Dzeks Londons: Viņa tevu dievs

— Paklausieties, — Stokards ierunājās, saņēmis misio­nāru aiz pleca un pagriezis pret sevi. — Vai jums sava āda mīļa?

— Mana dzīvība ir dieva rokā, esmu tikai strādnieks tā kunga vīna kalnā, — misionārs svinīgi atbildēja.

— Beidziet ērmoties! Vai par visu varu kārojat iegūt mocekļa ērkšķu kroni?

— Ja tā būs viņa griba.

— Nu, tas nebūs grūti, neraizējieties, taču vispirms gribu dot jums labu padomu. Varat to pieņemt, varai nepie­ņemt. Bet, ja paliksiet šeit, priekšlaicīga nāve iznīcinās jūsu pūliņus. Turklāt bojā aiziesiet ne tikai jūs viens pats, bet arī jūsu ļaudis, Bills un mana sieva . ..

— Tā velna meita, kurai nav lemts uzklausīt dzīvās patiesības vārdu.

— … un es. Jūs iegrūdīsiet postā ne tikai pats sevi, bet mūs visus. Atcerieties, kā mēs kopā pavadījām pagājušo ziemu? Zinu, ka neesat slikts cilvēks, tikai… mazliet aprobežots. Ja uzskatāt par savu pienākumu atgriezt pa- ganus, tā ir jūsu darīšana. Taču esiet jel kaut cik saprā­tīgāks līdzekļu izvēlē! Šis vīrs — Batists — nav indiānis. Viņš cēlies no mūsējiem, ir stūrgalvīgs kā āzis, pat es neesmu tik stūrs, un savā ziņā tāds pats neprātīgs fanā­tiķis kā jūs. Ja jūs abi saskriesieties, var iznākt tikai ne­laime, un es nevēlos tikt tur iejaukts, saprotiet, nevēlos! Tādēļ klausiet manam padomam un brauciet projām. Ja brauksiet pa upi uz leju, sastapsiet krievus. Tur droši vien būs arī kāds pareizticīgo priesteris, kas palīdzēs jums bez bēdu nokļūt līdz Beringa jūrai — starp citu, Jukona ietek šajā jūrā —, un pēc tam nebūs grūti no­kļūt atpakaļ civilizētā pasaulē. Klausiet man un brauciet prom pēc iespējas drīzāk.

— Kam sirdī dievs un rokā evaņģēlijs, tas nebīstas ne cilvēku, ne velna sodības, — apņēmīgi atteica misio­nārs. — Man jāredz šis cilvēks un jastājas divkaujā tam pretī. Atgriezt baznīcas klēpī noklīdušu avi ir daudz svē­tīgāk nekā pievērst ticībai tūkstoš pagānu. Tadu, kas pagrimis netikumā, vieglāk uzvest atpakaļ uz taisna ceļa. Vai atcerieties tarzieti Zaulu, kas devās uz Damasku, lai aizvestu kristiešus uz Jeruzalemi. Ceļā viņam parādījās pestītājs, un viņš izdzirda balsi: «Zaul, Zaul, ko tu mani vajā?» Un tajā pašā brīdī Zauls, tas pats apustulis Pāvils, kļuva ticīgs un pēc tam izglāba daudzas dvēseles. Tāpat kā tu, ak, svēto Pāvil, es strādāju mūsu kunga vīna dārzā, gatavs viņa dēļ ciest mokas un pārbaudīšanu, apsmieklu un pulgošanu, sitienus un sodus. Ei, jūs, — viņš uzsauca saviem airētājiem, — atnesiet tējas kulīti un ūdens kat­liņu. Neaizmirstiet arī brieža gaļas gabalu un pannu!

Kad garīdznieka ļaudis, kurus viņš pats nesen bija pie­vērsis īstajai ticībai, uzkāpa krasta kraujā, visi trīs no­krita uz ceļiem, un, kaut arī rokās tiem bija mantas un uz muguras nastas, tomēr visi vienā balsī slavēja visaug­stāko par palīdzību garajā ceļā un laimīgu nokļūšanu pie mērķa. Hejs Stokards tos vēroja īgnā zobgalībā: svinīgā, mistiskā lūgsna nespēja saviļņot viņa nocietināto sirdi. Batists, pie savas apmetnes stāvēdams, redzēja un sa­prata šīs izdarības, un atcerējās to, kura bija dalījusies ar viņu guļvietā kalnos un mežos zem zvaigznēm, atcerē­jās arī savu meitiņu, kas atdusējās kaut kur pie saltā Hudzona līča.

— Velns parāvis, Batist, nedomā par to! Met to no gal­vas ārā! Esmu ar tevi vienis prātis — šitais vīrs ir stul­benis un nevienam nekā laba neizdarīs, un tomēr es ne- spēiu, saproti, nespēju nenostāties viņa pusē.

Hejs Stokards pieklusa, pūlēdamies izteikt vārdos savu vienkāršo goda izpratni.

