Aleksandrs Dimā (tēvs): MARATA DĒLS

— Jā, mīļais kungs, — jūsmoja Giljotēns, — un šī operācija, kas šķir dzīvību no matērijas, kas nokauj, izposta, iznīcina, šī operācija ilgst… nu, uzminiet, cik ilgi? Pat ne sekundi!

— Jā, pat ne sekundi, tas tiesa, — atbildēja Marats, — bet vai jūs arī esat pārliecināts, ka sāpes nav ilgākas par notiesāšanas aktu?

— Kā gan sāpes var būt ilgākas par dzīvību?

— Tāpat kā dvēsele pārdzīvo miesu.

— Jā tā, — atbildēja Giljotēns ar tik tikko manāmu rūgtumu, — pareizi, jūs ticat dvēselei! Jūs tai ierādāt pat zināmu vietu. Jūs meklējat dvēseli smadzeņu audos. Bet atļaujiet man par dvēseli domāt citādāk nekā jūs! Dzīvības mītne jums jāmeklē sirdī, Marata kungs, ne smadzenēs.

— Labi, pieņemsim, ka dzīvības mītne ir sirdī, bet dzīvības apziņa — kur tā būtu meklējama? Taču smadzenēs… Tātad! Atšķirat galvu no ķermeņa, tad miesa būs mirusi, tas ir iespējams, tad miesa varbūt vairs necietīs, arī tas ir iespējams, bet galva, doktora kungs, galva?

— Nu, galva?

— Galva turpinās dzīvot un domāt, kamēr vēl asins pilīte ierosina smadze­nes, un kamēr smadzenēm visas asinis tiek atrautas, tas ilgst vismaz astoņas līdz desmit sekundes…

— Ak, astoņas vai desmit sekundes, — domāja Kamills, — tas taču ātri paiet.

— Ātri paiet? — iesaucās Marats, strauji pieceldamies. — Jaunais cilvēk, vai jūs maz esat filozofs, ka mērojat sāpes pēc viņu ilguma un ne spēka, spriežat pēc cēloņiem un ne pēc sekām? Padomājiet tikai, kad nepanesamas sāpes ilgst vienu sekundi, tad tas velkas jau veselu mūžību, un ja tad šīs, jau pašas par sevi neciešamas sāpes, vēl dod apziņu, ka tās ir arī viņa dzīves beigas, un ja viņš, neraugoties uz briesmīgajām sāpēm, lai tikai savu dzīvību pagarinātu, labprāt arī paciestu sāpju pailgumu, — vai jūs nedomājat, ka tās ir visbriesmīgākās mocības?

— Tas jau ir tieši tas, kur musu domas nesakrīt, — sacīja Giljotēns, — šīs sāpes es noliedzu.

— Uņ es apgalvoju pretējo, - strīdējās Marats, - galvas nociršana nav nekāds jauns izgudrojums. Šo soda veidu es redzēju Polijā un Krie­vijā. Tur notiesāto uzsēdina uz sola. Četrus vai piecus soļus no viņa atrodas smilšu kaudze asins noslēpšanai. Ar vienu zobena cirtienu bende atšķir galvu no rumpja. Un, lūk, es pats savām acīm redzēju, ka tāds ķermenis bez galvas atkal piecēlās, pastreipuļoja dažus soļus un, tikai atdūries pret smilšu kaudzi, atkal saļima… Ja jūs man sacītu, ka jūsu mašīna strādā ātrāk, ka notiesāšana izdarama vieglāk, kā revolūcijas laikā tā labāk pielieto­jama nekā citi veidi, tad esmu ar jums vienisprātis un atzīstu, ka sabiedrībai ar to esat pakalpojis. Bet ka tā ir humānāka, nē, nē, doktora kungs, to es noliedzu!

— Gan piedzīvojumi pamācīs, mani kungi, kam ir taisnība, — sacīja Giljotēns.

— Vai jūs varbūt gribat teikt, ka mēs ar jūsu mašīnu izdarīsim praktiskus izmēģinājumus?

— Bet, mīļais draugs, mana mašīna ir domāta tikai noziedzniekiem… Tātad es gribēju sacīt, ka tās derīgumu varam izmēģināt pie kāda noziedz­nieka galvas.

— Nu, labi, Giljotēna kungs, tad nostājaties labi tuvu tam noziedzniekam, kura galva kritis zem jūsu mašīnas. Paceļat ātri šo galvu, kliedzat tam ausī to vārdu, kāds tam bija dzīvam esot, un jūs redzēsit, ka viņš atvērs acis un pagriezis tās uz jums, jā, to jūs redzēsit.

— Neiespējami!

— Jūs to redzēsit, es saku un varu droši teikt, jo es tā darīju, kā lieku jums darīt, un redzēju, ko ari jūs redzēsit.

Kamills šos vārdus teica ar tik ciešu pārliecību, ka neviens, pat doktors Giljotēns, neuzdrošinājās apstrīdēt sajūtas turpinājumu nocirstās galvās.

— Bet es vēl arvien nevaru iedomāties šo mašīnu, — teica Dantons. — Paskaidrojiet man vēl, mīļais doktor.

