ALEKSANDRS VOLKOVS - SEPTIŅI PAZEMES KARAĻI

Kādā alā pie sienas stāvēja Sešķepainis. Viņa pinkainā, baltā vilna vāji blāzmoja, apgaismodama priekšmetus divu trīs soļu atstatumā. Zvērs ar baudu laizīja no miklās klints milzīgos gliemežus un norija tos ar visu čaumalu.

Viņš bija ilgi nodevies šai patīkamajai nodarbībai, kad pēkšņi jutīgā dzirde uztvēra attālu troksni. Zvērs sāka ausī­ties, arvien retāk atrāva gliemežus no sienas, nemierīgi gro­zīja lielo, pinkaino galvu.

Kas satrauca zvēru? šis noslēpums drīz vien atklājās. Tā­lumā parādījās neskaidri gaiši plankumi, kas gaisā šūpojās. Pēc tam kļuva redzami cilvēku tēli ar spīguļojošām bumbiņām pie cepurēm. Gaisma līdzinājās tai, kādu izstaroja Sešķepaiņa vilna, bet tā bija daudz spilgtāka un apgaismoja priekšmetus divdesmit soļus visapkārt.

Gari, stalti cilvēki ādas apģērbos tuvojās Sešķepaiņa mītnei, turēdamies cits aiz cita vienādā attālumā. Viņi virzīja sev pa priekšu visā alas platumā izstieptu tīklu. Dažiem bija nūjas ar cilpu galā.

Pazemes valstības iedzīvotāji devās medībās, un to mērķis bija Sešķepainis.

— Klusu, draugi! — teica karalisko medību pārvaldnieks, izveicīgais zvēru ķērājs Ortega. — Es jūtu, ka zvērs nav tālu. Es saožu smaku.

— Mēs arī saožam, — apstiprināja Ortegas padotie.

— Stingrāk turieties flangos! — pavēlēja karaļa medību pār­valdnieks. — Sešķepaiņi vienmēr cenšas izrauties gar sienu.

— Mums ir gatavībā lāpas, — teica malējie. — Mēs viņu nobiedēsim ar uguni.

Lai cik klusu sarunājās cilvēki, zvērs viņus izdzirda un bez mazākā troksnīša iešmauca šaurā koridorā alas otrā galā. Bet mednieki bija sava darba meistari un lieliski pārzināja labirinta plānu. Arī otru alas izeju aizsprostoja tīkls, ko turēja ļaudis.

Sešķepainis kaukdams metās atpakaļ un sāka skraidīt pa alu. Bet mednieki auroja, aizdedza lāpas, dauzīja kājas, klau­dzināja nūjas pret akmens klonu. Elles troksnis, kuru vēl pa-

stiprināja atbalsis, tā nobiedēja zvēru, ka tas drāzās uz priekšu un kā akls sapinās platajās tīkla acīs. Virves nostrinkšķēja no spēcīgajiem ķepu zvēlieniem, bet mednieki turpināja iepīt zvēru tīklā, un drīz vien Sešķepainis bija sagūstīts.

No koridora iznāca otra mednieku grupa. Priecīgām sejām ļaudis drūzmējās ap Sešķepaini.

— Par šādu zvēru mēs saņemsim krietnu balvu,—mednieki pārrunāja. — Paskatiet, kāds milzenis!

Tagad saprotams, kāda nozīme bija nūjām ar cilpām galā. Uzmanīgi atbrīvodami briesmoņa kājas, zvēru ķērāji uzmeta tām cilpas un piesēja ķepas citu pie citas tā, lai Sešķepainis varētu spert tikai mazus solīšus. Zvēram galvā uzmauca stipru ādas uzpurni, bet ap kaklu apsēja vairākas virves. Kad tas viss bija izdarīts, pie tam ļoti veikli, kā jau medniekiem ar lielu pie­redzi, Sešķepainim noņēma tīklu un daži cilvēki to satina.

Mednieki devās ceļā. Visplecīgākie un spēcīgākie vilka Sešķepaini aiz kakla, bet, kad tas atspērās, citi no mugurpuses viņu piebikstīja ar savu nūju asajiem galiem. Zvērs kļuva rāms un gāja cilvēkiem līdzi.

— Šo mazulīti aizvediet uz Sešķepaiņu ceturto stalli, bet viņu piejaucēsi tu, Zelano! — Ortega norādīja zvēru ķērā­jiem. — Ejiet, es pastaigāšu pa labirintu, man šķietas, ka šajā apvidū mums vēl atradīsies medījums.

Mednieki piedāvāja Ortegam lāpu, bet pārvaldnieks attei­cās: viņam pilnīgi pietika ar bumbiņu pie cepures.

Zvēru ķērāji aizgāja, aizvezdami Sešķepaini, bet Ortega viens pats sāka klejot pa labirintu. Pēc pāris stundu ilgas rūpīgas meklēšanas mednieks pārliecinājās, ka šajā rezervāta apgaitā slēpjas rets medījums: mātīte ar bērnu.