— Man pašam viņš pamatīgi apnicis, Batist, un bez tam sagādājis ne mazumu dažādu nepatikšanu. Bet vai tu patiesi nesaproti — viņš ir no manas cilts, baltais … un … Nē, kaut būtu vai nēģeris, es tikpat nespētu upurēt viņu, lai glābtu savu ādu.

— Lai notiek, — atteica Batists. — Es tev lāvu izvē­lēties. Drīz ieradīšos ar saviem šamaņiem un karotājiem un tevi nogalināšu vai arī piespiedīšu atteikties no tava dieva. Piekāpies, atstāj man garīdznieku un brauc prom! Citādi tava taka pārtrūks tepat. Mani ļaudis, pat mazie bērneļi ir noskaņoti pret jums. Paskat, puikas jau aizdzi­nuši tavas laivas.

Viņš norādīja uz upi. Kaili puišeļi bija piepeldējuši pie laivām, atsējuši tās un iedzinuši upes vidū. Aizpeldējuši tik tālu, ka šāviens nevarēja tos aizsniegt, tie sakāpa laivā, apsēdās pie airiem un sāka irties uz apmetni.

— Atdod mums garīdznieku, mēs tev atdosim laivas. Izšķiries! Tikai bez steigas.

Stokards papurināja galvu. Skatiens apstājās pie tesii- nietes, kas turēja rokās viņa dēlu, un sirds viņam notrī­cēja, taču tai pašā mirklī viņš paraudzījās uz cilvēku, kurš stāvēja turpat blakus.

— Mani tas nebiedē, — ierunājās Sterdžess Ovens. — Dievs ir žēlsirdīgs, esmu gatavs viens pats doties uz šā bezgoža nometni. Vēl nav par vēlu. Ticība spēj klintis izkustināt. Varbūt mūža pēdējā stundā man tomēr izdo­sies viņu glābt.

— Metīsimies virsū tam nelietim un sasiesim viņu! — Bills nikni pačukstēja savam biedram, kamēr garīdznieks uzsāka vārdu divkauju ar pagānu. — Paņemsim par ķīl­nieku un nošausim, ja izcelsies kautiņš.

— Nē, — Stokards atteica. — Esmu devis vārdu viņu neaiztikt. Tādi ir kara likumi, Bili. Viņš pret mums iztu­rējās godīgi, brīdināja, kā nakas. Nē, velns parāvis, vārdu nedrīkst lauzt.

— Viņš savējo arī nelauzīs, par to vari būt drošs.

— Nešaubos. Taču negribu, lai kaut kāds metiss spē­lētu godīgāk par mani. Paklau, bet kādēļ gan neizdarīt tā, kā viņš ieteic? Atstāsim dievvārdnieku viņam,, un balle beigta.

— N-nē, — Bills nomurdēja.

— Ko — dūšas nepietiek?

Bills pietvīka un apklusa.

Batists gaidīja galigo lēmumu. Stokards piegāja pie viņa.

— Uzklausi mani, Batist. Es ierados tavā apmetnē, gri­bēdams nokļūt līdz Kojukukas iztekai. Nekā slikta neesmu izdarījis. Ļaunuma manā sirdī nebija. Un nav arī tagad. Pēc tain ieradās šis garīdznieks. Neba es viņu esmu šurp atvedis. Viņš tikpat būtu te atkūlies. Viņš ir manas cilts, un es nespeju pamest viņu nelaimē. Un nepametīšu arī. Tu pats saproti, ka mūs sagūstīt nav viegli. Tava ap­metne izmirs un iznīks ka pēc bada. Zinu, mēs dabūsim galu, taču laba tiesa tavu karotāju .. .

— Toties atlikušie dzīvos mierā, un viņiem ausīs ne­līdīs sveši dievvārdi un svešu garīdznieku muldoņa.

Abi vīri paraustīja plecus; Batists atgriezās savā ap­metnē.

Misionārs piesauca klāt savus indiāņus, un trijotne ņē­mās aizrautīgi skaitīt lūgsnas. Stokards un Bills sāka turpat netālu cirst priedes un celt no tam aizsegu. Ap­guldījusi aizmigušo bērnu uz zvērādām, tesliniete cik spēdama palīdzēja vīriem. Drīz vien nometne no trim pu­sēm bija nocietināta ar sagāztiem kokiem, bet kraujais krasts neļāva uzbrukt no upes. Kad visi priekšdarbi bija veikti, Stokards un Bills izgaja no aizsega un sāka attīrīt krauju no krūmiem, kas tur auga. No indiāņu apmetnes skanēja vara bungu rīboņa un samaņu gaudošana, ar kuru tie aicināja karotājus uz kauju.

— Nejēdzīgi būs, ja viņi uzbruks ar pārskrējieniem, — sacīja Bills, kad viņi ar cirvjiem pār plecu atgriezās no­metnē.

— Un turklāt nogaidīs tumsu, kad šaujot grūti trāpīt.

— Ja citādi nevar, sāksim pirmie.

Nometis cirvi, Bills satvēra šauteni un iekārtojās ērtāk. Indiāņu vidū grozījās gara auguma šamanis. Bills pa­ņēma viņu uz grauda.