ALEKSANDRS VOLKOVS - SEPTIŅI PAZEMES KARAĻI

— Ha-ha-ha! Ho-ho-ho! — Borils gardi smējās. — Augsti mācītais doktors Robils gandrīz apglabāja dzīvu cilvēku! Ir nu gan zinātnes spīdeklis!

Bet apkaunotais Robils nepadevās:

— To! Vēl! Vajag! Pierādīt! Ka! Viņš! Ir! Dzīvs! — Un viņš dusmīgi aizgāja no laukuma, majestātiski ietinies savā za­ļajā mantijā.

Daži skatītāji pie doktora Robila pēdējiem vārdiem iesmējās, bet doktors Borils izskatījās norūpējies. Atžirgušais Ortega nekā nerunāja, nevienu — pat sievu nepazina un nesaprata līdzjūtības vārdus, ko viņam izteica pats karalis Ukonda.

— Dīvaini, ļoti dīvaini! — murmināja doktors Borils. — Or­tegas skatiens klejo kā jaundzimušam zīdainim, un arī viņa roku un kāju kustības ir juceklīgas. Interesanti, ļoti intere­santi!— Viņš atdzīvojās.—Šis atgadījums var izrādīties ļoti vērtīgs zinātnei. Labā sieviete! — viņš griezās pie mednieka sievas. — Es uzņemos jūsu vīra ārstēšanu, pie tam pilnīgi bez maksas.

Neklausīdamies iepriecinātās Alonas pateicībās^ labsirdīgais ārsts pavēlēja medniekiem aiznest Ortegu uz mājām, jo uz kā­jām nostādītais pārvaldnieks nevarēja paspert ne soli. Borils sekoja aiz nestuvēm.

Aizmidzino šais ūdens

Doktors Borils dienas un naktis pavadīja pie Ortegas gultas. Izrādījās, ka medību pārvaldnieks visādi bija līdzīgs jaundzi­mušajam. Viņš neprata ēst, un viņu vajadzēja barot ar karo­tīti. Ortega nerunāja neviena vārda, tikai šļupstēja nesaka­rīgas skaņas. Nesaprata viņam teikto un neatsaucās uz savu vārdu . . .

— Apbrīnojams gadījums! — murmināja sajūsminātais Bo­rils. — Lūk, pastāstīt par to augšējiem dakteriem! Galvu lieku ķīlā, ka viņi neko tamlīdzīgu nav redzējuši!

Bet zaudēto spēju atjaunošanās Ortegam noritēja ārkārtīgi ātri. Jau pret vakaru viņš sauca «tēta» un «mamma», kas bija tik smieklīgi, redzot viņa bārdu, un spēra pirmos nedrošos soļus, turēdamies pie dēla rokas.

Otrā dienā viņa runa kļuva pavisam sakarīga, apziņa no­skaidrojās. Pārvaldnieka palīgs Kuoto ar viņu sarunājās stun­dām ilgi, pārstāstīja dažādus notikumus medībās, un tas viss atkal atdzīvojās Ortegas atmiņā. Vēl viena diena sasprindzi­nātās nodarbībās — un medību pārvaldnieks, kad doktors Borils viņu aizveda pie karaļa, izstāstīja savus neparastos pie­dzīvojumus labirintā.

— Bet, kad mēs jūs atradām, šis baseins bija pilnīgi tukšs! — iesaucās līdzi atnākušais Kuoto un tūlīt piebilda: — Lūdzu pie­došanu jūsu majestātei par pieklājības pārkāpumu!

— Kā — tukšs? — Ortega pārjautāja palīgam.

— Tajā nebija ne pilītes ūdens, — apgalvoja Kuoto.

— Nevar būt! — uztraucās medību pārvaldnieks. — Es taču nebūšu to nosapņojis?

— Bet. Var. Būt. Arī. Nosapņojis, — dzēlīgi piezīmēja dok­tors Robils. — Jūs. Lūk. Tik. Cieši. Un. Ilgi. Gulējāt!

Uz labirintu nosūtīja ekspedīciju. To vadīja Ortega, kurš bija pilnīgi atguvis savas spējas. Bez medniekiem viņam līdzi devās karaļa Ukondas zemkopības un rūpniecības ministri un doktori Borils un Robils.

Ortega bija ārkārtīgi izbrīnījies, kad izrādījās, ka baseins patiešām ir sauss.

— Bet kā tas varēja notikt? — viņš murmināja. — Es taču labi atceros, kā mani pārņēma miegs pēc tam, kad biju no­dzēries ūdeni no šī baseina . . .

Ļaudis jau taisījās iet projām. Bet tad doktors Borils izteica domu, kas noveda pie tā, ka Pazemes kalnraču zemē dzīve pilnīgi izmainījās. Viņš teica:

— Bet varbūt ūdens te parādās un nozūd? Tas tikai palai­kam izplūst no klintīm un atkal aizplūst atpakaļ?

Doktors Robils tūlīt izsmēja šo minējumu, un aizvainotais Borils ierosināja to pārbaudīt.

