ALEKSANDRS VOLKOVS: UGUNĪGAIS MarĀnu dievs

Augšējā pasaulē Marāniem klājās grūti. Mūžīgajai Alas krēs­lai pieradušās acis ilgus mēnešus nespēja piemēroties spilgta­jai dienas gaismai. Emigranti pārvietojās tikai pa naktīm. Pus­akli viņi ilgi klejoja pa Burvju zemi, gāja bojā kaujās ar iedzim­tajiem, cieta lielus zaudējumus no plēsīgajiem zvēriem, mira badā, slīka, celdamies pāri upēm … Tā pagāja vairāki gadi.

Klejojumu laikā Marāni kļuva mežonīgi, pazaudēja savus lielgabalus, aizmirsa uguns lietošanu. Beidzot Grons nelielu bēgļu grupu noveda vientuļā, neviena neapdzīvotā ielejā, un tā nu viņiem kļuva par patvērumu uz ilgiem gadu simteņiem. Te viņi atkal savairojās, bet tā arī palika ļoti zemā attīstības pa­kāpē.

Sākumā atmiņas par senču dzīvi kaut kādā dīvainā drūmā pasaulē tēvi stāstīja bērniem, pēc tam atmiņas pārvērtās leģen­dās, bet vēlāk arī leģendas aizmirsās. Marāni tik ilgi mita no­slēgtībā, ka ļaudis, kas dzīvoja citās Burvju zemes daļās, par viņiem zināja ļoti maz.

Arī Urfins par Marāniem zināja maz. Kādas viņiem mītnes? Ko viņi ēd? Vai viņiem ir kādas aizraušanās? Ar ko varētu pār­steigt viņu iztēli? Uz šiem jautājumiem Urfins nezināja atbildes. Bet ierasties pie spēcīgas, neatkarīgas cilts, nezinot, kas tevi tur sagaida, bija pārāk bīstami.

«Man jāizdara pamatīga izlūkošana,» domāja Urfins.

Bet kas veiks šo izlūkošanu? Pašam doties tur nav iespē­jams: Lecoņiem viņš jāierauga pēkšņi — kā pavēlnieks. Sūtīt Čāponi? Lācis ir smags un neizveicīgs, tas nepratīs slēpties un darboties slepeni, kā pienākas labam izlūkam. Un tad Urfina skatiens pievērsās koka klaunam, kas urdījās istabas kaktā.

— Lūk, kas man vajadzīgs! — priecīgi iesaucās Džīss.

Viņš atcerējās, kā klauns viņam palīdzēja Smaragda pilsētas

ielenkuma laikā. Bija atsisti vairāki koka zaldātu uzbrukumi, un Urfins atradās lielās grūtībās. Tad viņam ienāca prātā pār­sviest klaunu pāri mūrim. Viltīgais Eots Lings pierunāja ba­gātu pilsētnieku uz nodevību, un tas naktī atvēra pilsētas vārtus ienaidniekiem.

— Eot Ling, panāc šurp! — pavēlēja Urfins, un klauns gāze­lēdamies piekleģerēja pie viņa.

— Es esmu tev vajadzīgs, pavēlniek?

— Jā. Gribu tev uzticēt kādu Joti svarīgu uzdevumu.

Urfins Džīss izklāstīja klaunam savus plānus un pateica, kas

jādara Eotam Lingām. Klauns uzklausīja Urfinu Džīsu un pie­zīmēja:

— Lecoņu zeme ir ļoti tālu, pavēlniek. Ceļojums uz turieni būs ilgs un bīstams.

— Karfakss šo ceļu veiks dažās stundās. Viņš tevi aiznesīs turp, un tu izlūkosi visu, kas vajadzīgs.

Urfins Džīss un viņa uzticamais kalps Eots Lings ar nepa­cietību gaidīja, kad izveseļosies ērglis. Milzu putns līdz pēdējam kauliņam noēda trušus un zaķus, ko centīgi piegādāja Cāponis. Karfakss pieķērās labsirdīgajam lācim, kurš, spēkus nežēlo­dams, klaiņoja pa mežu, dzenādams medījumu.

Un, lūk, pienāca laiks, kad ērglis pirmo reizi pēc kritiena ne­droši pacēlās spārnos. Kad viņš zemu lidinājās pār mežu, viņa milzīgo spārnu vēzieni locīja koku zariņus, un izbiedētās vāve­res pa galvu pa kaklu metās lejā.

Ar katru dienu Karfakss lidoja arvien tālāk un augstāk, viņa spēki brieda, un beidzot pienāca diena, kad viņš piedāvāja Ur- finam Džīsam pavizināties uz viņa muguras.

Urfins piekrita, kaut gan ar baiļu sajūtu; tomēr baigi atras­ties augstu gaisā, nejūtot zem sevis citu balstu kā vien kustīgo ērgļa muguru. Bet, ja viņš lidojumu atraidītu, tas nozīmētu ne­redzēt Lecoņu zemi, nesagrābt varu, neatriebties ienaidniekiem. Un Džīss pārvarēja bailes.

Vienmēr grūtākais ir pirmais solis. Drīz vien Urfins ar lab­patiku pagrieza seju pret vēju, lepni noraudzījās uz lejā garām traucošajiem laukiem un mežiem.

