Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

— Piedodiet, ka smējos! Bet jūs sapratīsit, tas man varēja likties jocīgi, ka, meklēdams nopietnu zinātnieku, es atrodu romānu rakstnieku un pie tam vēl sentimentālu.

Marats smaidīja, bet neatbildēja.

— Esmu gan dzirdējis par jūsu darbiem, — turpināja Dantons. Giljotēns par tiem daudz ir stāstījis; jo lai gan viņš nav vienās domās ar jums, tomēr viņš cieni jūsu talantu, pat jūsu kļūdas. Bet tie visi bija tīri zinātniski darbi, prātnieciski sacerējumi un ne fantāzijas.

— Diemžēl, — iebilda Marats, — tas, ko uzskata par fantāziju, dažiem rakstniekiem nav nekas vairāk kā atmiņas. Tie domā, ka izgudro, bet patiesībā tikai atstāsta.

Neraugoties uz šķietamo paviršību, Dantons tomēr nebija tāds, kas ne­vērīgi paietu garām nopietnam, dziļākam vārdam.

Tas, ko Marats nupat teica, viņam likās dziļākas izpētes vērts, un viņš pūlējās izdibināt noslēpumaino vārdu saturu. Bet Marats ātri piecēlās, sakārtoja savu apģērbu un teica:

— Brokastosim, vai ja?

To pateicis, viņš izgāja un lika kalponei pasniegt ēdienu.

Palicis viens, Dantons uzmeta ziņkārīgu skatienu manuskriptam. Virs­raksts skanēja: ,,.Jaunā grāfa Patocka piedzīvojumi". Romāna varonis saucās Gustavs, varone Lusila.

Baidīdamies tikt pārsteigts, viņš pagāja nost no galda un aplūkoja pārējos priekšmetus, kas vēl atradās istabā.

Riebīgas pelēkas un sarkanas papīra tapetes, dažas kartes pie sienas, pāris katūna aizkaru pie logiem un veca, ķirmju saēsta lāde bija viss Marata istabas iekārtojums. Ne maigā pavasara, ne karstā vasaras saule nevarēja šai istabai dot piemīlīgu izskatu, likās, ka tā neuzdrošinājās te iespiesties, zinādama, ka te nesastaps nevienu puķīti, kurai varētu likt uzplaukt, nevienu spožu priekšmetu, kurā varētu spoguļoties.

Kad Marats atgriezās, Dantons bija beidzis visu aplūkot.

Marats ar virtuvenes palīdzību ienesa pilnīgi apklātu galdu. Galdu nolika istabas vidū. Virtuvene piebīdīja Marata krēslu un aizgāja, nelikdamās par viesi ne zinis. Dantons nesagaidīja no Marata atvainošanos par ēdiena trūcīgumu, bet šoreiz viņš bija maldījies.

— Redzat, — teica Marats, — es nevaru izdot divus tūkstošus deviņsimt livru par vienām brokastīm.

— Nu, nu, — jautri atbildēja Dantons, — ja jūs no sava izdevēja par katru romāna sējumu saņemtu simt luidoru un ar šādu romānu tikpat ātri

tiktu galā, kā es ar kādu juridisku padomu, tad gan arī jūs varētu pasniegt vienu kotleti vairāk.

Marats tam sniedza trauku.

— Jūs to laikam gan sakāt tāpēc, ka te ir tikai divas kotletes un tas jums liekas par maz. Vai tad jūs mēdzat noēst vairāk par divām kotletēm?

— Bet jūs?

— Es… es priekšpusdienās nekad gaļu neēdu. Citādi nevarētu strādāt.

— Romānu rakstīt? — nicīgi jautāja Dantons. — Kāpēc gan ne?

— Tieši romānu rakstīt, — atbildēja Marats. — Jā, pie politiska raksta es labprāt gribu redzēt asinis un tad arī ēdu gaļu, lai uztrauktos, bet romāns, o! — romāns ir pavisam kas cits. To neraksta ne ar vēderu, ne ar galvu, bet ar sirdi. Lai rakstītu romānu, Dantona kungs, tad vajag būt skaidrā.

— Nu, mans mīļais, tad jūs esat ļoti atturīgs mūzu priesteris, — sacīja Dantons, pasniegdams pretim savu šķīvi.

— Paturat sev abas kotletes, es jums saku, — atkārtoja Marats.

— Pateicos, — atbildējs Dantons, — un tagad nedomājiet vairs par mani. Man klājas tāpat kā Gargantijai — es nekad neesmu paēdis. Un tomēr jūs redzēsit, ka man pietiks ar vienu no jūsu kotletēm.

Patiesība bija tā, ka Dantona apetīti nevarēja ierosināt ne galds, ne ēdiens. Apdauzīti fajansa šķīvji, nodilušas karotes, trulas dakšiņas, servetes no nebalināta audekla un cietas kā zābaku zole, netīri pelēka sāls, ar pudeli saberzta un tad iebērta māla trauciņā, tad vēl duļķains vīns no tuvākā kroga. Tas viss Grimo de Renjēra kunga izlepušajam draugam nevarēja būt sevišķi kairinošs.

Tāpēc arī Dantons bezgalīgi ilgi kožļāja kotleti un sparīgi turpināja runāt, kamēr Marats lēni sūca kafiju ar pienu.

— Jums te ir brīvs dzīvoklis? — jautāja Dantons.

— Jā, es piederu pie prinča galma.

Vārdu „princis" viņš izrunāja tā, it kā ar to būtu sadedzinājis lūpas.