— Paliksim šeit nedēļu, divas, galu galā visu mēnesi! — viņš iesaucās.

— Varbūt. Gadu? — izsmējīgi noprasīja Robils.

— Ja mēneša laikā ūdens neparādīsies, es atzīšu sevi par •uzvarētu, — Borils drosmīgi paziņoja, — un par zīmi, ka esmu sakauts, es četrrāpus apiešu apkārt Septiņu valdnieku pilsētai!

— Piekrītu! — noņirdza Robils.

Divi doktori palika dežurēt pie nozudušā avota, un, lai vi­ņiem nebūtu garlaicīgi, palika arī divi ministri, kas bija ieinte­resējušies par strīdu. Starp citu, četratā bija arī ērtāk spēlēt kauliņus, kas atradās kabatā vienam no ministriem, kaislīgam spēlmanim.

— Un kā tad jūsu ministrijas? — painteresējās Ortega.

— Iztiks arī bez mums, — bezbēdīgi atteica zemkopības ministrs.

Ministri pavēlēja atnest uz alu gultas un visu, kas nepiecie­šams ilgākai dzīvei labirintā: pārtiku, vīnu, augļus. Viņus vaja­dzēja apmeklēt ik pārdienas un papildināt krājumus.

Piecas reizes Ortega atgriezās alā, un katru reizi viss palika pa vecam. Baseins bija tukšs, doktors Robils ķircināja Borilu un ieteica jau laikus mācīties rāpošanu, bet Borils ar katru •dienu kļuva drūmāks.

Bet sestajā reizē Ortega un mednieki ieraudzīja negaidītu ainu: divi doktori un divi ministri gulēja uz alas klona nekus­tīgi, neelpoja, viņu sirdis nepukstēja. Starp viņiem mētājās kauliņi: partija palikusi neizspēlēta. Un avots atkal bija sauss!

Kad pie zilā lieveņa atnesa četrus guļošos, karalis Ukonda teica:

— Tagad viss saprotams. Tas ir ūdens, kas noslēpumaini parādās un pazūd, — Aizmidzinošais. Mani ministri un divi doktori rīkojušies ļoti vieglprātīgi, dzerdami brīnumūdeni visi reizē. Nu, ko lai dara? Gaidīsim, kamēr viņi pamodīsies. Aiz­nesiet šos guļavas mājās un katru dienu ziņojiet man par viņu stāvokli!

Medību pārvaldnieks Ortega bija gulējis divas nedēļas. Bet tagad pagāja divas nedēļas, mēnesis, pusotra mēneša, bet gu­ļošie palika, kādi bijuši: viņu miesas bija siltas un lokanas, bet elpas nejuta, sirdis nepukstēja.

Pirmais pamodās doktors Borils. Tas notika piecdesmit trešajā dienā pēc Aizmidzi­nošā ūdens iedzeršanas. Tāpat kā pārvaldnieks Ortega, arī Borils pilnīgi līdzinājās jaun- dzimušam bērnam. Tā nu vi­ņam bija īsta nelaime.

Pazemes valstī bija tikai divi ārsti, trešajam tur nebūtu ko •darīt — pietrūktu prakses. Ārsti savas zināšanas atdeva kā mantojumu tēvs dēlam. Bet Borila un Robila tēvi jau sen bija miruši. Kas tagad varēja •divus bijušos ārstus apmācīt medicīnā?

Septiņi karaļi ārkārtīgi sa­šuta, saprazdami, ka paliks bez ārsta palīdzības. Viņi pat gudroja Ortegu pakārt par to, ka viņš atradis šo nolādēto avotu, bet pēc tam apdomā­jās: tas neko nebūtu līdzējis.

Borils trijās dienās iemācījās staigāt un runāt, bet visa me­dicīna no viņa galvas bija iz­kūpējusi. Par laimi, mājās bija saglabājušās viņa tēva piezī­mes un Borila skolas burtnīcas. Pēc pāris nedēļām Borils jau varēja šā tā ārstēt slimniekus.

Ap šo laiku pamodās Robils.

— Es viņu apmācīšu, — teica Borils, un neviens, pro­tams, neiebilda.

Dabūjis nagos savu ienaid­nieku un sāncensi, resnais dok­tors pacentās iegūt visus labumus. Kad Robils sāka runāt un viņā pamodās apziņa, Borils iedvesa:

— Tu zini, kas es esmu? Es esmu slavenais doktors Borils, zinātnes spīdeklis, tavs vienīgais audzinātājs un aizbildnis, bez kura tu uz visu mūžu paliktu muļķis un stulbenis. Iegau­mēji? Atkārto!

Un garais Robils, saliecies gandrīz uz pusēm, ar dievinošu skatienu raudzīdamies uz skolotāju no augšas uz leju, runāja:

— Jūs esat slavenais doktors Borils, zinātnes spīdeklis, mans vienīgais audzinātājs un aizbildnis. Bez jums es uz visu mūžu paliktu muļķis un stulbenis . . .