Aleksandrs Dimā (tēvs): MARATA DĒLS

— Tātad jūs noteikti apgalvojat, ka Neķēra kungs iecelts par Brienna kunga pēcnācēju ministrijā? — no pūļa kāda balss sauca tik draudīgi, ka visu acis pagriezās pret runātāju.

Pilnīgi pretējs pirmajam runātājam bija otrs, kas likās gribēja kļūt par viņa pretinieku vai uzticāmāko draugu. Tas bija ģērbies ar izmeklētu eleganci. Viņa baltā veļa tūlīt krita acīs. Viņš bija milzu auguma — piecas pēdas astoņas collas garš, un pie tam ar ļoti samērīgu stāvu. Viņa būtne izdvesa spēku, — tikai seja bija vienās baku rētās. Deguns plakans, acis tik tikko redzamas, mute nesamērīgi liela. Kad šī mute smaidīja, tad bija redzamas divas rindas baltu zobu — kā no ziloņkaula. Gaļīgās lūpas, ja tās bija slēgtas, pauda drosmi un miesaskārību. Visa galva likās kā radītāja rokas pārtraukts pārejas veidojums no lauvas un cilvēka, enerģisks, bet drausmīgs radījums. Viņš bija brīnišķīgs dzīvības, miesas, kaulu, jūteklības un mežonīgas sajūsmas sajaukums.

Abus vīrus šķīra kādi septiņi astoņi cilvēki, bet tie tūlīt pavirzījās sāņus, it kā baidīdamies ciest sadursmē. Tagad abi pretinieki stāvēja viens pret otru, lielais ar sagrumbotu pieri noraudzījās mazajā, tas atkal smaidīdams uzlūkoja milzi.

Nu pūlis Metru vairs neievēroja: tā uzmanība pievērsās abiem nepazīs­tamajiem.

Vispārējā uzmanīgā klusumā milzis atkārtoja jautājumu:

— Tātad jūs noteikti apgalvojat, ka Neķēra kungs iecelts par Brienna kunga pēcnācēju ministrijā?

— Jā, es to apgalvoju.

— Un priecājieties par šo maiņu?

— Es domāju gan!

— Mazāk gan tāpēc, ka viens paceļas, bet ka viņš otru iznīcina un ka zināmos laikos arī iznīcināt nozīmē radīt?

— Brīnišķīgi, ka jūs mani saprotat, pilsoni!

— Tātad jūs esat tautas draugs?

— Un jūs?

— Es esmu lielmaņu naidnieks.

— Tas ir viens un tas pats.

— Darba sākumā — jā, bet kad tas ir pabeigts?

— Ja jau tiktāl esam, gan tad sapratīsimies.

— Kur jūs šodien ēdīsit pusdienas?

— Ar tevi, ja gribi.

— Nāc, pilsoni!

Milzis pienāca klāt mazajam vīrelim un sniedza tam elkoni. Tas pieķērās. Tad abi, nepievērsdami ne mazāko uzmanību pūlim, mierīgi gāja projām, atstādami politiķiem zem Krakovas koka pārspriest nule dzirdēto jauno ziņu.

Palērojāla galā zem arkādēm abiem jaunajiem draugiem, kuri vēl nebija viens otram priekšā stādījušies, nāca pretim diezgan noplucis vīrs, kas tirgojās ar ieejas kartēm.

Tovakar varietē teātri spēlēja pazīstamo lugu: „Ķeizars Arlekins uz Mēness".

— Dantona kungs, — biļešu pārdevējs teica lielajam, — šovakar spēlē Bordjē. Vai jūs negribat mazu, smuku ložu, labi apslēptu, kur var ņemt līdzi skaistas dāmas un visu redzēt, bet pats palikt neredzams?

Dantons neatbildējis to atbīdīja no ceļa.

Nu biļešu pārdevējs pārgāja otrā pusē un vērsās pie mazā:

— Pilsoni Marat, varbūt jūs gribat partera biļeti? Tur jūs būsit starp patriotiem vien. Bordjē taču ir viens no jūsējiem. /

Arī Marats neatbildēja, bet aizbīdīja to ar kāju.

Biļešu pārdevējs rūkdams gāja tālāk.

- Mīļais Hebēra kungs, - kāds ielas zēns, kurš jau labu laiku kārām acīm bija noraudzījies uz biļešu paciņu pārdevēja rokā, tam lūdza, - mīļais Hebēra kungs, uzdāviniet man vienu biļeti galerijas stāvvietā.

Tā 1788.gada 24.augustā kasācijas tiesas advokāts Dantons tikās ar Artuā grāfa staļļa ārstu Maratu. Viņus iepazīstināja biļešu pārdevējs Hebērs.

