ALEKSANDRS VOLKOVS: UGUNĪGAIS MarĀnu dievs

Pēc dažām nedēļām straujā, ūdeņiem bagātā Afiras upīte bija piepildījusi kanālu līdz malām. Uz ūdens parādījās greznas ba­gāto pilsētnieku laivas. Drīz vien par paradumu kļuva airu kuģu un buru jahtu sacīkšu rīkošana. Pēc Biedēkļa pavēles atklāja glābšanas staciju, jo bērni peldējās kanālā no rīta līdz vaka­ram un varēja notikt nelaimes gadījumi.

Satiksmei ar Lielo zemi pretim pilsētas vārtiem ierīkoja prāmi, kas darbojās visu diennakti. To apkalpoja bezmiedzīgie kokpauri. Katru, kas lūdza pārcelt uz salu var vēlējās to atstāt, viņi pār­veda ar prāmi, vilkdami to ar stipru, ūdenim pāri nostieptu virvi.

Bet, ja pārceltuvei tuvotos apbruņoti ļaudis, kas varētu būt ienaidnieki, pārcēlājiem tūlīt vajadzēja pārdzīt prāmi pie salas un sacelt trauksmi.

Liela un svēta lieta ir darbs! Tam, kas saprātīgi un lietderīgi strādā, dzīve ir piepildīta un priecīga, bet dīkdienis mocās, ne­zinādams, kā nosist laiku.

So neapstrīdamo patiesību izbaudīja Biedēklis, kad bija bei­gušies lielie kanāla un parka darbi. Viņš atkal nezināja, kā galēt savas garās dienas un ne mazāk garās naktis. Tiesa, varētu nodarboties ar galvas rēķiniem, bet nevar taču skaitīt divdesmit četras stundas no vietas!

Un šajā Biedēklim tik smagajā laikā notika negaidīts atga­dījums, kas nobiedēja daudzus pilsētniekus. Augstu gaisā uz ziemeļiem no Smaragda salas parādījās Lidojošo Mērkaķu bars.

Ar šiem spēcīgajiem zvēriem pilsētas iedzīvotāji reiz jau bija iepazinušies. Kādreiz ar tiem karoja Gudvins Lielais un Šaus­mīgais un cieta sakāvi. Tos izsauca uz pili Ella, kad viņai pie­derēja Zelta Cepure, kas piešķīra varu pār Mērkaķiem. Meitene gribēja, lai Mērkaķi viņu aiznes uz mājam, uz Kanzasu. Bet Li­dojošiem Mērkaķiem nebija brīv atstāt Burvju zemes robežas.

Lidojošie Mērkaķi bija labvēlīgi noskaņoti. Tie nolaidās pils laukumā, un viņu barvedis, kam ķepās bija kaut kāds sainis, lūdza, lai viņu pieņem pilsētas valdnieks. Kāds galminieks aiz­steidzās ar ziņojumu, un Biedēklis pavēlēja apmeklētājus neka­vējoties ielaist.

Lidojošo Mērkaķu Barvedis un salmu cilvēks bija seni pazi­ņas. Jo kādreiz šis pats barvedis pēc Bastindas pavēles bija

Biedēkli izārdījis, salmus izkaisījis vējā, bet galvu un apģērbu uzsviedis augsta kalna galotnē.

Bet kam gan jāatceras pagātne? Tagad viņiem nebija iemesla naidoties, jo vairāk tāpēc, ka barvedis bija pie Biedēkļa ieradies ar patīkamu uzdevumu. Vecie paziņas laipni paklanījās viens otram, un barvedis teica:

— Jūsu augstība, Trīskārt Visgudrais Smaragda salas Vald­niek! Man ir tas augstais gods pasniegt jums dāvanu no mūsu kopējās labās paziņas varenās fejas Stellas, Rožainās zemes pa- vēlnieces. Uzzinājusi jūsu smago noskaņu, feja sūta jums šo lietu, kas jūs izklaidēs.

To pateicis, barvedis rūpīgi attina saini, un tajā .izrādījās lieliski apdarināta rožaina koka kaste ar bieza matēta stikla priekšpusi.

— Bet kā Stellas kundze varēja uzzināt par manu slikto gara­stāvokli? — Biedēklis brīnījās.

— Ar šīs pašas kastes palīdzību, — paskaidroja barvedis. Viņš pieliecās Biedēklim pie auss un čukstēja, lai galminieki ne­sadzirdētu: — Jānoskaita burvju vārdi: «Birelja-turelja, buridakl- furidakl, debess mala sārto, zālīte zaļo. Kastīt, kastīt, esi tik labiņa, parādi man to vai citu …» Kaste parādīs, ko jūs vēlē­sieties redzēt. Bet, ja jūs pārmainīsiet šos buramos vārdus vai kļūdīsieties kaut vienā burtā, tā nedarbosies. Un, kad būsiet iz­skatījies, pasakiet: «Mīļā kastīt, tagad beidz, pateicību saņemt steidz!»

Mērkaķu barvedis lika Biedēklim atkārtot buramos vārdus vairākas reizes, kamēr viņš tos cieši iegaumēja.

