Dzeks Londons: Viņa tevu dievs

Stokards atvēra patronu kasti, nosēdināja sievu tā, lai viņa aizsegā varētu lādēt ieročus, un deva komandu šaut. Garais šamanis nokrita kā nopļauts. Uz mirkli iestājas klusums, bet tad atskanēja nikni kliedzieni, un pret krauju, neaizsniedzot nometni, nošalca bultu krusa.

— Es gribētu paskatīties uz to puisi, — izteicās Bills, raidīdams otru lodi. — Liekas, būšu trāpījis viņam tieši pierē.

— Nē, tas mums nekā nelīdzēs, —- Stokards d'ūmi no­grozīja galvu.

Batistam, acīm redzot, bija izdevies nomierināt savus kareivīgākos ciltsbrāļus, un šāviens neizraisīja vis indiāņu uzbrukumu dienas gaismā, bet gan steidzīgu atk apsanos no apmetnes tik tālu, ka lodes tos nevarēja aizsniegt.

Sākumā kristīgās kaismes pārņemts un dievu piesauk­dams, Sterdžess Ovens bija ar mieru tūdaļ doties uz bez­goža nometni, cerēdams uz brīnumu vai gatavs ļauties mocībām. Taču sarunu laikā viņa kvēle mazliet saplaka un viņā ierunājās dabas balss. Cerības vietā uz mūžīgu dzīvošanu uzplaiksnīja bailes no nāves, un mīlestības vietā uz dievu modās mīlestība uz dzīvi. Tas bija kaut kas pa­visam jauns. Jau sen viņš bija lāgiem izjutis šo vājību, un nu tā atkal ieguva varu pār viņu. Dažu labu reizi viņš bija centies uzvarēt apkaunojošās jūtas, bet tās allaž ņēma virsroku. Sterdžess Ovens atcerējās kādu reizi, kad visi citi izmisīgi airēja, lai izglābtos no ledus, kas dār­dēdams lauzās pa straumi uz leju, bet viņš šajā visuma haosa mirklī nometa airi un sāka lūgties dieva žēlastību. Kāds kauns, ka miesa izrādījās spēcīgāka par garu! Bet tā gribējās dzīvot, tā gribējās dzīvot! Viņš nespēja atteik­ties no dzīves. Tā taču bija mīlestība uz dzīvi, kas viņa tālos senčus tika mudinājusi iemūžināt sevi pēcnākamos, un aiz mīlestības uz dzīvi arī viņam lemts iemūžināt sevi.

Sterdžesa Ovena vīrišķībai, ja to vispār varēja saukt par vīrišķību, pamatā bija fanātisms. Turpretim Stokarda un Billa vīrišķības saknes meklējamas stingros ideālos. Viņi nebūt nemīlēja dzīvi mazāk, nē, bet viņi dziļāk cienīja savas rases tradīcijas; arī viņus šausmināja nāve, bet viņi bija pietiekami drosmīgi, lai nepirktu dzīvību, samaksājot par to ar kaunu.

Misionārs piecēlās: viņu valdzināja doma par uzupurē­šanos. Viņš pat uzrausās uz barikādes, lai ietu uz pre­tinieka nometni, taču tajā pašā mirklī novēlās zemē, pa­lika guļam ka sašļucis maiss un sāka penterēt.

— Lai notiek tā visaugstakā prāts! Kas es tads esmu, ka drīkstu pārkāpt viņa baušļus? Jau pirms pasaules ra­dīšanas likteņa grāmatā tika ierakstīts, kā visam būt. Vai es, niecīgs tārps, drīkstu izsvītrot šai grāmatā kaut rindu? Dievs kungs, cik nespēcīgs ir mans gars, lai no­tiek tavs prāts!

Bills noliecās, piecēla garīdznieku kājās un klusēdams viņu sapurināja. Tas neko nelīdzēja, un Bills, palaidis vaļā drebošo, šņukstošo vīreli, pievērsās abiem indiā­ņiem. Tie, šķiet, nepavisam nebija nobijušies un rosīgi gatavojās gaidāmajai kaujai.

Stokards, pusbalsī parunajies ar teslinieti, uzmeta ska­tienu garīdzniekam.

— Ved viņu šurp! — viņš pavēlēja Billarn.

— Klausieties, ko teikšu, — viņš uzrunāja garīdznieku, kad tas bija pievests, — padariet mūs par vīru un sievu. Tikai pasteidzieties! — Tad it kā atvainodamies piebilda: — Nezinu, ar ko tas beigsies, Bili, tādēļ gribu nokārtot visu, kas kārtojams.

Sieviete bez pretošanās pakļāvās sava baltā pavēlnieka gribai. Viņa ceremonijā neredzēja nekādas jēgas. Viņa uzskatīja, ka ir Heja Stokarda sieva kopš pašas pirmās dienas. Par laulību lieciniekiem pieaicināja tikko atgriez­tos indiāņus. Garīdzniekam pinās mēle, taču Bills nevil­cinādamies gāja viņam talkā. Stokards pateica līgavai priekšā, kas viņai sakams, un, kad nonāca pie vārdiem «gan priekos, gan bēdās», salieca īkšķi un rādītājpirkstu un uzmauca šķietamo gredzenu līgavai pirkstā.

— Noskūpsti līgavu! — pērkonbalsī pavēlēja Bills, un garīdzniekam vajadzēja vien paklausīt.

— Un tagad nokristiet bērnu! — Stokards pieprasīja.

— Tikai izdari visu, kā nākas, — piebilda Bills.

