Dzeks Londons - Viņa tevu dievs

Visapkārt pletās miega iegrimis mūžamežs — skaļu joku lugu un klusu drāmu norises vieta. Ar piimatnēju nežēlību tur tika izcīnīta cīņa par eksistenci. Šeit, pašā Varavīksnes Loka Pakājes sirdī, vēl kāju nebija spēruši ne angļi, ne krievi, un amerikāņu zelts vēl nebija mak­sāts par tās neaptveramajiem plašumiem. Vilku bari te vēl dzinās pa aļņu ganāmpulku pēdām, nošķīra grūsnas mātītes vai vārgos un saplosīja tos tikpat nežēlīgi, kā to pirms viņiem jau bija darījušas tūkstošiem vilku paau­dzes. Nedaudzie iezemieši te vēl klausīja saviem virsai­šiem, turēja cieņā šamaņus, izdzina ļaunos garur, dedzi­nāja raganas, karoja ar kaimiņiem un notiesāja tos ar tādu kāri, kas darīja godu uzvarētāju iekšām. Te noslē­gumam tuvojās akmens laikmets. Bet pa neredzamām takām, pa tuksnesīgiem klajumiem, kas nav atzīmēti ne­vienā kartē, jau tuvojās dzelzs laikmeta pirmie vēstneši — baltādainās, zilacainās, neuzvaramās rases dēli. Gan gluži nejauši, gan ar nodomu pa diviem vai trim tie uzradās diezin no kurienes, cīnījās, gāja bojā vai atkal aizklīda diezin uz kuru pusi. Samani raidīja lāstus pār viņu gal­vām, virsaiši sauca kopā savus karotājus, akmens cirtās pret dzelzi, taču nenieka neiespēja. Kā ūdens no milzu jūras svešie sūcās cauri drūmajiem mežiem un pāri kalnu pārejām, viņu vieglās laivas ieslīdēja vistālākajās piete­kās, un mokasīni izmina takas suņu pajūgiem. Tie bija lielas un varenas cilts dēli, un viņu bija daudz, taču zvēr­ādās tērptie Ziemeļzemes ļaudis to vēl nezināja. Daudzi atnācēji cīnījās līdz pēdējam elpas vilcienam un izlaida garu kāvu saltajā gaismā, tāpat kā viņu brāļi cīnījās un mira saules izdedzinātā tuksneša smiltī vai nāvējošu iz­garojumu pilnos džungļos, tāpat kā cīnīsies un mirs tie, kas nāks pēc viņiem, līdz noliktā stunda nolems šo dižo cilti tās liktenim.

Tuvojās divpadsmitā stunda. Apvārsnis ziemeļos blāz­moja sārtā gaismā, kas kļuva bālāka vakaru pusē, bet sabiezēja rītos, tā norādīdams neredzamās pusnakts sau­les atrašanās vietu. Krēsla tik nemanāmi pārgāja ausmā, ka nakts pazuda, kā nebijusi, aizejošā diena sastapās ar tikko dzimstošo, un tā brižiem debesīs viedās it kā divi saules apļi. Tikko tārtiņš kautri bija nočivinājis savu vakara dziesmu, kad sarkanrīklīte jau skaņi sveica jauno dienu. No salas Jukonas vidū skanēja meža zosu klai­gas, ko no krasta it kā atbalsoja polārgārgalu zobga­līgie smiekli, kas aizvilnīja pār sastingušo plašumu.

Klusā līcī cita pie citas rindojās no bērza tāss dari­nātas kanoe. Šķēpi ar plakaniem kaula uzgaļiem, bultas ar tādām pašām kaula smailēm un ar briežu dzīslām no­stiepti loki liecināja, ka pašlaik lašiem ir nārsta laiks. Krastā starp teltīm, kas bija apvilktas ar briežādām, un kaltēšanai izkārtām zivīm varēja dzirdēt cilvēku balsis. Puiši sacentās veiklībā un ķircinājās ar meitenēm; vecā­kās sievietes, kas savu pienākumu dzīvē bija izpildījušas un laidušas pasaulē pēcnācējus un kam šie prieki bija laupīti, pina virves no zāļu stiebriem un tērgāja. Turpat plosījās un plūcās kaili bērneļi, kūleņodami piku mikiein ar tumši rūsganiem krančiem.

Gabaliņu nostāk, pieklājīgā atstatumā no apmetnes, rē­gojās divas teltis. Tā bija baltā cilvēka nometne — par to droši liecināja jau vietas izvēle vien. No turienes va­jadzības gadījumā varēja ērti apšaudīt apmetni, kas at­radās savu simt jardu attālu; paugurs un klajā apkārtne deva iespēju aizsargaties pret uzbrukumiem, bet stāvā, apmēram divdesmit jardu augstā krauja aizmugurē — ātri atkāpties pie laivām. Vienā teltī raudāja slims bērns, kuru māte mierināja ar šūpuļdziesmiņu. Ārpusē pie dzies­toša ugunskura sarunājās divi vīri.

