ALEKSANDRS VOLKOVS: SEPTIŅI PAZEMES KARAĻI

aizmigušos pārnesa uz speciālu noliktavu un sakrāva plauktos, kas bija ierīkoti vairākos stāvos. Tur viņus apkaisīja ar kožu pulveri. Bet, lai gulētājus neapgrauztu peles, kuru Pazemes kalnraču zemē bija milzīgs daudzums, noliktavā nometināja divas pieradinātas pūces, kas Alā izpildīja kaķu lomu.

Pagāja mēnesis pēc mēneša — un jaunas gulētāju grupas piepildīja jaunas noliktavas. Zemes iedzīvotāji sāka just atvieg­lojumu: karaliskajai pilij vajadzēja mazāk pārtikas, vairāk pa­lika vienkāršajiem ļaudīm.

Bet visus Bellino lielās idejas labumus ļaudis izprata pēc pusgada, kad no septiņiem Varavīksnes pils trokšņainajiem tor­ņiem seši kļuva klusi un tukši un tikai vienā virda dzīvība. Tur gāja vaļā dzīres, dārdēja mūzika, skanēja apsveikumu dzies­mas, bet to varēja vieglāk paciest nekā agrākajos laikos, kad jautrība nerimās visās septiņās karaļpilīs reizē.

Laika glabātājam Bellino parādīja neparastu cieņu. Viņu sa­stopot, ļaudis klanījās līdz zemei, līdz viņš, būdams no dabas kautrīgs, to aizliedza. Protams, Bellino pats brīnumūdeni ne­dzēra un neiegrima burvju miegā: viņam bija uzdots sekot karaļu maiņas kārtībai. Un viņš to izdarīja tik labi, ka tauta nolēma:

— Mums nevajag septiņu Laika glabātāju, tagad viņi tikai rada sajukumu. Lai Bellino viens pats paliek par nemainīgu Laika glabātāju un izvēlas palīgus pēc saviem ieskatiem. Bet, kad viņam pienāks laiks iet atpūtā, tauta izvēlēs viņa pēcteci no visgodājamākajiem un cienījamākajiem Pazemes valstības pilsoņiem.

Tā tas arī kopš tā laika iegājās.

Laika glabātājam un viņa palīgiem visnemierīgākās bija tās dienas, kad pamodās kārtējā gulētāju grupa un kādas trīs die­nas vajadzēja visus apmācīt staigāt, runāt, atjaunot atmiņu . . .

Bet tad pamodušos grupai sākās nepārtraukta nomoda mē­nesis. Pusgadu atpūzdamies, viņi bija uzkrājuši tik daudz spēku, ka ik nakti miegs nebija vajadzīgs, un viņi visu mē­nesi veltīja izpriecām. Dzīrēm sekoja Sešķepaiņu medības, pēc tam tālās pastaigas, zivju zveja, vizināšanās ar spārnai-l najām ķirzakām — un atkal dzīres . . .

Karalim nebija laika pārvaldīt valsti un izdot jaunus liku­mus. Pamazām notika tā, ka valdīšanas smagums un visas

valsts rūpes uzguļas Laika glabatajam, bet karaļiem palika tikai gods un tituls.

Bellino vēl parūpējās par avota saglabāšanu, kuru pat iesauca par Svēto. Bet pēc tam arī pašu Alu nosauca par Svēto. Baseinu, kurā parādījās ūdens, ieslēdza apaļā skaistā tornītī no daudzkrāsainiem ķieģeļiem, un pie ieejas pastāvīgi stāvēja sardze.

Aizmidzinošo ūdeni pasludināja par valsts īpašumu, un, ja kāds gribēja saņemt tāda ūdens porciju, tam vajadzēja dabūt atļauju no Laika glabātāja un diviem ārstiem — Borila un Ro- bila pēctečiem. Bija tādi gadījumi, kad kādai ģimenei sanāca nepatikšanas un strīdi. Vīrs un sieva tad aizmiga uz dažiem mēnešiem, bet, kad pamodās, visa pagātne bija aizmirsta.

Tā aizritēja gadsimts pēc gadsimta šajā zemē, kuru no aug­šējās pasaules šķīra milzīgs zemes slānis un savienoja tikai viena izeja, kurā kalnrači tirgojās ar Zilās zemes iedzīvo­tājiem.

Aizgājušo gadu simteņu laikā pazemes iedzīvotāju raksturs bija stipri izmainījies: viņi bija kļuvuši aizdomīgi, baidījās no kaut kādiem virszemes ļaužu viltīgiem nolūkiem, un sargi ar lokiem un bultām visu laiku uz pūķiem lidinājās zem Alas griestiem, izlūkodami ienaidniekus.

Pagāja gadu simteņi, un Pazemes valstībā nomainījās dau­dzas vienkāršo ļaužu paaudzes, tikai Varavīksnes pilī dzīve vilkās pavisam gausi. Septiņsimt gadu laikā, kas bija aizritē­juši no pirmās aizmidzināšanas dienas, ne vairāk kā divas rei­zes mainījās septiņi pazemes karaļi, viņu tuvinieki un kalpi.