— Aurea niedioeritas, — piezīmēja Dantons parastā tonī.

Marats rūgti pasmaidīja.

— Tā ir osta pēc vētras, — viņš teica, — un matrozim, kura kuģis ir strandējis, katra osta ir laba diezgan.

— Nudien, mīļais Marata kungs, jūs šodien runājat kā trapists… Liekas, ka jūs justu slepenas skumjas vai sirdsapziņas pārmetumus… Par ko? To es nezinu! Bet es redzu jūs rakstām romānu, es redzu, ka jums nav ēstgribas, ka jūs bēgat no saules…

— Sirdsapziņas pārmetumi! — iesaucās Marats, pārtraukdams viesi. — Sirdsapziņas pārmetumi? Ar manu lēnprātību?.. Nē, godājamais Dantona kungs, sirdsapziņas pārmetumus es par laimi nejūtu!

— Tātad skumjas? — jautāja Dantons.

— Skumjas… tās gandrīz vai varētu būt… negribu apstrīdēt… Katrs jūtīgs cilvēks ir pieietams skumjām un es to neuzskatu par vājību, ka tās neslēpju.

Dantons atbalstīja abus elkoņus uz galda, atspieda zodu plaukstās un teica maigākā, bet ironiskā tonī:

— Es palieku pie tā, ko esmu teicis: zinātnieks ne zinātnieks, filozofs ne filozofs, politiķis ne politiķis, bet drīzāk gan tas viss iešūts viena iemīlē­jušās cilvēka ādā.

Dantonu smīdināja doma, ka tāds cilvēks kā Marats var būt iemīlējies, un viņš atkal palaida smieklu šalti.

Ilgāk Marats nevarēja ciest aizdomas par savu vājību vai nespēku. Viņa patmīlība bija diezgan liela.

— Iemīlējies? — viņš atbildēja Dantonam. — Un kāpēc gan ne?

Pie šiem vārdiem viņš uzsita ar dūri uz galda, ka tas noskanēja ne mazāk stipri, kā tad, kad būtu sitis Dantons.

Dusmas bieži atvieto spēku.

— Iemīlējies, — viņš atkārtoja, — jā, es biju iemīlējies un varbūt vēl tagad esmu tāds! Smejaties vien! Vai varbūt jādomā, mans mīļais milža kungs, ka Dievs tikai tirāniem ir devis monopoltiesības turpināt cilvēces dzimumu un ka vajadzīgs tāds vērša skausts kā jums, lai kļūtu par jauna dzimuma ciltstēvu? Vai blakus valzivīm nedzīvo arī kazragi, blakus zilo­ņiem — smidzīši, blakus ērglim — kolibri? Nevis Ēzopa vai Lafontēna pasakās, bet gan dzīvē esmu novērojis skudru un smidžu mīlas dzīvi. Ja mūsu mikroskopi būtu stiprāki, tad varētu novērot arī infuzoriju un atomu mīlas dzīvi. Tātad piedodiet, mīļais mikromegas, atomam, infuzorijai Maratam, ka viņš uzdrošinājies mīlēt.

Šos vārdus izrunājot, Marats kļuva līķa bāls, visas asinis likās bija saplū­dušas viņa izspiestajos vaigu kaulos, acis zvēroja kā ogles un visi nervi trīcēja kā Eola kokles stīgas, kad vējš tām pāri iet. Teic, ka ikviena čūska mīlā topot skaista. Šis apgalvojums būs tiesa, jo savas mīlas atcerē pat Marats kļuva skaists — protams, cik skaists tas nu varēja kļūt: skaista nejaukuma tēls.

— Lēnāk, lēnāk, mans cēlais mīlas bruņiniek, — iesaucās Dantons, — ja jūs tā aizstāvaties, pirms jums uzbrūk, tad jums jāatļauj sev uzbrukt pēc taisnošanās. Es nemaz nenoliedzu jūsu spējas mīlēt.

— Bet tiesības mīlēt jūs gan gribat man liegt, — grūtsirdīgi atbildēja Marats. — O, es jūs ļoti labi saprotu, ticiet man, Danton! Jūs raugāties manī un domājat: Marats ir mazs, Marats ir sarucis kā krupis ugunī, viņam ir sarkanas acis ar melnu punktu vidū, viņš ir kaulains un greizs, viņa deniņi ir iekrituši, viņa retie mati līdzinās tā vecā zirga nodilušajām krēpēm, kas gadu no gada griež dzirnu ratu; viņa piere slīd uz pakausi, viņa deguns ir šķībs uz labo pusi, viņam ir veci, izkustināti zobi, viņš ir nejauka pasuga no Plīnija un Bufona aprakstītās homo sapiens sugas. Tā, mīļais, Danton, jūs domājat, kad manī lūkojaties, un tad pats sev sakāt: „Kā šis cilvēks ar slīpo, neformīgo pieri gan var domāt par dzīves priekiem? Kā šim slimīgajam, nejaukajam, kroplajam ķermenim var izplūst tas simpā- tiskais fluīds, kura maigā dvesma modina sievietē saldās jūsmošanas ziedu un pilda viņas miesu ar neizsakāmu ilgu svētlaimes trīsām? Kā šis nelaimīgais izdzimums, kura visa būtība ir tikai sāpes un ciešanas, var ierosināt kaut daļiņu no tām jūtām, ko augstākā būtne ir radījusi pasauļu rotai un dzīvības vairošanai — mīlu?"