Aleksandrs Dimā (tēvs): MARATA DĒLS

Lai tiktu vaļā no šiem pavedējiem, pret kuriem Dantonam nebija tāds riebums kā Marafam, stingri nopietnam Žana Žaka Ruso piekritējam, abi steidzās uz dārzu un nonāca uz slīpā ccļa, kas ved lejā uz cirku; tur varēja ļauties mierīgi bīdīties uz priekšu, un kam bija karte kabatā, to neviens nekavēja tiki iekšā pie izredzētajiem.

Dantonam bija divas kartes. Abi draugi, komisāru laipni sveicināti, iegāja zālē. Te bija žilbinošs mirdzums un greznība.

Aptuveni divi tūkstoši sveču apgaismoja aristokrātisko sabiedrību.

Apvienotie Francijas un Amerikas karogi karājās pār lielu piemiņas plāksni, uz kuras bija atzīmētas kopējo armiju uzvaras. Zāles dibenā skatienu saistīja trīs krūšutēli.

Pa labi un kreisi stāvēja Lafajeta un Franklina tēli, vidū — Vašingtona.

Teodors Lamets vecākais bija priekšsēdētājs. Laklo — sekretārs. Tribīnes un galerijas pilnas dāmu, kuras tāpat jūsmoja par Amerikas neatkarību.

Starp tām bija arī Šanlī kundze, marķīze Villeta, Terēze Kabarī, vēlākā madame Talljēna, tolaik vēl marķīze Fontnū, sieviete, kas allaž skaista, bet šodien izskatījās vēl daiļāka. Seja aizsegta ar smalku melnu šķidrautu, aiz kura viņas ugunīgās spāņu acis mirdzēja kā zvaigznes naktī.

Marķīze Bearnē, Zozefina Tašē de la Pažrī, daiļā kreoliete, kuras seja bija kā apskaidrota no tā laika, kad Lenormāna jaunkundze, pareģe no Sanžermēna priekšpilsētas, tai bija pareģojusi, ka kādudien viņa kļūs par Francijas karalieni.

Slavenā Plimpija de Gūža, rakstniece ar divsimttūkstoš livru renti, kura neprata ne lasīt, ne rakstīt un tomēr diktēja saviem sekretāriem romānus un lugas.

Starp šīm valdzinošajām sievietēm no vienas pie otras lidoja dienas varonis marķīzs de Lafajets.

Viņš bija skaists, elegants, gadus trīsdesmit vecs vīrs. Gadus piecpadsmit atpakaļ apprecējis Ajēnas hercoga meitu, ticis pie neizmērojāmām bagā­tībām, viņš brīvības jūsmās, kas tad gāja pa pasauli, slepus sarīkoja divus kuģus, sakrāva tajos ieročus un munīciju un brauca uz Bostonu, tāpat kā piec- padsmitgadus vēlāk Bairons uz Mezolongionu. Bet, būdams laimīgāks par slaveno dzejnieku, viņš tiešām piedzīvoja tās tautas atbrīvošanu, kurai steidzās palīgā, un ja Vašingtons varēja pieņemt goda pilno nosaukumu — Amerikas brīvības tēvs, tad viņš nevarēja liegt, ka Lafajets bija tās kūms.

Atgriezies Francijā, Lafajets sacēla vēl lielāku sajūsmu nekā Amerikā. Viņš nāca modē, karaliene tam uzsmaidīja, Franklins viņu iecēla par pilsoni,

Ludviķis XVI — par ģenerāli. Šī popularitāte un ģenerāļa uniforma ļoti labi piestāvēja jaunajam varonim. Arvien to viņam ausīs čukstēja paša patmīlība, un ja tā apklustu, tad sievietes to arvien atgādinātu.

Šinī vakarā ar Lafajetu godā dalījās grāfs Estēns. Par zaudētām kaujām Indijā, kur to divas reizes saņēma gūstā, atlīdzināja Amerika; pēc neizšķirtās kaujas pie Havras, pēc nelaimīgā uzbrukuma Santa Lučiai, beidzot viņš galīgi sakāva komandoru Baironu.

Grāfs Hektors Estēns, pretēji Lafajetam, bija sirmgalvis; tā sajūsma dalījās starp viņu un viņa jauno sāncensi, un tā kā sievietes, it kā slepus norunājušas, vienbalsīgi izšķīrās par Lafajetu, tad jo enerģiskāk vīrieši nostājās Estēna pusē.

No pārējiem klātesošajiem vēl mināms Maluē, kura slavenā grāmata par nēģeru verdzību nupat bija iznākusi un kurš patlaban, kad ienāca Dantons ar Maratu, grasījās kāpt tribīnē un sākt savu priekšlasījumu.

Klusums iestājās drīzāk nekā varēja cerēt; skatieni novērsās no Olimpijas Gūžas un, brīdi klīduši apkārt — vīriešu skatieni no Bearnē kundzes līdz Terēzei Kabarī, sieviešu skatieni no Briso līdz Lafajetam — tie beidzot apstājās pie runātāja tribīnē, kur sagatavojās Maluē.

