Aleksandrs Dimā (tēvs): MARATA DĒLS

Tiklīdz Dantons bija izrunājis, tā atvērās otras durvis un cits sulainis pieteica:

— Grimo de la Renjēra kungs!

Visi piecēlās un ieraudzīja trīsdesmit piecus vai trīsdesmit sešus gadus vecu vīru, apaļu, ziedošu, ar spirgtu seju, ienākam pa durvīm. Viņš bija tērpies ērtā melna samta frakā ar platām kabatām, puķu izaustās atlasa biksēs, pie kurām karājās daudz maziem brelokiem izgreznota pulksteņ- ķēde. Kājās viņam bija zīda zeķes un kurpes ar dimantu izrotātām sprādzēm. Galvā tam bija apaļa, gandrīz vai smaila cepure, kuru viņš nekad, arī pie galda ne, nenoņēma un kuras vienīgais rotājums bija divus pirkstus plata samta lenta, ko saturēja tērauda sprādze.

Šo vīru ieraugot, visi glaimīgi smaidīja, tikai Marats vēroja slaveno ^Fran­cijas valsts spekulantu ar skatienu, kas drīzāk izteica dusmas nekā laipnību.

— Mani kungi, — iesāka Grimo de la Renjērs, tikai picskārdamies ar roku pie platmales un to nepaceldams, — es gribēju izlūgties šim svinīgajam gadījumam mana slavenā meistara la Gepjēra palīdzību, bet viņš jau agrāk ir apsolījis Provansas grāfam. Tātad man vajadzēja iztikt paša spēkiem,

bet es esmu darījis visu, kas bija manos spēkos, un tāpēc lūdzu ņemt par labu kā būs.

Atskanēja piekrišanas saucieni. La Renjērs paklanījās kā mākslinieks uz publikas applausiem. Ēdienu karte visus, izņemot Maratu, iepriecināja.

— Mani kungi, — Grimo turpināja, — pie galda nevienam nav jārunā, izņemot, ja kaut ko ievajagas. Galds ir vienīgā vieta, kur vismaz pirmās stundas negarlaikojas.

Sakarā ar šo uzskatu jeb, labāk sakot, aforismu, nu katrs sāka klusēdams rīt austeres.

Tad tika pasniegta zupa un pirmais ēdiens.

Pirmā ēdiena nesējiem pa priekšu gāja herolds veclaiku kostīmā un ar šķēpu rokā.

Tam sekoja nama pārzinis melnā tērpā.

Tad nāca balti ģērbies jauneklis. Beidzot sekoja pavāri ar kokvilnas micēm galvās, ar skoteli apjozušies, nazi aiz jostas, baltās jakās, baltās zeķēs ar sprādžu kurpēm. Katram rokās bija šķīvis.

Šī procesija, kurai vēl pievienojās seši apkalpotāji, apgāja trīs reizes apkārt galdam un tad nolika ēdienus uz galda, lai viesi, zupu ēzdami, var pie tiem mielot acis.

Tad svinīgā procesija atkal aizgāja un palika tikai sulaiņi, kuri nostājās katrs aiz sava viesa.

Zupas terīne stāvēja uz cita galda un zupu pasniedza šķīvjos.

Tā ar asprātīgiem Grimo paskaidrojumiem un piezīmēm ēdieni sekoja cits citam, kamēr pēc stundas ar mokām pabeidza mielastu.

Grimo de la Renjērs bija kļuvis īsts amfitrions. Viņš piecēlās. Citi tam sekoja. Dantons un Marats kā pēdējie.

— Jūs pa visu mielasta laiku ne vārda nerunājāt, — teica Dantons. — Vai jums tas likās slikts?

— Tieši otrādi, tas man likās par daudz labs.

— Un jūs par to skumstat?

— Tas man liek pārdomāt.

— Pārdomāt? Par ko tad jūs domājat?

— Ka šis ģenerālnomnieks Grimo de la Renjērs kopš savas dzimšanas viens pats ir noēdis tik daudz, ka ar to pietiktu, lai uzturētu pie dzīvības desmittūkstoš ģimenes.

— Bet viņš, kā liekas, par to neskumst. Jūs pats redzējāt.

— Jā, Dievs Šos ļaudis sodījis ar aklumu, bet reiz pienāks tā diena, kad tauta ar šiem vampīriem izrēķināsies, un šī diena…

— Nu, šī diena?..

— Es domāju, šī diena mūs mācīs novērtēt mūsu drauga Giljotēna izgudrojumu… Dzīvojat sveiks, Dantona kungs!

— Jūs ejat?

— Ko man te darīt? Esmu par neveiklu, lai atrastu gaumi pie jūsu ģenerālnomnieka, tā spekulanta jokiem.

— Es gribētu, lai jūs še paliktu un tad ar mani vakarā nāktu uz klubu.

— Uz kuru klubu?

