ALEKSANDRS VOLKOVS: SEPTIŅI PAZEMES KARAĻI

— Tad atceries to vienmēr un neklausi tos, kas tev stāstīs kaut ko citu.

Ministri, kas bija sarijušies ūdeni vairāk par citiem, pamodās vienā laikā —trīs mēnešus pēc iemigšanas. Karalis Ukonda, no­skaities par viņu patvarīgo dienesta pamešanu un ilgo miegu, pavēlēja viņiem iedvest, ka agrāk tie bijuši galma sulaiņi. Bet viņu ģimenes locekļiem, piedraudot ar smagu sodu, aizliedza stāstīt nabadziņiem jel ko par viņu pagātni. Šis drosmīgais mē­ģinājums pilnīgi izdevās. Abi ministri vairs nekad neatcerējās pagājību. Sulaiņu livrejās ietērpti, viņi jo žigli skraidelēja pa galmu ar paplātēm, slaucīja grīdas, tīrīja apavus, apkalpoja pie galda.

Tajā laikā, kad atgadījās šie dīvainie notikumi, no visiem sep­tiņiem Laika glabātājiem ar prātu un godīgumu izcēlās Bellino. Viņa lietišķos padomus uzklausīja un izpildīja ne tikai citi gla­bātāji, bfet pat karaļi.

Un, lūk, pēc tam, kad bija atklāts brīnumūdens avots, šim Bellino iekrita prātā lieliska doma.

— Kā būtu, ja aizmidzinātu karaļus pa to laiku, kamēr viņi nevalda? — Bellino teica pats sev un izbijies atskatījās: vai tikai kāds nenoklausās?

Sākumā šī ideja Laika glabātājam likās pārdroša un neizpil­dāma, bet, jo ilgāk viņš to pārdomāja, jo vairāk iepatikās.

— Tik tiešām, — sprieda Bellino,—tagad tauta baro septi­ņus karaļus un viņu ģimenes, septiņu galmu štatus, septiņas izlaistu sulaiņu bandas, septiņus karapulkus, septiņus spiegu barus. Tas ir vairāk par tūkstoti liekēžu. Bet, ja izvestu dzīvē manu nodomu, tad tautai uz kakla paliktu tikai pusotra simta slaistu un pārējie gulētu mierīgi, bez sapņiem, nerūpēdamies par saviem vēderiem.

Sākumā vecais Bellino šo plānu pārdomāja viens, bet pēc tam padalījās savā nodomā ar mazo, resno doktoru Borilu.

Borils bija sajūsmināts.

— Zvēru pie visas pasaules sinepju plāksteriem, — viņš iesau­cās, — tā ir patiesi ģeniāla ideja! Bet vai tikai mūsu pavēlnieki būs ar mieru gulēt? — viņš domīgi piebilda. — Nu, gan mēs viņus pierunāsim!

Vispirms tomēr vajadzēja izpētīt visas Aizmidzinošā ūdens mīklainās īpašības. To arī uzsāka Bellino kopā ar doktoriem Borilu un Robilu.

Noskaidrojās, ka brīnumūdens izplūst no klints reizi mēnesī. Tas piepildīja nelielo apaļo baseinu, palika tajā dažas stundas, bet pēc tam atkal nozuda neizdibināmajās zemes dzīlēs.

Odeni savāca traukos, aiznesa uz Alu, bet pēc vienas dienas tas zaudēja aizmidzinošo īpašību. Lai iemigtu, vajadzēja brīnumūdeni dzert tūlīt pēc tā parādīšanās.

Ne tik drīz izdevās atrast tādas ūdens devas, kas cilvēku aiz­midzinātu tieši uz sešiem mēnešiem — ne vairāk, ne mazāk. Sie izmēģinājumi Bellino un viņa palīgiem paņēma daudz laika.

Ar septiņu karaļu atļauju, kuri vēl nezināja, kādos nolūkos, doktori aizmidzināja amatniekus un arājus. Tie labprāt piekrita, jo ilgais, mierīgais miegs ļāva viņiem atpūsties no smagā darba.

Beidzot izmēģinājumi noslēdzās. Bija atrasts un nomērīts tāds brīnumdzēriena daudzums, kas pieaugušu vīrieti aizmidzināja tieši uz pusgadu. Sievietei šī dzēriena vajadzēja mazāk, bet bērnam pavisam nedaudz.

Liel ā padome

Kad visi priekšdarbi bija paveikti, Bellino palūdza karaļus sapulcēties uz Lielo Padomi. Pēc paraduma tādā Padomē pie­dalījās visi karaļi ar ģimenēm, viņu ministri un galminieki.

Neparasti krāšņa aina atklājās Varavīksnes pils Apaļajā zālē, kur notika Lielās Padomes sēde. Spilgti apgaismota ar fosfo- risku bumbiņu virtenēm, tā sadalījās septiņos nodalījumos — katrs viena karaļa galmam. Un kāda daudzveidība bija paze­mes valdnieku un viņu galminieku tērpos!

