Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

Barnabē Lampons no Pitivī, kam bija sieva un seši bērni, ar savu ģimeni trīs mēnešus pārtika tikai no zāles un koku lapām. Viņš bija tā novārdzis, ka tik tikko spēja parakstīt ziņojumu par savu postu.

Pie katra nolasītā ziņojuma Marats krampjaini spieda sava drauga Dan­tona roku un pusbalsī čukstēja:

— Ko tu par to saki, Danton? Ko tu par to saki?

Un Dantons, šis baudas cilvēks, kārumnieks un epikurietis, juta, ka tam sāk mosties sirdsapziņas pārmetumi, domājot par pērlēm, zeltu, dārg­akmeņiem, ko tas nupat skatījis, domājot par vīriem, kas dziļi nopūtās, par sievietēm, kas lēja asaras, kad tām attēloja afrikāņu postu, kas cieta divtūkstoš piecsimt jūdžu tālu no Francijas, kamēr Francijā, jā, pat Parīzē vien tūkstošiem dzīvoja ne mazākā postā un cieta ne mazāk.

Šīs briesmīgās ziņas nemaz negribēja beigties un katrs jauns gadījums no jauna lika iedegties klausītāju skatieniem. Bija tāda sajūta, ka te nav runa par svešu, tālu postu, ka tā nav citas rases lieta, par ko šie ļaudis sajūsminās, bet posts, kuru paši cieš un par kuru ir arī gatavi cīņā iet. Kā iekšējas vētras cilāta, cēlās un saplaka katra krūts, un šī vētra katru acumirkli draudēja izlauzt sev ceļu pār lūpām. Ar nepacietību visi gaidīja to bridi, kad sekretārs beigs savu garo un mocošo ziņojumu, lai tad steigtos uz tribīni un sakarsētajā atmosfērā sviestu spēcīgu vārdu, ne kā ūdeni, kas liesmas dzēš, bet kā eļļu, kas to pastiprina.

Reiz tomēr sekretārs beidza un visi steidzās uz tribīni.

Marats, nepakustēdamies no vietas, pacēla roku.

— Pilsonis Marats prasa vārdu, — teica priekšsēdētājs, — vārds pilso­nim Maratam!

— Jā, jā, jā! — rēca divsimts balsu. — Uz tribīni, Marat! Lai runā Marats!

Saviļņotais pūlis pašķīrās un pa vidu, kā Mozus caur Sarkano jūru, Marats gāja uz tribīni.

Lēni viņš uzkāpa Uz mucām, tad izbrauca ar roku caur garajiem matiem, atbīdīdams tos atpakaļ, it kā rūpēdamies, ka neviens no viņa nejaukajiem vaibstiem nepaliek apslēpts un nezaudē savu iespaidu.

— Jūs visi, kas še esat sapulcējušies, — viņš iesāka, — jūs uzklausījāt mirstošas tautas nāves vaidu, tās tautas, kas vēršas pie jums, tāpēc ka jūs esat tās vienīgā cerība! Nu, tad runājiet! Kas tad ir jūsu cerība? Pie kā jūs griezīsities? Mēs zinām, no kā mums ir jābīstas, — sakiet mums, uz ko mēs vēl varam cerēt?-

— Lafajets! Nekērs! — sauca vairākas balsis.

— Lafajets? Nekērs? — atkārtoja Marats. — Uz šiem abiem vīriem jūs liekat savas cerības?

— Jā! Jā! Jā!

— Tātad aristokrāts un muitinieks, vārdu bodnieka un zelta bodnieks, tie ir jūsu varoņi, jūsu dievi? Vai jūs zināt, kas ir Lafajets? Es jums pateikšu! Vai jūs zināt, kas ir Nekērs? Arī to pēc tam pateikšu.

— Runā, Marat, runā! — sauca simts balsu.

Rūgta naida smaids paraustījās runātāja lūpu kaktiņos. Tas bija tīģera smaids, gatavojoties brukt virsū laupījumam.

— Kaut jūs viņu būtu vēl pirms stundas redzējuši, kā es to redzēju, šo jaunās pasaules varoni, kas atgriezies vecajā ar veselu atmiņu lēveri, kas — pretēji visiem perspektīvas likumiem — tiek jo lielāks, jo tālāk tas! Kaut jūs to būtu redzējuši, kā viņš piecēla grāfienes Montesonas kabatas lakatiņu, kā viņš pasniedza marķīzei Boarnē ožamo pudelīti, ka viņš aplika ap grāfienes Šanlī suņa kaklu savu zobena siksnu, kā viņš applaudēja Maluē kunga runai un, klausīdamies tā nēģeru ciešanu stāstā, izspieda no acīm asaru. Tad jūs pēc viņa patiesās vērtības būtu novērtējuši šo valdnieku priekšistabu ģenerāli, tad jūs sajēgtu, kas jums gaidāms no šīs aristokrātiskās mesijas.

