, mans mīļais.

— Es brīnos, monsieur, — iesaucās Marats, — kā jūs varat interesēties, ko par jums runā vai raksta?

— Diemžēl tā ir, — atbildēja Kamills, — man ir ļoti vārīga āda. Ja es kādreiz iegūšu vārdu literatūrā vai politikā, tad rakstīšu dienasgrāmatu un…

— Un tad?.. Ko tad jūs rakstīsit savā dienasgrāmatā? — atskanēja balss no priekšnama.

— Tad es teikšu, mīļais Talmā, — atbildēja Kamills, kurš tūlīt pazina tad vēl topošo lielo mākslinieku, — tad es teikšu, ka no tās dienas, kad jums iedos kādu pieklājīgu lomu, jūs būsit pasaules lielākais traģiķis.

— Ja tik vien būtu, — atbildēja Talmā, — tad loma man jau ir, un te ir tas vīrs, kas to lomu man uzrakstījis.

— A! labdien, ŠenjēL Tātad tu esi sarakstījis jaunu traģēdiju? — Kamills jautāja dzejniekam.

— Jā, mīļais draugs, — atbildēja Talmā, — lielisku darbu, kuru viņš mums lasīja priekšā vakar vakarā un kurš tika pieņemts ar balsu vairākumu, —

traģēdiju „Kārlis IX". Man jāspēlē titulloma, ja valdība vispār atļaus šo lugu iestudēt… Iedomājies tikai, Kārlim IX jāmodina simpātijas! Ko tu par to saki, Danton?.. Es domāju pielikt visas pūles, lai viņu tēlotu, cik pretīgu vien iespējams.

— No politiskā viedokļa jums taisnība, — piezīmēja Marats, — vienmēr labi tādus kungus izrādīt pretīgus, bet vēsturiskā ziņā jums varbūt nebūs taisnība.

Talmā bija ārkārtīgi redzīgs, viņš tuvojās runātājam, jo balss tam bija pilnīgi sveša.

Likās, ka Marata seja viņu ne visai patīkami pārsteidza, jo viņš palika stāvot kā sastindzis.

— Nu? — jautāja Marats, kurš nopratis, ka arī uz aktieri viņš atstājis tādu pat iespaidu kā uz Dantona kundzi, viņa bērnu un suni.

— Nu tad, — teica Talmā, mazliet apjucis, — es gribēju jūs lūgt izteikties mazliet tuvāk par savu teoriju.

— Mana teorija ir ļoti vienkārša: ja Kārlis IX būtu ļāvis hugenotiem vaļu, tad protestantisms mums būtu valsts reliģija un Kondē būtu kļuvuši par Francijas karaļiem. Tad mūsu zemei klātos tāpat kā Anglijai, mēs būtu pēkšņi apstājušies savā attīstībā, Kalvina metodiskais gars būtu stājies tās nerimstošās darbības vietā, kas ir īpatnēja visām katoliskām tautām un tās pastāvīgi virza uz priekšu uz Kristus apsolījumu piepildīšanu. Kristus mums ir apsolījis brīvību, vienlīdzību, brālību… Brīvība angļiem bija agrāk nekā mums, bet — iegaumējiet labi — vienlīdzība un brālība mums būs agrāk nekā viņiem, un par to mums jāpateicās…

— Garīdzniekiem? — zobgalīgi iejautājās Šenjē.

— Ne garīdzniekiem, Šenjē kungs, — atbildēja Marats, — ne garīdznie­kiem, bet reliģijai. Reliģija veicinājusi labu, priesteri — ļaunu. Varbūt jums kādudien gadīsies dzirdēt: Marats vajā reliģiju, Marats netic Dievam, Marats pieprasa priesteru galvas. Tieši tāpēc, ka es cienu reliģiju, ka es ticu Dievam.

— Un ja nu jūsu rokās nodos šīs galvas, Marata kungs, — teica mazs, apmēram četrdesmit piecus gadus vecs vīrelis, kurš nupat ienāca, — ja nu jums šīs galvas nodos, tad es jums ieteicu lietot instrumentu, pie kura pabeigšanas es patlaban strādāju.