Garīgi šie ļaudis nemainījās visā savā ilgajā dzīvē. Viņi taču, pamozdamies pēc kārtējā miega, bija aizmirsuši visu, ko agrāk zināja, viņiem vajadzēja visu mācīt no jauna, bet vai daudz var iemācīt cilvēkam, ja mācību kurss ilgst trīs četras dienas?

Un tauta jau sāka gudrot, vai zemei vispār vajadzīgi šie septiņi karaļi, kas guļ vai dzīro, bet nenodarbojas ar valsts lietām. Tomēr pret monarhiem bija vēl saglabājusies pārāk liela no senčiem mantota cieņa, un reti kāds nopietni domāja par to, kā nogāzt karaļus un dzīvot bez tiem.

Negaidīts atgadījums sagrāva gadsimtos nodibinājušos Pa­zemes valsts kārtību un sagrieza visu otrādi.

Burvju zemē reiz notika dīvains atgadījums. Tas notika tieši trīssimt gadus un četrus mēnešus pēc tam, kad zvēru ķērājs. Ortega bija labirintā atradis Aizmidzinošo ūdeni.

Kontinentā, kurš tolaik jau sāka saukties par Ameriku, dažā­dos nostūros dzīvoja četras burves: divas labās un divas ļau­nās. Labās burves sauca par Villinu un Stellu, bet ļaunās — par Gingemu un Bastindu. Viņas bija māsas, bet mūžīgi nai­dojās un ne acu galā neieredzēja cita citu. Ļaužu apmetnes virzījās arvien tuvāk burvju mītnēm, un tās, tāpat kā agrāk va­renais Gurikaps, nolēma mainīt dzīves vietu.

Dīvaini, ka šī doma bija ienākusi prātā visām četrām bur­vēm reizē, — bet kas gan nenotiek pasaulē! Burves pavērās savās burvību grāmatās, un viņām visām iepatikās Burvju zeme, kuru no pasaules nošķīra Lielais tuksnesis un nepie­ejami kalni.

Grāmatas viņām arī pateica, ka šo zemi apdzīvo mazi, rāmi cilvēciņi, kurus viegli pakļaut, un ka tur nav neviena burvja vai burves, ar kuriem būtu jācīnās varas dēļ.

Bet četras burves bija nepatīkami pārsteigtas, kad, pa dažā­diem ceļiem nokļuvušas Burvju zemē (un, protams, neaizmirs­damas paņemt līdzi savas burvību mantiņas), pēkšņi sastapās vaigu vaigā.

— Šī ir mana zeme! — spiedza aiz mūžīga niknuma izģin- dusī Gingema. — Es te ierados pirmā!

Un tiešām — viņa bija apsteigusi savas sāncenses par veselu stundu.

— Jūsu apetīte ir pārāk liela, kundzene, — zobgalīgi pie­zīmēja skaistule Stella, kas zināja mūžīgās jaunības noslē­pumu. — Mums visām pietiks vietas šajā lielajā zemē.

— Ne ar vienu es negribu dalīties, pat ar māsu Gingemu ne, — paziņoja vienacainā Bastinda ar melnu lietussargu pa­dusē, kurš viņu pārnēsāja no vienas vietas uz otru līdzīgi lido­jošam paklājam. — Ziniet, burves, ja noies līdz kautiņam, jums klāsies slikti . . .

Labsirdīgā sirmā Villina neteica ne vārda. Viņa izņēma no savu drēbju krokām mazmazu grāmatiņu, uzpūta tai, un grā­matiņa pārvērtās par milzīgu sējumu. Pārējās burves paskatī­jās uz Villinu ar cieņu: viņas pašas neprata tā rīkoties ar savām burvību grāmatām un nēsāja tās līdzi dabiskā izskatā.

Villina sāka šķirstīt grāmatas lapas, murminādama:

— Aprikozes, ananāsi, Āfrika, bildes, bulkas .. . Aha, te ir . . . karš! — Burve izlasīja pie sevis dažas rindas un triumfē­joši iesmējās: — Gribat karot? Lai notiek!

Gingema un Bastinda nobijās. Viņas saprata: cīņa būs no­pietna, un droši vien Villinas burvību grāmata pareģo tām sakāvi. Un četras burves salīga mieru.

Grāmatas gan viņām pastāstīja par kaut kādu Alu, bet tajā līst neviena negribēja. Izlozējot Gingema dabūja Zilo zemi, Villina — Dzelteno, Bastinda — Violeto, Stella — Rožaino. Bet centrālo apgabalu viņas atstāja -brīvu, lai tas pārdalītu viņu īpašumus un nebūtu tik bieži jāsatiekas. Burves pat vienojās, ka neviena uz ilgāku laiku neatstās savu zemi, un apliecināja to ar zvērestu. Pēc tam devās katra uz savu pusi.