ALEKSANDRS VOLKOVS: UGUNĪGAIS MarĀnu dievs

Atvadīdamies no Ellas, Biedēklis izteica ciešu pārliecību, ka meitene atgriezīsies Burvju zemē. Bet viņš sajuta, ka šķiršanās būs mūžīga, un tas viņu nomāca. Un tad vēl Dzelzs Malkas Cirtējs ne no šā, ne no tā steidzās uz mājām, uz savu Violeto zemi.

— Padzīvo pie manis kaut vienu mēnesi! — Biedēklis lū­dzās. — Parunāsim par pagājušiem laikiem, atcerēsimies, kā mēs cīnījāmies ar Cilvēkēdāju, kā izvilkām Ellu un Lauvu no in­dīgo magoņu lauka ., ,

— Nevaru, nevaru, draugs!—tiepās Dzelzs Malkas Cirtējs, vienmērīgiem soļiem staigādams uz priekšu un atpakaļ un no­rūpējies ieklausīdamies, vai sirds viņam krūtīs pukst. — Tu zini, es esmu saslimis, dzīve Pazemes valstībā atstājusi sliktu iespaidu uz manu veselību. Un vispār mēs kļūstam veci, mīļais draugs, veci! Re, man atkal jāgriežas pie ārstiem.

Malkas Cirtēja ārstēšana notika tā, ka izveicīgs meistars uz valdnieka dzelzs krūtīm atvēra ielāpu, viņa lupatu sirdī pie­bēra svaigas zāģu skaidiņas, ielāpu piemetināja klāt, un sirds sāka pukstēt ar agrāko spēku. Pēc tam Dzelzs Malkas Cirtēja locītavas iezieda ar eļļu un viņu visu nopulēja.

Dzelzs Malkas Cirtējs aizgāja, bet Smaragda pilsētā pavie­soties palika Drošsirdīgais Lauva un vārna Kaggi-Karr. Trīs draugi izrunājās pēc sirds patikas, atcerējās senos laikus, noso­dīja viltīgā Urfina Džīsa uzvedību, nopriecājās par Pazemes

karaļiem, kurus gudrā Biedēkļa izdoma bija pārvērtusi par čakliem amatniekiem.

Bet pēc tam mājup devās ari Lauva, sailgojies pēc savas lauvenes un lauvēniem. Vienīgi Kaggi-Karr palika pie Biedēkļa, un nabadziņš galīgi nogarlaikojās. Viņam gribējās biežāk re­dzēties ar Vārtu Sargu Faramantu un Garbārdaino Zaldātu Dinu Hioru, bet tie arī atgriezās pie savu pienākumu pildīšanas.

Faramants atkal apmetās būdā pie pilsētas vārtiem un kat­ram atnācējam uzlika zaļās brilles, lai apmeklētājus neapžilbi- nātu Smaragda pilsētas greznība.

— Es izpildu Lielā Gudvina pavēli, — klāstīja labsirdīgais vīrs, — un izpildīšu, kamēr nebūšu guldīts zemes klēpī. Bet arī mans pēctecis darīs to pašu .. ,

Bijušais feldmaršals Dins Hiors atkal stāvēja savā postenī augstajā tornī un, lūkodamies spogulī, ar zelta ķemmīti sukāja savu slaveno bārdu. Un, kad viņš nodevās šai patīkamajai no­darbībai, apmeklētāji viņu sauca un kliedza veselu stundu, lai viņš nolaistu paceļamo tiltu: Garbārdainais Zaldāts neko ne redzēja, ne dzirdēja.

Un, lūk, Biedēklis nolēma uzsākt kādu lielu darbu, lai aiz­dzītu mocošo garlaicību. Ieslēdzies Troņa zālē, viņš sāka domāt. Viņa domas bija tik saspringtas, ka galva piepūtās milzī­gos apmēros. No tās izspiedušās adatiņas un kniepītes (tās Gudvins bija piejaucis sēnalām, lai smadzenes būtu asākas) Biedēkļa galvu padarīja līdzīgu milzu ezim.

Un beidzot Biedēkļa dompilnajā galvā dzima pārsteidzošs plāns: viņš iecerēja pārvērst Smaragda pilsētu par salu! Kad viņš savu nodomu pastāstīja Dinām Hioram un Faramantam, tie nolēma, ka valdnieks sajucis prātā.

— Nebūt ne, — iebilda Biedēklis. — Nezinu, vai jums ir zi­nāms, ka par salu sauc sauszemes daļu, kuru no visām pusēm apskalo ūdens. Man to stāstīja Ella, mācīdama ģe-o-grā-fi-ju, Mūsu pilsēta nevar aiziet pie upes, lai tā viņu apņemtu, tāpēc ka pilsētās nestaigā. Toties upe pie pilsētas var pienākt: tā ir tekoša. Es pavēlēšu izrakt ap pilsētu kanālu, un to piepildīs Afiras upīte, kas mūs apgādā ar ūdeni.

Pēc savas garās runas Biedēklis apstājās, lai atņemtu elpu. Klausītāji noraudzījās viņā ar izbrīnu. Faramants iejautājās:

— Bet kapec vajadzīgs, lai Smaragda pilsēta pārvērstos par salu?