Kad beidzot zālē valdīja dziļš klusums, Maluē iesāka:

— Mani kungi, es stājos pie grūta uzdevuma; es jums gribu tēlot kādas rases nelaimi, kas liekas apkrauta ar ciešanu lāstiem un tomēr šos lāstus nav pelnījusi. Par laimi visas jūtīgās sirdis ir iestājušās par šo lietu, ko es humanitātes vārdā aizstāvu, un tātad es ceru rast atbalsi, kaut arī manas runātāja dāvanas ir niecīgas.

Vai jums kādreiz ir ienācis prātā, mani kungi, kad pēc labām pusdienām, ērti atsēdušies mīkstos atzveltnes krēslos, jūs dzerat gardo dzērienu — kafiju ar cukuru, pilīti pa pilītei izbaudīdami, — vai jums kādreiz ir ienācis prātā iedomāt, ka šis cukurs un šī kafija, kas jums tādu baudu sniedz, maksā miljoniem cilvēku dzīvības?

Jūs uzminējāt, vai ne, uzminējāt, par ko es gribu runāt? Par tiem nelaimī­gajiem Āfrikas bērniem, kam sava dzīvība jāziedo eiropiešu baudkārei, ar kuriem apietas kā ar lopiem un kuri tomēr Dieva un dabas priekšā ir mūsu brāļi.

Piekrītoša murmināšana sadūšoja runātāju. Visi šie elegantie, pūderētie kungi, visas šīs ar špicēm, spalvām un dimantiem apkrautās dāmas ar piekrītošu galvas mājienu pievienojās runātāja uzskatiem, ka viņi ir Kongo nēģeru un Senegālas nēģerieņu brāļi un māsas.

— Un nu, jūs līdzcietīgās dvēseles, — turpināja Maluē to laiku īpatnējā sentimentālajā frazeoliģijā, — un nu jūs, sentimentālās dvēseles, ņemat vērā, ka tas, ko jums gribu teikt, nav romāns, kas izgudrots jūsu garlaicības aizdzīšanai, bet patiesa aina no tā, kā jau divus gadsimtus apietas ar jums līdzīgām būtnēm. Tie ir sāpēs stenošās, vajātās cilvēces baiļu saucieni, kas sniedzas līdz jums un visām pasaules tautām vēstī par to nežēlību, kādu nodara nelaimīgajiem. Tic ir Āfrikas un Amerikas nēģeri, kas lūdz savus aizstāvjus, lai šie aizstāvji viņu vietā apelētu pie Eiropas valdnieku taisnības jūtām un panāktu viņu ciešanu remdēšanu. Spēcīgi lai paceļ savas balsis viri, maigi lūdzoši sievietes, un karaļi — Dieva vietnieki še zemes virsū — atzīs, ka viņi apgrēkojas pret pašu Dievu, ja pēc sava ģīmja un līdzības radītās būtnes ļauj tā mocīt.

Atkal skanēja piekrišana, kaut gan mazāk skaļa nekā pirmoreiz.

Liekas, ka sapulce juta — nu ievads jau bijis diezgan garš.

Arī Maluē uzskatīja, ka beidzot jāķeras pie lietas. Viņš turpināja:

— Bez šaubām jūs visi zināt, kas ir nēģeru tirdzniecība, bet kā tā notiek, to jūs nezināt! Nē, nezināt, vai arī esat tikai paviršu skatienu uzmetuši tai dīvainajai rīcībai, ar kādu viena cilvēku cilts tirgojas ar otru, kā cilvēks cilvēku pērk un pārdod.

Kad nēģeru kuģa kapteinis grib „iepirkties", tad viņš piebrauc pie Āfrikas krasta un liek ziņot kādam virsaitim, kas te valda: šim uz kuģa esot Eiropas preces un viņš gribot tās iemainīt pret divsimts vai trīssimts nēģeriem. Tad viņš savu preču paraugus nosūta valdniekam, ar kuru grib noslēgt darījumu, pieliek paraugiem vēl klāt krietnu porciju degvīna kā dāvanu, un gaida.

Degvīns — aqua vitae, dzīvības ūdens, ugunsūdens, kā saka nēģeri — nelaimīgais izgudrojums, kas reizē ar destilācijas mākslu no arābiem nokļuvis pie mums, šis nelaimīgais dzēriens ir kļuvis bīstams ierocis nežēlīgu cilvēku rokās. Tas ir jālād! Tas izpostījis un iznīcinājis vairāk tautību nekā tie ugunsieroči, kuri Jaunās Pasaules iedzīvotājiem nebija pazīstami un kurus tic noturēja par zibeni jaunu dievību rokās.

Kā redzams, Maluē pacēlās liriska lidojuma augstākājos kalngalos un viņa pūles atalgojās ar skaļiem piekrišanas saucieniem.

Viņš turpināja:

— Trešā dienā beidzot pienāk četri simti kopā saķēdēti nēģeri; tos pavada mātes, sievas, meitas un māsas, tas ir, ja tikai vīriešu kārtas vergi pieprasīti; ja vajadzīgas arī sievietes, tad sievas, meitas, māsas ir saķēdētas kopā ar saviem vīriem, tēviem, brāļiem.