Pa ceļam beidzot kā viens, tā otrs patriots dabūja zināt, ar ko tam ir darīšana. Hebērs gan bija minējis vārdus Dantons un Marats, bet ar to vēl maz bija pateikts, jo toreiz Maratu maz pazina, bet Dantons. pavisam nebija pazīstams. Tātad viņiem vajadzēja pašiem minēt savus titulus un stāvokli, ka Dantons beidzot zināja: šis vīrs, kas tam iet blakus, ir grāmatas „Vergu ķēdes" autors. Viņš ir arī citu darbu, kā, piemēram, „Literāro raibumu", „Ņūtona optikas", „Uguns, elektrības un gaismas pētījumu" sacerē­tājs. Marats turpretim bija dabūjis zināt, ka Dantons ir advokāts kasācijas tiesā, turīgas pilsoņu ģimenes mantinieks, pirms trim gadiem apprecējies ar jauko Gabrieli Sarpentjē, un divus gadus veca palaidņa zēna tēvs, par kuru viņš, kā jau visi tēvi, ir vislabākajās cerībās.

Dantona namā dzīvoja arī viņa patēvs Rikordēna kungs — Dantona tēvs bija miris jauns un viņa māte apprecējusies otrreiz. Bet viņa patēvs to ļoti cienīja un bija tam gandrīz vai kā otrs tēvs.

Rikordēna kungs ielas pusē otrajā stāvā apdzīvoja lielu dzīvokli, bet Dantons apmierinājās ar nelielu mītni, kuras logi bija uz Komersa pasāžas pusi. Abi dzīvokļi bija savienoti, un Rikordēns savam padēlam, jaunajam advokātam, atdeva lielo zāli par uzgaidāmo istabu klientiem, kurus cerēja drīz iegūt. Pagaidām Dantons te ierīkoja savu darba istabu, ieslēdzās tajā ar visu savu garīgo un fizisko spēku un atstāja sievai, bērnam un virtu- venei visu pārējo dzīvokli ar kopējo virtuvi, priekšnamu, guļamistabu un salonu.

Šinīs telpās, kas bija izgreznotas ar Rikordēna kundzes un vecā Šarpentjē ģīmetnēm, Dantons ieveda Maratu. Portreti likās pavirši uzgleznoti, tikai uzskicēti, bet pat tādā veidā tās bija pilnas dzīvības, uguns un ģenialitātes. Šīs gleznas nedaudz stundās tyja veidojis kāds Dantona draugs, jauneklis, vārdā Žaks Luijs Dāvids.

Viss pārējais šajā istabā bija loti vienkāršs. Tikai daži sīkumi ma/liet norādīja uz greznības tieksmi, kā, piemēram, vāzes, lukturi un pcndeļpulkste- nis — tie bija zeltīti. 4

Dantonu mājās visi pazina pēc zvanīšanas. Arī tagad tam steidzās pretim sieva, bērns un suns. Bet kad durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās arī viesis, sieva soli atkāpās, bērns sāka raudāt, suns rēja.

Marata seja mazliet raustījās.

— Atvainojiet, mans dārgais viesi, - sacīja Dantons, — bet jūs te vēl esat svešs un…

— Un es atstāju parasto iespaidu, — papildināja Marats, — neatvaino­jiet ies, es to zinu!

— Mana mīļā Gabrielc, — noskūpstījis sievu, sacīja Dantons tādā toni, it kā lūgtu piedošanu par kādu vainu, — es satiku šo kungu Palērojālā. Viņš ir ievērojams ārsts, jā, pat vēl vairāk: viņš ir filozofs, un laipni pieņēma manu ielūgumu ierasties pusdienās.

— Mīļais Žorž, ja tu esi aicinājis šo kungu, tad viņš var būt pārlieci­nāts par sirsnīgāko uzņemšanu, tikai bērns un suns nebija uz to sagata­vojies…

— Prot saost, kā redzu, — papildināja Marats, — es jau sen esmu ievērojis, — viņš piebilda ar apbrīnojamu cinismu, — ka suņi pēc savas dabas ii ļoti aristokrātiski noskaņoti.

— Vai kāds no mūsu viesiem jau ir klāt? — jautāja Dantons.

— Nē… tikai pavārs.

Pie šiem vārdiem kundze pasmaidīja.

— Vai tu viņam nepiedāvāji savu palīdzību? Jo arī tu, mīļā Gabriele, esi lieliska virtuvene.

— Es to darīju, bet viņš noraidīja manu piedāvājumu.

— Dieva vārdā! Ļausim tam, jo viņš ir savādnieks… Lūk, zvana… Ej, mans bērns, paraugies, kas nāk!

Tad viņš atkal pagriezās pret Mai'atu.

— Te ir viesu saraksts, ko šodien redzēsim pie galda. Kāds jūsu kolēģis, doktors Giljotēns, tad Talmā un Zozefs dc Šenjē, abi nešķirāmie, — Kamills Demulēns, kāds jauns, bet ģeniāls palaidnis, tad… kas tad vēl? Jūs, mana 10* sieva un es, — vairāk neviens. A! pag, Dāvidu es aizmirsu. Biju ielūdzis ari savu patēvu, bet tas domā, ka sabiedrība viņam par daudz smalka. Tas ir krietns, labsirdīgs provincietis, kurš Parīzē jūtas nelaimīgs un arvien ilgojas pēc savas Arsirobas. Nu, nāc tikai iekšā, Kamill, nāc iekšā!