Aleksandrs Dimā (tēvs): MARATA DĒLS

Tad, apjautājoties, uzzinām, ka pa šim divām naktīm ir gājuši bojā četri tūkstoši cilvēku, lai peļņas kārais valdnieks varētu nodot četrus simtus vergu.

Ai, tiesneši, ai, Eiropas valdnieki, kas jūs mierīgi guļat savās pilīs, kamēr jūsu brāļus slepkavo! Vai ne, jūs taču nekā nezināt par šīm nežēlībām? Un tomēr tās dara jūsu vārdā! Nu, tad ļaujiet šo nelaimīgo baiļu saucieniem skanēt pāri jūrai un modināt jūs no miega!

Patētiskos vārdos, kuru uzdevuma bija izspiest asaras no sieviešu acīm, Maluē turpināja attēlot nēģeru vergu ciešanas. Tad ar dedzīgu protestu beidza savu priekšnesumu:

— Ai, jūs bezsirdīgie eiropieši! Kāpēc jūs arvien gribat būt nežēlīgi varmākas, ja varat būt labdarīgi aizstāvji? Nelaimīgie radījumi, kurus jūs vajājat, ir tāpat ar sāpēm dzemdēti kā jūsu bērni! Vai arī tie nav cilvēki? Vai mūs visus nav radījis viens Dievs? Vai mūs neuztur viena un tā pati zeme? Vai mūs nesilda viena un tā pati saule? Vai mēs visi nepielūdzam vienu un to pašu Pasaules Kungu? Tāpēc ka viņu adas krāsa ir citādāka nekā mūsu, vai tas mums dod tiesības viņus nogalināt, laupīt viņu sievas un bērnus, kalt ķēdēs viņu tēvus?

Lasiet visu pasaules tautu vēsturi: nevienā valstī, nevienā gadu simtenī, pat visbarbariskākajā, jūs neatradīsit piemērus tik labi pārdomātai, tik neatlaidīgai cietsirdībai! Laikmetā, kad veselīgā filozofija un plašās zināšanas padara Eiropu bagātu ar jaukākiem izgudrojumiem — tādā laikmetā jūs vēl arvien gribat būt cilvēces vajātāji? Vēl ir laiks, — lieciet aizmirst šis nežēlības, parādot pasaulei cilvēdbas un cēluma piemēru, atsvabiniet nēģerus, saraujiet viņu ķēdes, dariet viņu stāvokli panesamu un esiet pārliecināti, ka ar brīvlaistajiem jūs iegūsit labākus, uzticāmākus kalpus, kas jūs mīlēs kā savus tēvus. Vergi savus bendes nīst.

Runa elektrizēja klausītājus. Piekrišanas vētrā vīrieši steidzās uz tribīni, sievietes vicināja mutautiņus, runātājs atstāja tribīni, atskanot saucieniem:

— Brīvība! Brīvība!

Dantons pagriezās pret Maratu: divas, trīs reizes arī viņš grasījās pie­vienoties vispārējai jūsmošanai, bet, pamanījis pavadoņa slikti apslēpto zob­galību, apvaldījās.

— Nu, — jautāja Dantons, — ko jūs par to sakāt?

— Es saku, — Marats smīnēja, — ka vajadzīgas tikai tādas sapulces kā šī un tādi runātāji kā šis, lai cilvēce spertu kādu soli uz priekšu.

— Un tomēr tā ir jauka un cēla lieta, par ko viņš cīnās, — sacīja Dantons.

— Protams, bet mums ir jācīnās par kādu vēl svarīgāku lietu nekā amerikāņu vergi.

— Un tā būtu?

— Eiropas vergu jautājums.

— Es saprotu.

— Jūs apsolījāt nākt man līdzi.

— Jā gan.

— Tad nāciet!

— Kurp mēs iesim?

— Jūs mani atvedāt pie aristokrātiem, kas runā par melno atbrīvošanu. Es jūs gribu vest pie demokrātiem, kas strādā pie balto atbrīvošanas.

Pēc šiem vārdiem Dantons un Marats nepamanīti atstāja zāli, kad visu uzmanība vērsās pie runātāja.

Dantons un Marats atkal ieradās Palērojālā, kur ļaužu pūlis likās mazāks nekā iepriekš.

Kā agrāk veda Dantons, tā tagad Marats. Viņš likās steidzamies. Viņi gāja pa galeriju, kas stiepjas gar Valuā ielu, te Marats iegriezās kādā ejā pa labi, Dantons tam sekoja. Drīz abi izkļuva laukā no Palērojāla.

Pils fasāde uz šīs ielas vēl nebija pabeigta un braucējiem ceļš bija pilnīgi slēgts ar sakrautām akmeņu kaudzēm. Pat ar kājām te bija grūti tikt cauri.

Starp šiem akmeņu kalniem Marats ļoti labi prata atrast ceļu, it kā tam pirms šā jaunā labirinta būtu rokā Ariadnes pavediens. Laiku pa laikam viņš pagriezās, lai redzētu, vai Dantons seko; beidzot apstājās pie kādām pagraba durvīm ar diviem dučiem pakāpienu uz leju.