— Te, — iesaucās kāds jauns cilvēks, kas pa sarunu laiku bija nepamanīts ienācis un piesēdies pie galda, lai uzskicētu Giljotēna aprakstīto mašīnu, — te, — viņš teica, pasniegdams Dantonam skici, — tāda tā lieta izskatas. Vai nu vari to iedomāties?

— Pateicos, Dāvid, jā, tagad es saprotu… Kā liekas, tad tava uzzīmētā mašīna jau strādā.

— Jā, — atbildēja Dāvids, — patlaban (ā gatavojas nocirst galvas trim slepkavām. Vienu patlaban tiesā, divi citi gaida sodu.

— Šie trīs slepkavas bez šaubām ir Kartušs, Mandrīns un Pulaijē? — jautāja Dantons.

— Nē, šie trīs slepkavas ir Vanlo, Bušē un Vato.

— Ko tad tie nogalinājuši?

— Glezniecību!

— Galds ir klāts! — ziņoja sulainis greznā livrejā, un tajā pat acumirkli atvērās lielās divviru durvis uz Dantona darbistabu.

— Pie galda, pie galda! — sauca Dantons.

— Dantona kungs, — Marats teica, — vai jūs man negribētu par piemiņu šai dienai, kad man bija tas prieks ar jums iepazīties, uzdāvināt Davida kunga zīmējumu?

— Labprāt, — teica Dantons. — Redzi, Dāvid, kā mani aplaupa.

Viņš pasniedza Maratam skici.

— Nomierinies, — sacīja Dāvids, — es tev uztaisīšu citu.

Sabiedriba gāja uz Dantona darbistabu, kur šodien bija ierīkots mielasta galds.

Divviru durvīm atveroties, no istabas pretim mirdzēja gaismas jūra, jo lai gan bija tikai pulkstens četri pēcpusdienā, kad parasti mēdza pusdienot, ēdamistabā bija nolaisti aizkari un iedegtas lustras un daudzžuburu svečturi. Rakstāmgalds bija piestumts pie sienas starp abiem logiem, lielais atzveltnes krēsls noslēpts zem improvizētas bufetes, skapji aizsegti ar priekškariem, vārdu sakot, viss iekārtots tā, lai nekas neatgādinātu darbdienu.

Galds bija bagātīgi izgreznots ar puķēm, sudrabu, kristālu un mājām dievekļu statujiņām.

Katrs viesis blakus savai servjetei atrada karti, uz kuras garā rindā bija sarakstīta ēdienu kārtība, lai katrs jau iepriekš var iedalīties un ēst ar aprēķinu un izvēli.

Viesi piesēdās un katras lasīja savu karti ar dažādām sajūtām: Marats nicīgi, Giljotēns ar interesi, Talmā ar ziņkāri, Šenjē vienaldzīgi, Kamills Demulēns jūteklīgi, Dāvids ar apbrīnu un Dantons ar baudkāri.

Izrādījās, ka viena viesa trūkst. Pie galda bija septiņi, bet klāts bija astoņām personām.

Astotā vieta starp Dantonu un Giljotēnu bija tukša.

— Man šķiet, mani kungi, — piebilda Kamills, — kāds te trūkst, bet gaidīt uz laikā neieradušos viesi ir nevērība pret klātesošajiem, tātad es lieku priekšā nekavējoties atklāt sēdi.

— Un man tūkstoškārt jāatvainojas viesu priekšā, bet tas, kam šī vieta jāieņem, mums visiem no šīs ēdienu kartes ir tik labi pazīstams, ka patiesi būtu ļoti nelaipni sākt mielastu bez viņa.

— Kā, — iesaucās Kamills, — trūkstošais viesis būtu…

— Mūsu pavārs, — atbildēja Dantons.

— Mūsu pavārs? — viesi korī atkārtoja.

— Jā, mūsu pavārs… Lai jūs, mani kungi, nedomātu, ka ar šīsdienas banketu es nedomāju izputināties, tad vispirms man jums jāpastāsta par šā mielasta vēsturi. Kāds brašs abats, abats Rojs, kurš vada prinča veikalus, atnāca pie manis un mani uzaicināja uz juridisku apspriedi viņa augstības lietās. Astoņas dienas vēlāk krietnais abats man atnesa tūkstoš livru. Tā kā es savas rokas negribēju aptraipīt ar tirānu zeltu, tad nolēmu izmantot honorāru, sarīkodams dineju dažiem saviem draugiem. Un tā kā Grimo de la Renjērs ir mans tuvākais kaimiņš, tad viņu ielūdzu pirmo. Bet pazīsta­mais gardēdis paskaidroja, ka viņš nekad neēdot ārpus mājas, izņemot gadījumu, ja tam pašam atļauj pagatavot mielastu. Tad es teicu, ka nododu viņa rīcībā ne tikai minētās tūkstoš livras, bet arī manu virtuvi, manu virtuveni, manu pagrabu un tā tālāk. Viņš purināja galvu… „Es pats visu sagādāšu." Tātad viss še ir no mūsu pavāra: galda piederumi, sudrabs, puķes, svečturi, lustras. Un ja jūs kādam gribat pateikties, tad ne man, bet viņam.