ALEKSANDRS VOLKOVS - SEPTIŅI PAZEMES KARAĻI

Ceļā uz Smaragda pilsētu Ella un viņas ceļabiedri pārcieta daudz bīstamu piedzīvojumu: uzvarēja Cilvēkēdāju, cīnījās ar šausmīgajiem zobenzobu tīģeriem, pārcēlās pāri platai upei, nokļuva viltīgajā magoņu laukā, kur Ella, Totiņš un Lauva no magoņu smaržas gandrīz aizmiga uz mūžu. Šī pēdējā piedzī­vojuma laikā Ella iepazinās un iedraudzējās ar lauku peļu ka­ralieni Raminu. Ramina iedeva meitenei sudraba burvju svil­pīti, kas viņai vēlāk ļoti noderēja.

Beidzot visi šķēršļi bija pārvarēti un Ella ar ceļabiedriem nonāca skaistajā Gudvina pilī. Ieejot pilsētā, viņiem uzlika za­ļas brilles, un viņu priekšā viss iezaigojās dažādos zaļās krā­sas toņos.

Pēc viņu lūguma Gudvins ceļiniekus pieņēma, bet pie viņa bija jāierodas pa vienam. Ellai viņš parādījās milzu Dzīvās Galvas izskatā, kuras balss skanēja kaut kur no malas. Balss teica:

— Es esmu Gudvins, Lielais un Šausmīgais! Kas tu tāda esi un kāpēc mani traucē?

— Es esmu Ella, maza un nespēcīga, — atbildēja meitene. — Esmu atnākusi no tālienes lūgt jūsu palīdzību.

Ella pastāstīja Galvai savus piedzīvojumus un lūdza palīdzēt atgriezties Kanzasā pie tēva un mātes. Kad Galva uzzināja, ka Ella ir no Kanzasas, tās balss kļuva it kā laipnāka. Un tomēr burvis pieprasīja:

— Aizej uz Violeto zemi un atbrīvo tās iedzīvotājus no ļaunās Bastindas. Un tad es tevi nogādāšu mājās.

Tādu pašu prasību — atpestīt Mirkšķoņus no Bastindas — Gudvins izvirzīja arī Biedēklim, Dzelzs Malkas Cirtējam un Lauvam, kad viņi griezās pie tā, lūgdami izpildīt viņu vēlē­šanos.

Apbēdinātie draugi devās uz Violeto zemi, kaut gan ne­pavisam necerēja uzvarēt vareno Bastindu. Un tomēr ļaunajai burvei vajadzēja iztērēt visas savas burvestības, pirms viņai izdevās pārspēt drošsirdīgos ceļotājus. Pēc viņas pavēles bur­vei padotie Lidojošie Mērkaķi izpurināja Biedēkli, Dzelzs Mal­kas Cirtēju nogrūda aizā un Ellu, Lauvu un Totiņu aiznesa uz Violeto pili.

Ilgi viņi smaka gūstā bez cerībām atbrīvoties. Bet šī atbrī­vošanās pienāca nejauši. Izrādījās, ka burve baidās no ūdens: piecsimt gadu viņa nebija mazgājusies, nebija tīrījusi zobus, ne ar pirkstu piedūrusies ūdenim, jo viņai bija pareģota nāve no ūdens.

Un gadījās, ka sadusmotā Ella apšļāca Bastindu ar spaini ūdens, jo tā mēģināja nozagt viņas sudraba brīnumkurpītes. Bastinda izkusa, un Mirkšķoņu zeme atbrīvojās no viņas varas.

Sajūsminātie Mirkšķoņi salāpīja Biedēkļa tērpu un piebāza to ar svaigiem salmiem. Bet Dzelzs Malkas Cirtēju izjauca pa daļām un, izlabojuši visus locekļus, salika atkal kopā, nopulēja tos līdz nepanesamam spožumam. Malkas Cirtējs viņiem tā iepatikās, ka Mirkšķoņi to lūdza kļūt par viņu valdnieku, un viņš apsolījās atgriezties, tiklīdz būs saņēmis no Gudvina sirdi.

Draugi atgriezās Smaragda pilsētā ar uzvaru, bet Gudvins nesteidzās izpildīt savus solījumus. Sadusmotā kompānija ielau­zās pie viņa troņa zālē, un tur Totiņš aiz neredzama aizkara atklāja mazu vecīti svītrainās biksēs.

Ella un viņas ceļabiedri jutās ļoti vīlušies, kad šis pārbiedē­tais mazais cilvēciņš izrādījās lielais un šausmīgais burvis Gud- vins. Gudvins viņiem izstāstīja savu dzīves gājumu, atzinās, ka daudzus gadus muļķojis cilvēkus, bet nobeidza tā:

— Savus solījumus es izpildīšu, mani draugi! Es tomēr tik ilgus gadus biju burvis, ka daudz ko esmu iemācījies.

Gudvins noņēma Biedēklim galvu, izpurināja no tās salmus un piebāza to ar sēnalām, kuras bija sajaucis ar adatām un kniepītēm.

— Tagad jums ir neparasti ass prāts, mans draugs, — teica Gudvins, — iemācieties tikai to lietot.