— Jā, es turu baznīcu goda kā tās padevīgs dēls. Tā turu godā, ka dienu metu tai apkārt līkumu, bet naktī sapņoju par atriebību. Ko gan citu jūs no manis varat gaidīt? — Metisa balsī ieskanējās niknums. — Esmu dzi­mis pie Sarkanās upes. Mans tēvs bija baltais — tāds pats kā jūs. Tikai jūs esat jenkijs, bet viņš bija anglis, džentlmeņa dēls. Mana māte bija indiāniete, virsaiša meita, un es izaugu par īstu vīrieti. Jā, nevar vis uzreiz pateikt, kādas asinis tek manās dzīslās, jo esmu dzīvojis kopā ar baltajiem kā līdzīgs ar līdzīgiem, un krūtīs matj

pukst tēva sirds. Es sastapu meiteni, balto meiteni, kas mani uzlūkoja mīlīgām acīm. Viņas tēvam, francūzim pēc izcelšanās, piederēja plaši zemes gabali un daudz zirgu, un viņu tajā pusē varen cienīja. «Tu neesi pie pilna prata,» viņš sacīja meitai, uzzinājis par mani, ilgi cen­tas viņu atrunāt un briesmīgi dusmojās.

Taču viņa bija pie pilna prāta, un drīz vien mēs abi aizjājām pie mācītāja. Bet pirms mums tur bija ieradies viņas tēvs un sarunājis daudz nelāgu vārdu, varbūt pat kaut ko pasolījis, kas lai to zina. Mācītājs iecirtās un negribēja mums palīdzēt palikt kopā. Baznīcai nebija lab- paticis dot svētību manai piedzimšanai, baznīca liedza man atļauju stāties laulībā, baznīcas dēļ manas rokas notraipītas ar asinīm.

Tādēļ es turu baznīcu tādā godā. Iezvēlu dzīvam mācī­tājam plauku ģīmī, mēs uzlēcārn saviem straujajiem zir­giem mugurā un auļojām uz Pjēra fortu, kur dzīvoja lab­sirdīgs priesteris. Taču viņas tēvs, brāļi un nezin kādi tēva nolīgti ļaudis dzinās mums pa pēdām. Kautiņš no­tika, no zirga nenolecot, un turpinājās, līdz es izsitu trīs vīrus no segliem, bet pārējie aizjāja atpakaļ uz fortu. Mēs devāmies uz austrumiem, noslēpāmies kalnos un mežos un dzīvojām kopā. Taču precēti nebijām, — redzat, ko iz­darīja jūsu labā baznīca, kuru es godāju kā daždien pa­klausīgs dēls.

Sievietes ir dīvaini radījumi, un neviens vīrietis nespēj tās saprast. Viens no tiem, kurus es izsitu no segliem, bija viņas tēvs; viņš nokrita pie zemes, un tie, kas jāja aiz muguras, viņu sabradāja. Mēs abi redzējām, kā viss notika; es būtu to viegli aizmirsis, bet viņa nevarēja aizmirst. Un klusos vakaros pēc medībām tas bija klāt un nostājās starp mums — visu garo, klusuma nomākto nakti, kad iedegās zvaigznes un mums vajadzēja saplūst par vienu miesu un dvēseli. Un tā notika vienmēr. Viņa nekad ne vārda neieminējās par notikušo, taču tas mū­žam sēdēja kopā ar mums pie ugunskura, un mēs bijām kā svešinieki. Zinu, viņa gribēja visu aizmirst, tomēr at­miņas bija spēcīgākas — to es redzēju viņas acīs un sa­jutu viņas elpā.

Tad viņa dzemdēja man bērnu, meitenīti, un nomira. Bet es atgriezos savas mātes ciltī, lai bērns dabūtu zīst krūti un paliktu dzīvs. Taču rnan pie rokām vēl lipa to cilvēku asinis, kurus biju nogalinājis baznīcas vainas dēļ.

Reiz ieradās jātnieku policija, lai saņemtu mani ciet, bet mans mātesbrālis, kas tolaik bija cilts virsaitis, mani paslēpa un apgādāja ar zirgiem un pārtiku. Paņēmu mei­tiņu, un mēs abi aizceļojām tālu projām — pie Hudzona līča, kur balto bija maz un tie paši nekā nejautāja. Tur iestājos darbā Hudzona līča sabiedrībā, strādāju par med­nieku, takuzinātāju, suņu dzinēju, līdz mana meita pie­auga par sievieti — slaidu, smuidru un tīkamu no vaiga.

Jūs jau zināt, ka šai pusē ziema ir gara un tumša, ka tā modina cilvēkos dažādas domas un pavedina uz apla­miem darbiem. Tur, kur mēs dzīvojām, bija galvenais aģents — nekaunīgs un cietsirdīgs cilvēks. Turklāt tāds, kas nepatika sievietēm. Bet viņš sāka mest acis uz manu meitu, kura bija izveidojusies par sievieti. Svētā diev­māte! Reiz viņš aizsūtīja mani talā ceļā ar suņu pajū­giem, lai pa to laiku … jūs jau pats sapratīsiet. Ļauns, nežēlīgs cilvēks. Bet viņa bija gandrīz balta, un arī dvē­sele viņai bija balta, un viņa bija tik laba … Tsi sakot, viņa nomira.