— Mans! Drīz tas viss atkal būs mans! — viņš klusu murmi­nāja, lai nesadzirdētu Karfakss.

Urfins izstāstīja ērglim savu nodomu kļūt par Lecoņu cilts vadītāju.

— Tie ir tumši, neizglītoti ļaudis, — Džīss klāstīja, — un viņu dzīve ir ārkārtīgi smaga. Es gribu viņiem sagādāt visus priekus, kādi vien cilvēkiem pieejami zem mūsu zemes- saules.

Karfakss piekrita nogādāt turp Eotu Lingu. Urfins pašuva klaunam trušu ādu kažoku. To uzvilcis, Eots Lings pārvērtās mazā, ņiprā zvēriņā. Tagad, ja viņu ieraudzītu kāds Leconis, ne­viens neturētu aizdomās par svešas zemes izspiegošanu.

Kādā rītā Karfakss pacēlās no noriņas Urfina mājas priekšā un aizlidoja uz austrumiem, uz Lecoņu zemi. Ērglim kaklā ka­rājās trušu sainis—pārtikas krājums. Ērgļa mugurā, spalvās ieķēries, gulēja klauns.

Ērglis atgriezās nākamās dienas vakarā. Viņš pastāstīja, ka naktī, kad Lecoņi gulējuši, viņš pārnesis izlūku pāri kalniem un nolaidis vientuļā vietā. Tur Eots Lings viņu gaidīs pēc des­mit dienām.

Cik garas likās Urfinam šīs dienas!

Beidzot tomēr pienāca brīdis, kad Karfakss atgriezās no otra lidojuma un atveda klaunu — veselu un ļoti apmierinātu. Eots Lings vispirms nometa apnikušo trušu ādu tērpu un nozīmīgi paskatījās uz saimnieku. Tas saprata, ka saruna būs slepena, un ienesa klaunu mājā.

— Nu, pavēlniek, — jautri iesaucās Eots Lings, kad viņi bija palikuši divatā, — kādi tie ir vientieši! Ai, kādi vientieši! … Bet bīstami vientieši, tiem tu pirkstu mutē nebāz! — viņš nozīmīgi piebilda.

— Stāsti! — Džīss viņu nepacietīgi pārtrauca.

Un klauns iesāka stāstu par to, ko bija redzējis un dzirdējis Marānu zemē, uzturēdamies tur desmit dienas.

Eots Lings bija daudz uzzinājis. Savā pelēkajā ietērpā līdzi­nādamies žurkai, viņš ložņājis ciematu apkārtnē, ielīdis dzīvok­ļos, noskatījies un noklausījies. Tikai vienreiz viņš gandrīz iekritis. Viņu saķēris puika (bērni allaž ir acīgāki par pieau­gušajiem), bet klauns viņam tā iekodis, ka ziņkārīgais puisēns sāpēs iekaucies un bīstamo medījumu palaidis vaļā.

Lūk, ko uzzinājis Eots Lings.

Lecoņu cilts ir skaitliski liela, tajā vairāki tūkstoši pieaugušo vīriešu vien. To uzdzirdis, Urfins gandarīti palocīja galvu un nodomāja: «No tiem iznāks spēcīga armija.»

Lecoņu zeme atrodas apaļā ielejā, kuru ielenc kalnu grēdas ar stāvām nogāzēm. Kalni sargā ieleju no vējiem, un dienās tajā ir karsti kā siltumnīcā, toties naktis ir aukstas. Iedzīvotāji neceļ mājas, to viņi neprot. Tie dzīvo salmu teltīs un pat zem nojumēm. Apģērbi viegli, vīriešiem garas bikses un bezroči, sie­vietēm īsi lindraki. No Stellas pavalstniekiem Pļāpoņiem Marāni iemaina apģērbu, cirvjus, nažus, lāpstas. Pretim dod dārgakme­ņus, ko iegūst kalnos.

Lecoņi ir neliela auguma, nav plecīgi, galvas tiem lielas, ro­kas garas, ar lielām dūrēm, bet kāju muskuļi tā attīstīti, ka ļaudis var izdarīt milzīgus lēcienus. Tāpēc arī apkārtējo zemju iedzīvotāji viņus iesaukuši par Lecoņiem. Bet pašiem Marāniem šī iesauka nepatīk. Viņus pārvalda kņazs Torms …

— Droši vien tas ir cienījams vecis ar garu sirmu bārdu? — Urfins pārtrauca klauna stāstījumu.

— Tu maldies, pavēlniek, — Eots Lings iebilda. — Iedomā­jies, viņi neaudzē ne bārdas, ne ūsas. Apmatojumu uz sejas viņi uzskata par lielu neērtību un nodzen to ar ļoti interesantu pa­ņēmienu. Viņu zemē brūnu, kodīgu dūņu dūksnāja vidū atrodas avots. Kad Marānu jauneklim sāk augt ūsas un bārda, viņš do­das uz šo avotu, apziež seju ar dūņām un ļauj tām saulītē sa- žūt. Pēc dažām stundām dubļi pikām krīt nost un uz visiem laikiem paņem līdzi matus. Pēc šādas operācijas ciltsbrāļi sa­gaida jaunekli ar dziesmām un dejām, un tikai tad Marāns iegūst pilsoņa tiesības un var precēties.