— Ai, es katrā ziņā iemācīšos! —sajūsmā iesaucās Biedēklis.

Malkas Cirtējam Gudvins izgrieza caurumu viņa dzelzs krū­tīs, iekāra tur ar zāģu skaidām piebāztu sarkana zīda sirdi un aizlodēja caurumiņu. Staigājot sirds dauzījās pret kr^ūšu kurvi, un lāga vīrs bija sajūsmināts.

Bet Lauvam atmaskotais burvis deva nodzerties drosmi no lielas bļodas, un Lauva apgalvoja, ka kļuvis drosmīgāks par visiem zvēriem pasaulē.

Tā piepildījās trīs draugu karstākās vēlēšanās, un tātad Ellai pienācis laiks atgriezties Kanzasā, kā bija pareģojusi Villinas burvību grāmata.

Bet te gadījās neveiksme.

Gudvins paziņoja, ka viņam apnikusi burvja loma un viņš grib atgriezties Kanzasā kopā ar Ellu. Ceļojumam viņš salaboja gaisa balonu, ar kuru bija atlidojis uz Burvju zemi. Kā par ne­laimi, notika tā, ka vēja Brāzma aiznesa balonu ar Gudvinu, iekāms Ella bija paguvusi iekāpt, un meitene palika Burvju zemē.

Par Smaragda pilsētas valdnieku Gudvins savā vietā bija at­stājis Biedēkli Gudro. Jaunais valdnieks sasauca draugus, un tika nolemts, ka visi kopā dosies pie labās burves Stellas ce­rībā, ka viņa palīdzēs.

Un Stella tiešām palīdzēja. Tiesa, pirms nonākt pie viņas, ceļiniekiem vēl gadījās daudz bīstamu piedzīvojumu, bet, iz­palīdzēdami cits citam, viņi visu pārspēja.

Stella atklāja Ellai sudraba kurpīšu noslēpumu. Izrādījās, ka vajadzēja tikai vēlēties — un kurpītes tevi aiznesīs kaut vai līdz pasaules malai.

—Ja tu būtu zinājusi kurpīšu spēku,—teica Stella, — tu būtu varējusi atgriezties mājās tajā pašā dienā, kad viesulis tevi atpūta mūsu zemē.

— Bet tad es nebūtu dabūjis savas brīnišķīgās smadzenes un nebūtu kļuvis par Smaragda pilsētas valdnieku!—iesaucās Biedēklis. — Es līdz pat šim laikam kviešu laukā biedētu vārnas.

— Un es nebūtu dabūjis savu mīlošo sirdi,—teica Dzelzs Malkas Cirtējs. — Es stāvētu mežā un rūsētu, kamēr sabirztu drupačās.

— Bet es vēl tagad būtu gļēvulis, — teica Lauva, — un ne­būtu kļuvis par zvēru karali.

— Es nemaz nenožēloju, ka viss tā sanāca, — pateica Ella. — Es ļoti priecājos, ka atradu jūs, mani jaukie, uzticīgie draugi, un palīdzēju piepildīt jūsu karstākās vēlēšanās.

Pēc tam meitene ar asarām acīs atvadījās no Biedēkļa Gudrā, no Dzelzs Malkas Cirtēja, no Drošsirdīgā Lauvas, pa­teicās Stellai par laipno palīdzību, piespieda sev klāt Totiņu un pavēlēja:

— Un tagad, kurpītes, nesiet mani uz Kanzasu pie tētiņa un māmiņas!

Ellas acu priekšā viss saplūda, saule pie debesīm sāka dzirk­steļot ugunīgā lokā — un, pirms Ella bija paguvusi satrūkties, viņa jau atradās noriņā jaunās mājiņas priekšā, kuru tēvs bija uzcēlis viesuļa aiznestās kulbas vietā.

Bet kurpītes Ella pazaudēja, sperot trešo — pēdējo soli pie mājiņas, un tur nebija ko brīnīties: Kanzasā taču nav vietas burvībām.

Ellas otrais ce ļojums uz burvju zemi

Vēl tajā laikā, kad Zilajā zemē valdīja Gingema, tur dzīvoja ļauns un viltīgs galdnieks Urfins Džīss. Viņš nemīlēja savus ciltsbrāļus un uzcēla sev māju mežā, netālu no Gingemas alas. Bet vēlāk viņš iestājās burves dienestā un palīdzēja viņai ievākt no Gremoņiem nodevas.

Dažus mēnešus pēc Gingemas bojā ejas Burvju zemei pāri gāja vētra. Tā sanesa Urfina sakņu dārzā nezināma auga sēk- las, un no tām īsā laikā pieauga grēdas. Jo vairāk Urfins centās nezāles izravēt, jo biezāk tās saauga, tik liels bija to dzīvības spēks. Beidzot galdnieks izrāva augus ar saknēm, smalki sakapāja un izžāvēja uz dzelzs pannām.

Galdnieka iegūtais brūnais pulverītis izrādījās dzīvinošs. Džīss bija nejauši uzbēris lāčādai vienu šķipsniņu — un āda at­dzīvojās, sāka staigāt un runāt. Urfins atdzīvināja koka klaunu, un tas iekoda savam saimniekam pirkstā.