— Ā, tas esat jūs, doktor? — iesaucās Dantons un gāja pretim viesim, ar kuru vēl nebija apsveicinājies, jo visu vērību veltīja Šenjē un Marata sarunai.

— Ā! Giljotēna kungs, - Dantons piebilda, - lielisks ārsts, bet vēl lieliskāks cilvēks… Kas tas ir par instruumentu, pie kura pabeigšanas jūs patlaban strādājat, un kā to sauc?

— Kā to sauc, mīļais draugs? To patiesi jums nevaru pateikt, jo nekādu nosaukumu tam neesmu vēl devis. Bet vārds nav svarīgs.

Tad viņš turpināja, pagriezies pret Maratu:

— Jūs mani laikam tuvāk nepazīstat, bet kad iepazīsit, tad pārlieci­nāsities, ka esmu patiess cilvēces draugs.

— Es par jums zinu visu, ko tik var zināt, - atbildēja Kamills ar viņam neparastu pieklājību, - tas ir, es zinu, ka jūs esat ne tikai liels zinātnieks, bet zinu arī kaut ko par to instrumentu, kuru nupat pieminējāt. Vai tā nav mašīna galvu nogriešanai?

— Kā, doktor, — iesaucās Kamills, — jūs saucaties par cilvēces draugu un izgudrojat mašīnas, ar kurām nokauj cilvēkus?

— Jā, Demulēna kungs, — nopietni atbildēja doktors, — un tieši tāpēc, ka esmu cilvēces draugs, es to izgudroju. Ar nāves sodiem, kā tie līdz šai dienai izpildīti, sabiedrība ne tikai sodīja, bet arī atriebās. Kas ir šīs uguns un rata mocības? Saraustīšana ar zirgiem četros gabalos? Karsta eļļa, izkausēts svins? Vai tas viss nav moku sola turpinājums, ko mūsu labais karalis gan nav atcēlis, taču vismaz ierobežojis. Bet, mani kungi, ko tad likums grib, piespriežot nāvessodu? Tas grib vainīgo iznīcināt, vairāk nekā! Tādēļ sods lai būtu vienīgi dzīvības atņemšana un vairāk nekas. Soda paasināšana ar sāpēm ir noziegums, ne par matu mazāks, kā tas, ko izraisījis noziedznieks, lai cik smags viņa grēks arī nebūtu.

— Ko jūs sakāt, — iesaucās Dantons, — jūs tak neiedomāsities, mīļais doktor, ka šī brīnišķīgā mašīna iznīcinās cilvēku tikpat viegli un bez sāpēm, kā šarlatāns velk zobus?

— Jā gan, Dantona kungs, — atbildēja doktors, arvien vairāk iesil­dams, — bez sāpēm. Es acumirklī iznīcinu cilvēku, tāpat kā elektrība, kā zibens. Es viņu sodu tā, kā soda Dievs, kas ir augstākā taisnība un augstākā žēlastība.

— Un kā tas notiek? — jautāja Marats. — Pastāstiet, es jūs lūdzu, — ja tas varbūt nav noslēpums! Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik ļoti tas mani interesē.

— Ahā! — priecīgs iesaucās Giljotēns, beidzot atradis pacietīgu klausī­tāju. — Mana mašīna ir gluži jauns izgudrojums un tik vienkārša… tik vienkārša… ja jūs to redzēsit, tad brīnīsities, kā tik vienkārša lieta seši tūkstoši gadus varēja palikt neizgudrota… Tātad iedomājieties mazu plat­formu kā teātra skatuvīti, uz kuru ved pieci vai seši pakāpieni… Uz šīs plat­formas es uzlieku divus stiprus stabus, lejas galā novietoju mazu kaķa slazdu, kura augšējā daļa ir svabada un tur ciet notiesātā kaklu. Augšā, šķērsām pāri abiem stabiem, atrodas plats cirvis, ko satur virve. Piespiežot atsperi, mēs atsvabinām cirvi, un tas krīt starp abiem stabiem labi ieeļļotā slīdē uz notiesātā kaklu. Acumirklīga asmeņa pieskāršanās — un galva nost!

— Ka tevi velns, cik asprātīgi! — iesaucās Kamills.