Pārvaldnieks devās mājup. Pa ceļam viņš iegriezās alā, kur ilgi nebija bijis. Un tur viņš pēkšņi pamanīja atspīdam gaismu nelielā baseinā, kas agrāk bija tukšs.

— Skat tikai, — izbrīnījās Ortega, — atvēries jauns avots. Cik vien ļaudis atceras, tāda te nekad nav bijis.

Pēc ilgā gājiena pārvaldniekam ļoti gribējās dzert. Viņš no­metās pie avota uz ceļiem, pasmēla ar sauju ūdeni un tīksmi izdzēra. Ūdenim bija sevišķi patīkama garša, tas putoja un šņāca. Ortega gribēja vēl drusku nodzerties, bet kaut kāds gurdums pārņēma visu ķermeni.

— Eh, Ortega, Ortega, — mednieks sevi kaunināja, — tu kļūsti vecs un nevarīgs! Vai gan agrāk tevi būtu nogurdinā­jusi tāda pastaiga? Nu labi, atpūtīšos mazliet. . .

Viņš ērti izstiepās uz cietā akmens, un nepārvarams miegs slēdza viņa acis.

Ortegas nozušana satrauca viņa ģimeni tikai nākamās die­nas vakarā: pie vecā mednieka ilgākas prombūtnes viņi bija jau pieraduši. Bet, kad viņš neatgriezās arī pēc trim dienām, Ortegas sieva un bērni, kā arī viņa mednieki sacēla trauksmi.

Kas varēja būt noticis ar pārvaldnieku? Apmaldīties labirintā, kuru Ortega pārzināja kā savus piecus pirkstus, viņš nevarēja. Atlika domāt vissliktāko: vai nu uzbrucis izbadējies zvērs, vai arī bijis nogruvums. Bet Sešķepaini jau sen bija iepazinuši cil­vēkus un centās turēties no tiem tālāk.

Karalis Ukonda, kas valdīja tajā mēnesī, norīkoja mednieku nodaļu meklēt pazudušo. Viņus vadīja pārvaldnieka palīgs Kuoto.

Ļaudis nesa līdzi lāpu saišķus un lielus pārtikas krājumus, jo meklējumi varēja ilgt vairākas dienas. Un tiešām—tikai pēc ilgām pūlēm Ortegu atrada guļam maz pazīstamā alā uz klona līdzās nelielam iedobumam. Iedobums izskatījās pēc baseina, bet tajā nebija ne pilītes ūdens.

Likās — pārvaldnieks mierīgi guļ, bet elpa nebija manāma. Pielika ausi pie krūtīm: sirds nepukstēja.

— Viņš ir miris!—iekliedzās viens no medniekiem.

— Un miris vēl pavisam nesen, — piebilda Kuoto. — Viņa ķermenis ir pavisam lokans un silts. Bet kā viņš varējis izturēt divas nedēļas bez barības un ūdens? . . .

Sēru gājiens ar Ortegas nedzīvajām miesām apstājās pie pils zilās daļas lieveņa, kur dzīvoja Ukonda. Pats karalis iznāca uz lieveņa atdot pēdējo godu savam uzticīgajam medniekam.

— Kad tu, sieviete, domā apglabāt vīru? — viņš griezās pie bēdu satriektās Alonas — Ortegas sievas.

— Pēc tēvu parašas — rīt, — viņa atbildēja.

— Ha-ha-ha! — pēkšņi atskanēja griezīgi smiekli un pūli pašķīra doktors Borils, no kura pleciem nokarājās zila mantija. — Vai tad var apglabāt dzīvu cilvēku? . . . Jūs tikai paskatie­ties uz viņa svaigo seju, ko nemaz nav skārusi nāves elpa! Un tas? — Zemais, resnais doktors pacēla Ortegas roku, pa­laida to vaļā, un tā mīksti atkrita uz nestuvēm.

Alona ar cerībām un šaubām raudzījās uz doktoru Borilu, bet tas turpināja pierādīt, ka Ortega ir dzīvs, tikai bezsamaņā.

— Nieki! Blēņas! — noskanēja pērkonīgs bass, izteikdams saraustītus vārdus, un Ortegas miesām tuvojās ļoti garais un kārnais doktors Robils nevērīgi uzmestā zaļā mantijā. — Šis! Cilvēks! Ir! Miris! Kā! Akmens!

Ārstu starpā sākās nikns strīds, ko pavadīja zinātniski pie­rādījumi. Atkarībā no tā, kurš no abiem ņēma virsroku, Alona gan krita izmisumā', gan atkal sāka cerēt.

Un tomēr galu galā, pateicoties dārdošajai balsij, virsroku guva doktors Robils, kurš uz mazo Borilu raudzījās no aug­šas uz leju.

— Es! Apgalvoju!—viņš rībināja. — Ka! So! Cilvēku! Rīt! Vajag! Apglabāt!

Bet šajā mirklī «mironis» sakustējās un atvēra acis. Pārsteig­tais pūlis atkāpās uz visām pusēm, tikai Alona pieplaka pie vīra krūtīm un raudādama skūpstīja viņa seju.