Aleksandrs Dimā (tēvs) - MARATA DĒLS

— Un tagad klausieties, kas man jums vēl jāsaka: ja divi cilvēki liktu jūsu mātei mirt visgrūtākajā, visnežēlīgākajā nāvē — bada nāvē, vai jūs tiem varētu piedot? Nē, — vai ne! Vēl mazāk jūs šos abus cilvēkus uzskatītu par saviem aizstāvjiem, saviem sargiem, saviem glābējiem, saviem dievēkļiem! Lūk, šie abi vīri ir minētais muilinieks un aristokrāts, tie ir to abu šķiru priekšstāvji, kas noslepkavojuši mūsu māti, mūsu kopējo māti — zemi!

Nabaga tauta! Tev pastāvīgi saka: „Francijas zeme arvien mazāk un mazāk dod ražu!" Apdomā, ko šie vārdi nozīmē.

Kāpēc zeme, šī brīnišķā, sešus tūkstošus gadu neizsmeļami auglīgā māte, gadu no gada mazāk dod? Es tev to pateikšu.

Tāpēc, ka zemniekam vairs nav darbarīku, ko var apķīlāt, valsts atņem viņa lopiņus kā ķīlu; bet kur nav mājlopu, tur arī nevar art. Tā, lūk, ar katru gadu samazinās lauksaimniecība, zeme vairs nevar atpūsties, nekā vairs nedod, badojas, vārgst, iet bojā, tāpat kā lopi, kuriem tā kādreiz devusi uzturu.

Bet, nu, redzi un klausies, nabaga tauta, kā dienu no dienas otrā nometnē uzplaukst muižniecība un spekulanti, tas ir, tie, kas nemaksā nodokļus, un tie, kas ieņem nodokļus, kur tevi nodevas ar katru dienu noliec zemāk! Jo dārgāka kļūst maize, jo vairāk to atrauj tavām izdēdējušām rokām, jo vairāk nes peļņu tirdznieciba ar nepieciešamākajiem produktiem! Te peļņa ir droša, tik droša, ka arī karalis Ludviķis XVI grib dabūt savu daļu un tāpēc slepeni spekulē ar miltiem un labību. Jūs brīnāties, vai ne? Karalis, kas spekulē ar savu pavalstnieku dzīvībām, karalis, kas ar badu taisa veikalus, karalis, kas pat no nāves piedzen nodevas, kur līdz šim katram, pat karalim, bija jāmaksā nāvei viņas tiesa!.. Nu, redzi, nabaga tauta, tu mirsti badā, bet vismaz zini, kāpēc un kā tu mirsti! Tu zini, ka bads, kas tevi dzen kapā, nav neparastās gadalaiku maiņas sekas, nav mitruma, sausuma vai citu atmosfēras traucējuma sekas; bads, kas tevi uzveic, ir gluži dabīga, kārtīga, ar likumu pamatota parādība: badojas un mirst bada nāvē tāpēc, ka jūsu karalis Ludviķis grib tā un ne citādi.

Tauta cieta badu Ludviķa XIV laikā, cieta badu Ludviķa XV laikā un cieš badu Ludviķa XVI laikā. Četras paaudzes sekoja citai citai un neviena no tām nevarēja pilnīgi paēst. Bads pilnīgi apmeties uz dzīvi Francijā; te tam ir tēvs un māte; viņa tēvs ir valsts kase un māte spekulācija, briesmīga laulība, kas tomēr nes augļus un rada bērnus — dīvainu, nežēlīgu, nepie­pildāmu rasi: apgādātājus, nodokļu nomniekus, intendantus un ministrus! Tu pazīsti šo rasi, nabaga tauta, tu to pazīsti! Tavs karalis viņu iecēlis godos, amatos, ļāvis kāpt tai savos ratos, kad tā devās uz Versaļu, lai viņam dotu parakstīt bada līgumu.

Tā tu nu gan paliec bez maizes, nabaga tauta, bet tās vietā tev ir filozofi un tautsaimnieki, tev ir savu Turgo un Neķēri, savi dzejnieki, kas pārtulko Vergilija „Georgikas", kas apdzied «Gadalaikus" un svin „Mēnešus" pantos. Tie visi runā par lauksaimniecību.

Bet tev, nabaga tauta, kam valsts aizdevusi zirgus, vēršus un ēzeļus, tev pašai ar sievu un bērniem jājūdzas arklā. Par laimi likums aizliedz apķīlāt arklu, bet nomierinies, arī tas reiz nāks! Mirstot tu ar saviem nagiem rakņāsi beigto zemi!

Ai, nabaga tauta!

