Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

Artuā grāfa zirgu ārsts dzīvoja starp pirmo un otro pagalmu, mazā dzīvoklī ar skatu uz jāšanas skolu vienā pusē un uz tumšu aleju otrā pusē. Vina alga bija tūkstoš divsimt livru gadā.

Šo vīru Dantons pagājušajā naktī ap pulksten divpadsmitiem bija atstājis un tam apsolījis otrā rītā ap pulksten desmitiem apmeklēt. Tātad 1788.gada 26.augustā tieši desmitos no rīta viņš vēra masīvos vārtus uz staļļiem.

— Kur te dzīvo doktors Marata kungs? — viņš jautāja resnvēderam šveicaram, kurš velti pūlējās sakrustot savas īsās rociņas pār lielo vēderu.

— Pirmā iebrauktuve, trepes B, gaitenis D, durvis 12, — atbildēja švei­cars apbrīnojami raiti, kā no galvas visu iemācījies.

Dantons izgāja cauri plašajam, maigas saules apgaismotajam pagalmam, kur jau slaistījās daži kalpi garos zābakos ar milzīgiem piešiem.

Pa vaļējiem logiem skanēja zirgu zviegšana.

Ejot pa pagalmu, Dantons paspēja visu apskatīt. Vakardienas filantro- piskās atmiņās viņš velti pūlējās apspiest šīs aristokrātiskās greznības ap­brīnošanu. Varbūt viņš patlaban apskauda princi, nekā juta līdzi nabaga proletāriešiem.

Pārgājis pāri pagalmam, viņš virs vārtiem ieraudzīja lielu zeltotu numuru: viens. Te viņš iegāja.

Plašā loka eja, kas veda cauri galvenajai ēkai, sniedzās līdz jāšanas skolai, kuras abas durvis bija vaļā. Pa tām varēja redzēt brīnišķīgos zirgus rikšojam sarkanajās smiltīs. Uguns dzirkstīja viņu acīs un no augšas krītošā gaismā viņu spalva izskatījās kā zeltota. Seglos sēdēja sudrabā tresotie kalpi. Dantons apstājās un noskatījās patīkamajā ainā. Kā lietpratējs. Tad pagriezās un stāvēja trepju B. priekšā, kāpa augšā, nogriezās gaitenī D. un klusi pieklauvēja pie balti nokrāsotām durvīm Nr. 12.

Kad neviens neatbildēja un nekas nebija dzirdams, viņš atvēra durvis un atradās priekšnamā ar akmens grīdu. Te viņam sitās nāsīs cepeša smarža un pēc tās viņš atrada ceļu uz virtuvi, kur pie pavarda sēdēja sieviete, tīrīdama saknes un pieskatīdama divas kotletes, kas cepās baltos garaiņos.

Turpat uz pavarda vecā kastrolī vārījās piens un māla podā kaut kas līdzīgs melnai kafijai ar pelēkām putām pa virsu.

Uz restēm gulēja trīs pusapogļojušās maizes šķēles.

Tā Dantons ar vienu skatienu bija aptvēris visas brokastis, ko draugs tam gribēja celt galdā.

Epikurietim uznāca smaids; viņš domāja par Grimo de Renjēra ēdienu karti un nosprieda, ka stoiķis Marats šai lietā izrāda tikpat daudz lepnuma kā skopuma. Pirmā brīdī viņam pat uznāca vēlēšanās tūlīt pateikt namatēvam, ka mazliet mazāk iedomības un drusciņ vairāk kotletes tālu ceļu atnākušam un uz ēšanu noskaņotam viesim būtu patīkamākas lietas.

Bet Dantons taču nebija nācis cauri visai Parīzei brokastu dēļ. Tāpēc viņš jautāja vienkārši ģērbtajai ķēkšai pēc Marata un pēc laba laika, kad

tai labpatikās pacelt galvu, dabūja atbildi, ka „kungs" strādā, pie kam viņa norādīja ar pirkstu uz durvīm, kas veda Marata istabā.

Dantons nepieklauvēdams atvēra durvis, jo pirmo reiz tam šī pieklājība nekā nebija līdzējusi, un nu stāvēja istabā, kur „kungs" strādāja.

Marats sēdēja pie vienkārša, melna galda, apsējis ap galvu dzeltenu kabatas lakatu ar baltiem punktiem un līdz elkoņiem uzlocītām piedur­knēm un ar īsu, trulu spalvu uzcītīgi rakstīja uz rupja papīra.

Viņa priekšā gulēja kaudze atvērtu grāmatu, arī grīda bija pilna ar bieziem sējumiem un vecmodīgi sarullētiem manuskriptiem.

Kur tikai acis skatījās, visur redzēja mazā birokrāta taupīgo rūpību.

Salūzis spalvu nazītis, ar aukliņu sasiets; veca, nolietota tintnīca, norakstītas spalvas: šādi priekšmeti jaukā harmonijā gulēja apkārt Maratam.

