ALEKSANDRS VOLKOVS: UGUNĪGAIS MarĀnu dievs

— Mans mīļais draugs Karfaks, saproti taču, — teica Džīss, — ja arī es apmānu Marānus, tad tikai ar cēlu mērķi. Ja viņi būs pārliecināti, ka man piemīt burvja spējas, tie labprātāk se­kos man uz laimīgu dzīvi!

Augstā skaistā pils bija gatava. To nosedza ar kārniņiem, kurus no māliem gatavoja sievietes, bet apdedzināja Urfins pats. Bet mājā iekšā nebija nekā, un logu vietā bija tukši rāmji.

Vakarā Urfins sacīja Tormam:

— Gaišais kņaz, uzlūdzu tevi ar dzīves biedreni un padom­niekiem rīt pie manis iesvētīt jauno dzīvokli.

Torms nobrīnījās:

— Lielais Urfin, tavā pilī taču nekas nav gatavs.

— Lai tas tevi nesamulsina, — augstprātīgi pasmaidīja Ur­fins. — Dievībai iespējams tas, par ko jums, vienkāršiem mir­stīgajiem, nav ne mazākās jēgas.

Visu nakti Urfins un lācis strādāja, ne minūti neatpūzdamies. Un, kad rītā Torms un vecākie atnāca pie pils, tie izbrīnā iesau­cās.

Pils mirdzēja ar tīri nomazgātiem logu stikliem. Iekšā vie­sus pārsteidza neredzēta greznība: grīdas klāja pūkaini paklāji, logus krāsaini aizkari, istabas pildīja smalkas mēbeles, bet no ēdamistabas plūda kairinošas ēdienu smaržas.

— Brīnums, brīnums! — iekliedzās Marāni un nokrita uz ceļiem.

Uz uguns pagatavotie ēdieni kņazam, kņazei un lielmaņiem ārkārtīgi garšoja. Uz galda atradās svaiga maize, ceptas pīles, cepti augļi, kuru garšu Lecoņi nekad nebija pazinuši, un da­žādi kārumi no Pļāpoņu zemes.

— Lūk, kā dzīvo dievi!—jūsmoja Torms, atgāzdamies pret krēsla atzveltni un glaudīdams pilno vēderu.

— Jā, tā dzīvo dievi, — apstiprināja Džīss. — Bet tagad arī jūs varēsiet tā dzīvot, ja paklausīgi izpildīsiet manas pavēles.

— Mēs esam ar mieru, lielais dievs! — korī atbildēja Marāni.

— Vispirms jums jāuzceļ mājas, — teica Džīss.

— Mums mājas? Mums? — svētās šausmās iekliedzās Ma­rāni. — Tādas kā tev?

— Nē, ne jau gluži tādas, — nevērīgi piezīmēja Urfins,

— protams, mazākas un vienkāršākas, un tomēr jūs dzīvosiet mājās. Un tālāk — jums ēdiens jāgatavo uz uguns. Jūs taču re­dzat, ka šis ēdiens garšīgāks par jūsējo.

Marānu sejās atspoguļojās viņu ilgās bailes no uguns, šīs bargās, draudīgās dievības.

— Nāciet man līdzi! — Urfins pavēlēja.

Viņš ieveda viesus virtuvē un parādīja tiem liesmu, kas mie­rīgi dega krāsnī.

— Redziet, kā es esmu piejaucējis uguni, — teica Džīss.

— Tikpat mierīga tā ienāks arī jūsu pavardos, apsildīs dzīvok­ļus, sievietes uz tās vārīs zupu un ceps pīrāgus.

— Patiešām liels un labs ir Marānu ugunīgais dievs! — Torms un viņa padomnieki uzslavēja Urfinu.

Kopš šīs dienas vientuļajā Marānu ielejā sākās plaša celt­niecība. Viss darba smagums gūlās uz vienkāršo ļaužu pleciem. Dižciltīgie paši neko nedarīja. Viņi tikai uzmudināja mūrniekus jn namdarus, kurus apmācīja Urfins, un tie rāvās no saules ēkta līdz rietam ar īsiem pārtraukumiem ēšanas reizēs. Strād­nieki ar skumjām atcerējās jautrās sacensības boksā, skriešanā ar lēcieniem un sāka domāt, ka nav nekāda prieka no ugunīgās dievības apmešanās viņu vidū. Bet reliģiozās bailes viņiem ne­āva pie tādām domām kavēties.

Torma, Venka, Grema un citu augstmaņu ievākšanās jauna­jās mājās noritēja ar lielu pompu. Tauta, drūzmēdamās pie aiz- vizlotiem logiem, pūlējās saskatīt dzīrotāju siluetus, saklausīt pieskurbušās balsis: Urfins bija Marāniem iemācījis gatavot no kviešu graudiem reibinošu dzērienu.

Marānu augstmaņi tagad stāvēja par Urfinu kā mūris. Ja viņi pat aptvertu, ka Urfins ir parasts cilvēks, ar viltu piesa­vinājies dievišķu godu, viņi tomēr ietu tam līdzi kaut līdz pa­saules malai. Tagad viņi ar šausmām atcerējās vecos laikus, kad dzīvoja tādās pašās teltīs kā melnā tauta, ēda tādu pašu žļurgu un sālītas pīles … Pazaudēt ar Urfina palīdzību iegūtos labumus viņiem likās ļaunāk par nāvi.