—- Dodiet pilnīgu ekipējumu tālam ceļam, — paskaid­roja tēvs, paņemdams zēnu no mātes rokām. — Zini, reiz es gāju uz Krācēm, paņēmu līdzi visu, tikai sāls piemir­sās. Toreiz man klājās tik grūti, ka nekad to neaizmirsīšu! Tādēļ, kad jādodas ceļā, jāsagatavojas pienācīgi. Starp mums runājot. Bili, nezinu, vai tur tas viss būs vaja­dzīgs, bet par ļaunu jau arī nebūs.

Zēnu apslacīja no ūdens krūzītes un apguldīja drošā kaktiņā. Vīri, sakūruši ugunskuru, sāka gatavoties vaka­riņām.

Saule slīdēja uz rietu — steidzās uz ziemeļiem. Debess tai pusē dega asiņaini sarkanās liesmās. Ēnas stiepās garākas, krēsla kļuva aizvien biezāka, un meža biezoknī visa dzīvība it ka pamira. Pat meža zosu sasaukšanās uz salas apklusa, likās, ka putni pošas uz dusu. Nerimās vienīgi indiāņi aiz apmetnes, joprojām bez mitas rībinā­dami kara bungas un rēkdami kaujas dziesmas. Taču, kad saule norietēja, pieklusa arī viņi. Iestājās pilnīgs klusums. Stokards, uz elkoņiem atspiedies, paraudzījās pāri aizsegam. Tad ieraudājās bērns un novērsa viņa uz­manību. Mate piegāja pie mazā, bet tas jau bija aiz­midzis. Valdīja klusums, kas, šķiet, iestājies uz mūžu mūžiem. Taču drīz vien ievīterojās sarkanrīklīte. Nakts bija pagājusi.

Piepeši klajumu piepildīja ņudzošs cilvēku bars. Iedzie­dājās loki, nošalca bultas. Par atbildi skaudri spindza lodes. Drošas rokas mests šķēps pienagloja teslinieti pie zemes tieši taja mirklī, kad viņa bija noliekusies pār bērnu. Bulta sīkdama izšāvās cauri barikādes spraugai un ieurbās misionāram plecā.

Nelielā cilvēku saujiņa nespēja atsist uzbrukumu. Kla­jums starp barikādi un uzbrucējiem bija noklāts ar līķiem, bet indiāņu nāca klāt arvien vairāk, viņi traucās uz priekšu un ka milzīgs orkāna vilnis gāzās virsū barikā­dei. Sterdžess Ovens metās uz telti, bet pārējos cilvēku banga notrieca zemē un sabradāja. Vienīgi Stokards no­turējās kājās, svaidīdams gaudojošos indiāņus ka kucē­nus. Viņam pat izdevās pacelt cirvi. Kāds satvēra aiz kājiņas bērnu, kas gulēja zem mātes ķermeņa, pacēla mazo gaisā un atvēzējies trieca pret koka stumbru. Sto­kards pāršķēla ar cirvi indiānim galvu un sāka lauzties uz priekšu. Taču viņš atradās satracinātā pūļa ielenkumā, pār viņu bira bultu un šķēpu krusa. No apvāršņa iznira saule, un indiāņu augumi baigi šūpojās sārtajā blāzmā. Divi lāgi viņi gāzās virsū Stokardam, kad tas pēc spē­cīga trieciena nespēja izraut cirvi, un abas reizes tas no­purināja uzbrucējus. Indiāņi nokrita, un viņš, kājām asiņu paltīs mirkstot, pārgāja tiem pāri. Beidzot pārbiedētie indiāņi sāka atkāpties un Stokards atspiedās uz cirvja, lai atvilktu elpu.

— Nolādēts, tu esi īsts vīrs! — iesaucās Batists, pie­nākdams viņam klāt. — Atsakies no sava dieva un dzīvo.

Aiz pārguruma aizsmakušā balsī, tomēr ne mirkli ne­zaudēdams pašcieņu, Stokards lādēdamies paziņoja, ka ir nedomā to darīt.

— Paskatieties uz to lupatu! — metiss sacīja, kad pie viņa atveda Sterdžesu Ovenu.

Vienīgie ievainojumi garīdzniekam bija pāris skrambu. Tikai acis šaudījās izbīlī. Viņa trulais skatiens atdūrās pret dieva zaimotāja Stokarda majestātisko augumu; par spīti neskaitāmajām brūcēm, tas stāvēja stingri, izaici­noši atspiedies uz cirvja, — mierīgs, neaizskarams, neuz­varams. Šajā brīdī misionārs neizsakāmi apskauda cil­vēku, kas spēja tik rimti pieiet pie nāves tumšajiem vār­tiem. Jā, tieši šis cilvēks, nevis viņš, Sterdžcss Ovens, bija veidots pēc Kristus ģīmja un līdzības. Un garīdz­nieks ar sāpošu sirdi izjuta senču lāstu, izjuta tik labi pazīstamo vājumu, dziju rūgtumu pret radītāju, lai tas būtu kas būdams, ka tas viņu, savu kalpu, radījis tik nespēcīgu. Pat stiprākas gribas cilvēku šā brīža draus­mas un apstākļi padarītu par atkritēju; Sterdžesam Ove- nam par tādu bija jākļūst neizbēgami. Bailēs no cilvēku ļaunuma viņš vairs nebijās dieva dusmības. Viņš bija iemācīts klausīt visaugstākajam, bet liktenīgā brīdī tika pamests viens. Viņam bija dota ticība, bet trūka pārlie­cības spēka; viņam bija dots gars, bet nebija dota stipra griba. Tas bija netaisni.