Pēc tam Biedēklis nočukstēja burvju vārdus un palūdza:

— Kastīt, kastīt, esi tik labiņa, parādi man feju Ellu!

Bet matētais stikls palika tumšs.

— E, nē, — iesmējās Mērkaķu barvedis. — Es pats arī viņu labprāt apskatītu, bet kastīte darbojas tikai mūsu zemes ro­bežās.

Tad Biedēklis vēlējās ieraudzīt Dzelzs Malkas Cirtēju. Un — ak, brīnums! Ekrāns iegaismojās, uz tā parādījās Malkas Cir­tējs. Lāga vīrs patlaban izgāja kārtējo ārstēšanās kursu. Viņš stāvēja, pacēlis rokas pāri galvai, un meistars viņam metināja ielāpu uz krūtīm. Meistars pabeidza darbu, un Malkas Cirtējs sāka staigāt pa istabu. Figūras bija mazas, bet ļoti skaidras. Vēl jo vairāk: no kastes atskanēja Malkas Cirtēja balss, klusa, bet labi pazīstama. Malkas Cirtējs teica:

— Pateicos jums, draugs Lestar, sirds pukst manās krūtīs tā­pat kā agrāk, un atkal to pilda mīla un maigums!

Biedēkli pārņēma neaprakstāma sajūsma.

— Tik tiešām burvju līdzeklis garlaicības aizdzīšanai! — viņš iesaucās un tūlīt vēlējās ieraudzīt Lauvu.

Viņa vēlēšanās acumirklī piepildījās. Lauva — kā redzams, pēc sātīgām brokastīm — gulēja dziļā, omulīgā midzenī savas ģimenes vidū.

— Brīnums, brīnums! — atkārtoja sajūsminātais Biedēklis un bagātīgi apdāvināja Stellas sūtņus ar labākajiem sava dārza augļiem. Viņš lūdza Mērkaķu barvedi izteikt viņa visdziļāko pateicību Stellas kundzei.

Atvadoties Lidojošo Mērkaķu barvedis klusītēm pateica Bie­dēklim:

— Stellas kundze lika jūs brīdināt, lai uzmanot Urfinu Džīsu.

Tas bija vēl tajā laikā, kad Urfins nīka trimdā, bet fejai Stel­lai piemita paredzēšanas spējas, un viņa nojauta, ka no Džīsa var sagaidīt visādus nepatīkamus pārsteigumus.

Biedēklis uztraucās, izdzirdis labās fejas brīdinājumu. Tikko Mērkaķi bija aizlidojuši no Smaragda salas, valdnieks noskai­tīja buramos vārdus un palūdza:

— Kastīt, kastīt, esi tik labiņa, parādi man Urfinu Džīsu!

Biedēklis tūlīt ieraudzīja tālo Rietumu zemi, Urfina noplu­kušo māju un līdzās viņu pašu īdzīgi uzrokam dobi sakņu dārzā. Uz lieveņa sēdēja lācis Cāponis un ķildojās ar koka klaunu. Šajā ainā nebija nekā aizdomīga, un Biedēklis pārslēdzās uz citu.

Tagad viņu augām dienām nevarēja atraut no burvju tele­vizora, bet, kā kura katra nodarbība, arī tā Biedēklim apnika, un viņš tajā lūkojās arvien retāk un retāk. Tomēr, atcerēdamies Stellas norādījumu, Biedēklis reizi pa reizei pārbaudīja, ko dara Urfins. Nekāda iemesla, lai baidītos, nebija. Urfins gan ravēja sakņu dārzā dobes, gan ēda ceptu trusi, gan pastaigājās.

— Es nesaprotu, kādas briesmas man draud no šī drūmā trimdinieka, — Biedēklis ņurdēja.

Pec pirmajiem aizrautības menešiem Biedeklis juta vilšanos par burvju kasti. To ļoti veicināja vārna Kaggi-Karr.

— Kas tad tas īstenībā ir! — viņa runāja. — Nu, tu paskatī­jies uz Dzelzs Malkas Cirtēju vai Lauvu! Un kas tālāk? Tu vari viņus apskaut? Vai parunāties ar viņiem? Tā nu tas ir! Labāk saposies, un brauksim ciemos uz Violeto pili!

Pāris reižu gadā Biedēklis un Malkas Cirtējs apmeklēja viens otru un ciemojās ilgāku laiku. Dažreiz pie viņiem sērsa arī Droš­sirdīgais Lauva, kaut gan uz vecumdienām viņš bija kļuvis ne­kustīgāks.

Salasījušies kompānijā, draugi nevarēja vien beigt strīdus par to, kas labāks: smadzenes, sirds vai drosme; viņi atcerējās tos laimīgos laikus, kad Burvju zemi apciemoja viņu mīlule Ella un viņi kopā ar to pieredzēja daudz bīstamu piedzīvojumu.

Tādu sastapšanos laikā Biedēklis pilnīgi aizmirsa nepiecieša­mību pavērot viltīgo Urfinu Džīsu. Un veltīgi! Pēc septiņu gadu piespiedu bezdarbības Urfins uzsāka jaunu godkārīgu plānu īs­tenošanu.