Tātad, kad šī diena būs pienākusi, un tai jānāk drīz! — kad sieva prasīs vīram pēdējo kumosu maizes un tas neatbildēdams to stulbi uzskatīs, kad mātei nebūs saviem badā mirstošiem bērniem nekā cita ko dot, kā tikai asaras, kad novājējušo zīdītāju krūtīs piens aprausies un zīdainis no vārgām krūtīm vairs tikai dažus pilienus asiņu varēs izsūkt, kad maiznīcas arvien būs tukšas, kad tu visriebīgākos kukaiņus ēdīsi un vēl jutīsies laimīga, ka tavs brālis tev tos neatņem, lai pats no bada nāves glābtos, — tad, nabaga tauta, lad tev beidzot būs gana lava Lafajeta un Neķēra; tad tu nāksi pie manis, sava patiesā, sava vienīgā drauga, jo es esmu vienīgais, kas vēsta tev sagatavoto nelaimi, tev nodomātās bēdas!

Marats apklusa, viņš bija galā ar savu runu, bet ja viņš arī neapstātos, tas nevarētu tālāk runāt, jo iepriekš aizturētā piekrišanas vētra izlauzās kā orkāns.

Viņš nenokāpa no tribīnes, viņu nonesa.

Tanī brīdī pie durvīm atskanēja spēcīgi klauvējieni.

— Klusu! — iesaucās krodziņa saimnieks.

, Viss apklusa.

Nu skaidri aiz durvīm sadzirdēja patruļu, kas sila uz klona savu šauteņu rezgaļus.

Tad otrreiz tika klauvēts pie durvīm.

— Atdariet! — sauca balss. - Tas es esmu, sargu virsnieks; es gribu zināt, kas te notiek. Atdariet, karaļa vārdā atdariet!

Acumirklī izdzisa visas sveces un dziļa tumsa iestājās pagrabā.

Dantons acumirkli stāvēja pārsteigts un apmulsis. Tad spēcīga roka satvēra viņa roku.

— Nāc! — čukstēja Marata balss. — Te mēs nedrīkstam krist viņu rokās, jo nākotnei vēl esam vajadzīgi.

— Nāc! — atbildēja Dantons. — Viegli teikt, kad es nekā neredzu.

— Bet es redzu, — Marats sacīja, — es esmu tik ilgi dzīvojis naktī, ka tumsa man kļuvusi par gaismu.

Un, tiešām, viņš vilka Dantonu sev līdzi ar lādu drošību un veiklību, it kā abi ietu gaišā dienas laikā pa līdzenu ielu.

Dantons pārkāpa pār kādu mazu durtiņu slieksni un tad ar kāju atsitās pret riņķveida kāpņu apakšējo pakāpienu. Te viņš skaidri dzirdēja, ka patruļa ar šautenēm dauzīja galvenās ieejas durvis. Tad atskanēja brīkšķis. Likās, ka durvis ir ielauztas.

Marats atvēra mazus vārtiņus uz sānieliņu.

Tā bija tukša un klusa.

Marats noslēdza vārlus un iebāza atslēgu kabatā.

— Tagad, — viņš teica, — mēs esam redzējuši divus klubus: Sociālo klubu un Cilvēka Tiesību klubu. Vienā apspriež melno likteni, otrā — balto. Kā jums liekas, kurš no abiem nodarbojas ar nācijas patiesām intere­sēm? Runājiet!

— Marata kungs, — atbildēja Dantons, — jūs man ticēsit, ka es jūs sapratu no pirmā vārda, no pirmā skatiena. Es tikai domāju, ka mēs esam sapratušies, mums vajag arī iepazīties.

— Jā gan, — atbildēja Marats, — un es jūs pazīstu. Bet jūs, jūs mani nepazīstat… Nāciet rīt pie manis brokastīs!

— Kur tas ir?

— Artuā grāfa staļļos… Prasiet pēc doktora Marata. Bet viens gan man jums jāsaka iepriekš: pie manis neēd tā, kā mēs ēdām pie jums.

— Vienalga, es nākšu jūsu un nevis brokastu dēļ. Tātad rīt!

Dantons pagriezās, lai ietu… Tad, padomājis, sniedza Maratam roku.

— Jūs liekas esat daudz cietis, — viņš teica līdzjūtīgi.

Marats rūgti pasmaidīja.

— Vai jūs tā domājat? — viņš jautāja.

— Es esmu pārliecināts.

— Jūs esat lielāks filozofs nekā es domāju.

— Tātad es neesmu par jums maldījies?

— Tas ir tas, ko gribu jums rīt pastāstīt… Es jūs gaidīšu.

Tonakt Dantons gulēja ļoti slikti. Kā Šillera nirējs viņš bija meties draus­mīgā bezdibenī un tur atradis veselu šausmu pasauli, ko dievi līdz šim bija žēlīgi aizseguši ar nezināšanas tumsu.

Karaļa brāļa, Artuā grāfa staļļi atradās tālu no pilsētas centra, de Rūla priekšpilsētā, kur agrāk zaļoja karaliskā kokskola.

Staļļu celtne bija liela un ērta, tajā varēja novietot trīssimt zirgu un četrsimt cilvēku. Te dzīvoja ar sievām un bērniem, vistām un suņiem visi prinča nama vai vismaz viņa staļļu kalpotāji. Šā mazā ciema iemītnieki drīkstēja arī iet otrajā pagalmā, kur diendienā tika skoloti un dīdīti karaliskās augstības zirgi.