Marānu aristokrātiem kopš seniem laikiem bija sakrājies daudz dārgakmeņu — ametisti, rubīni, smaragdi. Viņi jau agrāk bija šā tā tirgojušies ar Pļāpoņiem, iemainīdami no tiem pirmās nepieciešamības preces. Tagad tirdzniecība izvērsās ļoti plaša.

Marāni izgāja kalna nogāzē pret Stellas valstību, māja ar rokām un kliedza, lai piesaistītu Pļāpoņu uzmanību. Redzē­dami kaimiņu mierīgos nolūkus, Pļāpoņi pienāca klāt un tīk­sminājās par dārgakmeņu mirdzumu.

Drīz vien pušķainā izveidojās īsts tirgus. Pļāpoņi sanesa pār­došanai vistas un aunus, pienu un sviestu, augļus, drānas un skaistas mēbeles. Un, kad Torms iegādājās izgriezumiem grez­notu galdu un krēslus, uz mata tādus pašus kā dieva pilī, viņam uzmācās pamatotas šaubas, bet viņš tās nevienam neizpauda.

Vienkāršie ļaudis, protams, sev mūra mājas necēla. Par tā­dām viņi nevarēja ne sapņot, jo cilts vadoņi viņus iejūdza smagā darbā. Pēc būvdarbu pabeigšanas ļaudīm vajadzēja stā­ties pie sējumu paplašināšanas. Maizes cepšana, bet pēc tam strauji uzplaukstošā degvīna brūvēšana prasīja daudz vairāk labības, nekā tika savākts agrāk. Krāšņu apkurināšanai aristo­krātu mājās vajadzēja malkas, un katru rītu virkne malkas cir­tēju devās uz mežu, bet vakaros atgriezās ar smagu nesamo. Agrāk, kad augstmaņiem nebija tik lielu prasību, vienkāršā tauta dzīvoja daudz vieglāk.

Pagāja daži mēneši, un kņaza Torma pavalstniekiem uzgūlās jaunas grūtības.

Sacenzdamies savā starpā par greznāko mājas iekārtojumu, augstmaņi iztērēja senču uzkrātos dārgakmeņus, un nebija vairs ar ko pirkt skaistus paklājus, dārgas mēbeles un tērpus. Un tad aristokrāti spieda trūcīgos iegūt viņiem smaragdus un di­mantus.

Tā kā virskārtā dārgakmeņi bija jau izrakti, vajadzēja rakt šahtas, bet tas bija grūts un bīstams darbs. Lai neiegrūtu šahtu sienas, tās vajadzēja nostiprināt ar balstiem, bet pēc tiem jāiet tālu uz mežu.

Baidīdamies, ka tikai kalnrači nenoslēpj atrastos dārgakme­ņus, bagātnieki pielika tiem uzraugus, bet, lai uzraugi savus pienākumus izpildītu godīgi, tiem maksāja labas algas. Un at­kal cieta trūcīgie.

Sīs neiepriecinošās ainas novēroja gudrais Karfakss, un tās radīja viņā sašutumu. Ērglim pašam Marānu ielejā neklājās slikti. Kalnos, kas apjoza ieleju, dzīvoja āži, un tie nokļuva ērgļa nagos. Ezerā bija milzum daudz pīļu, un Karfakss nesmā­dēja šo laupījumu.

Bet ap sirdi viņam ar katru dienu kļuva smagāk. Vakaros ērglis sarunājās ar Urfinu. Viņš jautāja:

— Kur ir laime, ko tu solīji šai nabaga tautai?

Urfins ar mākslotu sajūsmu iesaucās:

— Bet tu paskaties, kā dzīvo kņazs Torms! Kā dzīvo Venks, Grems un citi!

— Tādu nav daudz, — iebilda Karfakss. — Bet lielajam vai­rumam to, kas mitinājās teltīs un ēda jēlu barību, dzīve ir kļu­vusi daudz grūtāka.

— Nevar taču visu uzreiz! — atrunājās Urfins. — Pienāks arī citu kārta.

— Arvien mazāk un mazāk es tev ticu, — skumji noteica cil­denais putns. — Kņazs ar saviem padomniekiem slīkst greznībā tikai tāpēc, ka viņu labā strādā tūkstošiem ļaužu. Bet kas strā­dās šo nabagu labā?

Lai nebūtu ar ērgli jāstrīdas, Urfins centās nerādīties tam acīs. Un Marānu ielejā dzīve virzījās tā, kā bija nospraudis vil­tīgais godkāris.

Trešo reizi šķiries no Ellas, Biedēklis atgriezās Smaragda pilsētā |oti noskumis. Viņu neiepriecēja Trīskārt Visgudrā tituls, ar kuru viņš agrāk bija tā lepojies, nepadarīja jautrāku zi­ņojumi par labām augļu un labības ražām; neizklaidēja dejas, ko viņam par godu sarīkoja bijušais koka armijas ģenerālis Lans Pirots, tagadējais horeogrāfiskās skolas deju pasniedzējs.