Klusajā ielā visi, kā likās, gulēja, un tikai no pagraba kā no apakšzemes vulkāna pacēlās silts tvans un balsu ņudzeklis.

Lai gan Dantons pēc ārienes jau varēja sagatavoties spriest par iekšieni, viņš tomēr apstājās pie bedres ieejas, kamēr Marats steidzās lejā. Beidzot Dantons nolēma Maratam sekot, kāpa lejā pakāpienu pa pakāpienam, un uz pēdējā atkal apstājās.

No šā pēdējā pakāpiena viņam rādījās šāds skats:

Liela velvēta telpa — pirms ielas pacelšanas laikam kāda milzīga nama oranžērija, kādas toreiz jau pa lielākai daļai bija noplēstas. Ši oranžērija pirms divdesmit pieciem gadiem bija pārvērsta par krodziņu un nu te bija klubs.

Šis klubs bija zināms tikai saviem ļaudīm. Tajā varēja iekļūt tikai ar zināmām zīmēm un parolēm — kā brīvmūrnieku ložās. Tas bija Cilvēku Tiesību klubs.

Vecie krogus galdi bija palikuši kā agrāk. Tagad uz tiem stāvēja ķēdēs piesieti dzeramie kausiņi un apkārt uz ļodzīgiem krēsliem un ķirmju saēs­tiem soliem sēdēja dzērāji.

Telpas dibens no tabakas dūmiem, lampu kvēpiem un apmeklētāju dvašas bija miglā tīts. Tajā varēja saskatīt to apmeklētāju siluetus, kam nebija naudas, lai atspirdzinātu rīkli un tukšo vēderu ar malku vīna. Tie skaudī­giem skatieniem noraudzījās biedros, kuru posts tomēr atļāva šinī vietā izdot dažus sū.

Pie pašas dibensienas no tukšām mucām bija ierīkota tribīne ar vecu rakstāmpulti kā priekšsēdētāja galdu.

Uz šā galda stāvēja viena degoša un viena izdzēsta svece, bez tām neviens gan neuzminētu šīs mēbeles nozīmi. Taupībai, kas šinīs telpās valdīja, liktos izšķērdīgi, ja abas sveces degtu reizē.

Milzīga izšķirība bija starp eleganto, pūderēto sabiedrību zeltotās, ar samtu izdrapētās sienās, no kurienes Dantons ar Maratu nupat nāca, un starp šo melno, piekvēpušo pagrabu. Abi draugi tieši no aristokrātu debesīm ienāca vienkāršās tautas ellē. Dantons vēroja dīvaino sapulci.

Pilsonības klēpī dzimušais Dantons juta varenu dzenuli, kas viņu vilka projām no vidusšķiras. Vienu tas dzen uz augšu, otru — uz leju.

No šā dzenuļa Dantons tiecās uz aristokrātiju. Pilnīgs jūtu cilvēks, epiku- rietis, politiķis, nākamais valstsvīrs, karstasinīgs, bet ne asinskārs, Dantons mīlēja skaistu veļu un reibinošas smaržas, viņš mīlēja zīdu un samtu, viņš, vīrs ar cietu, rupju ādu, mīlēja to smalko, balto ādu, kāda 2. un 3.septembrī bija viņa aģentiem pietiekams iemesls nodot nāvei šādas ādas īpašniekus.

Tagad nu Dantons nāca no sabiedrības, kur visu to bija atradis: tūkstoš sveču mirdzumu, zīda drānu čaukstoņu, samta maigo spīdumu, lepnas, dārgas spalvas, brīnumskaisto dimantu žilbumu; viņš bija elpojis smaržām piesātināto gaisu. Nu viņš pēkšņi, bez kādas pārejas atradās sabiedrības padibenēs starp kūpošām tauku svecēm, netīrām rokām un riebīgām lupatām. Pirmo reizi viņš pārliecinājās par šo dzīvo katakombu esamību, kuras atrādās zem modernās Romas un kurām kādudien vajadzēs to pārveidot. Viņš redzēja spilgto kontrastu ārējās parādībās, kustībās, smaržā, un gaidīja tagad vēl tās pretestības, ko dos sarunas.

Nebija ilgi jāgaida.

Kluba sekretārs Bordjē piecēlās un iepazīstinājā sapulci ar ziņām, kas ienākušas no provinces.

Pirmais ziņojums Cilvēku Tiesību klubā bija šāds:

— Zils Leborns, nabadzīgs saimnieks Maškūlā pie Nantes, nogalināja trusīti, kas apgrauza viņa kāpostus; par to pēc Maškūlas kunga pavēles viņu piesēja pie staba un pēra ar pātagām.

Pjērs, algādzis Pontsanmesminā bija liedzies brist dziļā pils grāvja ledus aukstajā ūdenī ķert zivis cienītai kundzei. Par sodu viņu ieslodzīja izkurinātā maizeskrāsnī. Kad to atkal gribēja izlaist, viņš bija nosmacis.