Vienā sektorā visdažādākās nokrāsās zaigoja zaļā krāsa — no vistumšākās līdz maigam smaragda tonim. Cits nodalījums pārsteidza ar sarkanu lāsmojumu brīnišķīgās kombinācijās. Bet tālāk sekoja zilās un violetās krāsas, debeszilā, saulaini dzel­tenā . . . Aiz skaudības te būtu nobālējusi pati varavīksne, ja varējusi nolaisties no debesīm šajā milzīgajā pazemes zālē.

Pazemes valstības dabā valdošo vienmuļo brūno, pelēcīgo un tumšsarkano toņu nogurdinātā acs atpūtās un tīksminājās par šo spilgto krāsu brāzmainajiem svētkiem. Kā redzams, ne velti gudrais karalis Karvento vēl pirms divsimt gadiem bija ar likumu pavēlējis ieviest pēc iespējas vairāk košu plankumu pa­zemes vienmuļajā iekrāsojumā. Pēc Karvento pavēles namu sie­nas, zemes gabalu žogu stabi, ceļa rādītāji tika krāsoti spil­gtās gaiši un tumši zilās, kā arī perlamutra krāsās.

Ienāca pēdējais nosebojies karalis ar sievu un diviem dēliem, un sapulci varēja sākt.

Ar tajā mēnesī valdošā karaļa Asfeijo atļauju vārdu ņēma Laika glabātājs Bellino. Viņš sāka stāstīt par grūto stāvokli, kādā nonākusi valsts. Jau sen trūkst darba roku, ar katru gadu ienāk mazāk nodokļu, tāpēc jāierobežo karalisko galmu grez­nība . . .

— Kauns! Nejēdzība! — atskanēja saucieni no tām vietām, kur sēdēja karaļi.

— Es piekrītu, ka tam jādara gals, — mierīgi piebalsoja Bel­lino,— un, kā liekas, esmu atradis līdzekli.

— Hm, interesanti, — ierēcās karalis Asfeijo. — Paklausī­simies.

Un Bellino izklāstīja savu neparasto nodomu. Iestājās ilgs, mokošs klusums. Ļaudis pārdomāja, ko teikt par tādu pārdrošu priekšlikumu. Bet Bellino sāka karaļus kārdināt ar jaunā plāna labumiem.

— Iedomājieties, jūsu majestātes, cik jums būs ērti! Tagad, novaldījuši vienu mēnesi, jūs veselu pusgadu mokāties bezdar­bībā, gaidīdami savu kārtu. Tāpēc rodas visādi strīdi < n intri­gas. Bet tad starplaiks no vienas līdz otrai valdīšanai aizlidos, kā viena minūte. Visa jūsu dzīve būs viena vienīga valdīšana, kuru pārtrauks tikai nemanāmi aizritējuši brīnummiega periodi.. Bet arī tagad taču jūs katru diennakti guļat!

— Tas ir lieliski izdomāts!—iesaucās kāds no karaļiem.

— Protams, lieliski! — nopriecādamies par atbalstu, piebal­soja Bellino. — Un turklāt es un godājamie doktori Borils un Robils (abi doktori piecēlās un cienīgi palocījās sapulcei) — mēs atklājām, ka šis, kaut arī ilgais miegs it nemaz neiespaido mūža garumu, tas tiek no dzīves izsvītrots. Dabas nolemto sešdesmit gadu vietā jūs, kungi, dzīvosiet pa četrsimt gadu, jūsu mūža ilgums pieaugs septiņas reizes.

Tāda vilinoša priekšlikuma samulsināti, Padomes locekļi ilgi klusēja. Bet tad karalis Ukonda sajūsmā iesaucās:

— Nolemts! Es pirmais likšos gulēt!

— Kāpēc pirmais? — greizsirdīgi iekliedzās karalis Asfeijo.

— Šonedēļ beidzas mans valdīšanas laiks, tātad es aizeju at­pūtā. Bet jūs, manas augstības, gaidiet savu kārtu!

Karaliene Rinna jautāja:

— Bet vai vajadzētu iemidzināt galminiekus un sulaiņus? Varbūt visiem nepietiks brīnumūdens?

— Ūdens pietiks, — viņu nomierināja doktors Borils. — Un ko gan darīs galminieki, zaldāti un spiegi, kamēr karaļi guļ? Tikai gudros visādus viltīgus plānus.

— Nē, nē, — vienā balsī sāka kliegt karaļi un karalienes.

— Ja midzināt, tad midzināt visus!

Pirmajā dienā, kad parādījās brīnumūdens, aizmidzināja ka­rali Asfeijo ar viņa ģimeni, galminiekiem, ar kalpotājiem, kara­vīriem un spiegiem.

Dīvaini bija noskatīties, kā vispirms pats karalis, pēc tam viņa sieva un bērni izdzēra no kristāla kausiem doktoru no­mērītās ūdens devas un tūlīt atslīga uz mīkstā tepiķa, iegrim­dami nepārvaramā miegā. Pēc viņiem pienāca kārta galminie­kiem, apkalpotājiem, karavīriem, spiegiem. Pēc Asfeijo uz troņa nāca karalis Ukonda, un viņa sulaiņi jokodamies un smiedamies