Tam visam vēl jāpievieno melnas papes oblatu kārbiņa, veca raga tabakas doze ar smiltīm un saplīsis, zili strīpains kabatas lakatiņš.

Galds stāvēja istabas kaktā diezgan tālu no loga.

Viņš negribēja, ka zāļu stiebri, kas kautrīgi stiepās no mūra plaisām, tam atgādina pasauli.

Viņš negribēja, ka putni, kas lidinājās gar logu, atgādina Dievu.

Degunu piebāzis pie nodzeltējušā papīra, kad rakstīja; galvu atslējis pie vecajām tapetēm, kad pārdomāja, tā viņš darbā nepazina nekādu izklaidību kā tikai pašu darbu. Rakstnieka sirdsprieks, ērtības kā darba augļi - tas viss bija viņam ne tikai svešs, bet arī vienaldzīgs.

Ūdenim likās viņam nebija nekādas citas nozīmes, kā tikai uzdevums dzesēt slāpes. Marats bija viens no tiem ciniskajiem poētiem, kas mūzu glāsta ar netīrām rokām.

Pēc Dantona iekāsēšanās Marats pagriezās un, pazinis savu viesi, pamāja ar roku, it kā gribēdams lūgt, lai tam atļauj nobeigt iesākto teikumu.

Bet teikums negribēja beigties. Dantons kļuva nepacietīgs.

— Jūs rakstāt ļoti lēni, — viņš teica, — un vienlaikus esat kalsns un kustīgs. Es iedomājos, ka jūs būsit saviļņots, pilns nepacietības darbā, un nu redzu, ka rakstāt savas domas burtu pēc burta — kā tāds kaligrāfijas skolotājs.

Bet Marats neļāvās traucēties no šīs piezīmes un mierīgi rakstīja tālāk, pamājis Dantonam ar otru roku. Beidzot viņš tika galā. Agriezās un sniedza viesim pretim abas rokas.

— Jā, tiesa, — viņš teica, — es šodien rakstu lēni.

— Kāpēc tieši šodien?

— Sēstieties taču!

Bet Dantons nesēdās. Viņš piegāja tuvāk un atspiedās uz krēsla atzveltnes, tā kā varēja redzēt Maratu un pārskatīt rakstāmgaldu.

— Kāpēc tieši šodien? — viņš atkārtoja. — Vai tad jums tā kā milzu čūskai dažas dienas jābūt kustīgam, lai tad atkal nodotos kūtrībai?

Šis salīdzinājums Maratu neaizskāra, tas viņam varēja tikai glaimot. Odzes nosaukums viņu būtu pazemojis, bet milzu čūska — tas bija lielisks salīdzi­nājums.

— Jā, — atbildēja Marats, — es saprotu jūsu izbrīnu un redzu, ka maniem vārdiem vajag paskaidrojumu. Man ir dažādi rakstības paņēmieni. Ja es rakstu tādas lietas kā šodien, tad mana spalva ir gausa, tad tā rūpīgi pārbauda katru vārdu, neizlaiž nevienu punktu, nevienu komatu, piegriež vērību gan vārdam, gan domai, lai pareizi izteiktu sirdsjūtas.

— Pie velna, ko es šodien no jums dzirdu!? — izbrīnējies iesaucās Dantons. — Vai tas patiesi ir Marata kungs un ne Votūra vai Skuderī jaunkundzes gars, kas no jums runā?

— Tā?! Kas tad ar tiem ir?

— Jūs liekas esat to ņēmis sev par paraugu.

— Paraugu?.. Es zinu tikai vienu paraugu, un tas ir Šveices filozofs, slavenais, cēlais, nemirstīgais „Jūlijas" sarakstītājs.

— Žans Žaks…

— Jā, Žans Žaks Ruso… Arī viņš rakstīja lēnām, arī viņš deva savām domām laiku nokāpt no galvas līdz sirdij, tur pakavēties un tad kopā ar tinti izplūst uz papīra.

— Kā? Vai tad jūs rakstāt romānu?

— Tā ir, — atbildēja Marats, atzveldamies savā krēslā un plaši ieplezdams acis ar dzeltenīgiem, krunkainiem plakstiņiem, — tas ir romāns.

Viņa skatiens aptumšojās, it kā sāpīgas atmiņas pavērtos viņa gara acīm.

— Varbūt pat patiess notikums, — pēc brītiņa viņš piebilda.

— Tikumu romāns? Vai vēsturisks? Vai varbūt…

— Mīlas romāns.

— Mīlas romāns?

— Nu ja… Kāpēc gan ne?

Pie šā „kāpēc gan ne" Dantons ilgāk nevarēja palikt nopietns. Viņš uzmeta mazajam, nejaukajam vīram skatienu un sāka smieties.

Bet Marats nelikās to dzirdam un redzam. Sapņaini, kā aizgrābtībā, viņš iedziļinājās manuskriptā, kas viņa priekšā gulēja uz galda, un, klusā balsī dažus teikumus izlasījis, atkal pacēla skatienu uz Dantonu, kas tagad vairs nesmējās.