ALEKSANDRS VOLKOVS: UGUNĪGAIS MarĀnu dievs

Un, rau, beidzot paša māja! Trimdinieks atviegloti pārlieci­nājās, ka Gremoņi viņa īpašumu nav aiztikuši un visa mantība pilnīgi saglabājusies. Viņš izņēma no slepenās vietiņas atslēgas, atvēra durvis un iegāja istabās, drūmās un pieputējušās pa saimnieka ilgās prombūtnes laiku.

Pagāja septiņi gadi, kopš Urfins Džīss bija zaudējis varu pār Smaragda pil­sētu. Pasaulē daudz kas bija izmainījies. Ella Smite, uz visiem laikiem atvadīju­sies no Burvju zemes, pabeidza skolu un iestājās pedagoģiskajā koledžā kaimiņu pilsētā: viņa bija izvēlējusies tautsko­lotājas necilo nodarbošanos. Viņas jau­nākā māsa Enna (viņa bija dzimusi tajā laikā, kad Ella atradās Pazemes val­stībā) mācījās pirmajā klasē un sāka apgūt sarežģītos ābeces noslēpumus.

Vienkājis jūrnieks Čarls Bleks bija nopircis kuģi un veicis vairākus reisus uz Kuru-Kusu salu, kuras iedzīvotāji viņu katr­reiz sagaidīja ar prieku.

Un kā klājās Burvju zemē? Mirkšķoņi un Gremotffuīrpināja dzīvot kā agrāk, bet pilnīgi bija pārmainījusies dzīve pazemes kalnračiem, pie kuriem Ella nodzīvoja savā trešajā un pēdējā ceļojumā uz Burvju zemi.

Tur, milzīgajā alā, Ella un viņas brālēns Fredis Kanings bija piedzīvojuši daudz dažādu pārsteidzošu notikumu. Viņiem izde­vās atjaunot izsusušo Aizmidzinošā ūdens avotu, un ar šo ūdeni viņi aizmidzināja septiņus Pazemes karaļus, kuri pēc kārtas pārvaldīja kalnračus.

Visjocīgākais un interesantākais bija tas, ka karaļi pamoz­damies bija aizmirsuši savu karalisko godu un pārvērtās par kalējiem, zemes arājiem, audējiem. Plecu pie pleca ar saviem agrākajiem padotajiem viņi centīgi strādāja, sagādādami pār­tiku sev un savām ģimenēm.

Tikuši vaļā no karaļu varas, Alas iedzīvotāji pārcēlās uz augšējo pasauli un apmetās brīvajos laukos blakus Gremoņu

zemei. Tur viņi sēja kviešus un linus, dēstīja dārzus, kopa māj­lopus, apstrādāja metālus. Bet diezgan ilgi viņi nevarēja šķir­ties no tumšajām brillēm, jo viņu acis bija pieradušas pie paze­mes puskrēslas un vēl krietnu laiku nespēja paciest saules gaismu. 1

Tikai Urfina Džīsa dzīvē ilgajos vientulības gados nebija ne­kādu pārmaiņu. Viņš rakājās pa sakņu dārzu un sāka audzēt dār­zeņus, kas deva trīs ražas gadā.

Cik centīgi bijušais karalis, strādādams ar lāpstu, ielūkojās sava dārziņa zemē! Kā gribēja atrast jel vienu vienīgu tā brī­nišķīgā auga sēkliņu, no kura bija ieguvis dzīvinošo pulverīti! Eh, laimētos atrast tādu sēklu, viņš vis vairs netaisītu koka zal­dātus! Nē, viņš sameistarotu ar dzelzi apkaltu briesmoni, ko nevar ievainot bultas un uguns, un atkal kļūtu Burvju zemes valdnieks.

Bet viņa meklējumi bija veltīgi un bezjēdzīgi. Jo, ja jau būtu paglābusies no iznīcināšanas kaut atvasīte, kaut viens pats dzīvs gabaliņš, tas ņo jauna būtu piepildījis visu apkārtni.

Katru vakaru, katru rītu Urfins lūkojās uz debesīm saldā cerībā, vai neuznāks vētra, līdzīga tai, kas kādreiz viņam at­nesa neparasto augu sēklas. Bet bargās viesuļvētras pārbrāzās zemei pāri, neatstādamas nekā cita kā tikai postījumus.

Urfinam pēc karaļa goda, kad viņš bija triumfējis varas ap­ziņā pār tūkstošu tūkstošiem ļaužu, vajadzēja samierināties ar sakņkopja dzīvīti. Protams, par pārtiku zem Burvju zemes svē­tīgajām debesīm nevajadzēja raizēties, jo vairāk tāpēc, ka Cā­ponis savam saimniekam bieži atstiepa pa treknam trusim vai zaķim.

Bet ne jau to kāroja trimdinieks: naktīs viņam sapņos rādījās karaļa mantija uz pleciem, un viņš pamodās izmisīgi vīlies, ar strauji pukstošu sirdi.

Pirmajos savas vientuļās dzīves mēnešos Urfins pastaigājo­ties šad tad satika Gremoņus, it īpaši iedams uz Kohidas cie­mata pusi, kur bija dzimis un uzaudzis. Tomēr ciltsbrāļi no viņa bēga kā no spitālīgā, izvairīdamies no viņa skatiena, un pat viņu muguras, šķiet, izstaroja naidu.

Bet nedēļas pārauga mēnešos, mēneši gados, un ļaužu naids pret Urfinu pagaisa. Atmiņas par viņa noziegumiem izbālēja, pārklājās ar jauniem notikumiem, jaunām sadzīves rūpēm.

Pēc dažiem gadiem Kohidas iedzīvotāji jau draudzīgi sasvei­cinājās ar trimdinieku, un, ja Urfins būtu vēlējies pārcelties uz ciematu, neviens neiebilstu. Bet Urfins īgni atņēma sveicienus, neielaidās sarunās un ar visu savu izskatu lika saprast, ka ļaužu sabiedrība viņam nav tīkama. Paraustīdami plecus, Gre- moņi aizgāja projām no nerunīgā sakņkopja. Bet Urfins nemi­tējās sapņot par to, kā viņš atriebtos ļaudīm, ja vien iespētu.

Un liktenis viņam palīdzēja.

Reiz pusdienas laikā Urfins rakājās sakņu dārzā, un pēkšņi viņa uzmanību saistīja kliedzieni, kas nāca no augšas. Trimdi­nieks pacēla galvu. Augstu debess zilgmē plūcās trīs ērgļi. Kauja bija nežēlīga, divi putni uzbruka vienam, cenzdamies to pieveikt ar knābjiem un spārniem.

Uzbrukuma upuris izmisīgi atgaiņājās, pūledamies no ienaid­niekiem aizmukt, bet tas viņam neizdevās. Sākumā Urfinam ērgļi nelikās necik lieli, bet tad tie nolaidās zemāk, un Džīss pār­liecinājās, ka tie ir milzīgi.

Šausmīgā kauja turpinājās, briesmīgo ērgļu kliedzieni kļuva arvien dzirdamāki, jo putni tuvojās zemei. Ievainotais putns no ienaidnieku sitieniem bija paguris, viņa kustības kļuva ar­vien nesakarīgākas. Un pēkšņi, sakļāvis spārnus, tas kūleņo­dams krita lejup.

Ar dobju troksni putns nogāzās norā Urfina mājas priekšā. Dārzkopis bailīgi tam tuvojās. Pat nāvīgi ievainots, putns ar nejaušu spārna vēzienu varēja notriekt cilvēku zemē.

Pieiedams ērglim tuvāk, Urfins pārliecinājās, ka tas tiešām ir milzenis: tā izplestie spārni klāja laukumu no vienas malas līdz otrai, bet tur bija ap trīsdesmit soļu. Viņa ķermenis tikko manāmi trīcēja, bet skatienā dīvaini mijās lepnums ar lūgumu. Abi pārējie ērgļi laidās lejup ar acīm redzamu nolūku nobeigt ienaidnieku līdz galam.

— Aizstāvi mani, — gārdzoši nomurmināja milzīgais putns.

Džīss paķēra pamatīgu mietu, kas bija piesliets pie sētas, un apņēmīgi pacēla gaisā. Uzbrucēji uzšāvās augšā, bet turpināja riņķot pār Urfina gruntsgabalu.

— Viņi mani nogalinās, — sacīja ievainotais ērglis. — Cil­vēk, roc man līdzās bedri un izliecies, ka taisies mani apglabāt. Mani ienaidnieki atstās šo novadu tikai tad, ja būs pārliecināti, ka esmu ierakts zemē. Kad satumsīs, es paslēpšos krūmos, bet tu sasvied zemi tukšā bedrē.

Naktī viltīgo norunu izpildīja, un rītā briesmīgie ērgļi, pariņķojuši virs tukšā kapa, aizlaidās uz ziemeļiem.

Neskaitāmi ir Burvju zemes brīnumi, un cilvēka mūžs būtu par īsu, lai tos visus iepazītu. Kaut arī tā nebija visai liela, bet cik dažāda tajā bija daba, cik daudz cilvēku cilšu un neparastu dzīvnieku un putnu tajā mājoja!

Vientuļās Pasaules Apkārtkalnu ielejas dienvidu daļā dzī­voja milzu ērgļu cilts. Tur bija Urfina Džīsa negaidītā viesa Karfaksa dzimtene.

Lūk, ko Karfakss, atspirdzis no ievainojumiem, pastāstīja trimdiniekam.

— Mūsu cilts Pasaules Apkārtkalnos dzīvo jau ļoti sen, — stāstīja ērglis, — un mūsu nav daudz. Iemesls ir šāds. Mūsu barība ir tūri un kalnu āži, kas dzīvo kalnu nogāzēs un aizās. Āžu cilts varētu vairoties un dzīvot bez bēdu, bet to kavējam mēs, ērgļi, viņus medīdami.

Ar mūsu redzes asumu, spēku un lidojuma ātrumu mēs būtu varējuši iznīcināt visus āžus un tūrus, bet mēs to nedarām. Dzīvnieku izskaušana nozīmētu arī mūsu galu: mēs izmirtu aiz bada. Un tādēļ kopš senseniem laikiem mūsu cilts locekļu skaits nedrīkst pārsniegt vienu simtu.