— Tas pastiprinās mūsu aiz-sar-dzī-bas spējas ienaidnieka uzbrukuma gadījumā, — paskaidroja Biedēklis.

Dins Hiors, Faramants un Kaggi-Karr ar cieņu pavērās uz salmu cilvēku: kur gan galu galā viņš ņem tādus garus un, zi­nātniskus vārdus?

— Bet kas to kanālu raks? — noprasīja Dins Hiors.—Vaja­dzēs taču izrakt milzīgu daudzumu zemes, un darbs ieilgs uz veseliem gadiem.

— Un ļoti labi, ka uz gadiem, — nopriecājās valdnieks. — Es vismaz būšu aizņemts un negarlaikošos. Bet rakt piespiedīsim kokpaurus, tik un tā viņiem nav ko darīt.

Biedēklis ar saviem palīgiem apgāja visapkārt pilsētai. Tika iesprausts daudz mietiņu, kas apzīmēja nākamā kanāla robežas, un milzīgā celtniecība varēja sākties. Kanāla garumu aprēķi­nāja uz četrām jūdzēm, bet platumu — piecsimt olektīm. Tik iespaidīgu ūdens šķērsli nebūs viegli pārvarēt ienaidniekam, ja tas iedomātos uzbrukt Smaragda pilsētai.

Dienu un nakti strādāja nenogurdināmie kokpauri, dienu un nakti lāpstas grauzās zemes krūtīs un čīkstēja ķerras, ar kurām aizveda izrakto zemi. Ar to uzlaboja akmeņainos zemes gabalus, pārvēršot tos auglīgos laukos.

Biedēklis aizmirsa garlaicību, darbu viņam bija līdz kaklam. No rīta līdz vakaram, bet dažreiz arī naktīs, ja spīdēja mēness, viņš laiku kavēja darbu laukumā, apskatīja, pārmērīja, pavēlēja izlabot kļūdas. Galveno inženieri pavadīja koka kurjeru svīta, ātrkājainie ziņneši šaudījās šurpu turpu ar rīkojumiem, pie­skandinādami apkārtni ar jautrām čalām.

Vienlaikus ar kanāla rakšanas darbiem pie pilsētas mūriem ierīkoja lielu parku. Gar platām alejām stādīja labākos kokus, kādus vien varēja atrast zemes plašajos mežos. Tās labvēlīgajā klimatā pārstādītie koki ieauga katrā gadalaikā. Parka lauku­mos cēla skaistus paviljonus un lapenes, aleju krustojumus iz­daiļoja ar strūklakām.

Parku iekārtot palīdzēja pilsētnieki, saprazdami, ka tas vi­ņiem būs jauka atpūtas vieta pēc darba dienas.

Pagāja mēneši un gadi, milzīgā būvbedre paplašinājās un padzijinājās. Un, lūk, pienāca svinīgā stunda, kad atlika tikai ielaist tajā ūdeni. Pievadkanāls no Afiras upes jau bija izrakts, vienīgi šaura pāržmauga nejāva ūdenim ietraukties sagatavo­tajā gultnē.

Biedēklim pienācās pirmā cirtiena gods. Viņš paņēma savās vārgajās rokās kapli, piesita pa sieniņu, bet pēc tam piesteidzās varenie kokpauri un paveica pārējo. Afiras ūdeņi trauksmaini ieplūda kanālā.

Ļaužu bari, kas bija sapulcējušies gar ūdenskrātuves kras­tiem, skai uzgavilēja. Cienījamākie pilsoņi pacēla Biedēkli uz rokām un nesa apkārt pilsētai. Reizi pa reizei šī goda riņķa laikā valdnieks pavēlēja apstāties, noņēma savu cepuri ar zelta zvārgulīšiem apšūtām malām un teica runas par kanāla nozīmi aizsardzībā.

Biedēk|a runas uzklausīja ar dziju uzmanību un pavadīja vētrainiem aplausiem. Pilsētas iedzīvotāji arī agrāk bija lepoju­šies, ka viņu valdnieks ir vienīgais pasaulē, kas piebāzts ar salmiem, kam smadzeņu vietā ar adatām un kniepēm sajauktas sēnalas. Turpretim tagad, kad piedevām pie agrākā viņš bija pa­rādījis izcilas inženieru spējas, viņu dievināšanai nebija robežu.

Parkā notika tautas svētki, tika noēsti veseli tortu un kūku kalni, izdzertas simt četrdesmit mucas limonādes.

Nav nemaz jāpiemin, ka svinībās piedalījās speciāli ielūgtie Dzelzs Malkas Cirtējs, inženieris Lestars, Drošsirdīgais Lauva, Zilās zemes pārvaldnieks Prēms Kokuss, kalnraču pārvaldnieks Ružero un vārna Kaggi-Karr. Viņus godināja, kā tas pienācās viņu augstajam stāvoklim. Visas ceremonijas vadīja Garbārdai- nais Zaldāts Dins Hiors un Vārtu Sargs Faramants, kurš bija sagādājis visiem viesiem zajās brilles.

Sīks svētku apraksts palika Smaragda salas hronikā — tā sāka saukt Zaļās zemes galvaspilsētu. Kas vēlas, var šo aprak­stu izlasīt pilsētas bibliotēkā, 7. skapis, 4. plaukts, Nr. 1542.