ALEKSANDRS VOLKOVS - SEPTIŅI PAZEMES KARAĻI

— Mēs esam pagalam! — iekliedzās trimdinieki. — Tie ir pūķi! No šiem lidojošiem neradījumiem mūs nepaglābs arī mūris . . .

Ļaudis apsedza galvas ar rokām, gaidīdami, ka tūlīt, tūlīt tajās iecirtīsies šausmīgie nagi. Bet notika kaut kas negaidīts. Pūķu bars spiegdams metās uz Sešķepaiņiem. Viņi mērķēja acīs, bet zvēri, kā likās, pieraduši pie tādiem uzbrukumiem, centās ieraut purnu krūtīs un atgaiņājās ar priekšķepām, pa­celdamies uz pakaļkājām.

Pūķu spiedzieni un Sešķepaiņu rēkoņa ļaudis apdullināja, bet viņi ar nepārvaramu ziņkāri raudzījās neredzētajā ainā. Daži Sešķepaiņi sarāvās čokurā, un pūķi tos nikni plucināja, izraustīdami lielus baltās spalvas kušķus. Kāds pūķis, neuzma­nīgi nokļuvis ar sānu pa sitienam varenajai ķetnai, nevarēja pa­celties gaisā un neveikli lēkāja pa smiltīm . . .

Pēdīgi Sešķepaiņi, lidojošo ķirzaku vajāti, laida vaļā ļekas. Sievietes paķēra krūzes un skrēja uz ezeru, steigdamās pa­dzirdīt raudošos bērnus.

Daudz vēlāk, kad cilvēki jau bija iedzīvojušies Alā, viņi uz­zināja Sešķepaiņu un pūķu naida cēloņus. Ķirzakas dēja olas, ierakdamas tās paslēptās vietās zemē, bet zvēriem šīs olas bija lielākais gardums, viņi tās atraka un aprija. Tāpēc pūķi uzbruka Sešķepaiņiem, kur vien varēja. Protams, arī ķirzakas nebija bez grēkiem: tās nokoda mazos zvēriņus, ja uzgāja tos bez vecāku apsardzības.

Tā naids starp zvēriem un ķirzakām paglāba cilvēkus no bojā ejas.

Jaun ās dzīves rīts

Pagāja gadi. Trimdinieki pierada dzīvot zem zemes. Vidus- ezera krastā viņi uzcēla pilsētu un iežogoja to ar akmens mūri.

Lai iegūtu pārtiku, viņi sāka apstrādāt zemi un sēt labību. Ala atradās tādā dziļumā, ka augsne tajā bija silta — to sasil­dīja pazemes karstums. Dažreiz no zeltainajiem mākoņiem no­lija arī lietiņš. Un tāpēc kvieši tur tomēr nobrieda, kaut arī lēnāk nekā augšā. Ļaudīm tikai ļoti grūti bija pašiem vilkt smagos arklus, uzarot cieto, akmeņaino zemi.

Reiz pie karaļa Bofaro atnāca gados pavecāks mednieks Kārums.

— Jūsu augstība, — viņš teica, — arāji drīz dabūs galu no pārpūlēšanās. Es ieteiktu jūgt arklā Sešķepaiņus.

Karalis bija pārsteigts.

— Bet viņi taču nokodīs arājus!

— Es viņus apvaldīšu, — apgalvoja Kārums.—Tur, augšā, man ; znāca darīšana ar visbriesmīgākajiem nezvēriem. Un es vienr ēr tiku galā.

— Nu, nu, tad rīkojies!—piekrita Bofaro.—Tev droši vien vajadzīgi palīgi?

— Jā,—teica mednieks.—Tomēr es šajā darbā iesaistīšu ne tikai ļaudis, bet arī pūķus.

Karali tas atkal pārsteidza, bet Kārums mierīgi paskaidroja:

— Redziet, mēs, cilvēki, esam vājāki par Sešķepaiņiem un lidojošām ķirzakām, bet mums ir saprāts, kura trūkst šiem zvēriem. Es savaldīšu Sešķepaiņus ar pūķu palīdzību, bet turēt pūķus paklausībā man palīdzēs Sešķepaiņi.

Kārums ķērās pie darba. Viņa cilvēki noķēra mazos pūķīšus, tikko tie bija izšķīlušies no olām. Kopš pirmās dienas uzauguši pie cilvēkiem, tie kļuva paklausīgi, un ar viņu palīdzību Karu- mam izdevās sagūstīt pirmo Sešķepaiņu grupu.

Nebija viegli piejaucēt niknos zvērus, bet tas tomēr izde­vās. Pēc daudzu dienu badošanās Sešķepaiņi pieņēma no cil­vēka barību, bet pēc tam ļāvās uzlikt aizjūgu un sāka vilkt arklu.

Pirmajā laikā notika arī nelaimes gadījumi, bet pēc tam viss nokārtojās. Pieradinātie pūķi nesa cilvēkus pa gaisu, bet Seš­ķepaiņi ara zemi. Ļaudis uzelpoja brīvāk, sāka vairāk nodoties amatiem.

Audēji auda drānas, drēbnieki šuva apģērbus, podnieki vei­doja podus, kalnrači raka rūdu dziļās šahtās, metāllējēji kau­sēja metālu, bet atslēdznieki un virpotāji taisīja no metāla ne­pieciešamos izstrādājumus.