Ja Lafajets patiesi ir tas, par ko viņu uzskata, kāpēc tad viņš atrodas tur un ne še? Kāpēc viņš ir pie tiem un ne pie mums? Ja viņam, franču lauta, ir lejamas asaras, lad lai viņš tās lej par Francijas ciešanām; ja viņš patiesi lautu mīl, lad lai viņš nāk pie mums, jo mēs esam vienīgā īstā tauta. Tad es, kas šinī acumirklī viņam uzbrūku, es, kas viņu jums parādu ne lādu, kā jūs to redzat, bet kāds tas patiesībā ir, — tad es gribu iet tam pretim, gribu tam atvērt durvis, paklanīties viņa priekšā pie sliekšņa un uzsaukt: „Esi sveicināts, jo brīvība ir ar tevi!"

Maratu pārtrauca daži piekrišanas saucieni, bet šie saucieni skanēja bailīgi, gandrīz vai kaunīgi un nelikās nākam īsti no sirds. Varēja manīt, ka viņš velti pūlējies sakustināt vienu no tām pārliecībām, kas tautas sirdīs ir visdziļāk iesakņojušās, un ka pat izsmiekla ierocis, ko viņš lietoja, nav pat viegli skāris to, ko tam vajadzēja iznīcināt.

Tāpēc Marats vismaz šodien lika mierā Lafajetu, lai turpmāk viņu jo niknāk apkarotu.

— Un kas attiecas uz Neķēru, — viņš turpināja, — ak, nabaga apstulbotā tauta! Vai tu gribi zināt, kas ir Nekērs? Es tev to varu pateikt.

Šo vīru gan nekad savā mūžā neesmu redzējis; pazīstu viņu tikai no tā slavas, tad no dažiem viņa rakstiem, bet sevišķi no viņa finansu operācijām. Kaut arī viņš ir mans laikabiedrs, tomēr man viņš ir tikpat svešs, kā Sejans vai Krašs, kā citas pasaules pilsonis, cita gadsimteņa bērns.

Un nu Marats galīgi nopēla šo tautisko ministru, raksturodams to kā tautas izsūcēju. Savu kūdošo runu viņš beidza šādi:

— Es jums attēloju Lafajetu un tagad Neķēru; es vēlreiz saku: neuz­ticieties nevienam! Nācijas nākotne šādās rokās ir kā spalviņa vējā, kā niecīgs galdiņš viļņu varā, tas ir dibināt zemes labklājību uz vieglprātību, nodevību un mantkārību.

Marats apklusa, lai atvilktu elpu. Viņa runas otrajai daļai bija lielāki panākumi nekā pirmajai, ne tāpēc, ka baņķieris protestants būtu mazāk populārs par aristokrātikso ģenerāli, bet mūsu instinktīvās simpātijas taču nu ir tādas, ka arvien vieglāk uzbrūk tam, kam nauda, nekā tam, kam šķēps… Kas visu dienu skaita naudu, tam vakarā pie rokām pielipis vairāk vai mazāk netīrumu.

Ikviens apsvēra Marata runu pēc sava temperamenta, sava instinkta, savām simpātijām vai antipātijām.

Turpretim Dantons gandrīz vai ar šausmām raudzījās uz šo vīru, kas — nepazīstams un bez vārda — uzdrošinājās atsegt sabiedrības apslēptos kailumus, tik droši uzbrukt abiem dienas varoņiem, Lafajetam un Nekērani, un lidz ar to arī monarhijai.

Un kā viņš tai uzbruka? Vai ar patiesības vai melu ieročiem, ar apmelo­šanu, ar ļaunprātību — vai no priekšas vai muguras — tas viņam bija vienalga.

Suņa zobi un čūskas inde — šim vīram bija labi ieroči.

Un cik labi viņš pazina ļaudis, ar kuriem runāja! Ar kādu gudru aprēķinu viņš raidīja savus vārdus — citu pēc cita — cietošā, sāpju sagrauztā, uz­trauktā klausītāju pūlī, un katrs vārds bija kvēloša rasa naidam, kura dīgļi katra atsevišķa sirdī snauda un ar ilgām gaidīja to brīdi, kad varēs atvērt savus indīgos ziedus, nest postošos augļus! Cik spilgti viņš apgaismoja augsto ļaužu pasauli, kas mazajiem ļautiņiem līdz šim vēl bija pilnīgi nepa- zīstama, — cik drūmās krāsās viņš apgaismoja pagātnes apvārsni, lai klausi- tāji paši savā fantāzijā nākotnes izredzes iztēlotu vēl drūmākas!

Marats vēroja, ka noskaņojums ir tāds, ka var runāt tālāk. Pēc abiem uzbrukumiem viņš tagad gribēja doties ģenerālkaujā, pēc abām mazajām šaubīgajān uzvarām gūt neapstridamu triumfu.

Viņš deva zīmi, ka tam vēl kaut kas ir sakāms. Kā pēc burvju mājiena iestājās klusums.

Stiepdams pretim drebošajiem klausītājiem rokas, Marats iesāka: