ALEKSANDRS VOLKOVS: UGUNĪGAIS MarĀnu dievs

Netālu atradās salmu kaudze telšu celšanai. Lācis, atstiepa saimniekam dažus klēptiņus. Džīss salika tos akurātā čupiņā un aizdedzināja. Uguns uzšāvās gaisā, bet izbiedētie Marāni atkāpās.

Urfins iesmējās.

— Nevajag baidīties! Gaišais Torm un kņaziene Jūma! Un jūs, cienījamie vecākie Grem, Laks, Venk, nāciet tuvāk!

Pūlī atskanēja satrauktas balsis:

— Viņš zina visu vārdus! Brīnums, brīnums! Tas ir dievs, nevis cilvēks! …

Eots Lings ķērkstoši paziņoja:

— Lielais Urfins valda pār zemi un debesi!

Bet vientiesīgais Karfakss zemā, piesmakušā balsī piebilda: — Urfins Džīss ir cēlsirdīgs, viņš visiem vēlē labu. Liesmas sāka noplakt, un sadūšojušies Marāni pievirzījās tuvāk sārtam. Nakts, kā allaž ielejā, bija vēsa, un cilvēki pa­matīgi sala. Bet, kad viņi tuvojās ugunij, viņus apņēma patī­kams siltums. Torms un vecākie pagrieza pret ugunskuru te vienus, te otrus sānus, un viņiem ienāca prātā, ka atnācējs no debesīm atnesis līdzi saules siltumu un gaismu.

Urfina Džīsa burvju varu atzina neapstrīdami: viņš kļuva nevis vienkārši Marānu karalis, bet gan dievība.

Urfina Džīsa mantībā bija kāds priekšmets, kuru tas vērtēja augstāk par visu. Arējā pasaulē, aiz kalniem, šis priekšmets bija lēts, bet Burvju zemē tas likās īsts brīnums.

Kas tad bija šis noslēpumainais priekšmets?

Parastas šķiltavas, smalka, plakana lietiņa, ieslēpta sava īpašnieka saujā.

Šīs šķiltavas Urfins ieguva, kad, nogāzts no troņa, sēdēja cie­tumā, gaidīdams tiesu. Pie bijušā karaļa ienāca vienkājis jūr­nieks Carls Bleks. Viņš ilgi sarunājās ar Urfinu, mēģinādams panākt, lai tas nožēlotu izdarītos noziegumus. Bet Džīss pat ne­domāja nožēlot.

Jūrnieks sašutis pagriezās, lai aizietu, un šajā brīdī viņam no kabatas izslīdēja spīdoša lietiņa un iekrita salmos, kas klāja grīdu. Bleks vēl nebija paguvis.iziet pa durvīm, kad cietumnieks metās pie nokritušā priekšmeta. Tās bija šķiltavas, un Urfins zināja to vērtību: Carls visu laiku turēja pīpi zobos un šad un tad aizdedzināja nodzisušo tabaku.

Ārpusē atskanēja soļi: jūrnieks bija aptvēris savu zaudējumu. Acumirklī Urfins iegrūda šķiltavas zem maisa un apsēdās uz nāras. Čarls Bleks aizgāja tukšām rokām, bet viņš neskuma par pazaudēto lietiņu, jo mugurmaisā viņam bija rezerves šķiltavas.

Urfins paslēpa šķiltavas drēbēs un aiznesa līdzi trimdā. No šķiltavām plūda smaka, kas Urfinam patika: tā bija benzīna smaka, kaut gan trimdiniekam nebija ne jausmas, kas ir ben- zlns. Ar laiku smaka sāka izgaist, benzīns iztvaikoja. Tas Džīsu uztrauca, bet viņam izdevās sadabūt pudeli vieglas, dzidras naf­tas, to varēja lietot benzīna vietā.

Gadiem ilgi Urfins Džīss bija glabājis šķiltavas kā jauku nie­ciņu, par kuru šad tad papriecāties. Bet tagad, kad viņš bija nolēmis uzstāties Marānu ugunīgā dieva lomā, tās viņam izda­rīja milzīgu pakalpojumu. Ar šķiltavu palīdzību Džīss pierādīja Lecoņiem, ka viņš ir uguns pavēlnieks, ka uguns viņam pa­klausa un pēc viņa pavēles uzrodas acumirklī.

Viena lieta ir dauzīt ar šķiltavu pa kramu, gaidot, kad dzirk­stele uzlēks uz posās, bet pēc tam to uzpūst, kamēr uzšaujas liesmiņa. Tas prasa laiku un neatstāj spēcīgu iespaidu. Pavisam kas cits, ja uguns izskrien no valdnieka pastieptās rokas un vienā mirklī aizdedzina salmu žūksni, kas uzliesmo spoži un karsti.

Viņš, protams, būtu varējis lauku bodītē iegādāties sērkoci­ņus, bet tam, kas grib tēlot uguns dievu, daudz labāk kalpo šķiltavas!

Urfins pārsteidza Marānu iztēli jau pirmajā vakarā pēc brī­nišķīgās parādīšanās: skatītājiem sajūsmināti kliedzot, viņš daudzas reizes izšāva uguni no izstieptās rokas.

Cenšanās pēc iespējas drīzāk kļūt par Burvju zemes pavēl­nieku tik stipri bija pārņēmusi Urfinu Džīsu, ka viņš negribēja zaudēt nevienu lieku dienu.

Pirmo nakti Urfins pavadīja Torma būdiņā viņa gultā, bet rītā paziņoja kņazam, ka nekavējoties jāuzsāk pils būve viņam, uguns dievam. Viņš, kas ir dievs, nevar apmierināties ar nožē­lojamu ļaužu mitekli, jo viņš taču pametis greznus kambarus savos debesu mājokļos.

Tūkstoš cilvēku sāka stiept akmeņus no kalnu nogāzēm uz Urfina izraudzīto vietu. Citi strādnieki smēla no ezera dibena lipīgas dūņas, kas aizstāja cementu.

Urfins parādīja Marāniem, kā iemūrēt ēkas pamatus, iestip­rinot akmeņus citu pie cita, kā sasaistīt tos ar cementu. Marāni izrādījās ļoti apķērīgi, darbs gāja no rokas. Visspējīgākos Džīss iecēla par meistariem un desmitniekiem. Savus instrumentus Džīss no paslēptuves izvilka negaisa laikā, kad nepārtraukti grāva pērkons un liesmoja zibeņi, bet pārbiedētie Marāni gu­lēja teltīs un nojumēs, aizmiegusi acis un galvas iespieduši rokās.

Ziņnesis Eots Lings paziņoja Lecoņiem, ka rīki, ar kuriem strādās viņu pavēlnieks, ir svēti. Lielajam Urfinam tos atsūtī­jusi debesu valdniece Saule, un pieskarties tiem bez dieva atļau­jas ir liels grēks.

Urfins sāka darināt durvju stenderes, iztēsa griestu sijas un spāres jumtam, gatavoja logu rāmjus. Viņa veicīgajās .rokās darbs kūsāja. Darbs viņam sagādāja prieku, viņš taču tik ilgi nebija turējis rokās cirvi un kaltu. Te nu Urfins būtu varējis aizmirst godkārīgos plānus un baudīt labākā meistara slavu Le­coņu zemē. Bet viņš arvien atcerējās, ar kādu negodu viņu izva­dīja no Smaragda pilsētas, cik nicinoši pret viņu izturējās, kad uzskatīja, ka viņš vairs nespēj kaitēt.

Un Urfins drūmi čukstēja caur sakostiem zobiem:

— Ienaidniekiem nebūs žēlastības! Atriebība, atriebība!…

Ap Urfinu pulcējās godbijīgi dīkdieņi un jūsmoja par viņa darinājumiem. Viss, kas saistījās ar galdnieka darbu — ēveles švīksti pār dēli, kalta klaudzoņa, zāģa šņākoņa —, tas viss Le­coņiem likās tāds brīnums, kādu veikt pa spēkam tikai dievībai.

Kņazs Torms jutās ārkārtīgi laimīgs, kad uguns dievs viņam atļāva dažas reizes pārlaist ar ēveli pār dēli. Viņš salasīja zemē nokritušās skaidiņas un kā dieva žēlastības zīmi svinīgi aiznesa uz savu telti.

Celtniecība veicās. Pils sienas ar katru dienu pacēlās arvien augstāk, ēka sāka izskatīties iespaidīga: Marāni to uzlūkoja ar godbijīgām bailēm.

Lecoņu raksturā bija kāda interesanta īpašība: dienā izskrē- jušies un izlēkājušies, naktīs tie gulēja nāves miegā un uzmo­dināt tos nebija iespējams, kaut vai ar lielgabalu šautu pie auss. Šo īpašību Urfins Džīss veikli izmantoja. Savam ziņne­sim Eotam Lingām viņš lika iedzīvotājiem paziņot, lai katra ģimene atnestu dievam kā dāvanu dārgakmeni, citādi vistuvā­kajā laikā tos piemeklēšot nelaime.

Pārbiedētie Marāni nesa Urfinam labākās vērtslietas. Džīss zināja, kā tās izlietot. Kādā naktī, kad ielejas iedzīvotāji gulēja ciešā miegā, viņš uz ērgļa aizlidoja uz Pļāpoņu zemi. Tur, Ro­žainajā pilsētā, viņš uzmeklēja tirgoni, atdeva tam pāris desmit dārgakmeņu, un tas apņēmās Urfinam nopirkt skaistas mēbe­les, tepiķus, aizkarus, virtuves traukus, logu stiklus un daudz ko citu.

Nākamajās naktīs visus pirkumus uz platās ērgļa muguras pārnesa uz Marānu zemi un noslēpa vientuļā alā. Karfaksam šie noslēpumi nepatika.

— Kāpēc pirkumus neizdarīt atklāti, dienas gaismā? — cilde­nais ērglis noprasīja.

Urfins mānījās un izlocījās.