— Uz sociālo klubu — es citu nepazīstu.

— Ja es iešu līdzi, kur jūs mani gribat vest, vai tad jūs arī nāksit līdzi tur, kur es jūs vedīšu?

— Ar prieku.

— Labi, tad es palikšu.

Dantons un Marats iegāja salonā, kur Grimo de la Renjērs ar dzīvu piekrišanu turpināja savus gastronomiskos priekšnesumus.

Stundu pēc šīs abu jauno draugu sarunas Dāvids devās mājās un Kamills Demulēns pie jaunās Lusilas Diplesī. Viņš mīlēja Lusilu un tika no tās mīlēts. Divus gadus vēlāk viņš to apprecēja. Talmā un Šenjē aizgāja uz Franču komēdiju; Grimo de la Renjers veica savu gremošanas procesu kā parasts — operā; Giljotēnam bija sarkšanās ar saviem vēlētājiem, bet Dantons un Marats patlaban nāca pa Onorē ielu uz Palērojālu.

Ielās viņi manīja uztraukumu, kāds parasti vēstī par lielas krīzes tuvošanos. Tiešām visur bija izplatījušās baumas par Brienna kunga atkāpšanos un Neķēra atsaukšanu, un uztrauktie iedzīvotāji atstāja savas mītnes, sapulcē­damies ielās un laukumos. Visur atskanēja abu naidīgo valstsvīru vārdi, visur bija dzirdama uzslava karalim, jo 1788.gadā vēl katrs, vismaz rakstos un runās, bija noskaņots stingri monarhistiski.

Marats un Dantons izspiedās cauri ļaužu pūlim. Jo vairāk tie tuvojās Palērojālam, jo lielāka bija drūzmēšanās. Iela dūca kā bišu strops. Pūlis baidījās, ka baumas par valdības maiņu var izrādīties nepamatotas.

Orleānas hercoga telpas bija spilgti apgaismotas un no ēnām, kas lieliem pulkiem slīdēja garām logu aizkariem, varēja spriest, ka princim šovakar ir ļoti liela sabiedrība. Pats laukums, kā arī visas apkārtējās ielas bija ļaužu pilnas, un šā mūžīgā pūļa nākšana un iešana, spiežoties uz pils pusi, likās kā jūras paisums un bēgums.

Marats un Dantons kā braši peldētāji iznira cauri ļaužu okeānam un tā tiem laimējās Palērojālam piekļūt no pretējās puses, kā no rīta tie šo vietu bija atstājuši.

Dantons, neraugoties uz pavadoņa nevēlēšanos, uz brīdi apstājās divkār­šās galerijas ārmalā. Meitas ar vīna un smiņķa sārtotiem vaigiem, rotām un spalvām izgreznojušās, līdz pat jostas vietai dekoltējušas un līdz ceļiem svārkus uzspraudušas, sauca klāt garāmgājējus ar visnetiklākajiem žestiem; kas viņas nevēroja, tos apbēra ar zobgalībām un izsmieklu; dažas, kā labas draudzenes, pastaigājās zem rokas, un satiekoties ar citām, laida vaļā kādu neķītru piezīmi vai bezkaunību, kas nepieradušam klausītājam sadzina vaigos asinis. Neparasti bija netīrie vārdi no tik daiļu būtņu mutes, kuru izturēšanās un izskats atšķīrās no tā laika augstākās sabiedrības dāmām tikai ar to, ka viņas valkāja neīstas rotas.

Dantons stāvēja un raudzījās. Šo vīru ar dzelzs ķermeni netavairāmi kairināja izprieca vai metāls, kas palīdz pie izpriecas tikt. Ar tādu pat apbrīnu viņš varēja nostāties pie naudas mijēja durvīm un lūkoties zelta gabalos un stieņos, kā noraudzīties Palērojāla ielas meitās.

Marats vilka viņu sev līdzi, un tas gāja, protams, vēlreiz paskatīdamies uz skuķēm.

Bet tiklīdz abi draugu bija uzkāpuši akmens galerijā, pēkšņi viņu domas novirzījās uz kaut ko citu: fiziskiem kārdinājumiem sekoja morālie. Tolaik dienas kārtībā bija erotiskas grāmatas; vīri, kurus varēja pazīt no viņu mēteļiem — jo tie pat augusta vidū valkāja mēteļus — piedāvāja šīs grāmatas garāmgājējiem. Drīz viens, drīz otrs paraustīja Dantonu vai Maratu pie svārkiem:

— Vai jūs varbūt nevēlaties grāfa Mirabo grāmatu „Brālis palaidnis, kādam tam jābūt?" Ļoti jauks romāns!.. Vai varbūt „FeIicija jeb mani jaunības stiķi" no Nersiata ar kapara griezumiem?.. Varbūt varu piedāvāt „Tēvoci Matjē" no abata Delorēna?

Tas tolaik saucās pārdot grāmatas „zem mēteļa".