Rūdas iegūšana prasīja visvairāk darba, šahtās strādāja daudz ļaužu, tāpēc šo apvidu iesauca par Pazemes kalnraču valstību.

Pazemes iedzīvotājiem vajadzēja paļauties tikai uz saviem spēkiem, un viņi kļuva ārkārtīgi apķērīgi un izdomas bagāti. Ar laiku ļaudis sāka aizmirst augšējo pasauli, bet bērni, kas piedzima Alā, nekad to nebija redzējuši un par to dzirdēja tikai no māmiņu nostāstiem, kas vēlāk sāka likties pēc pasakām.

Dzīve nokārtojās. Vienīgais sliktums bija tas, ka godkārīgais Bofaro iekārtoja sev lielu galminieku štatu un pieņēma milzum daudz apkalpotāju, bet visus šos slaistus vajadzēja uzturēt tautai.

Un, kaut gan arāji cītīgi ara, sēja un iekūla labību, dārz­nieki ražoja dārzeņus, bet zvejnieki ar tīkliem Vidusezerā zve-

joja zivis un krabjus, tomēr drīz vien sāka trūkt pārtikas. Pa­zemes kalnračiem vajadzēja uzsākt maiņas tirdzniecību ar aug­šējiem iedzīvotājiem.

Pret labību, taukvielām un augļiem Alas iedzīvotāji deva savus ražojumus: varu un bronzu, dzelzs arklus un ecēšas, stiklu, dārgakmeņus.

Pamazām tirdzniecība apakšējās un augšējās pasaules starpā paplašinājās. Tā notika pie pazemes pasaules izejas Zilajā zemē. Sī izeja, kas atradās Zilās zemes austrumu robežas tuvumā, pēc karaļa Aranjas pavēles bija noslēgta ar stipriem vārtiem. Pēc Aranjas nāves sardze no vārtiem bija noņemta, jo pazemes kalnrači nemēģināja atgriezties augšā: ilgus gadus dzīvojot zem zemes, Alas iedzīvotāju acis bija atradinājušās no saules gaismas, un tagad kalnrači augšā varēja parādīties tikai naktī.

Pie vārtiem piekārtā pusnakts zvana skaņas pavēstīja kārtē­jās tirgus dienas iestāšanos. Rītā Zilās zemes tirgoņi pārbau­dīja un pārskaitīja preces, ko pazemes iedzīvotāji bija naktī iznesuši ārpusē. Pēc tam simtiem strādnieku ar ķerrām pieveda maisus ar miltiem, kurvjus ar augļiem un dārzeņiem, kastes ar olām, sviestu, sieru. Nākamajā naktī tas viss nozuda.

*

Bofaro Pazemes valstībā valdīja ilgus gadus. Alā viņš bijd nokāpis ar diviem dēliem, bet pēc tam viņam piedzima vēl pieci. Bofaro visus savus bērnus ļoti mīlēja un nekā nevarēja izraudzīties, kuru iecelt par troņmantnieku. Viņam likās, ka, ieceļot vienu no dēliem par savu pēcteci, ar to šausmīgi nodarīs pāri citiem.

Septiņpadsmit reizes Bofaro grozīja testamentu, līdz pē­dīgi — mantinieku ķildu un intrigu nomocītam — viņam uzausa doma, kas to nomierināja. Viņš iecēla par troņmantniekiem visus savus septiņus dēlus, lai tie valdītu pēc kārtas — katrs pa mēnesim. Un, lai izvairītos no ķildām un nesaskaņām, viņš lika bērniem zvērēt, ka tie vienmēr dzīvos mierā un stingri ievēros valdīšanas kārtību.

Zvērests nelīdzēja: ķildas sākās tūlīt pēc tēva nāves. Brāļi sastrīdējās, kurš lai valdītu pirmais.

— Valdīšanas kārtība jānosaka pēc augumiem. Es esmu visgarākais, tāpēc valdīšu pirmais, — paziņoja princis Vagisa.

— Nekas tamlīdzīgs, — iebilda resnais Gramento. Kurš ir smagāks, tam vairāk prāta. Iesim nosvērsimies!

— Tauku tev ir daudz, nevis prāta, — iekliedzās princis Tubago. — Ar valsts lietām vislabāk tiks galā stiprākais. Nu, panāciet priekšā trīs pret vienu! — Un Tubago savicināja mil­zīgās dūres.

Sākās kautiņš. Kad tas beidzās, dažam brālim trūka vairāku zobu, citiem bija pārsista acs, izmežģītas rokas un kājas . . .

Izkāvušies un atkal samierinājušies, prinči brīnījās, kāpēc vi­ņiem nebija ienācis prātā, ka visneapstrīdamākā valdīšanas kārtība būtu — pēc vecuma.

Nodibinājuši valdīšanas kārtību, septiņi pazemes karaļi no­lēma uzcelt sev kopīgu pili, bet tā, lai katram brālim būtu atsevišķa daļa. Arhitekti un mūrnieki pilsētas laukumā uzcēla milzīgu septiņtorņu ēku ar septiņām atsevišķām ieejām un tel­pām katram karalim.